Mārtiņš vēl arvien neuzdrīkstējās apciemot Rūtu Morzi, lai gan kopš tā vakara, kad ar meiteni iepazinās, bija pa- gajusj vesela nedēļa, ko viņš pavadīja cītīgā lasīšanā. Dažkart viņš jau sadūšojās, bet ikreiz šaubas guva
pārsvaru pār apņēmību. Jauneklis nezināja, pēc cik ilga laika pieklājas atkārtot apmeklējumu, bet nebija neviena, kas viņam to pateiktu, un viņš baidījās izdarīt nelabojamu kļūdu. Viņš bija atkratījies no visiem saviem agrākajiem biedriem un atmetis vecos ieradumus, bet jaunu draugu viņam nebija, tāpēc atlika vienīgi lasīšana, un Mārtiņš veltīja lasīšanai tik daudz stundu, ka parastas cilvēka acis jau sen būtu pārpūlētas. Taču viņam bija izturīgas acis un stiprs, izturīgs organisms. Turklāt viņa prāts bija kā atmata. Līdz šim to nebija skārušas abstraktās grāmatu domas, un tagad tas bija ražena augsne sēklai. To nebija nogurdinājušas mācības, tāpēc tas kāri iecirta asos zobus grāmatu gudrībās un vairs nelaidās vaļā.
Nedēļas beigās Mārtiņam šķita, ka jau pa-gājuši gadsimti, tik tāla bija līdzšinējā dzīve un uzskati. Taču visu laiku viņu traucēja sagatavotības trūkums. Jauneklis ķērās pie grāmatām, kas prasīja daudzus gadus ilgu iepriekšēju studiju. Vienu dienu viņš lasīja grāmatu par antīko, bet nākamajā dienā jau par ultramoderno filozofiju, tā ka viņa galvā valdīja pastāvīgs ideju juceklis. Tāpat bija arī ar ekonomiskajām zinātnēm. Bibliotēkas grāmatu plauktā viņš blakus Kārlim Marksam atrada Rikardo, Ādamu Smitu un Millu, un viņam nesaprotamie viena autora formulējumi apstrīdēja otra apgalvojumus. Viņš jutās pilnīgi apmulsis, tomēr vēlējās visā gūt skaidrību, vienlaikus aizraudamies gan ar ekonomiku, gan ar industriju, gan politiku. Reiz, ejot cauri Sitijholla parkam, viņš ieraudzīja pūli, kas bija apstājis kādu pusduci vīriešu, kuri iekarsuši par kaut ko skaļi strīdējās. Mārtiņš pievienojās klausītājiem un izdzirdēja sev gluži svešu valodu, kādā runāja šie tautas filozofi. Viens bija klaidonis, otrs — arodbiedrību aģitators, trešais — tieslietu students, bet pārējie — strādnieki, kuriem patīk runāt un apspriesties. Pirmo reizi Mārtiņš dzirdēja par sociālismu, anarhismu, par zemes nodokli, uzzināja, ka pastāv vairākas savstarpēji naidīgas sociālās filozofijas. Viņš dzirdēja simtiem jaunu tehnisku terminu no tādām zinātņu nozarēm, kādas vēl nebija paguvis iepazīt no grāmatām. Tāpēc viņš nevarēja pilnībā sekot strīda virzībai un tikai miglaini nojauta, kādas idejas slēpjas aiz šiem svešajiem vārdiem. Strīdnieku vidū bija kāds melnacains restorāna viesmīlis — teozofs, kāds maiznieku arodbiedrības biedrs — agnostiķis, kāds vecs vīrs, kas visus iedzina strupceļā ar savu dīvaino filozofiju, kura dibinājās uz apgalvojumu, ka viss pastāvošais ir taisnīgs, un vēl viens vecs vīrs, kas gari un plaši spriedelēja par kosmosu, par atomu-tēvu un atomu-māti.
Mārtiņam īdenam galva griezās no visiem šiem prātojumiem, kad viņš pēc vairākām stundām steidzās uz bibliotēku, lai uzzinātu desmitiem nule dzirdēto un iegaumēto vārdu nozīmi. Mārtiņš iznāca no bibliotēkas, pasitis padusē četrus Blavatskas kundzes darbu sējumus: «Slepenā doktrīna», «Progress un nabadzība», «Sociālisma kvintesence» un «Reliģijas un zinātnes karš». Nelaimīgā kārtā viņš sāka ar «Slepeno doktrīnu». Šai grāmatā katra rinda, bija pārblīvēta daudzzilbju vārdiem, kurus viņš nesaprata. Viņš sēdēja gultā un biežāk skatījās vārdnīcā nekā grāmatā. Viņš izlasīja tik daudz jaunu vārdu, ka, ielāgojis vienu, jau bija aizmirsis iepriekšējos, un atkal vajadzēja skatīties vārdnīcā. Viņš nolēma ierakstīt šos vārdus īpašā burtnīcā un drīz vien piepildīja desmitiem lappušu. Tomēr vēl joprojām nekā nesaprata. Mārtiņš lasīja līdz trijiem naktī, galva plīsa vai pušu, bet viņš nebija tekstā uztvēris nevienu būtisku domu. Viņš pacēla galvu, un viņam šķita, ka mazā istabiņa šūpotos un zvalstītos kā kuģis vijņos. Tad viņš nosodījās, aizmeta «Slepeno doktrīnu» pa roku galam, nodzēsa gāzi un nolēma aizmigt. Daudz labāk neveicās arī ar trim pārējām grāmatām. Ne jau tāpēc, ka viņa smadzenes būtu vārgas vai neuztverīgas. Viņš spētu apjēgt visas šīs domas, bet viņam trūka iemaņu un vārdu krājuma. Viņš beidzot pats to apzinājās un kādu laiku bija apņēmies lasīt tikai vārdnīcu, kamēr apgūs visus nepazīstamos vārdus.
Vienīgo mierinājumu Mārtiņam sniedza dzeja, un viņš sajūsmīgi lasīja tos vienkāršos dzejniekus, kuru vārsmas bija viņam saprotamas. Mārtiņš mīlēja daiļumu, un te viņš to atrada pārpilnam. Dzeja viņu saviļņoja tikpat dziļi kā mūzika un nemanīti sagatavoja prātu nākamam — daudz grūtākam darbam. Viņa atmiņas lappuses bija tukšas, un viņš bez jebkādām pūlēm atcerējās rindu pēc rindas, tā ka drīz vien varēja skandēt veselus dzejoļus, priecādamies, ka iespiestie vārdi atdzīvojas skaistā, harmoniskā skanējumā. Reiz viņš nejauši uzdūrās Geilija «Klasiskajiem mītiem» un Bulfinča «Pasaku laikmetam». Gluži kā spožs gaismas stars pēkšņi iešķēlās neziņas tumsā, un viņu vēl jo kaismāk saistīja dzeja.
Cilvēks pie galda jau pazina Mārtiņu, izturējās ļoti laipni un vienmēr uzsmaidīja, sveicienam palocīdams galvu, kad Mārtiņš ienāca bibliotēkā. Tādēļ Mārtiņš reiz sadūšojās un spēra pārdrošu soli. Izvēlējies dažas grāmatas, viņš, gaidot, kamēr bibliotekārs apzīmogo kartītes, pēkšņi jautāja:
— Sakiet — vai varu jums ko prasīt?
Bibliotekārs pasmaidīja un palocīja galvu.
— Ja jūs ir iepazinies ar jaunu dāmu un viņa lūdz jūs atkal atnākt… kad var ierasties?
Mārtiņš juta, ka krekls pielipis pie muguras, kas nosvīdusi slapja no satraukuma.
— Manuprāt, katrā laikā, — bibliotekārs atbildēja.
— Nē, tas nav tik vienkārši, — Mārtiņš iebilda.
— Viņa… redzat, kas par lietu: viņa var nebūt mājās. Viņa mācās universitātē.
— Tad aizejiet citreiz.
— Patiesībā te ir pavisam cits āķis, — Mārtiņš stomīgi atzinās, nolēmis paļauties uz sarunu biedra augstsirdību.
— Es, redzat, ir galīgi vienkāršs matrozis un pie tās sabiedrības nav pieradis. Sī meitene nav tas, kas ir es, un es nemaz nav tas, kas ir viņa… Jūs tak nedomā, ka es te dzenu velnu,— viņš pēkšņi izmeta.
— Nē, nepavisam ne, — bibliotekārs noliedza. — Jūsu jautājums gan neattiecas tieši uz uzziņu nodaļu, bet es labprāt centīšos jums palīdzēt.
Mārtiņš apbrīnā paskatījās uz viņu.
— Ek, ja es prastu tā bērt kā jūs, tad tā lieta ietu, — viņš sacīja.
— Kā, lūdzu?
— Es gribēju teikt, ka viss būtu labi, ka es prastu tik veikli un smalki runāt kā jūs.
— Ā! — bibliotekārs saprotoši iesaucās.
— Kad vislabāk aiziet? Pa dienu? Tikai ne uz pusdienām, vai ne? Vai vakarā? Varbūt svētdienā?
— Es jums ieteikšu kaut ko, — sacīja bibliotekārs, un viņa seja atplauka. — Piezvaniet viņai pa telefonu un pajautājiet.
— Jā, tā es darīšu, — Mārtiņš piekrita, paņēma grāmatas un devās uz izeju. Pie durvīm viņš pagriezās atpakaļ un vaicāja: — Ja jūs runājat ar kādu jaunu dāmu, nu, teiksim, ar mis Lisiju Smiti, — kā jāsaka — mis Lisija vai mis Smite?
— Sakiet «mis Smite», — nešaubīgi noteica bibliotekārs. — Vienmēr sakiet «mis Smite», kamēr nebūsiet iepazinies tuvāk.
Tātad Mārtiņš Tdens bija atrisinājis šo grūto problēmu.
— Varat nākt jebkurā laikā, būšu mājās visu pēcpusdienu, — Rūta pa tālruni atbildēja uz stostīgo jautājumu, kad drīkstētu atgādāt aizdotās grāmatas.
Viņa pati sagaidīja Mārtiņu pie durvīm, un sievietes vērīgā acs tūlīt pamanīja iegludināto bikšu vīli un kādu vispārēju nenosakāmu pārmaiņu uz labo pusi. Taču vispārsteidzošākā bija Mārtiņa seja. Rūtai šķita, ka tajā ieplūdis viss jaunekļa pārvarīgais veselīgais spēks un milzu viļņiem šļācas viņai pāri. Atkal meiteni urdīja tieksme jauneklim piekļauties un sajust viņa siltumu, atkal viņu izbrīnīja jaunekļa klātienes ietekme. Arī viņš savukārt no jauna izbaudīja svētlaimes trīsas, kad pieskārās viņas sniegtajai rokai. Vienīgā atšķirība starp viņiem bija tā,' ka Rūta izturējās rāmi un savaldīgi, turpretī Mārtiņš nosarka līdz matu galiem. Viņš sekoja meitenei tikpat klupšus kā pirmoreiz, līgani zvalstīdamies plecos.
Līdzko viņi bija apsēdušies viesistabā, Mārtiņš sāka justies brīvāk, daudz brīvāk nekā domājis. Meitene centās radīt Mārtiņā šo sajūtu un darīja to tik smalkjūtīgi, ka kļuva viņam simtkārt mīļāka. Vispirms viņi runāja par atnestajām grāmatām, par Svinbernu, par ko viņš jūsmoja, un Brauningu, ko neizprata. Rūta vadīja sarunu no temata uz tematu, visu laiku domādama, kā jauneklim palīdzēt. Viņa bieži par to bija domājusi kopš viņu pirmās tikšanās. Viņai gribējās šim puisim palīdzēt. Viņš modināja meitenē agrāk nepazītu maigumu un līdzjūtību, turklāt šī līdzjūtība nebija pazemojoša, bet gandrīz atgādināja mātes jūtas. Tā nevarēja arī būt vienkārša, parasta līdzjūtība, jo cilvēks, kas to modināja, bija tik vīrietīgs, ka viņa tuvums viesa meitenē neapjaustas, jaunavīgas bailes un lika sirdij straujāk pukstēt no dīvainām domām un jūtām. Atkal uzvilnīja vēlēšanās apskaut viņa kaklu vai uzlikt rokas viņam uz pleciem. Un atkal šī tieksme likās neprātīga, bet nu jau viņa bija pie tās pieradusi. Viņai pat prātā neienāca, ka plaukstošai mīlestībai var būt šāda izpausme. Tāpat viņai ne prātā neienāca, ka jūtas, kas viņu satrauc, ir mīlestība. Rūtai šķita, ka Mārtiņš saista viņu kā neparasts, izcilām apslēptām spējām apveltīts cilvēks un ka viņu mudina tikai filantropiski apsvērumi.
Rūta nesaprata, ka alkst viņa, turpretī ar Mārtiņu viss bija citādi. Viņš zināja, ka mīl Rūtu un alkst pēc viņas tā, kā nekad vēl savā mūžā nekā nav alcis. Mārtiņam arī agrāk bija patikusi dzeja, tāpat kā patika viss skaistais, bet kopš tikšanās ar Rūtu viņam bija atvērušies vārti uz plašo mīlestības lirikas pasauli. Rūta viņam atklāja pat daudz vairāk nekā Bulfinčs un Geilijs. Pirms nedēļas viņu nemaz nesaistītu, piemēram, šāda rinda: «Dieva izredzētais, neprāta skartais mīlētāj, tu skūpsta dēļ spēj nāvē iet,» — turpretī tagad šie vārdi neizgāja no prāta. Tie likās apbrīnojami kā patiesības atklāsme, un, lūkodamies uz Rūtu, viņš nodomāja, ka labprāt ietu nāvē viena viņas skūpsta dēļ. Viņš jutās kā «dieva izredzēts, neprāta skarts mīlētājs» un lepojās ar to vairāk nekā lepotos, ja būtu iecelts bruņinieku kārtā. Beidzot viņš izprata dzīves jēgu un zināja, kāpēc dzimis.
Uz Rūtu raugoties un viņā klausoties, Mārtiņa domas kļuva drosmīgākas. Viņu no jauna pārņēma satraucoša tīksme, kāda bija uzvilnījusi, sveicienam paspiežot Rūtas roku, un viņš ilgojās sajust to atkal. Skatiens bieži kavējās pie meitenes lūpām, un Mārtiņš salkstoši alka pēc tām. Taču šais alkās'nebija nekā rupja un zemiska. Cik neizsakāma bauda bija vērot katru viņas lūpu kustību, kamēr viņa runā, tomēr tās nebija parastas lūpas, kādas ir visiem vīriešiem un sievietēm. Tās nebija no miesas un asinīm. Tās bija bezmiesīga gara lūpas, un vēlēšanās tās noskūpstīt nepavisam nelīdzinājās vēlmei, kādu mēdza izraisīt citu sieviešu lūpas. Viņš labprāt skūpstītu šīs dievišķās lūpas, piespiestu pie tām savas miesīgās, taču darītu to cēlā un bijīgā dedzībā, kā ticīgais skūpsta dieva tērpa malu. Mārtiņš neizprata to savdabīgo vērtību pārvērtēšanu, kas noris viņā, un neapzinājās, ka mirdzums, kas dzalkstī viņa acīs, raugoties uz Rūtu, ir tāds pats, kāds kvēlo ikviena vīrieša acīs, kurš alkst mīlestības. Viņš nevarēja ne iedomāties, cik kaisms un vīrietīgs ir viņa skatiens, nezināja, ka siltā liesma, kas tajā kvēlo, iekvēlina arī meiteni. Viņas jaunavīgā skaidrība padarīja cildenas arī viņa jūtas, pacēla tās līdz zvaigžņu dzedrajai šķīstībai, un viņš justos pārsteigts, uzzinājis, ka viņa acis izstaro siltumu, kas iestrāvo viņas būtības dzīlēs un iededz tur tādu pašu siltu uguni. Apmulsusi un satraukta no jaunekļa skatiena, Rūta vairākkārt zaudēja sarunas pavedienu un ar pūlēm atkal sakopoja izkliedētās domas. Tērzēšana viņai parasti vedās viegli, tāpēc savu apjukumu viņa piedēvēja viesa neparastumam. Viņa bija ļoti uztvē- rīga pret iespaidiem, un galu galā nebija nekāds brīnums, ka šis atnācējs, no kura dvesmo citas pasaules smarža, viņu tā ietekmē.
Viņa lauzīja galvu, kā viņam palīdzēt, un grasījās ievadīt sarunu šai virzienā, bet Mārtiņš pats nāca viņai talkā.
— Nezinu, vai varu jums prasīt padomu, — viņš iebil- das, un viņa sirds sāka auļaini pukstēt aiz prieka, kad Rūtajzrādīja gatavību darīt visu, kas viņas spēkos. — Jūs varbūt atceras, ka toreiz, kad bij te, es teic, ka nevar runāt par grāmatām un visādām tādām lietām, nekas no tam neiznāk. Kopš tā laika es ir daudz domājs. Es ir sācis iet uz bibliotēku un ņemt tur daudz grāmatu, tikai tās lielāko tiesu man par grūtu. Varbūt labāk sākt no paša gala? Es nekad pa īstam nav mācījies. No bērna kājas es ir smagi strādājs, un tagad es iegāj bibliotēkā, apskatīj grāmatas un palasīj — un es ir sapratis, ka agrāk nav lasījs īstās. Zināt, lopu fermās un kuģu kubri- kos nav tādu grāmatu kā, par piemēram, te jūsu mājās. Tās ir citādas grāmatas, un pie to lasīšanas es ir pieradis. Un tomēr, es nelielos, es nav tāds kā tie, ar kuriem es ir sagājies. Nav tā, ka bija labāks par citiem matrožiem un kovbojiem, — es arī pats īsu laiku bij kovbojs, — bet es, zināt, vienmēr ir mīlējs grāmatas un lasījs visu, kas gadījies pa rokai, un man rādās, ka es domā savādāk nekā lielākā daļa no viņiem.
Bet tas nav no svara. Gribu teikt pavisam ko citu. Es nekad nav bijis tādā mājā kā šī. Kad es viņnedēļ te atnāk un redzēj jūs un jūsu māti, un jūsu brāļus, un visu Šo te — man tas viss ļoti patika. Es bij gan dzirdējs par tādām lietām un lasījs grāmatās, bet, kad paskatījos apkārt te jūsu mājā, redzēj, ka grāmatas nemelo. Un es gribu teikt, ka man tas viss patika. Man iegribējās to visu un arī tagad gribas. Gribas elpot tādu gaisu kā jūsu mājā, gribas, lai apkārt ir grāmatas, gleznas un visādas smukas lietas, lai cilvēki runā klusi un mierīgi un ir tīri saģērbušies un viņu domas ir tīras. Tas gaiss, ko es visu mūžu ir elpojs, smird pēc samazgām un sīvā, ir pilns tikai ar lamām un runāšanu par īres maksu. Zināt, kad jūs gājāt noskūpstīt savu māti, man tas likās visskaistākais, ko savu mūžu es ir redzējs. Un es ir daudz redzējs un varu sacīt — vienmēr ir redzējs vairāk kā citi. Man patīk skatīties un vienmēr gribas redzēt vēl ko vairāk.
Bet tas nav galvenais. Galvenais ir tas, ka man gribas sasniegt tādu dzīvi, kādu dzīvo jūs te šitai mājā. Dzīve nav tikai žūpošana, smags darbs, izkaušanās un mētāšanās apkārt pa pasauli. Bet kā man to panākt? Ar ko sākt? No darba es nebaidās, man, zināt, darbā reti kāds var turēt līdzi. Ja iešūpojos, varu raut cauru dienu un nakti. Varbūt jums liekas smieklīgi, ka visu to prasu? Varbūt es ir veltīgi pie jums griezies, bet man nav neviena cita, kam prasīt. Varbūt Arturam? Varbūt man vajadzēja viņam prasīt? Ja es būtu …
Mārtiņš pēkšņi pārrāva valodu. Visu viņa stingro plānu sagrīļoja doma, ka patiesi vajadzēja jautāt Arturam un viņš izdarījis muļķību. Rūta tūlīt neatbildēja. Viņa bija iegrimusi sevī, pūlēdamās saskaņot Mārtiņa stostīgo, nepareizo runu un vienkāršo domu veidu ar to, ko lasīja jaunekļa acīs. Viņa vēl nekad nebija redzējusi acis, kurās atspoguļotos tik nesatricināms spēks. Sis cilvēks spēj visu — to pauda šo acu skatiens, un tas nemaz nesaderēja ar viņa vārdisko nevarību. Turklāt viņas pašas prāts bija tik sarežģīts un izsmalcināts, ka viņa nespēja novērtēt dabiskumu un vienkāršību. Tomēr pat šai neprasmē izteikt domas jautās spēks. Mārtiņš šķita kā sasaistīts milzis, kas visiem spēkiem pūlas saraut važas. Kad viņa beidzot ierunājās, viņas seja pauda līdzjūtību.
— Jūs jau pats saprotat, kā jums trūkst, — viņa sacīja. — Jums trūkst izglītības. Jums vajadzētu sākt no gala — pabeigt pamatskolu, pēc tam vidusskolu un tad iestāties universitātē.
— Bet tas viss maksā naudu, — Mārtiņš viņu pārtrauca.
— O! — viņa iesaucās. — Par to es nepadomāju! Vai kāds no jūsu tuviniekiem nevarētu jums palīdzēt?
Mārtiņš papurināja galvu.
— Tēvs un māte ir miruši. Man ir divas māsas — viena precējusies, un otra droši vien arī drīz apprecēsies. Brāļu man ir vesels bars, es ir pats jaunākais, bet viņi nevienam nekad nav palīdzējuši. Izklīduši pa pasauli kur kurais, meklēdami sev laimi un mantu. Vecākais nomira Indijā. Divi pašlaik ir Dienvidāfrikā, viens brauc uz valzivju medību kuģa, otrs braukā apkārt ar ceļojošu cirku — viņš ir akrobāts uz trapeces. Es esmu tāds pats. No vienpadsmit gadiem pats sevi uzturu, kopš māte nomira. Va* jadzēs vien pašam tikt ar to galā, tikai es gribēj zināt, ar ko sākt.
— Vispirms jums jāiemācās gramatika. Jūs runājat… — Viņa gribēja teikt «briesmīgi», bet apķērās un sacīja: — Ne visai pareizi.
Mārtiņa piere pietvīka un norasoja sviedriem.
— Es zin, ka reizēm lieto tādus vārdiņus, ko jūs nesaprot. Bet tie ir vienīgie, ko māku izrunāt. Es ir iegaumējs vārdus no grāmatām, bet neprotu tos izrunāt, tādēļ es tos nelieto.
— Galvenais jau nav vārdi, bet izteiksmes veids. Vai drīkstu runāt atklāti? Vai jūs neņemsiet ļaunā?
— Nē, nē! — viņš iesaucās, no visas sirds pateicīgs par viņas labdabību. — Speriet vien visu laukā! Labāk lai es uzzin to no jums nekā no kāda cita.
— Nu labi. Jūs, piemēram, sakāt «es ir», bet jāsaka «es esmu», tāpat «es nav» vietā jāsaka «es neesmu». Jūs nepareizi lietojat negācijas…
— Kas ir «negācija»? — viņš jautāja un bikli piebilda:
— Redzat, es pat nesaprotu, ko jūs runā.
— Es laikam esmu slikta skolotāja. — Viņa pasmaidīja.
— «Negācija» ir noliegums. Jūs sakāt, «lai kā tas nebūtu», bet jāsaka — «lai kā tas būtu». Tikai nedrīkst atmest negāciju tur, kur tā nepieciešama, lai nesagrozītu jēgu, piemēram, teikumā «es tikko nenokritu no krēsla», atmetot noliegumu, iznāk pavisam cita doma, «es tikko nokritu no krēsla».
— Ā! Skaidrs, — viņš teica. — Es nekad nav to iedo- mājs. Tātad jāsaka: «lai ko es darītu», nevis «nedarītu».
Rūta bija priecīgi pārsteigta par viņa attapību.
— Jāizrunā arī pilnas galotnes. Jūs sakāt «iedomājs», «darījs», «zinājs», taču jāsaka «iedomājies», «uzzinājis».— Aizrādījusi vēl uz citām valodas kļūdām, Rūta noteica:
— Visus šos likumus jūs atradīsiet gramatikas grāmatā. Es jums to tūlīt atnesīšu un parādīšu, kā jums jāsāk mācīties.
— Kur jūs skries! Gan iedos man viņas vēlāk.
Rūta sarauca uzacis.
— Vai šāda izteiksme jums negriež ausīs?
— Es nevar to teikt, — viņš atzinās.
— Kāpēc jūs nesakāt — «gan iedosiet tās vēlāk»? — viņa vaicāja.
— Jā, tas laikam izklausās slikti. Bet manas ausis nav tik dzirdīgas kā jums. — Un viņš atkal nosarka.
Kad Rūta piecēlās, Mārtiņam iešāvās prātā noteikums, ko bija lasījis grāmatās par labu uzvedību, un viņš neveikli uzrausās kājās, bet tūlīt izbijās — vai viņa nedomās, ka viņš grasās iet projām?
— Jā, mister Iden, — Rūta, jau līdz durvīm aizgājusi, ieteicās. — Starp citu, ko nozīmē «sīvais»? Jūs to vairākas reizes pieminējāt.
— A, sīvais? — viņš iesmējās. — Tas ir vienkāršā valodā. Nozīmē vai nu viskiju, vai alu, kaut ko tādu, kas jūs apreibina.
— Un vēl kas! — Arī viņa sāka smieties. — Nekad nesakiet «jūs», ja uzrunājat kādu personiski. «Jūs» attiecas tieši uz zināmu personu, tāpēc jūsu izteiksmes veids patlaban nebija atbilstošs jūsu domai.
— To es lāgā nesaprotu.
— Jūs man nupat sacījāt «vai nu viskijs, vai alus, kaut kas tāds, kas jūs reibina», tātad mani reibina — sapratāt?
— Bet vai tā nebūtu?
— Protams, būtu, — viņa smaidot piekrita. — Taču vislabāk būtu, ja jūs mani tur neiepītu. Atmetiet šo «jūs», tad izklausīsies daudz labāk.
Rūta atnesa gramatiku un piebīdīja krēslu tuvāk Mārtiņa krēslam, — Mārtiņš nodomāja, ka droši vien vajadzēja viņai palīdzēt. Apsēdusies blakus, viņa atšķīra grāmatu, un abu galvas pieliecās viena otrai tuvāk. Viņam bija grūti sekot norādījumiem, tik ļoti mulsināja meitenes klātums. Bet, kad Rūta sāka izskaidrot locīšanu, viņš aizmirsa visu apkārtējo. Par locīšanu viņš vēl nekad nebija dzirdējis, un valodas uzbūves likumība viņu pilnīgi apbūra. Viņš noliecās zemāk pār grāmatu, un Rūtas mati pēkšņi skāra viņa vaigu. Mārtiņš tikai vienreiz mūžā bija zaudējis samaņu, un šobrīd viņam šķita, ka tas atkal notiks. Elpa apslāpa krūtīs, un sirds draudēja vai pārplīst. Nekad vēl meitene nebija likusies tik sasniedzama. Uz mirkli pār bezdibeni, kas viņus šķīra, bija pārsviesta laipa. Taču viņa jūtas tāpēc nezaudēja cildenumu. Rūta nebija nokāpusi lejā pie viņa. Viņš pats bija pacēlies aiz mākoņiem un tuvinājies viņai. Viņa mīlestība, tāpat kā agrāk, bija pilna reliģiskas bijības un pielūgsmes. Viņam šķita, ka viņš ielauzies visu svētumu svētnīcā, un viņš piesardzīgi atrāvās nostāk, lai izvairītos no pieskāriena, kas iedarbojās uz viņu kā elektriskais lādiņš. Taču Rūta neko nenomanīja.