Kādā jaukā dienā pie Mārtiņa ieradās Kreiss — tas pats Kreiss no «īstajiem cilvēkiem». Mārtiņš nopriecājās par viņu un uzklausīja kāda diezgan fantastiska projekta spožu izklāstu, bet pasākums varēja ieinteresēt Mārtiņu kā rakstnieku, taču nekādā ziņā ne kā finansētāju. Izklāsta vidū Kreiss pēkšņi sāka runāt par «Saules kaunu» un sacīja, ka tās esot galīgas muļķības.
— Starp citu, es nenācu šurp, lai filozofētu, — Kreiss pārtrauca pats sevi. — Gribu zināt tikai vienu — vai jūs ieguldīsiet tūkstoš dolāru manā pasākumā vai ne?
— Nē, tik liels muļķis tomēr vēl neesmu, — Mārtiņš atbildēja. — Bet es darīšu kaut ko citu. Jūs devāt man iespēju pavadīt interesantāko vakaru manā mūžā. Jūs devāt to, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu. Tagad man ir nauda, bet tā man neko nenozīmē. Es labprāt jums iedošu tūkstoš dolāru pateicībā par šo neaizmirstamo vakaru. Jums nauda ir nepieciešama, bet man naudas ir par daudz. Jūs taču atnācāt pēc naudas. Nav vajadzīgi nekādi stiķi un niķi! Ņemiet!
Kreiss neizrādīja ne mazāko pārsteigumu. Viņš iebāza kabatā čeku.
— Uz tādiem noteikumiem esmu ar mieru sarīkot jums šādus vakarus katru nedēļu, — viņš teica.
— Par vēlu, — Mārtiņš pakratīja galvu. — Tas bija mans pirmais un pēdējais šāds vakars. Es jutos kā citā pasaulē. Jums tas nebija nekas sevišķs, es zinu. Turpretī man bija kaut kas sevišķs. Tas nekad vairs neatkārtosies. Ar filozofiju esmu galā. Vairs negribu par to nekā dzirdēt.
— Pirmo reizi mūžā saņemu naudu par filozofiju, — Kreiss piebilda, dodamies uz durvīm. — Bet tās akcijas tūlīt nokrīt līdz nullei.
Reiz uz ielas Mārtiņam karietē pabrauca garām misis A^orze un smaidot pamāja. Viņš arī pasmaidīja un pacēla cepuri. Šis nejaušais gadījums viņu nemaz nesatrauca. Vēl pirms mēneša tas liktos nepatīkams un varbūt uzjundītu ziņkāri un viņš mēģinātu iztēloties, kā tai brīdī jutās misis Morze. Turpretī tagad šī tikšanās viņa apziņu neskāra. Viņš to acumirklī aizmirsa, tāpat kā aizmirstu, ka pagājis garām, piemēram, Centrālbankas namam vai municipalitātei. Tomēr viņa smadzenes nemitīgi un saspringti strādāja. Tajās urbās tā pati uzplijīgā doma: darbs padarīts. Tā grauzās kā nenobeidzams tārps. Ar šo domu Mārtiņš rītos pamodās, šī doma vajāja viņu arī miegā. Lai viņš uzsāka ko uzsākdams, viss tūlīt saistījās ar secinājumu — «Viss jau sen bija padarīts.». Loģiski spriežot, Mārtiņš nonāca pie nežēlīgās atziņas, ka tagad viņš nav nekas — ne šis, ne tas. Mārts Idens — huligāns un Mārts Idens — jūrnieks bija reāli cilvēki, viņi tiešām eksistēja. Turpretī Mārtiņš Idens — slavenais rakstnieks nekad nav eksistējis. Mārtiņš Idens — slavenais rakstnieks ir pūļa izdoma, ko pūlis ietvēris Mārta Idena — huligāna un jūrnieka apvalkā. Bet viņš zina, ka tas viss ir māns. Viņš nav nekāds saules dēls, ko pūlis dievina un kam ziedo pusdienas. Viņam tas ir labāk zināms.
Mārtiņš lasīja par sevi žurnālos, aplūkoja savus attēlus, kurus joprojām iespieda lielā daudzumā, un sevi vairs nepazina. Jaunais strādnieku šķiras puisis, kas dzīvoja, mīlēja un priecājās par dzīvi, — tas bija viņš. Sis puisis bija bezrūpīgs un laida pār galvu visas likstas. Arī tas bija viņš, kas brauca uz kuģiem, klaiņoja pa svešām zemēm un vadīja veselu baru kauslīgu nebēdņu. Arī tas bija viņš, ko apstulbināja un nomāca bezgalīgās grāmatu grēdas, kad pirmo reizi iegāja bibliotēkā, bet kas vēlāk izlasīja šīs grāmatas un iemācījās tās saprast. Arī tas bija viņš, kura istabiņā līdz vēlai naktij dega lampa un kurš lika naglas pagalvī, lai neaizmigtu, un pats rakstīja grāmatas. Bet tas negausīgais rīma, ko visi pūļa cilvēki tagad aizgūtnēm cenšas paēdināt, — tas nav viņš.
Daža laba izrīcība viņu tomēr uzjautrināja. Visi žurnāli tīkoja pēc goda, ka atklājuši Mārtiņu Idenu. Warren's Monthly gari un plaši klāstīja saviem abonentiem, ka, meklējot jaunus talantus, pirmais uzgājis Mārtiņu Idenu. The While Mouse piedēvēja šo nopelnu sev; to pašu darīja Northern Review un Mackintosh's Magazine, kamēr beidzot visus apklusināja The Globe, lepni norādīdams uz izkropļotajām «Jūras dziesmām», kuras pirmo reizi bija iespiestas tieši žurnālā The Globe. Žurnāls Youlh and Age, kas, manīgi atbrīvojies no kreditoriem, bija atkal sācis iznākt, arī pieteica savas tiesības uz Mārtiņu Idenu, — starp citu, šo žurnālu lasīja vienīgi fermeru bērni. Transcontinental Monthlij cienīgi un pārliecinoši paziņoja savu pirmtiesību, ko nikni apstrīdēja Hornet, balstīdamies uz lietisku pierādījumu — «Feju un pērli». Apgāda «Sigltrijs, Darnlejs un biedri» sīkā balstiņa šai troksnī nemaz nebija sadzirdama. Sim apgādam nebija pašam sava preses izdevuma, kurā tas varētu skaļi daudzināt savas tiesības.
Visas avīzes aplēsa Mārtiņa honorārus. Kaut kādā ceļā atklātībai bija kļuvuši zināmi lieliskie noteikumi, kādus viņam piedāvāja daži žurnāli, un gan Oklendas garīdznieki, gan atsevišķi lūdzēji viņu sēstin apsēda gan ar apciemojumiem, gan ar rakstiskiem lūgumiem. Taču vissliktāk uzvedās sievietes. Mārtiņa fotogrāfijas bija izplatītas milzīgā daudzumā un reportieri centušies spilgti aprakstīt viņa «vīrišķīgo, bronzaini iedegušo seju, rētas, varenos plecus, skaidro, rāmo skatienu, iekritušos askēta vaigus». Sie «askēta vaigi» Mārtiņu sevišķi uzjautrināja, atminoties savus trakulīgos jaunības gadus. Viņš bieži ievēroja, ka sabiedrībā viena otra sieviete skatās uz viņu it kā novērtējot un izraugoties. Mārtiņš klusībā nosmējās. Atcerējies Brisendena brīdinājumu, viņš atkal nosmējās. Nē, sieviešu dēļ viņš vairs necietīs! Tas laiks ir pagājis.
Reiz, pavadot Lisiju uz vakarskolu, Lisija pamanīja mirkli, kādu Mārtiņam, garām ejot, uzmet skaista, labi ģērbusies augstāko aprindu dāma. Šai skatienā nebija nekā nepieklājīga vai pārprotama, tomēr Lisija dusmas notrīsēja, tūlīt saprazdama, ko nozīmē šāds skatiens. Mārtiņš, uzzinājis dusmu iemeslu, sacīja, ka sen jau esot pieradis pie šādiem skatieniem un uztverot tos vienaldzīgi.
— Tā nedrīkstētu būt! — viņa, acīm ieziboties, izsaucās. — Tad jūs esat slims!
— Savu mūžu neesmu juties veselāks. Esmu pieņēmies svarā piecas mārciņas.
— Es nerunāju par jūsu ķermeni. Es runāju par jūsu smadzenēm. Jums galvā kaut kas nav kārtībā. Pat es to redzu! Un kas nu es esmu!
Mārtiņš, kļuva domīgs, soļoja blakus.
— Es nez ko dotu, lai jums tas drīzāk pārietu! — Lisija pēkšņi iesaucās. — Jums nedrīkstētu būt vienaldzīgas sievietes, it īpaši, ja viņas uz jums tā skatās… Tas nav dabiski. Jus taču neesat mazs puika, bet pieaudzis vīrietis. Dieva vārds, es būtu priecīga, ja atrastos sieviete, kas jūs satrauktu.
Pavadījis Lisiju līdz skolai, Mārtiņš atgriezās «Metropolē». Iezvilis mīkstajā krēslā, viņš stingi raudzījās pretējā sienā. Viņš nepakustējās. Nekā nedomāja. Tikai brīdi pa brīdim acu priekšā neviļus iznira un atkal nozuda pagātnes ainas. Viņš apātiski vēroja šīs ainas, kas šķita kā miglains sapnis. Tomēr Mārtiņš negulēja. Piepeši viņš atjēdzās un palūkojās pulkstenī. Tieši astoņi. Ko darīt nekā nebija, bet gulēšanai vēl bija par agru. Viņš atkal iegrima pussnaudā, un acu priekšā atkal parādījās un izgaisa vīzijas. Tajās nebija nekā sevišķa. Pastāvīgi atkārtojās viena ainava — zaļa, bieza lapotne, kam duras cauri saules stari.
Pie durvīm klaudzināja, un Mārtiņš uztrūkās. Viņš nebija aizmidzis, un klauvējiens tūlīt radīja priekšstatu par telegrammu, vēstuli vai kalpotāju, kas nes veļu no mazgātavas. Prātā iešāvās Džo, un, domādams, kur pašreiz varētu būt Džo, Mārtiņš iesaucās:
— Lūdzu!
Mārtiņš joprojām domāja par Džo un pat nepagriezās pret durvīm. Tās klusi atvērās. Iestājās ilgs klusums. Mārtiņš jau bija aizmirsis klauvējienu un atkal stingi raudzījās pretējā sienā; pēkšņi viņš izdzirdēja elsas. Kāda sieviete aizžņaugti un apslāpēti elsoja. Mārtiņš spēji pielēca kājās.
— Rūta! — viņš pārsteigts un gandrīz izbijies iesaucās.
Rūtas seja bija bāla un saspringta. Viņa stāvēja pie
durvīm, vienu roku pret tām atspiedusi, otru piekļāvusi pie krūtīm. Pēkšņi viņa kā lūdzot izstiepa abas rokas viņam pretī un nāca tuvāk. Apsēdinot viņu atzveltnī, Mārtiņš manīja, cik auksti viņai pirksti. Viņš pievilka klāt otru krēslu un uzmetās uz platā atbalstņa. Apjukumā viņš nevarēja parunāt. Aizraušanās ar Rūtu jau sen bija viņa sirdī aprakta. Radās sajūta, it kā viņš piepeši atrastos Šellija «Karstavotu» mazgātavā, nevis viesnīcā «Metropole» un viņam liktu izmazgāt visas nedēļas veļu. Viņš vairākas reizes gribēja ierunāties, tomēr neuzdrīkstējās.
— Neviens nezina, ka esmu šeit, — Rūta klusi teica un lūdzoši pasmaidīja.
— Ko tu sacīji? — viņš jautāja.
Viņu pārsteidza paša balss skaņa.
Rūta atkārtoja savus vārdus.
— A! — Mārtiņš noteica un prātoja, ko vēl varētu piebilst.
— Es redzēju tevi ieejam viesnīcā un, mazliet nogaidījusi, tev sekoju.
— A! — viņš atkārtoja.
Mārtiņam pirmo reizi mūžā mēle bija kā sasalusi. Galvā vairs nebija nevienas vienīgas domas. Viņš juta, ka šis nerunīgums jau kļūst neveikls, taču nevarēja atģist, ko lai saka. Tiešām būtu labāk atrasties «Karstavotu» veļas mazgātavā. Tad varētu klusējot uzrotīt piedurknes un ķerties pie darba.
— Tātad tu man sekoji, — viņš beidzot dabūja pār lūpām.
Rūta mazliet valšķīgi pamāja ar galvu un atsēja šalli.
— Vispirms redzēju tevi ejam pa ielu ar to meiteni.
— Jā, — viņš vienkārši noteica. — Es pavadīju viņu uz vakarskolu.
— Vai tu nemaz nepriecājies, mani ieraugot? — Rūta jautāja pēc otra klusuma brīža.
— Jā, jā, — Mārtiņš aši atbildēja. — Bet vai bija prātīgi, ka tu nāci šurp viena?
— Es ienācu zagšus. Neviens nezina, ka esmu šeit. Ļoti gribēju tevi redzēt. Atnācu pateikt, ka esmu bijusi liela mujķe. Atnācu tāpēc, ka citādi nevarēju, sirds lika nākt… tāpēc, ka … tāpēc, ka es gribēju nākt!
Rūta piecēlās un piegāja pie Mārtiņa. Viņa uzlika roku viņam uz pleca un, ātri elpodama, mirkli palika tā stāvam, tad strauji piekļāvās. Būdams labdabīgs un atsaucīgs, Mārtiņš saprata, ka Rūta jāapskauj, citādi aizvainos viņu tik dziļi, cik dziļi vien vīrietis var aizvainot sievieti, kas sevi piedāvā. Taču skāvienā nebija nedz siltuma, nedz glāstoša maiguma. Viņš tikai bija aplicis viņai apkārt rokas. Rūta pieglaudās ciešāk un, pacēlusi rokas, apvija tās Mārtiņam ap kaklu. Tomēr pār viņa augumu vairs nepārskrēja karstas šalkas kā agrāk, viņš izjuta vienīgi neērtumu un kaunu.
— Kādēļ tu tā trīci? — viņš jautāja. — Vai tev ir vesi? Varbūt iekurt kamīnu?
Mārtiņš sakustējās, it kā gribēdams atbrīvoties, bet Rūta piekļāvās vēl ciešāk, visa drebēdama kā drudzī.
— Tā ir tikai nervozitāte, — viņa sacīja, zobiem klabot. — Es tūlīt saņemšos. Nu jau ir labāk.
Trīsoņa pamazām mitējās. Mārtiņš joprojām turēja Rūtu skaujās, taču vairs nebrīnījās. Tagad viņš jau zināja, kāpēc viņa te ieradusies.
— Māte vēlējās, lai es apprecos ar Cārliju Hepgudu, — viņa paziņoja.
— Ar Cārliju Hepgudu? Ar to jaunekli, kas vienmēr runā tikai pliekanības? — Mārtiņš nožēlā iesaucās. Pēc mirkļa viņš piebilda: — Un tagad tava māte droši vien vēlas, lai tu precies ar mani …
Viņš to neteica jautājoši. Viņš sacīja to stingrā pārliecībā, un gar viņa acīm aizslīdēja honorāru garie skaitļu stabiņi.
— Māte vairs neiebildīs, to es noteikti zinu, — Rūta apgalvoja.
— Vai viņa uzskata, ka esmu tev pilnīgi piemērots vīrs?
Rūta palocīja galvu.
— Bet es neesmu ne par matu labāks kā toreiz, kad viņa atsauca mūsu saderināšanos, — Mārtiņš domīgi noteica. — Nemaz neesmu pārvērties. Esmu tas pats vecais Mārtiņš Idens; es pat esmu kļuvis sliktāks — es tagad smēķēju. Vai nejūti tabakas smaku?
Par atbildi Rūta jautri un koķeti piespieda plaukstu viņa lūpām un gaidīja skūpstu, kas agrāk šādās reizēs nekad neizpalika. Taču Mārtiņa lūpas nenotrīsēja. Viņš pagaidīja, kamēr Rūta nolaiž roku, tad turpināja:
— Es neesmu pārvērties. Neesmu sameklējis darbu. Pat netaisos meklēt darbu. Es vēl arvien apgalvoju, ka Herberts Spensers ir cēls un dižens cilvēks un tiesnesis Blounts — plātīgs ēzelis. Es vakar biju kopā ar viņu kādās pusdienās un to skaidri zinu.
— Kāpēc tu neklausīji tēva aicinājumam? — Rūta pārmeta.
— Kā tev tas zināms? Kas viņu sūtīja? Vai tava māte?
Rūta klusēja.
— Nu protams, ka viņa! Tā jau es domāju. Un tagad viņa droši vien mudināja tevi nākt šurp.
— Neviens nezina, ka esmu šeit! — Rūta iebilda. — Vai tiešām tu domā, ka mana māte to atļautu?
— Viņa atļautu tev precēties ar mani, par to nav šaubu. Rūta sāpīgi iesaucās:
— Ak, Mārtiņ, neesi tik cietsirdīgs! Tu pat neesi mani noskūpstījis! Tu esi salts kā akmens. Iedomājies, kādu soli es esmu spērusi! — Viņa bailīgi, taču arī ziņkāri pavērās apkārt. — Iedomājies, kur es atrodos!
«Es varētu mirt jūsu dēļ! Jūsu dēļ varētu mirt!» atmiņā ieskanējās Lisijas vārdi.
— Kāpēc tu agrāk neuzdrīkstējies spert šādu soli? — Mārtiņš skarbi jautāja. — Kad es dzīvoju tai skabūzī? Kad cietu badu? Toreiz es biju tas pats Mārtiņš Idens — gan kā cilvēks, gan kā rakstnieks. So jautājumu es sev pēdējā laikā bieži uzdodu — ne tikai attiecībā uz tevi, bet attiecībā uz visiem. Tu redzi, es neesmu mainījies, kaut arī mana pēkšņā augšupeja varētu vedināt uz šādām domam. Arī es cenšos sev iestāstīt, ka esmu pārvērties, tomēr no galvas līdz kājām esmu tāds pats. Nekādu jaunu talantu, nedz tikumu man nav. Manas smadzenes ir tādas pašas, kā bijušas. Man nav pat neviena jauna uzskata par literatūru un filozofiju. Mana personiskā vērtība nav palielinājusies kopš tā laika, kad dzīvoju neatzīts un vientuļš. Es nevaru vien nobrīnīties, kāpēc tagad visiem esmu vēlams viesis. Cilvēkiem, bez šaubām, es neesmu vajadzīgs sevis paša dēļ, jo esmu tas pats Mārtiņš Idens, ko viņi agrāk negribēja ne redzēt. Tātad viņi vērtē mani pēc kaut kā cita, kaut kā tāda, kam nav nekāda sakara ar manām īpašībām, nav nekā kopēja ar mani. Pateikt tev, kā mani vērtē? Es taču esmu iemantojis vispārēju atzinību! Bet šī atzinība neesmu es pats. Tā pastāv citu iedomās. Bez tam mani ciena naudas dēļ, kas man tagad ienāk. Taču arī nauda neesmu es pats. Tā guļ bankās un visādu Tomu, Diku un Hariju kabatās. Starp citu, arī jums es tagad esmu kļuvis vēlams slavas un naudas dēļ.
— Mana sirds vai lūst, — Rūta elsoja. — Tu zini, ka es tevi mīlu, ka esmu šurp atnākusi tikai tāpēc, ka mīlu tevi!
— Man liekas, tu mani lāgā nesaproti, — Mārtiņš saudzīgi teica. — Pasaki man, lūdzu, — kāpēc tu tagad mīli mani vairāk nekā tais dienās, kad tev pietika spēka no manis atsacīties?
— Aizmirsti un piedod! — Rūta dedzīgi iesaucās. — Visu laiku esmu tevi mīlējusi! Dzirdi — visu laiku! Tāpēc esmu šeit un tāpēc tevi apskauju.
— Es tagad esmu kļuvis neuzticīgs, visu lieku svaru kausos. Gribu svērt arī tavu mīlestību, lai uzzinātu, kāda tā ir.
Rūta pēkšņi atraisījās no Mārtiņa rokām, izslējās un pētīgi pavērās viņā. Viņa it kā gribēja kaut ko sacīt, tomēr neapņēmīgi klusēja.
— Redzi, kā es uz to skatos, — viņš turpināja. — Kad es biju tāds pats, kāds esmu palicis līdz šim, neviens cits nelikās par mani zinis, tikai manas šķiras cilvēki. Kad jau biju uzrakstījis visas savas grāmatas, neviens, izlasījis manuskriptus, neteica man neviena uzmundrinoša vārda. Tieši otrādi, man pārmeta rakstīšanu, uzskatīja, ka es daru kaut ko nosodāmu un pazemojošu. Visi tikai skandināja: «Meklē darbu!»
Rūta iebildīgi sakustējās.
— Jā, jā, — viņš sacīja, — tev taisnība, vienīgi tu runāji nevis par darbu, bet par nodrošinātu stāvokli. Tev nepatīk vienkāršais vārds «darbs» — tāpat kā tas, ko esmu sarakstījis. Tas tiešām ir rupji! Bet, tici man, no mana viedokļa vēl rupjāk likās tas, ka visi ieteica man stāties darbā, it kā gribētu uzvest uz pareizā ceļa nelabojamu noziedznieku. Atgriezīšos pie iepriekšējā. Manu darbu izdošana un sabiedrības ievērība radīja pārmaiņu tavās jūtās. Ar Mārtiņu Idenu tu negribēji precēties, kaut gan viss, kas tagad publicēts, bija uzrakstīts jau toreiz. Tava mīlestība nebija tik stipra, lai apprecētos ar viņu toreiz. Turpretī tagad tava mīlestība, izrādās, ir pietiekami stipra, un tam acīmredzot nav cita izskaidrojuma kā manu darbu iespiešana un sabiedrības atzinība. Par saviem ienākumiem es šai gadījumā nerunāju, tu varbūt par tiem nedomā, bet esmu pārliecināts, ka tavu vecāku prāts lielā mērā grozījies tieši tādēļ, šie secinājumi, protams, man nav visai glaimojoši. Bet visļaunākais ir tas, ka tie liek man apšaubīt mīlestību, svēto mīlestību. Vai tiešām mīlestība ir tik maziska, ka tā jāstiprina ar slavu un pūļa atzinību? Acīmredzot jā. Es tik daudz par to domāju, ka man galva sāk griezties.
— Nabaga mīļā galva! — Rūta viegli noglaudīja viņa matus. — Lai tā vairs negriežas, lai beidzot atpūšas! Sāksim visu no jauna, Mārtiņ! Es tevi visu laiku esmu mīlējusi. Zinu, ka biju vāja, padodamās mātes prasībai. Man nevajadzēja to darīt. Tu taču tik bieži runāji par augstsirdīgu iecietību pret cilvēciskām vājībām un kļūmēm. Esi iecietīgs arī pret mani! Esmu rīkojusies maldīgi. Piedod man!
— Ak, es tev piedodu! — viņš nepacietīgi iesaucās. — Ir viegli piedot, ja īstenībā nekā nav ko piedot. Tava rīcība neprasa piedošanu. Katrs rīkojas saskaņā ar saviem uzskatiem, citādi nav iespējams. Tad arī man vajadzētu lūgt no tevis piedošanu, ka neesmu kļuvis par ierēdni.
— Es vēlēju tev labu, — viņa iebilda. — To tu zini. Ja jau tevi mīlēju, tad vēlēju tev tikai labu.
— Tiesa, bet, labu vēlēdama, tu mani gandrīz pazudināji. Jā, jā! — Viņš neļāva Rūtai iejaukties. — Gandrīz pazudināji manu daiļradi un manu nākotni! Es pēc dabas esmu reālists, un buržuāziskā kultūra necieš reālismu. Buržuāzija ir gļēva. Tā baidās no dzīves. Tu gribēji piespiest arī mani baidīties no dzīves. Tu centies ieslēgt mani šaurā sprostā, vēlējies, lai es cildinu neīstas vērtības, pielāgojos vulgārai viltus morālei.
Mārtiņš redzēja, ka Rūta grib iebilst.
— Tiesa kas tiesa, vulgaritāte nav viltota, tomēr tā ir buržuāziskās kultūras pamatā. Kā jau teicu, tu gribēji mani pārveidot, padarīt par vienu no savējiem, gribēji pielāgot mani savas šķiras ideāliem, savas šķiras morālei un savas šķiras aizspriedumiem.
Mārtiņš skumji papurināja galvu.
— Pat tagad tu mani nesaproti. Tu neuztver manos vārdos to jēgu, ko es cenšos tiem piešķirt. Tev tas viss šķiet tīrās iedomas. Turpretī man tā ir īsta realitāte. Labākajā gadījumā tevi mazliet pārsteidz un uzjautrina, ka šis neaptēstais puisis, kas nupat izrausies no muklāja, uzdrošinās kritizēt tavu šķiru un saukt to par vulgāru.
Rūta gurdi atslēja galvu pret viņa plecu, u<i viņu atkal pārņēma nervozas trīsas. Brīdi pagaidījis, vai viņa nesāks runāt, Mārtiņš turpināja:
— Un tagad tu gribi atjaunot mūsu mīlestību. Gribi apprecēties ar mani. Gribi mani! Bet, ja nu manas grāmatas nebūtu iznākušas — pacenties mani saprast! — nebutu iznākušas un nekad nebūtu guvušas atzinību, es tomēr būtu tas pats, kas biju. Taču tu nekad nebūtu nākusi pie manis! Tikai šīs sasodītās grāmatas … kaut velns tās …
— Nelādies! — viņa pārtrauca.
Pārmetums Mārtiņu atkvēlināja. Viņš skarbi iesmējās.
— Tā, lūk, ir, — viņš sacīja. — Tai brīdī, kad uz spēles ir likta tavas dzīves laime, tu baidies dzirdēt sulīgu lāstu! Tu joprojām baidies no dzīves.
Šie vārdi lika Rūtai atskārst savas rīcības bērnišķību, tomēr viņai šķita, ka Mārtiņš to visu lieki pārspīlē, un viņa jutās apvainota. Labu laiku abi sēdēja klusēdami, viņa izmisīgi pārdomāja, ko darīt, bet viņš atcerējās visu savu zudušo mīlestību. Tagad viņš saprata, ka patiesībā nekad nav Rūtu mīlējis. Viņš ir mīlējis idealizētu Rūtu, ko radījis savā iztēlē, gaišo un mirdzošo parādību, ko apdzie- dājis savos mīlestības sonetos. īsto Rūtu, buržuāzisko meiteni ar buržuāzijas psiholoģiju un bezcerīgi šauro redzes loku, viņš nekad nav mīlējis!
Rūta piepeši sāka runāt:
— Es piekrītu, ka daudz kas no tā, ko tu sacīji, ir taisnība. Es tiešām baidījos no dzīves. Pietiekami stipri tevi nemīlēju. Bet tagad esmu iemācījusies mīlēt stiprāk.
Mīlu tevi tādu, kāds tu esi, tādu, kāds biji agrāk, mīlu tevi tās neatlaidības dēļ, ar kādu tu kļuvi par to, kas esi pašreiz. Mīlu tevi visa tā dēļ, ar ko tu atšķiries no tā sauktās manas šķiras, un, lai arī tavi uzskati man reizēm nav saprotami, es iemācīšos tos saprast. Es varu iemācīties tos saprast! Tava smēķēšana un tava lādēšanās ir daļa no tevis paša, un es mīlēšu tevi arī šo ieradumu dēļ. Es vēl varu visu iemācīties. Šais pēdējās desmit minūtēs jau daudz esmu iemācījusies, un tas vien kaut ko nozīmē. Ai, Mārtiņ!…
Rūta ieraudājās un piekļāva galvu viņa krūtīm.
Mārtiņš viņu maigi un līdzjūtīgi apskāva — pirmo reizi šai vakarā —, viņa to manīja un aplaimota pavērsa pret Mārtiņu starojošu seju.
— Par vēlu, — viņš sacīja. Prātā ienāca Lisijas vārdi. — Es esmu slims … nē, ne jau mana miesa ir slima, bet mana dvēsele, manas smadzenes. Nekam manās acīs vairs nav vērtības. Es nekā nevēlos. Ja tu būtu atnākusi pirms, dažiem mēnešiem, tad, iespējams, būtu citādi. Tagad ir par vēlu, daudz par vēlu.
— Nē, vēl nav par vēlu! — Rūta iesaucās. — Es to pierādīšu. Es tev pierādīšu, ka mana mīlestība ir pieņēmusies spēkā, tā ir stiprāka par šķiriskiem aizspriedumiem, par visu, kas man tuvs un ierasts. Esmu gatava atteikties no visa, kas tik dārgs buržuāzijai. Es vairs nebaidos no dzīves. Es pametīšu tēvu un māti, atdošu savu vārdu apsmieklam. Esmu ar mieru palikt pie tevis tūlīt un dzīvot brīvā mīlestībā, ja tu gribi, un darīšu to ar prieku un lepnumu. Ja es reiz nodevu mīlestību, tad tagad mīlestības dēļ nodošu visu to, kas agrāk mudināja mani uz nodevību.
Rūta stāvēja Mārtiņam pretī mirdzošām acīm.
— Es gaidu, Mārtiņ, — viņa čukstēja. — Gaidu, lai tu saki «jā». Paskaties uz mani!
«Cik tas ir lieliski,» viņš nodomāja, uz viņu skatīdamies. «Viņa ir izpirkuši visas savas vainas, kļuvusi par īstu sievieti, beidzot sarāvusi buržuāzisko aizspriedumu dzelžainās važas. Tas viss ir lieliski, cēlsirdīgi, apbrīnojami … Bet kas noticis ar mani?»
Rūtas rīcība viņu nedz saviļņoja, nedz iekveldināja. Viņš to novērtēja vienīgi ar prātu. Sekoja nevis uzliesmojums, bet tikai vēsa atzinība. Sirds palika neskarta. Alkas ne- uzbangoja asinis. Viņš atkal atcerējās Lisijas vārdus.
— Es esmu slims, ļoti slims, — Mārtiņš teica un bezcerīgi pamāja ar roku. — Līdz šim nemaz nezināju, ka esmu tik stipri slims. Man kaut kas ir atgadījies. Es nekad neesmu baidījies no dzīves, bet nekad nevarēju iedomāties, ka zaudēšu interesi par dzīvi. Tomēr dzīve ir mani pārsātinājusi. Es nekā vairs nevēlos. Pat tevi nevēlos. Nu tu redzi, cik slims esmu!
Viņš nolaida galvu uz atzveltnes un aizvēra acis. Un, tāpat kā raudošs bērns aizmirst visas savas bēdas, caur asarām skatoties saulstaru rotaļā, tā Mārtiņš aizmirsa gan savu slimību, gan Rūtas klātieni, gan visu pasauli, vērojot pēkšņi uzplaiksnījušu vīziju — biezu, zaļu lapotni, kam cauri duras saules stari. Sī spozme griezās acīs, tomēr viņš skatījās, pats nezinādams, kālab.
Mārtiņš atjēdzās, izdzirdējis noklikstam durvju vērekli. Rūta stāvēja pie durvīm.
— Kā lai tieku laukā? — viņa žēlabaini vaicāja. —Man ir bail…
— Piedod! — viņš, trūkdamies kājās, iesaucās. — Es nesaprotu, kas ar mani notiek. Es aizmirsu, ka tu esi šeit.
Viņš pielika roku pie pieres.
— Nu redzi, es tiešām neesmu vesels. Es tevi pavadīšu mājās. Varam iziet pa sētas pusi. Neviens mūs neievēros. Tikai nolaid plīvuru.
Ejot pa pustumšo gaiteni un šaurajām kāpnēm, Rūta cieši turējās Mārtiņam pie rokas.
— Tagad esmu drošībā, — Rūta teica, kad viņi bija uz ielas, un gribēja atsvabināt roku.
— Es pavadīšu tevi līdz mājai, — viņš sacīja.
— Nē, nē! — viņa iebilda. — Nav vajadzīgs.
Rūta atkal mēģināja atbrīvot roku. Uz mirkli tas pamodināja Mārtiņā ziņkāri. Šķita, ka viņa baidās tieši tagad, kad visas briesmas jau garām. Rūta gandrīz izmisīgi gribēja drīzāk tikt no viņa vaļā. Mārtiņš šādam izbī- lim neredzēja nekāda iemesla un nosprieda, ka tas ir nervu vājums. Tāpēc viņš nelaida vaļā Rūtas roku un veda viņu tālāk. Kad viņi bija nonākuši līdz stūrim, Mārtiņš pēkšņi ieraudzīja kādu vīrieti garā mētelī ieraujamies atpakaļ namdurvīs. Ejot garām, Mārtiņš tur ieskatījās un, lai gan svešais bija uzsitis apkakli, pazina Rūtas brāli Normanu.
Pa ceļam Rūtai un Mārtiņam sarunas nevedās. Viņa bija satriekta, viņš — vienaldzīgs. Viņš ieminējās, ka braukšot prom uz Dienvidjūras salām, un viņa savukārt iebildēs, lūgdama piedot negaidīto nācienu. Tas bija viss. Viņi atvadījās pie Morzu mājas. Paspieda viens otram roku, novēlēja ar labu nakti, un Mārtiņš, kā jau pieņemts, pacēla cepuri. Durvis aizcirtās, Mārtiņš aizdedza cigareti un devās atpakaļ uz viesnīcu. Nonācis līdz namdurvīm, kurās bija slēpies Normans, Mārtiņš apstājās un brīdi iegrima pārdomās.
— Viņa meloja, — viņš balsī teica. — Viņa gribēja mani pārliecināt, ka rīkojas drosmīgi un izšķiroši, bet brālis pa to laiku gaidīja viņu, lai aizvadītu mājās. — Viņš sāka skaļi smieties. — Buržuji paliek buržuji! Kad biju nabags, es pat nedrīkstēju tuvoties viņa māsai! Bet, kad man ir rēķins bankā, viņš pats atved savu māsu pie manis!
Mārtiņš pagriezās, lai turpinātu ceļu, kad pēkšņi kāds klaidonis, nonācis līdzās, paraustīja viņu aiz elkoņa.
— Atmetiet kvartiņu, mister, naktsmājām! — klaidonis teica.
Balss lika Mārtiņam spēji atskatīties. Nākamajā mirklī viņš jau kratīja Džo roku.
— Vai atmini, es tev šķiroties sacīju, ka mēs vēl šai saulē tiksimies? Man bija tāda jušana. Un re, satikāmies!
— Tu braši izskaties, — Mārtiņš apbrīnā sacīja. — Tāds kā dūšīgāks esi kļuvis.
— Tā ir! — Džo, priekā starodams, atbildēja. — Kamēr nebiju klaidonis, nemaz nezināju, kas ir dzīve! Trīsdesmit mārciņu esmu pieņēmies un jūtos tip-top! Agrāk darbā galīgi nodzinos, kauli un āda vien bija palikuši. Šitāda dzīve priekš manis kā radīta!
— Tomēr tu nupat lūdzi naktsmājām, — Mārtiņš aizrādīja.
— Hē! Lūdzu naktsmājām! — Džo izvilka no bikškaba- tas veselu riekšu sīknaudas. — Tam pietiktu! — viņš lielījās. — Bet tu izskatījies devīgs, tāpēc tevi «pakulstīju».
Mārtiņš iesmējās un piekrita.
— Tur tev iznāk arī iedzeršanai, — viņš piebilda.
Džo iebēra naudu atpakaļ kabatā.
— Ar to ir cauri, — Džo paziņoja. — Es vairs nedzeru. Neviens neliedz,' bet nav lustes. Es tik vienu reizi ir bijis piedzēries, kopš redzējāmies, un arī tikai tāpēc, ka iekampu tukšā dūšā. Kad strādāju kā lops, tad dzēru kā lops. Tagad, kad dzīvoju kā cilvēks, arī dzeru kā cilvēks. Šad tad iemetu pa glāzītei — un diezgan.
Mārtiņš norunāja ar viņu tikties nākamajā dienā un gāja uz viesnīcu. Vestibilā viņš ieskatījās pasažieru tvaikoņu sarakstā. Pēc piecām dienām uz Tahiti dosies «Me- ripoza».
— Pasūtiet man rīt pa telefonu kajīti, — viņš sacīja šveicaram. — Nevis augšā, bet lejā, vēja pusē, bakborta pusē. Iegaumējiet! Labāk pierakstiet: bakborta pusē.
Iegājis savā istabā, Mārtiņš tūlīt likās gulēt un tūlīt iegrima cietā miegā kā bērns. Šī vakara notikumi viņu nebija skāruši. Viņa prāts vairs neuztvēra iespaidus. Pat prieka uzplūds, ko izraisīja tikšanās ar Džo, bija ātri noplacis. Tas ilga vienu mirkli, bet nākamajā mirklī Mārtiņš jau nožēloja, ka sastapis kādreizējo biedru, jo viņam negribējās pat sarunāties. Viņu neiepriecināja arī tas, ka pēc piecām dienām viņš brauks uz savu mīļo Dienvidjūru. Viņš tīksmi aizvēra acis un mierīgi nogulēja astoņas stundas. Viņš nebija satraukts. Viņš nedz grozījās, nedz sapņoja. Miegs sniedza aizmirstību, bet atmoda radīja vienīgi nožēlu. Dzīve mocīja un garlaikoja, bet dienu ritums šķita kā lēna spīdzināšana.