Urdīgs nemiers, kas līdzinājās izsalkuma mokām, bija pārņēmis Mārtiņu īdenu. Viņš salkstoši ilgojās atkal redzēt meiteni, kuras maigās rokas ar milža spēku bija satvērušas visu viņa dzīvi. Tomēr viņš nespēja saņemties un Rūtu apciemot. Jauneklis baidījās, ka apmeklējums būs pāragrs un tādējādi viņš pārkāps tos briesmīgos noteikumus, ko sauc par etiķeti. Viņš pavadīja daudzas stundas Oklendas un Berklijas bibliotēkās, kur bija izpildījis pieteikuma anketas ne vien pats uz sava vārda, bet arī uz savu māsu Ģertrūdes un Marionas un pat uz Džima vārda, kurš deva piekrišanu tikai pēc tam, kad Mārtiņš izmaksāja vairākus kausus alus. Uz visām četrām kartītēm jauneklis ņēma grāmatas, un viņa skabūzītī līdz vēlai naktij dega gāze, par ko viņš maksāja misteram Higin- botamam vēl liekus piecdesmit centus nedēļā.
Taču daudzās grāmatas, ko viņš lasīja, nemieru vēl tikai palielināja. Ik lappuse jaunā grāmatā šķita kā sprauga zinību dārza žogā. Lasīšana salkumu vērta vēl skaudrāku. Turklāt viņš nezināja, ar ko sākt, un pastāvīgi cieta no sagatavotības trūkuma. Viņš pat neizprata visvienkāršākās norādes, kuras acīmredzot jāzina katram, kas ķeras pie grāmatas. To pašu varēja sacīt arī par dzeju, ko Mārtiņš lasīja ar neparastu aizrautību. No Svinberna viņš izlasīja ne tikai to, kas bija krājumā, kuru iedeva Rūta; viņš izlasīja arī «Doloresu» un visu pilnīgi saprata. Rūta droši vien nemaz neizprot šo sacerējumu, viņš nosprieda. Kā viņa to varētu saprast, dzīvodama tik izsmalcinātu dzīvi? Pēc tam viņš nejauši uzgāja Kiplinga poēmas — un viņu sajūsmināja ritms un skanējums, un brīnišķā gleznainība, ar kādu dzejnieks runā par visikdie- nišķākām lietām. Jaunekli pārsteidza tā mīlestība uz dzīvi un smalkā psiholoģija, kas bija iezīmīga visiem Kiplinga dzejoļiem. «Psiholoģija» — jauns vārds Mārtiņa leksikonā. Viņš bija iegādājies vārdnīcu, tādējādi sarucinā- dams savu naudas atlicinājumu un tuvinādams dienu, kad vajadzēs atkal doties jūrā. Niknojās arī misters Higinbotams, kam labāk patiktu šo naudu saņemt par uzturu un istabu.
Dienā Mārtiņš neuzdrīkstējās pat tuvoties Rūtas dzīves vietai, bet naktīs gluži kā zaglis lodāja ap Morzu namu, slepus skatīdamies gaišajos logos un juzdams maigumu pat pret sienām, kas meiteni ietvēra. Vairākkārt viņš tik tikko neuzdūrās viņas brāļiem un reiz lielu gabalu sekoja misteram Morzem, ielu laternu gaismā pētīdams viņa seju un kaismi vēlēdamies, kaut šis godājamais džentlmenis pēkšņi nokļūtu nāves briesmās un viņam, Mārtiņam Ide- nam, rastos iespēja izglābt Rūtas tēva dzīvību. Taču kādu vakaru jauneklis guva gandarījumu par nomoda naktīm — otrā stāva logā viņš piepeši ieraudzīja Rūtu. Viņš redzēja vienīgi meitenes galvu, plecus un rokas, pēc kuru kustībām noskārta, ka viņa pie spoguļa kārto matus. Tas ilga tikai mirkli, bet arī ar mirkli pietika, lai Mārtiņa asinis sāktu virmot un pārvērstos skurbīgā vīnā. Rūta gan tūlīt nolaida štoru, bet viņš bija uzzinājis, kur ir viņas istaba. Pēc tam viņš bieži tur stāvēja ielas pretējā pusē zem koka, izsmēķēdams neskaitāmas cigaretes. Kādu pēcpusdienu viņš ieraudzīja Rūtas māti iznākam no bankas un no jauna pārliecinājās, cik milzīga plaisa viņu šķir no Rūtas. Viņa piederēja pie tiem, kas nogulda naudu bankā. Viņš savā mūžā ne reizi nebija iegājis bankā un uzskatīja, ka šādi iestādījumi domāti vienīgi ļoti bagātiem un ļoti vareniem cilvēkiem.
Vienā ziņā Mārtiņš pārdzīvoja morālu revolūciju. Rūtas skaidrība un tiklība viņu tā ietekmēja, ka viņš izjuta skaudru nepieciešamību arī kļūt tīrs. Viņam jākļūst tīram, ja viņš grib būt cienīgs elpot to pašu gaisu, ko elpo viņa. Viņš tīrīja zobus un berza rokas ar aso virtuves suku, kamēr drogu_ veikala logā ieraudzīja nagu suku un noprata, kam tā domāta. Pārdevējs, paskatījies uz viņa nagiem, piedāvāja viņam arī vīlīti, un tā Mārtiņa tualetes piederumu komplektu papildināja vēl viens priekšmets. Bibliotēkā Mārtiņš uzgāja grāmatu par ķermeņa kopšanu un, to izlasījis, tūlīt sāka ik rītu aplieties ar aukstu ūdeni, par ko Džims nevarēja vien nobrīnīties, bet misters Higinbotams, kas skatījās greizi uz šādām ākstībām, jau nopietni apsvēra, vai nevajadzētu no Mārtiņa prasīt īpašu maksu par ūdeni. Nākamais solis progresa virzienā bija vīles iegludināšana biksēm. Sācis interesēties par šādām lietām, Mārtiņš drīz ievēroja atšķirību starp ceļgalos iz- gumušajām maisveida biksēm, kādas valkā strādnieki, un tām, kādas ir augstākās sabiedrības cilvēkiem, — ar taisno līniju no ceļa līdz pēdai. Uzminējis šās starpības cēloni, Mārtiņš iebruka māsas virtuvē pēc gludekļa un gludināmā dēļa. Pirmais mēģinājums bija neveiksmīgs, viņš sadedzināja bikses, un vajadzēja pirkt jaunas, un šie liekie izdevumi vēl jo vairāk tuvināja dienu, kad atkal jādodas jūrā.
Taču pārmaiņas neskāra tikai jaunekļa ārieni vien, tās bija daudz dziļākas. Smēķēt viņš vēl smēķēja, bet dzert vairs nedzēra.'Līdz šim viņš bija uzskatījis dzeršanu par vīriešiem vispiemērotāko nodarbošanos un pat lepojies, ka var daudz turēt un dzert vēl tad, kad lielākā daļa pudeles- brāļu jau zem galda. Sanfrancisko viņam bija daudz kuģa biedru no agrākiem braucieniem, un satiekoties viņš tiem, tāpat kā agrāk, izmaksāja vīnu, bet sev pasūtīja tikai vāju alu vai ingvera dzērienu un miermīlīgi pacieta zobgalības. Viņš ziņkāri vēroja, kā tie piedzeras un pamazām kļūst lopiski, un nopriecājās, ka pats vairs nav tāds. Ikvienam bija sava bēda, vīns palīdzēja aizmirsties, un apreibuši viņi savā aizmiglotajā, aprobežotajā prātā jutās līdzīgi dieviem un katrs valdīja debesīs, ko bija pavērušas reibuma atraisītās alkas. Taču Mārtiņam tagad nebija nekādas vajadzības pēc alkohola. Viņu bija pārņēmis pavisam citāds — daudz dziļāks reibums, viņu reibināja Rūta, kas bija iedegusi viņā mīlestību un tieksmi pēc cēlākas, mūžīgas dzīves; viņu reibināja grāmatas, modinādamas veselu miriādi neizbaudītu vēlmju, kas urdīja viņa smadzenes; viņu reibināja doma par paša tīrību un skaidrību un lika vēl jo spēcīgāk izjust prieku par savu lielisko veselību un visam ķermenim trīsēt fiziskā labsajūtā.
Kādu vakaru Mārtiņš aizgāja uz teātri, klusībā cerēdams tur redzēt Rūtu, un no otrā balkona arī tiešām viņu ieraudzīja. Viņa ienāca zālē kopā ar Arturu un kādu nepazīstamu jaunu cilvēku ar brillēm un stāviem, īsi apgrieztiem ērkuļainiem matiem, kurš tūlīt iesvēla Mārtiņā nemieru un greizsirdību. Viņa apsēdās parterā, un tai vakarā Mārtiņš gandrīz nekā cita vairs neredzēja, vienīgi trauslus, baltus plecus un kuplus, zeltainus matus, kam attālums piešķīra palsu mirdzumu. Tomēr, šad tad palūkojies apkārt, viņš ievēroja divas meičas, kas sēdēja priekšā vairākas vietas atstatu no viņa; meitenes, laiku pa laikam atskatīdamās, uzsmaidīja viņam un meta valšķīgus mirkļus. Mārtiņš vienmēr bija bijis nebēdnīgs. Viņa dabā nebija noraidīt šādus mājienus. Senāk viņš meičām ne tikai savukārt uzsmaidītu, bet droši vien arī iepazītos ar tām. Taču tagad viss bija citādi. Viņš gan atbildēja ar Smaidu, bet tūlīt novērsās un centās vairs uz to pusi neskatīties. Tomēr ne reizi vien, jau meičas pavisam aizmirsis, viņš atkal uztvēra viņu smaidus. Jaunekļa spēkos nebija pārvērsties vienā dienā, turklāt pēc rakstura viņš bija labsirdīgs un atsaucīgs, tāpēc gribot negribot arī uzsmaidīja meitenēm — sirsnīgi un draudzīgi. Šāda kai- tavība nebija nekas jauns. Viņš zināja, ka meičas, kā jau parasts, sievišķīgi iekairina viņu. Taču tagad viss bija mainījies. Tur, tālu lejā, parterā sēdēja sieviete, vienīgā sieviete pasaulē, tik bezgala atšķirīga no šīm abām viņa kārtas meičām, ka viņš nespēja just pret tām neko citu kā vienīgi žēlumu un līdzjūtību. Viņš no sirds novēlēja šīm meitenēm kaut mazu daļiņu viņas dievišķā skaistuma. Viņš nekad tās nenosodītu par pārāk izaicinošo koķetēriju. Taču tā viņam neglaimoja; viņš pat mazliet kaunējās, ka viņa zemais stāvoklis meičas ierosinājis tā darīt. Ja viņš piederētu pie Rūtas aprindām, tad šīs meičas, to Mārtiņš saprata, nekad neuzsāktu tādu lakstošanos, un līdz ar katru skatienu, ko tās viņam uzmeta, viņš juta, ka viņu arvien ciešāk sažņaudz viņa šķiras taustekļi un velk lejā.
Mārtiņš atstāja savu vietu īsi pirms pēdējā cēliena beigām, gribēdams redzēt Rūtu iznākam laukā. Teātra priekšā vienmēr drūzmējās daudz ziņkārīgo, un viegli varēja palikt nepamanīts, ja uzvilka cepuri dziļāk uz acīm un paslēpās aiz kāda muguras. Viņš viens no pirmajiem atstāja teātri un iejuka pūlī, bet, līdzko bija ieņēmis uz ietves savu novērošanas posteni, parādījās arī abas meičas.
Mārtiņš zināja, ka tās meklē viņu, un šai brīdī nolādēja savu pievilcību, kas valdzināja sievietes. Sākumā meitenes šķērsoja ielu, it kā nebūtu pamanījušas, bet viņš drīz saprata, ka tā ir tikai izlikšanās. Nākot tuvāk, viņas gausināja soli, un drūzmā, spraucoties garām, viena no tām aizskāra Mārtiņu ar plecu un atskatījusies izbrīnījās, it kā viņu tikai tagad ieraudzītu. Tā bija slaida tumšmate melnām, šķelmīgām acīm. Abas atkal uzsmaidīja, un viņš arī pasmaidīja pretī.
— Hallo! — viņš uzsauca.
Viņš to pateica pilnīgi automātiski, kā bieži bija, līdzīgos apstākļos iepazīstoties, izrunājis šo vārdu. Turklāt viņš nemaz nevarēja rīkoties citādi. To liedza iedzimtā labsirdība un atsaucība. Melnace līksmi un vēlīgi smaidīja un, paņēmusi zem rokas draudzeni, grasījās apstāties; draudzene tikai ķiķināja par zīmi, ka piekrīt. Viņš ātri apsvēra. Nevarēja taču pieļaut, ka Rūta, iznākusi no teātra, redzētu viņu te stāvam un sarunājamies ar šīm meičām. Tad viņš vienkārši, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, piegāja pie melnaces un devās tai līdzi. Te viņa izturēšanās vairs nebija neveikla, mēle vairs nebija kā sasaistīta. Viņš jutās kā mājās, valoda šķiltin šķīlās, piebārstīta asprātībām un žargona vārdiņiem, viņš varēja smieties un tērzēt vienalga, par ko, likdams lietā visu, kas sekmēja šādas ātras un nejaušas iepazīšanās. Aizgājis līdz stūrim, viņš gribēja atpalikt no gājēju pūļa, kas virzījās uz priekšu, un iegriezties sānielā. Taču melnace, neatlaidusi draudzenes roku, satvēra Mārtiņu aiz elkoņa un iesaucās:
— Pagaidi, Bili! Kur tu tā nesies? Tu tak netaisies mukt no mums prom?
Mārtiņš apstājās un smiedamies pagriezās pret viņām. Meitenēm aiz muguras ielu laternu gaismā plūda ļaužu straume. Te, kur stāvēja viņi, bija patumšs — un viņš varēs nepamanīts redzēt Rūtu, ja viņa ies garām. Viņai noteikti vajadzēja iet garām, jo šis ceļš veda uz viņas mājām.
— Kā viņu sauc? — viņš vaicāja ķiķinātājai, rādīdams uz melnaci.
— Prasiet viņai pašai, — meitene spurkdama atbildēja.
— Nu, kā tad sauc? — Mārtiņš jautāja, vērsdamies pie otras meitenes.
— Bet vai jūs savu vārdu pateicāt? — viņa iebilda.
— Jūs man nemaz to neprasījāt, — viņš smaidīdams atteica. — Bez tam jūs uzreiz trāpījāt. Mani tik tiešām sauc par Billu.
— Nepūtiet pīlītes! — Viņa uzmeta jauneklim izaicinošu, neslēpti kaislu skatienu. — Nu, kā jūs sauc — bet nopietni!
Un atkal uzmeta skatienu. Šai skatienā atspoguļojās visa gadsimtiem nemainīgā sievietes būtība. Mārtiņš draiski lūkojās uz viņu un jau zināja, kas sekos: tagad meiča bikli un piesardzīgi sāks atkāpties, tomēr gatava jebkuru mirkli atkal doties uzbrukumā, līdzko manīs, ka viņa iekarsība dzīties pakaļ noplok. Tomēr viņš bija vīrietis un neviļus juta tieksmi pēc viņas, bez tam meitenes uzmanība glaimoja viņa patmīlai. O, viņš to visu zināja, pazina arī šīs meičas kā savus piecus pirkstus! Labas meitenes, cik nu labas var būt viņa šķiras meitenes, kas sūri grūti strādā par niecīgu algu; pārāk lepnas, lai pārdotu savus glāstus, viņas salkstoši meklē kaut mazliet laimes šai dzīves tuksnesī, cenzdamās neskatīties melnajā posta bezdibenī, ko sauc par nākotni, kur viņas gaida vai nu smags, bezgalīgs darbs, vai arī īsāks, labāk samaksāts, taču daudz briesmīgāks ceļš.
— Bills, — viņš atbildēja, palocīdams galvu. — Tiešām Bills un nekā citādi.
— Vai tik jūs nedzen jokus? — viņa jautāja.
— Viņš nav nekāds Bills, — iejaucās otra meitene.
—- Kā jūs to zināt? — Mārtiņš vaicāja. — Jūs nekad agrāk nav mani redzējusi.
— Tas nemaz nav vajadzīgs, tāpat zinu, ka jūs melo,— skanēja atbilde.
— Kā tad īsti jūs sauc, Bili? — uzstāja pirmā meitene.
— Nu labi, lai paliek Bills, — viņš piekrita.
Viņa satvēra jaunekli aiz pleca un draiski sapurināja.
_— Es jau zināju, ka jūs melo. Tomēr jūs man patīk tads, kads ir.
Viņš satvēra meitenes izstiepto roku un delnā sataustīja pazīstamas skrambas un rētas.
— Vai sen pamētāt darbu konservu fabrikā? — viņš iejautājās.
— Kā jūs to zin? Jūs ir īsts domu lasītājs! — abas meitenes reizē iesaucās.
Un, triekdams ar meičām visādus muļķīgus jokus, viņš
domās acu priekšā redzēja augstos bibliotēkas grāmatplauktus, kuros grēdoja biezum biezi gadsimtu gudrību sējumi. Viņš rūgti pasmaidīja par šās ainas nepiedienību šai brīdī, un viņu atkal sāka mākt šaubas. Tomēr līdz ar visām šīm domām un mēļošanu viņš vēroja arī ļaužu straumi, kas plūda no teātra. Un pēkšņi viņš ielu laternu gaismā ieraudzīja viņu ejam starp brāli un briļļaino puisi — un viņa sirds vai stāja pukstēt. Mārtiņš ilgi bija gaidījis šo mirkli. Viņš paspēja ievērot kaut ko vieglu un gaisīgu ap viņas karalisko galvu, smalkās drānās tērptā stāva slaidās līnijas, graciozo gaitu, rokas kustību, ar kādu viņa pacēla svārkus, ejot pāri ielai; tad viņa nozuda — un viņš palika stāvam kopā ar šīm abām konservu fabrikas strādniecēm, skatījās uz viņu bezgaumīgo apģērbu, kas liecināja par izmisīgām un nožēlojamām pūlēm būt tīrām un glītām, uz lēto drānu, lētajām lentītēm, lētajiem gredzentiņiem pirkstos. Kāds paraustīja viņu aiz rokas, un viņš dzirdēja kādu balsi sakām:
— Atmostieties, Bili! Kas jums lēcies?
— Ko jūs teic? — viņš jautāja.
— Neko, — .melnace, galvu atmetot, atbildēja. — Es tik gribēju…
— Ko?
— Nu, es domāju, būtu labi, ja jūs sameklētu kādu kavalieri… viņai. — Melnace parādīja uz draudzeni. — Tad mēs varētu kaut kur aiziet — ēst saldējumu vai iedzert kafiju.
Mārtiņu piepeši apdedzināja tāds kā garīgs nelabums. Pāreja no Rūtas uz visu šo bija pārāk spēja. Blakām šās meičas valšķīgajām, izaicinošajām acīm Mārtiņš redzēja Rūtas skaidrās, mirdzošās acis, tās likās it kā svētās jaunavas acis, kas lūkojas uz viņu no neaizsniedzamiem šķīstības augstumiem. Un viņš sajuta sevī milzīgu spēku. Viņš pacēlās šai videi pāri. Dzīve viņam nozīmē kaut ko vairāk nekā šīm abām meičām, kuru domas saistās tikai ap saldējumu un kavalieriem. Mārtiņš atcerējās, ka arī agrāk savās domās dzīvojis īpašu — apslēptu dzīvi. Viņš ir mēģinājis dalīties šais domās ar citiem, bet līdz šim nav atradis nevienu — nedz sievieti, kas spētu tās saprast, nedz arī vīrieti. Kad viņš mēģināja ietērpt šīs domas vārdos, klausītāji bija neizpratnē. Tātad, ja tie nespēj saprast viņa domas, arī viņš pats ir pārāks par tiem. Viņš juta sevī spēku un sažņaudza dūres. Ja dzīve
viņam nozīmē kaut ko vairāk, tad viņš var no tās arī vairāk prasīt, bet ne jau, protams, šeit, šo meiču sabiedrībā. Šīs melnās, valšķīgās acis viņam nekā nevar dot. Viņš zina, kādas domas atspoguļo to skatiens — domas par saldējumu un droši vien par vēl kaut ko. Turpretī viņas dievišķais skatiens sola visu, pēc kā viņš tiecas, un vēl vairāk, nekā viņš spēj iedomāties. Grāmatas, gleznas, skaistumu un mieru, visu augstākās sabiedrības izsmalcināto greznību. Aiz šīm melnajām acīm raisās domas, kuras viņš pazīst caur un cauri. Tās ir kā pulksteņa mehānisms. Viņš var novērot, kā griežas katrs ritenītis. Šīs acis aicina uz sekliem, zemiskiem priekiem, kas noved līdz pārsātam, un aiz tiem rēgo kaps. Turpretī tas dievišķais skatiens aicina ietiekties neizdibināmā noslēpumā, mūžīgās dzīves brīnumā. Viņš ir redzējis tajā atspulgojam viņas dvēseli un arī savu paša dvēseli.
— Programmai tikai viena vaina, — Mārtiņš skaļi teica. — Man šodien nav vaļas.
Meičas spožās acis aizblāvoja vilšanās.
— Jāsēž pie slima drauga, vai ne? — viņa zobojās.
— Nē, man norunāta satikšanās, patiesi, ar… — viņš sastomījās, — ar kādu meiteni.
— Vai jūs nemānās? — viņa stingri noprasīja.
Viņš pavērās viņai acīs un atbildēja:
— Goda vārds — ne. Mēs varam satikties citreiz. Jus nav man nemaz pateikusi savu vārdu. Un kur jus dzīvo?
— Mani sauc Lisija, — meitene atmaigusi teica, paspieda Mārtiņa roku un ar visu augumu piekļāvās viņam. — Lisija Konoli. Es dzīvo uz Piektās ielas un Mākitstrītas stūra.
Vēl brīdi patērzējis, Mārtiņš atvadījās. Negribējās tūlīt doties mājās. Viņš aizgāja līdz savu nomoda nakšu kokam, nostājās ierastajā vietā un, raudzīdamies pāri pretī uz viņas logu, čukstēja:
— Man ir satikšanās ar jums, Rūta. Nekādu citu tikšanos man nevajag.