Pamodies nākamajā rītā no rožainajiem sapņiem, Mārtiņš saoda ziepjūdens un netīras veļas izgarojumus un saklausīja lamas un ķildas, kas sākās līdz ar smago darba dienu. Iedams ārā no istabas, viņš izdzirdēja bargu uzsaucienu, nošļakstēja ūdens un nopliukšķēja pļauka, ar ko māsa apveltīja kādu no savām daudzajām atvasēm, ļaudama vaļu dusmām. Bērna spalgais kliedziens griezās ausīs kā nazis. Viss šeit viņam likās zemisks un pretīgs, pat gaiss, ko viņš elpoja. «Kāda atšķirība starp to skaistumu un mieru, kas valda mājā, kur dzīvo Rūta!» viņš nodomāja. «Tur viss ir pacilājošs un gar-īgs, te — materiāls, rupji materiāls.»
— Nāc šurp, Alfred! — viņš pasauca raudošo puisēnu un tvēra ar roku kabatā, kur viņam glabājās nauda, — pret naudu Mārtiņš izturējās nevērīgi, un tas liecināja par viņa dzīves uztveri. Viņš iespieda mazajā roķelē divdesmit piecu centu monētu un paņēma šņukstošo puisēnu uz rokām, lai nomierinātu. — Tā, tagad aizskrej un nopērc sev stiklenes, bet neaizmirsti iedot arī brāļiem un māsām! Ņem tādas, ko var ilgāk sūkāt.
Mārtiņa māsa uz mirkli atlieca muguru pie veļas baļļas un pievērsa viņam satvīkušo seju.
— Ar pieciem būtu diezgan, — viņa sacīja. — Bet tas jau izskatās pēc tevis, tu nezini naudai vērtību. Puika tikai pārēdīsies.
— Būs jau labi, mās, — Mārtiņš līksmi atbildēja. — Mana nauda pati zina savu vērtību. Ja tu nebūtu tik aizņemta, es tevi nobučotu un novēlētu tev labu rītu.
Viņam gribējās apmīļot māsu, sirds viņai bija laba, un, kā viņš zināja, viņa brāli mīlēja — pēc savas izpratnes, protams. Tiesa, gadiem aizritot, viņa arvien mazāk līdzinājās senākajai Ģertrūdei, bija kļuvusi strīdīga un nesavaldīga. Mārtiņš nosprieda, ka māsu pārvērtuši grūtais darbs, daudzie bērni un vīra ķildīgais raksturs. Pēkšņi iešāvās prātā doma, ka māsā iezīdusies smaka no pūstošajām saknēm, netīrā ziepjūdens un ieņemtās sīknaudas, ko viņa skaitīja veikalā pie letes.
— Ej brokastīs, — Ģertrūde skarbi noteica, bet klusībā jutās iepriecināta. No visiem viņas daudzajiem brāļiem, kas klīda apkārt pa pasauli, Mārtiņš viņai vienmēr bija bijis vismīļākais. — Nu, panāc šurp, es tevi nobučošu, — viņa piebilda spējā maiguma uzplūdā.
Ar īkšķi un rādītājpirkstu Ģertrūde nobraucīja ziepju putas vispirms no vienas, tad no otras rokas. Mārtiņš apskāva māsas brango vidukli un noskūpstīja viņas miklās, izsutušās lūpas. Viņai sariesās acīs asaras — ne tik daudz no jūtu pārmēra, cik no nespēka, ko radīja nemitīgā pārpūle. Ģertrūde atstūma brāli, tomēr viņš paspēja ieraudzīt māsas valgās acis.
— Brokastis ir krāsnī, — viņa aši teica. — Džims jau droši vien arī būs kājās. Es jau veļas dēļ piecēlos līdz ar gaiļjem._ Paēd un taisies, ka tiec laukā no mājas. Sitā nebūs laga diena, Toms ir prom, un Bernardam pašam jāstumj rati.
Smagu sirdi Mārtiņš devās uz virtuvi, māsas sarkanā seja un nevīžīgā āriene neizgāja viņam no prāta. «Viņa mani mīlētu, ja vien viņai atliktu laika,» Mārtiņš nod'o- maja. «Viņa nostrādājas līdz nāvei. Bernards Higinbotams ir īsts necilvēks, tā nostrādinādams sievu.» Tomēr Mārtiņš nekādi nespēja atvairīt domu, ka māsas skūpstā nebija nekā skaista. Tiesa, šis skūpsts pats par sevi bija kaut kas neparasts. Jau daudzus gadus viņa bija skūpstījusi brāli tikai tad, kad viņš devās jūras braucienā vai atgriezās mājās no šāda brauciena. Taču šai skūpstā varēja samanīt ziepju putu garšu, un lūpas bija ļengas. Tās nepiekļāvās strauji un cieši viņa lūpām, kā tam jābūt skūpstoties. Tas bija pārgurušas sievietes skūpsts, tik pārgurušas, ka šī sieviete pat aizmirsusi, kā jāskūpstās. Viņš atcerējās, ka māsa jaunībā pirms apprecēšanās varēja dejot visu cauru nakti pēc smagas darba dienas un otrā rītā, it kā nekas nebūtu bijis, doties tieši uz veļas mazgātavu. Tad Mārtiņš atkal iedomājās Rūtu — lūpas viņai droši vien tādas pašas vēsi maigas kā visa viņas būtība. Viņas skūpsts laikam gan tāds pats kā rokas spiediens vai skatiens — ciešs un sirsnīgs. Viņš pat iedrošinājās iztēloties, kā viņas lūpas pieskaras viņa lūpām, un iztēlojās to tik dzīvi, ka viņam noreiba galva un šķita, ka viņš lēnām peld cauri rožainu ziedlapiņu mākoņiem, kuras skurbina viņu ar savu smaržu.
Virtuvē Mārtiņš sastapa Džimu, otru pansionāru, kas lēnām un gurdelīgi ēda auzu putru, raudzīdamies tālumā trulu, vienaldzīgu skatienu. Džims bija skārdnieka māceklis, un viņa gļēvais zods un baudkārā daba kopā ar zināmu garīgu atpalicību nesolīja viņam nekādu veiksmi cīņā par maizes kumosu.
— Kādēļ tu neēd? — Džims jautāja, redzēdams, cik gausi Mārtiņš cilā karoti ar jau auksto, pacieto auzu biezputru. — Vai vakar atkal pietempies?
Mārtiņš papurināja galvu. Viņu nomāca visa šī bezgala derdzīgā apkārtne. Rūta Morze tagad likās vēl neaizsnie- dzamāka.
— Es gan sametos, — Džims, saraustīti noirgodamies, turpināja. — Pilns kā mārks. Ek, cik forša meitene bija! Bills mani pārveda mājās.
Mārtiņš palocīja galvu par zīmi, ka klausās, — viņam bija neapzināts paradums šādi parādīt uzmanību sarunu biedram, vienalga, kāds tas būtu, — un ielēja sev tasi remdenas kafijas.
— Vai iesi šovakar uz dančiem «Lotosā»? — Džims jautāja. — Būs alus, un, ja atnāks Temeskalas banda, tad bez villošanās neiztiks. Nu lai! Es par to neraustos. Tik un tā iešu tur ar savu dāmu. Velns, kāda nelāga garša mutē!
Viņš saviebās un steigšus izskaloja muti ar malku kafijas.
— Vai Džuliju pazīsti?
Mārtiņš pakratīja galvu.
— Tā tagad ir mana dāma, — Džims paskaidroja. — Smuka pēc velna! Es tevi iepazīstinātu, bet tu man viņu nocelsi. Nudien nesaprotu, ko tās meitenes uz tevi kā uzbņrtas, taisni dusmas, kad redzi, cik viegli tu tās nocel citiem.
— Tev vēl nevienu neesmu nocēlis, — Mārtiņš vienaldzīgi atbildēja, lai brokastis paietu bez strīda.
— Kā tad ne! — Džims aizsvilies iebilda. — Un Me- gija?
— Man ar viņu nekas nav bijis. Pec ta vakara es pat vairāk nav ar viņu dancojis.
— Jā, un diezgan bija! — Džims iesaucās. — Tu tikai padancoji ar viņu un paskatījies uz viņu, un darīts! Tu varbūt neko tādu nedomāji, bet ar mani bija cauri uz visiem laikiem. Man vairs ne virsū neskatās. Prašņā tikai pēc tevis. Tūlīt skrietu uz randiņu, ja vien tu būtu gribējis.
— Bet es negribēju.
— Tas nav no svara. Mani tik un tā patrieca ratā. — Džims apbrīnas pilns pavērās Mārtiņā. — Kā tu dabū to gatavu, Mārt?
— Neliekos par viņām ne zinis, — skanēja atbilde.
— Tātad tu izliecies, ka tev viņas vienaldzīgas? — Džims nerimās klaušināt.
Brīdi padomājis, Mārtiņš atbildēja:
— Varbūt tev tas derētu, turpretī es par viņām daudz nebēdāju. Bet tu mēģini izlikties, varbūt kas sanāk.
— 2ēl, ka tu vakar nebiji pie Railija, — Džims pēkšņi bez kādas sakarības teica. — Daudz čomu dabūja izvicināt dūres. Tur bija viens skaistulītis no Rietumoklendas, iesaukts par Žurku. Glums kā zutis. Neviens nevarēja viņu pievārēt. Visi nogaudāmies, ka tu nebiji. Kurtu blandījies?
— Pa Oklendu, — Mārtiņš atbildēja.
— Teātrī biji?
Mārtiņš atbīdīja šķīvi, piecēlās un devās uz durvīm.
— Vai nāksi šovakar uz dančiem? — Džims sauca nopakaļ.
— Laikam nenākšu, — Mārtiņš atbildēja.
Viņš noskrēja lejā pa kāpnēm, izgāja ārā uz ielas un dziļi ievilka krūtis svaigo gaisu. Viņš smaka nost šās mājas atmosfērā, un skārdnieka mācekļa vāvuļošana bija viņu pārkaitinājusi. Bija mirkļi, kad viņš tik tikko valdījās, lai nepielēktu kājās un neiegrūstu Džima degunu putras šķīvī. Jo vairāk Džims vāvuļoja, jo tālāka likās Rūta. Vai viņš varēja cerēt, dzīvodams starp šiem lopiem, kādreiz kļūt Rūtas, cienīgs? Mārtiņu pārņēma šausmas, iedomājoties, cik grūts uzdevums viņu gaida, un kā lietuvēns māca apziņa par sava stāvokļa bezizeju, jo viņš taču piederēja pie strādnieku šķiras. Likās, viss uzgūla viņam kā slogs, lai neļautu pacelties, — māsa, viņas māja un ģimene, skārdnieka māceklis Džims, viss, ar ko viņš bija saradis un saistīts no laika gala. Dzīve viņam vairs nepatika. Līdz šim viņš bija ņēmis par labu dzīvi, kāda tā ir. Viņš nekad nebija domājis par šo jautājumu, vienīgi tais reizēs, kad lasīja grāmatas, bet tās jau bija tikai grāmatas, brīnumu pasakas par skaistu, neesošu pasauli. Taču tagad viņš bija redzējis šo pasauli pastāvam īstenībā un šās pasaules centrā — ziedam līdzīgu meiteni, ko sauc par Rūtu. Un kopš šā laika viņš izjuta dzīves sūrmi, skaudri sāpīgas ilgas un bezcerību, jo vairāk mokošu tāpēc, ka šo bezcerību radīja cerība.
Mārtiņš ilgi svārstījās, kurp iet — uz Berklijas vai Oklendas bibliotēkas lasītavu, bet tad izvēlējās Oklendu, jo tur dzīvoja Rūta. Kas zina? Lasītava viņai bija vispiemērotākā vieta, un iespējams, ka viņš tur meiteni satiek. Viņš nekā nezināja par bibliotēkas telpu izvietojumu un maldījās starp bezgalīgajiem daiļliteratūras grāmatplauktiem, līdz kāda trausla meitene, pēc izskata francūziete, kura, jādomā, pārzināja šo nodaļu, pateica, ka bibliotēkas uzziņu daļa atrodas augšstāvā. Viņš neattapa vērsties pie vīrieša, kas sēdēja pie galda^ un, iedams uz labu laimi, nokļuva filozofijas nodaļā. Mārtiņš bija dzirdējis par filozofijas grāmatām, bet ne domāt nedomāja, ka par šo zinātni sarakstīts tik daudz grāmatu. Augstie, bieziem sējumiem nogrēdotie plaukti viņu vienlaikus gan nomāca, gan uzmundrināja. Te bija darba lauks smadzeņu vingrināšanai. Matemātikas nodaļā jauneklis atrada grāmatas par trigonometriju un šķirstīja lappuses, ilgi skatīdamies uz formulām un zīmējumiem, kas viņam likās bezjēdzīgi. Viņš lasīja vārdus, bet to nozīmi nesaprata. Normans un
Arturs zināja šo valodu. Viņš bija dzirdējis, kā tie sarunājas šai valodā. Un tie bija viņas brāļi! Izmisuma pārņemts, Mārtiņš izgāja no filozofijas nodaļas. Šķita, ka grāmatas mācas virsū no visām pusēm un grib viņu nospiest. Kas to būtu domājis, ka cilvēku zinību krājumi tik milzīgi! Jaunekli pārņēma bailes. Vai viņa prāts spes to visu apgūt? Tad viņš atcerējās, ka ir cilvēki, daudz cilvēku, kuri to visu apguvuši, un viņš dedzīgi apzvērēja, ka arī spēs paveikt to, ko paveikuši citi.
Tā viņš klīda starp plauktiem, kas bija gudrību pieblīvēti, un ļāvās gan izmisumam, gan sajūsmai. Vispārējā nodaļā viņš uzgāja Norrija «Konspektīvo kursu». Viņš sāka to godbijīgi šķirstīt. Šī valoda vismaz bija cik necik saprotama. Grāmatas autors, tāpat kā viņš, bija jūrnieks. Pēc tam viņš atrada sējumu, kam uz muguras bija rakstīts «Boudičs», un Lekija un Maršala darbus. Lieliski! Viņš mācīsies navigāciju. Atmetīs dzeršanu, sāks cītīgi strādāt un kļūs par kapteini. Šobrīd Rūta viņam likās pavisam tuva. Būdams kapteinis, viņš varēs meiteni apprecēt, ja viņa gribēs, bet, ja negribēs, viņas dēļ viņš dzīvos goda vīra cienīgu dzīvi un nemūžam vairs nedzers. Pēkšņi ienāca prātā apdrošinātāji un kuģīpašnieki, šie divi kungi, kuriem kapteinis spiests kalpot un kuru intereses vienmēr ir pretējas kapteiņa interesēm, un viņš iedomājās, ka ikviens no tiem var viņu pazudināt un droši vien arī pazudinās. Pārlaizdams skatienu telpai, viņš pat piemiedza acis, ieraugot desmitiem tūkstošu sējumu. Nē, jūrai jāatmet ar roku! Te šai grāmatu milzumā slēpjas spēks, un, ja viņš grib veikt lielus darbus, tad tie jāveic uz sauszemes. Bez tam kapteinim nav atļauts ņemt līdzi braucienā sievu.
Pienāca dienas vidus, pienāca pievakare. Aizmirsis ēšanu, Mārtiņš arvien vēl meklēja grāmatas par labas uzvedības likumiem. Blakus domām par karjeru viņa prātu nodarbināja gluži vienkārša un konkrēta problēma: ja jauna dāma atvadoties uzaicina vēl kādreiz atnākt, cik driz drikst ierasties? Taču, uzdūries vajadzīgajai grāmatai, viņš velti meklēja tajā atbildi. Viņu šausmināja etiķetes sarežģītība un daudzveidība, un viņš galīgi apjuka visos šais vizītkaršu apmaiņas noteikumos, kādi pastāvēja augstākajā sabiedrībā. Jauneklis izbeidza meklēšanu. Viņš nebija atradis, ko gribēja, toties sapratis, ka visu pieklājības likumu ievērošana aizņem milzum daudz laika un, lai iemācītos visus šos likumus, viņam vajadzētu nodzīvot vēl vienu mūžu.
— Vai jūs atradāt, ko vēlējāties? — jautāja vīrietis, kas sēdēja pie galda.
— Jā, ser, — Mārtiņš atbildēja. — Jums te ir lieliska bibliotēka.
Bibliotekārs palocīja galvu.
— Mēs priecāsimies jūs biežāk šeit redzēt. Vai esat jūrnieks?
— Jā, ser, — Mārtiņš atbildēja. Es atkal atnākšu.
«Ka viņš varēja zināt, ka esmu jūrnieks?» Mārtiņš sev
jautāja, iedams lejā pa kāpnēm.
Izgājis uz ielas, Mārtiņš centās turēties taisni un soļot stīvi, kamēr iegrima domās un to aizmirsa, turpinādams ceļu ierastajā, līgani zvalstīgajā gaitā.