— Klausies, Džo, — Mārtiņš otrā rītā bez vilcināšanās teica bijušajam darba biedram, — Divdesmit astotajā ielā dzīvo kāds francūzis. Viņš ir sakrājis naudu un taisās atgriezties Francijā. Viņarn zināma neliela, labi iekārtota veļas mazgātava. Tev tas ir kā aklai vistai grauds, ja tu gribi apmesties uz pastāvīgu dzīvi. Ņem šo naudu, nopērc sev pieklājīgu uzvalku un ap desmitiem aizej ar viņu aprunāties. Atsaucies uz mani, un tev visu izrādīs. Ja mazgātava tev patiks un, pēc tavām domām, tā ir tik daudz vērta, cik īpašnieks prasa, — divpadsmit tūkstošu, — tad pasaki man un tā būs tava. Un tagad cilpo! Es esmu aizņemts. Vēlāk patērzēsim.
— Redzi, Mārt, — Džo lēni sacīja, valdīdams iesveltās dusmas, — es te atnācu, lai satiktu tevi pašu. Saprati? Es nenācu, lai tu man uzdāvinātu mazgātavu. Es atnācu parunāt ar tevi kā ar vecu draugu, bet tu bāzies man virsū ar mazgātavu. Es tev kaut ko pateikšu: brauc uz elli ar visu savu mazgātavu!
Džo gribēja mesties ārā pa durvīm, bet Mārtiņš saķēra to aiz pleca un pagrieza atpakaļ.
— Liec vērā, Džo, — viņš sacīja, — ja tu taisīsi šādus kumēdiņus, es tev sadošu pa mizu un vecas draudzības dēļ tā sadošu, ka nezināsi, cik vecs, — vai saprati? Nu, vai gribi?
Džo izrāvās un mēģināja nogāzt Mārtiņu gar zemi, bet rokas, kuras viņu satvēra, bija pārāk spēcīgas. Abi, kamolā saķērušies, riņķoja pa istabu, uzgrūdās pītam krēslam, kas salūza gabalu gabalos, un beidzot nogāzās uz grīdas. Džo izplestām rokām gulēja uz muguras, bet Mārtiņš sēdēja viņam virsū, ar celi atspiedies pret viņa krūtīm. Viņš nevarēja vien atelsties, kad Mārtiņš palaida viņu vaļā.
— Nu, tagad varēsim parunāt, — Mārtiņš teica. — Kā redzi, ar mani tik viegli galā netiksi. Es gribu, lai vispirms tiek nokārtots darījums ar veļas mazgātavu. Pēc tam atnāc — un mēs pa vecam paradumam patērzēsim. Es jau teicu, ka tagad esmu aizņemts. Paskaties šurp!
Tai brīdī apkalpotājs ienesa rīta pastu — veselu kaudzi vēstuļu un žurnālu.
— Kā es varu to visu lasīt un reizē sarunāties ar tevi? Ej noskaidro jautājumu par veļas mazgātavu un tad nāc atpakaļ!
— Nu labi, — Džo negribīgi piekrita. — Es domāju, ka tu taisies no manis vaļā, bet tagad redzu, ka es ir alojies. Tomēr dūru cīņā tu mani nenoliksi, Mārt. Tur es tevi pārspētu.
— Labi, vēlāk uzvilksim cimdus un pamēģināsim, — Mārtiņš smiedamies noteica.
— Noteikti! Līdzko būšu ticis pie mazgātavas! — Džo izstiepa dūri. — Vai tu redzi? Divos ringos tevi nolikšu gar zemi.
Kad Džo beidzot aizgāja, Mārtiņš atviegloti nopūtās. Viņš bija kļuvis nesabiedrisks. Dienu no dienas kļuva arvien grūtāk saskarties ar cilvēkiem. To klātiene viņu nomāca, un nepieciešamība risināt sarunu kaitināja. Tiekoties ar cilvēkiem, viņš jutās uzbudināts un nomierinājās tikai tad, kad izdevās no tiem atkratīties.
Pēc Džo aiziešanas Mārtiņš tūlīt neķērās pie pasta, bet kādu pusstundu laiski zvilnēja krēslā, un viņa galvā tikai retumis pavīdēja kāda domu drumsla, miegainības pārņemta prāta īsa uzplaiksna.
Beidzot viņš piecēlās un sāka šķirot pastu. Kāds ducis lūgumu pēc autogrāfa — šīs vēstules Mārtiņš pazina, tikai uzmetis tām acis, profesionālu diedelētāju vēstules, visādu dīvaiņu un fantastu vēstules, sākot ar kādu izgudrotāju, kas uzbūvējis mūžīgo dzinēju, un matemātiķi, kurš pierādīja, ka zemes virsa esot puslodes iekšpuse, un beidzot ar kādu maniaku, kas lūdza finansiālu palīdzību, lai varētu nopirkt Lejaskalifornijas pussalu, kur gribēja ierīkot komunistu koloniju; vēstules no sievietēm, kuras vēlējās ar viņu iepazīties; viena šāda vēstule izvilināja smaidu — rakstītāja, gribēdama pierādīt savu krietnumu un dievbijību, bija vēstulei pievienojusi kvīti par- pastāvīgu baznīcas krēslu.
Izdevēji un redaktori apbēra Mārtiņu ar vēstulēm: vieni, ceļos krizdami, lūgtin lūdza rakstus, otri, ceļus locīdami, lūgtin lūdza jaunas grāmatas — visi kāroja manuskriptus, nabaga noniecinātos manuskriptus, kuru dēļ kādreiz Mārtiņš smagu sirdi bija spiests ieķīlāt visu savu mantību, jo citādi nevarēju aizsūtīt šos manuskriptus redakcijām. Bija negaidīti čeki — samaksa par angļu izdevumu, samaksa par tulkošanas tiesībām. Mārtiņa aģents Anglijā ziņoja, ka Vācija ieguvusi tiesības tulkot trīs grāmatas; viņa grāmatas tika izdotas arī Zviedrijā, bet Zviedrija nebija parakstījusi Bernes konvenciju, un par šiem tulkojumiem nekā nevarēja saņemt. Bija atļaujas lūgums no Krievijas — tīri formāls, jo šī valsts arī nebija parakstījusi Bernes konvenciju.
Mārtiņš pārskatīja veselu kaudzi avīžu izgriezumu, ko piesūtīja īpašs birojs, un izlasīja, kas rakstīts par viņu un viņa slavu, kuru daudzināja visās malu malās. Mārtiņš Idens varenā atvēzienā bija nosviedis pūlim uzreiz visus savus darbus. Acīmredzot tādējādi bija izskaidrojami tik negaidīti panākumi. Viņš vienā alpā aizrāva pūli, tāpat kā Kiplings, kas gulēja uz nāves gultas, kad pūlis, pakļauda- mies bara izjūtai, pēkšņi sāka aizgūtnēm lasīt Kiplinga grāmatas. Tad Mārtiņš atcerējās, ka tas pats pūlis, kas Kiplingam uzgavilēja, nekā nesaprotot no izlasītā, pēc pusgada šo pašu Kiplingu apmētāja ar akmeņiem. Mārtiņš rūgti iesmējās. Varbūt pēc dažiem mēnešiem arī viņš piedzīvos tādu pašu likteni? Bet viņš parādīs šim pūlim garu degunu! Tad viņš jau būs tālu projām Dienvidjūras salās, dzīvos niedru būdā, tirgosies ar pērlēm, vienkoča laivā trauksies rifiem pāri, ķers haizivis, medīs kalnu kazas klinšainajā ielejā, kas ir blakus Taiohae ielejai.
Šai brīdī Mārtiņš skaidri apjauta savu bezcerīgo stāvokli. Viņš pēkšņi saprata, ka atrodas Ēnu ielejā. Visa viņa dzīve jau bija pagājībā, tā vīta, dzisa un tiecās pretī nebūtībai. Viņš iedomājās, cik daudz tagad guļ un cik bezgalīgi viņam gribas gulēt. Taču vēl nesen viņš neieredzēja miegu. Tas laupīja dārgos dzīves mirkļus. Tad viņš miegā pavadīja četras stundas no divdesmit četrām, tātad dzīvoja četras stundas mazāk. Kā viņš nīda miegu! Un kā viņš tagad nīst dzīvi! Dzīve ir skumīga, tai ir rūgta piegarša. Tieši tur slēpās viņa bojā ejas draudi. Dzīvība, kas vairs netiecas pretī dzīvei, meklē ceļu uz nāvi. Viņā pamodās sensenais pašaizsardzības instinkts, viņš saprata, ka jādodas projām. Viņš pārlaida acis istabai, un doma par kravāšanos viņu šausmināja. To vēl varēja atlikt. Pagaidām jādodas iepirkties.
Uzlicis cepuri, viņš aizgāja un visu rīta cēlienu pavadīja ieroču veikalā, izraugoties automātiskas šautenes, patronas un zvejas rīkus. Pieprasījums bija tik mainīgs, ka viņš nolēma visu tirdzniecībai vajadzīgo pasūtīt tikai no Tahiti. Preces varēs pasūtīt arī Austrālijā. Šāds atrisinājums viņu iepriecināja. Apziņa, ka nepieciešams kaut ko darīt, tagad likās neizturama. Iedams atpakaļ uz viesnīcu, Mārtiņš tīksmi domāja par ērto atzveltni, kas viņu tur gaida, un dusmās gandrīz iestenējās, ieraudzījis šai krēslā jau sēžam Džo.
Džo bija sajūsmā par mazgātavu. Viss bija nokārtots, darbu varēja sākt kaut vai rīt. Mārtiņš gulēja gultā un pievērtiem plakstiem klausījās Džo runas plūdos. Mārtiņa domas klīda tālu projām, pat aiz apziņas robežām. Laiku pa laikam viņš ar pūlēm saņēmās, lai kaut ko atbildētu Džo. Turklāt Džo taču patika viņam. Bet Džo bija dzīves piesātināts. Saskarsme ar šo dzīvīgumu tagad sagādāja Mārtiņam mokas. Viņa nogurušajam garam tas bija pārāk smags pārbaudījums. Kad Džo ieminējās, ka viņi kādreiz uzvilks cimdus un padunkāsies, Mārtiņš sāpēs gandrīz iekliedzās.
— Neaizmirsti, Džo, ka tev savā mazgātavā jāievieš tāda pati kārtība, par kādu tu stāstīji «Karstavotos». Nekādu virsstundu! Nekādu nakts darbu! Un labs atalgojums. Bērnus neliec pie ruļļa! Nekādā ziņā nepieņem bērnus!
Džo palocīja galvu un izvilka piezīmju grāmatiņu. 336
— Redzi, šorīt pirms brokastīm uzmetu noteikumus. Paklausies!
Viņš sāka lasīt, un Mārtiņš piekrītoši kaut ko murmināja, visu laiku domādams tikai par vienu — kad Džo beidzot ies projām.
Jau bija vēls, kad Mārtiņš pamodās. Apziņa gausi pievērsās dzīves īstenībai. Mārtiņš pavērās apkārt. Istaba bija tukša. Džo acīmredzot klusām aizgājis, redzot, ka Mārtiņš iemidzis. «Ļoti uzmanīgi, it īpaši no Džo,» Mārtiņš nodomāja. Tad viņš aizvēra acis un atkal iemiga.
Turpmākajās dienās Džo bija pārāk aizņemts ar mazgātavas iekārtošanu un viņu daudz neapgrūtināja. Tikai aizbraukšanas priekšvakarā avīzēs parādījās ziņojums, ka Mārtiņš Idens iegādājies karti uz «Meripozas». Pašaizsardzības instinkta skubināts, Mārtiņš ieradās pie ārsta un lūdza sevi izmeklēt. Neatklājās nekāda vaina. Sirds un plaušas bija tieši lieliskas. Cik varēja spriest ārsts, visi viņa orgāni bija pilnīgi veseli un darbojās normāli.
— Jums nekas nekaiš, mister Iden, — ārsts teica, — galīgi nekas. Jums ir lielisks veselības stāvoklis. Atklāti sakot, es jūs tādēļ apskaužu. Jūsu organisms ir apbrīnojams. Kāds krūšukurvis! Sis krūšukurvis un kuņģis ir jūsu neiedomājamās veselības un spēka ķīla. Tik fiziski vesels cilvēks atrodams viens starp tūkstošiem, nē, starp desmitiem tūkstošiem. Jūs nodzīvosiet simt gadu, ja nenotiks kāds nelaimes gadījums.
Mārtiņš pārliecinājās, ka Lisijas diagnoze bijusi pareiza. Fiziski viņš ir pilnīgi vesels. Taču ar galvu kaut kas ir noticis, un vienīgi aizbraukšana uz Dienvidjūru var izlabot «domāšanas mehānismu». Taču ļaunākais bija tas, ka patlaban — ceļa jūtīs — Mārtiņam vairs negribējās nekur braukt. Dienvidjūra nemaz nelikās labāka par buržuāzisko civilizāciju. Nekādu sparīguma uzplūdu doma par aizbraukšanu neradīja, tieši otrādi — nomāca gaidāmā piepūle: Būtu labāk, ja viņš jau atrastos uz kuģa, kur visas rūpes noveltos no pleciem.
Pēdējā diena Mārtiņam bija īstas mocības. Izlasījuši par viņa aizbraukšanu, Bernards Higinbotams, Ģertrūde un visa viņu ģimene, arī Hermanis fon Smits un Mariona ieradās atvadīties. Pēc tam bija jānoslēdz vairāki darījumi, jāsamaksā rēķini, jāapmierina uzplijigie reportieri. No Lisijas Konoli viņš īsi atvadījās pie vakarskolas durvīm un steigšus aizgāja. Atgriezies viesnīcā, viņš tur sastapa Džo, kas visu dienu bija rosījies mazgatavā, tāpēc nebija varējis atnākt agrāk. Ar to Mārtiņa pacietības mērs bija pilns, tomēr viņš piespieda sevi pusstundu noklausīties Džo tērgāšanā, nervozi spaidīdams krēsla atzveltņus.
— Ievēro, Džo, — viņš, starp citu, sacīja, — ka tu neesi piesiets pie šās mazgātavas. Neesi no tās atkarīgs. Jebkuru brīdi vari to pārdot un palaist naudu vēja. Ja tev tas viss apnīk un atkal gribas klaiņot — ņem kajas pār pleciem. Dzīvo tā, kā tev pašam labak patīk.
Džo papurināja galvu.
— Nekā, es vairs neklimtīšu pa lielceļiem, paldies par kūkām! Klaiņošana visādi ir laba, trūkst tikai viena — meiteni. Bet es bez tām nevaru iztikt, dari, ko gribi! Klaiņot, pats saproti, var tikai viens. Gadās iet garām mājām, kur skan mūzika, smejas un dejo smukas meitenes baltās kleitās, paskatās uz mani pa logu, uzsmaida! Ek! Tad sava dzīve liekas īsts zaņķis! Man tak traki patīk dejas un pikniki, pastaigas mēnesnīcā un viss pārējais! Veļas mazgātava, kārtīgs uzvalks, naudas žūksnis kabatā — tā pavisam cita lieta! Vakar sapazinos ar kādu meiteni un, goda vārds,' uz vietas varētu apprecēt. Visu dienu, tikko atceros, dziedāt vien gribas. Smuka pēc velna, acis tik mīlīgas, un balstiņa tik maiga! Taisni kā man radīta, es tev saku! Kāda joda pēc tu, Mārt, neprecies? Tev naudas kalnu kalniem, tu dabūtu visskaistāko meiteni pasaulē.
Mārtiņš pakratīja galvu un nosmējās, taču klusībā brīnījās, kāpēc cilvēkiem vispār gribas precēties. Tas viņam likās dīvaini un neizprotami.
Stāvēdams uz klāja, īsi pirms «Meripozas» došanās jūra Mārtiņš daudzo pavadītāju vidū saskatīja Lisiju Konoli. «Ņem viņu līdzi,» iekšēja balss čukstēja. «Ir tik jauki būt augstsirdīgam, bet viņa būs bezgala laimīga.» Mirkli viņš juta kārdinājumu, bet tūlīt to pārmāca spējas šausmas. Izmocītā dvēsele bailēs iekliedzās. Viņš atgāja no borta un ievaidējies nočukstēja:
— Nē, draugs, tu esi smagi slims, pārāk smagi slims.
Mārtiņš nokāpa savā kajītē un palika tur, kamēr kuģis
izgāja atklātā jūrā. Edamsalonā viņam bija ierādīta goda vieta — kapteinim pie labās rokas, un viņš drīz vien pārliecinājās, ka ir visslavenākais, visievērojamākais «Meripozas» pasažieris. Taču vēl nekad neviena slavenība nav sagādājusi apkārtējiem tik lielu vilšanos. Lielāko daļu laika šis ievērojamais cilvēks pievērtām acīm zvilnēja krēslā uz klāja, bet vakarā pirmais devās gulēt.
Pēc pāris dienām pasažieri bija atlabuši no jūras slimības un no rīta līdz vakaram mūdījās pa klāju un saloniem. Jo ilgāk Mārtiņš tos vēroja, jo vairāk tie viņu kaitināja. Starp citu, viņš saprata, ka ir netaisns. Galu galā tie visi bija laipni un labsirdīgi ļaudis, to viņš nevarēja noliegt, tomēr domās piebilda — tāda jau ir visa buržuāzija ar savu gara nabadzību un prāta aprobežotību. Sarunas ar šiem ļaudīm viņu saērcināja — tik sekli un muļķīgi tie likās. Jaunie cilvēki nekad nesēdēja mierā, tie spēlēja klāja spēles, meta riņķus, pastaigājās, apjūsmoja delfīnus, skaļiem gaviļu saucieniem saņēma pirmos lidojošo zivju barus.
Mārtiņš centās daudz gulēt. Pēc brokastīm viņš atlaidās atpūtas krēslā, paņēmis žurnālu, ko nekad nevarēja izlasīt līdz beigām. Iespiestās rindas viņu nogurdināja. Viņš brīnījās, kā šie cilvēki spēj atrast tik daudz rakstāin- vielas, un brīnīdamies rāmi aizmiga savā krēslā. Gongs, aicinot otrajās brokastīs, viņu pamodināja, un viņš nopu- kojās, ka jāceļas augšā.
Reiz, mēģinādams izrauties no šā baismā sastinguma, Mārtiņš iegāja bakā pie matrožiem. Taču arī matroži šķita pārvērtušies kopš tā laika, kad viņš pats bija viens no tiem. Viņš nevarēja atrast nekā kopēja ar šiem trulajiem, vienaldzīgajiem, dzīvnieciskajiem radījumiem. Viņš jutās galīgi izmisis. Tur augšā Mārtiņš Idens pats nevienam nebija vajadzīgs, bet atgriezties pie savas šķiras cilvēkiem, kurus pazina un senāk bija mīlējis, arī vairs nespēja. Sie cilvēki viņam nebija vajadzīgi. Tie likās tikpat neciešami kā stulbie un trokšņainie pirmās klases pasažieri.
Dzīve Mārtiņam bija tikpat mokoša kā acu slimniekam spoža gaisma. Dzīve mirdzēja un laistījās visās varavīksnes krāsās. Taču viņam tā darīja sāpes. Neizturamas sāpes.
Pirmo reizi mūžā Mārtiņš ceļoja pirmajā klasē. Agrāk viņš uz šādiem kuģiem bija vai nu priekšgalā stāvējis pie stūres, vai lejā katlu telpā liekšķerējis ogles. Tais dienās, raušoties augšā pa dzelzs redelēm, viņš bieži bija uzmetis skatienu klājam, kur dīki pasažieri baltās drānās smējās, trieca un pastaigājās; izstieptā nojume pasargāja viņus no saules un vēja, un viņu vismazāko iegribu tūlīt
izpildīja pakalpīgi stjuarti. Un viņam, kas bija izlīdis no karstās, smacīgās pekles, tas viss atgādināja paradīzi. Bet tagad viņš pats bija ievērojamākais no šiem pasažieriem, pie galda sēdēja kapteinim pie labās rokas un visi izturējās pret viņu ar godbijību, tomēr viņš veltīgi ilgojās pēc baka un katlu telpas kā pēc zaudētās paradīzes. Jaunu paradīzi viņš nav atradis, bet vecā ir zudusi uz laiku laikiem.
Meklēdams kaut ko, kas saistītu interesi, Mārtiņš mēģināja uzsākt valodas ar kuģa apkalpi. Viņš iegāja virsnieku kajītē un bija priecīgs, kad atkal tika no tās laukā. Viņš uzrunāja vecāko stūrmani, patīkamu un inteliģentu cilvēku, kas tūlīt metās viņam virsū ar sociālisma propagandu un piebāza pilnas kabatas ar skrejlapām un pamfletiem. Mārtiņš kūtri klausījās pierādījumos, kas attaisnoja vergu morāli, un iedomājās savu nīčeānisma filozofiju. Kam tas viss vajadzīgs? Viņš atcerējās kādu no neprātīgākām Nīčes tēzēm, kur Nīče apšauba visu, pat pašu patiesību. Bet kas zina? Varbūt Nīčem ir taisnība. Varbūt patiesības nav nekur, patiesība nekad nav bijusi un nekad nebūs. Varbūt pat jēdziens par patiesību ir aplams. Taču Mārtiņa smadzenes ātri nogura, un viņš bija laimīgs, ka atkal varēja ieslīgt krēslā un snaust.
Lai cik grūti bija izturēt dzīvi uz kuģa, turpmāk viņu gaidīja vēl lielākas grūtības. Kas būs, kad kuģis sasniegs Tahiti? Cik daudz rūpju un raižu gaida krastā! Jāpasūta preces, jāsameklē šoneris, kas iet uz Markīžu salām, jākārto tūkstošiem neatliekamu un nogurdinošu lietu. Un ikreiz, kad izdevās saņemties un to visu pārdomāt, Mārtiņš arvien skaidrāk saprata, kādas briesmas viņam draud. Jā, viņš jau atrodas Ēnu ielejā, un šausmīgākais ir tas, ka viņš nejūt baiļu. Ja viņš kaut mazliet baidītos, tad varētu atgriezties dzīvē. Bet viņš nebaidās, tāpēc aizvien dziļāk grimst tumsībā. Nekas viņu vairs neiepriecina, pat tas ne, kas reiz paticis. «Meripoza» brauca pret ziemeļaustrumu pasātu, bet šis vējš, kas Mārtiņu agrāk reibināja ^ kā vīns, tagad tikai sadusmoja. Viņš lika pārvietot savu krēslu, lai patvertos no šā seno dienu un nakšu jautrā biedra uzmācīgajiem glāstiem.,
Tai dienā, kad «Meripoza» iepeldēja bezvēja joslā, Mārtiņš jutās nelaimīgāks kā jebkad. Miegs bēga no viņa. Viņš pārāk daudz bija gulējis, un tagad viņam gribot negribot vajadzēja palikt nomodā un paciest dzīves žilbinošo spozmi. Viņš staigāja pa klāju turp un atpakaļ. Gaiss bija smags un mikls, biežās lietus gāzes to neat- svaidzināja. Dzīvošana Mārtiņam darīja sāpes. Reizēm viņš pārgurumā atkrita krēslā, bet, mazliet atpūties, piecēlās un atkal sāka soļot. Beidzot viņš piespieda sevi izlasīt žurnālu un paņēma bibliotēkā dažus dzejoļu krājumus. Taču nespēja tiem pievērsties un no jauna sāka staigāt pa klāju.
Vakarā Mārtiņš pēdējais nogāja kajītē, tomēr, lai arī bija vēls, nevarēja aizmigt. Vienīgais glābiņš no dzīves tika liegts. Tas bija par daudz! Viņš iededza gaismu un paņēma grāmatu. Svinberna krājums! Gulēdams gultā, Mārtiņš šķirstīja lappuses un pēkšņi manīja, ka lasa ar interesi. Viņš izlasīja dzejoli līdz galam, sāka lasīt tālāk, bet tad atgriezās pie iepriekšējā. Nolicis grāmatu uz krūtīm, viņš iegrima domās. Jā! Te tas ir! Tieši tas! Dīvaini, ka tas viņam agrāk nav ienācis prātā. Tas ir atrisinājums. Viņš visu laiku neapzināti gājis pa šo ceļu, un tagad Svinberns parāda labāko izeju. Viņš ilgojas pēc miera, un miers viņu jau gaida. Mārtiņš paskatījās uz atvērto iluminatoru. Jā, tas ir pietiekami plats. Un pirmo reizi pēc garu garām nedēļām viņš jutās laimīgs. Beidzot atrasts līdzeklis visām viņa kaitēm. Viņš paņēma grāmatiņu un skaļā balsī lēnām izlasīja dzejoli:
No mīlas uz dzīvi, no cerībām, No bailēm un ilgām brīvi, Mēs klusām lūgsnām pateicam Tiem dieviem, kas dāvāja dzīvi, Ka nav-mūžīga'dzīve neviena, Ka mirušiem neataust diena, Ka upe, lai cik tā gurdi plūst, Reiz tomēr ar jūru vienota k|ūst.
Mārtiņš atkal paskatījās uz vaļējo iluminatoru. Svinberns parādīja izeju. Dzīve ir mokoša, pareizāk sakot, ir kļuvusi neizturami mokoša un apnicīga. «Nav mūžīga dzīve neviena!» Jā, par to ir vērts dieviem pateikties! Tā ir viņu vienīgā labvēlība pasaulē. Kad dzīve kļuvusi par mokām un slogu, cik viegli no tās atraisīties, remdējoties mūžīgā miegā! Ko viņš vēl gaida? Ir laiks.
Izbāzis galvu pa iluminatoru, Mārtiņš paskatījās lejā uz sakultajām putām, baltām kā piens. «Meripozai» bija dziļa pelde, un, iekāries rokās, viņš varētu ar kājām skart ūdeni. Trokšņa nebūtu. Neviens nedzirdētu. Viņa seju apslacīja lāsmas. Uz lūpām palika sāļuma garša, un tā viņam patika. Ienāca pat prātā uzrakstīt savu gulbja dziesmu. Bet viņš tūlīt izsmēja sevi par šādu domu. Turklāt nebija laika. Jo ātrāk gribējās visu izbeigt.
Piesardzības labad nodzēsis kajītē gaismu, Mārtiņš izbāza kājas laukā pa iluminatoru. Lai pleci neiesprūstu, viņš spraucās cauri, cieši piespiedis vienu roku pie sāniem. Negaidīts kuģa zvalsts viņam palīdzēja, viņš izslīdēja ārā un palika rokās karājamies. Mirklī, kad kājas pieskārās ūdenim, viņš atlaida vaļā rokas. Viņu saņēma baltās putu vērpetes. «Meripoza» pašāvās garām kā milzīga melna siena, šur turmirdzinādama vēl gaišos iluminatorus. Šis kuģis tik tiešām brauc ātrā gaitā! Mārtiņš tikko paspēja to iedomāties, kad jau atradās tālu iepakaļ, un sāka mierīgi peldēt pa sakulto ūdeni.
Bonita, ko bija pievilinājis viņa baltais ķermenis, iecir- tās tajā, un Mārtiņš skaļi iesmējās. Sāpes atgādināja, kāpēc viņš atrodas ūdenī. Darbodamies viņš bija pavisam aizmirsis savu galveno mērķi. «Meripozas» ugunis jau dzisa pie apvāršņa, bet viņš joprojām cītīgi peldēja, it kā gribēdams sasniegt tuvāko krastu — simtiem jūdžu no šejienes.
Neapzinātais dzīvības instinkts! Mārtiņš mitējās peldēt, bet, līdzko viļņi sakļāvās pār galvu, viņš atkal sāka vēzēt rokas. «Dzīvotgriba,» Mārtiņš nodomāja, nicīgi iesmējies. Jā, viņam ir griba, pietiekami stipra griba, lai ar pēdējo piepūli beigtu pastāvēt.
Mārtiņš ieņēma vertikālu stāvokli. Viņš skatījās uz rāmajām zvaigznēm un vienlaikus izpūta no plaušām visu gaisu. Strauji un spēcīgi kustinot kājas un rokas, viņš gandrīz līdz viduklim pacēlās virs ūdens, lai ātrāk un dziļāk nogrimtu. Tad viņš stāvus kā balta statuja ienira jūrā. Dziļumā viņš sāka alkaini ieelpot ūdeni — tā slimnieks ieelpo narkotiku, lai ātrāk aizmirstos. Bet, kad ūdens ielija kaklā un sāka viņu slāpēt, viņš neviļus ar instinktīvām kustībām uznira augšā un vēlreiz ieraudzīja spožās zvaigznes.
«Dzīvotgriba,» viņš atkal nicīgi nodomāja, velti pūlēdamies neievilkt uzpūstajās plaušās svaigo nakts gaisu. Labi, jāmēģina citādi! Viņš ievilka plaušās krietni daudz gaisa, lai pietiktu ilgāk, un ienira ar galvu pa priekšu, sasprindzinājis visus spēkus un gribu. Viņš nira aizvien dziļāk un dziļāk. Acis viņam bija vaļā, un viņš redzēja spokainu fosforisku gaismu, kurā kā rēgi šaudījās boni- tas. Viņš cerēja, ka tās viņam neuzbruks, jo tad varētu atslābt gribas saspringums. Tās neuzbruka, un viņš domās pateicās dzīvei par šo pēdējo laipnību.
Viņš joprojām nira arvien dziļāk un dziļāk, līdz pagura un notirpa rokas un kājas. Viņš saprata, ka atrodas lielā dziļumā. Spiediens ausīs kļuva neizturams, galva dunēja. Apņēmība sāka zust, tomēr neticamā gribas piepūlē Mārtiņš piespieda sevi ienirt vēl dziļāk, līdz beidzot viss gaiss pēkšņi izsprāga no plaušām. Gaisa pūslīši aizslīdēja gar vaigiem un acīm, ātri paceldamies augšup. Tad sākās slāpšanas mokas. Dziestošajā apziņā pazibēja doma, ka šīs mokas vēl nav nāve. Nāve nedara sāpes. Tā vēl ir dzīve, dzīves pēdējās konvulsijas, pēdējās briesmīgās mokas. Pēdējais trieciens, ko deva dzīve.
Rokas un kājas sāka vārgi un krampjaini kustēties. Par vēlu! Viņš bija piemānījis dzīvotgribu. Viņš atradās pārāk dziļi. Odens viņu nekad vairs neuznesīs virspusē. Šķita, ka viņš mierīgi peld pa vīziju un sapņu jūru. Viņu apņēma varvīkšņains zaigums, viņš it kā izkusa tajā, saplūda ar to. Bet kas ir tas? Gluži kā bākas uguns. Taču tā deg smadzenēs — spoža, balta, zibsnījoša gaisma. Tā zibsnī arvien ātrāk un ātrāk… Kaut kur nodārdēja bries- mīgs grāviens, un Mārtiņam šķita, ka viņš pa stāvām, garām kāpnēm krīt lejā tumšā bezdibenī. To viņš vēl skaidri saprata. Viņš krīt tumšā bezdibenī. Un tai pašā brīdī, kad viņš to saprata, apziņa izdzisa uz visiem laikiem.