Pagāja nedēļa pēc nedēļas, bet Mārtiņš Idens arvien vēl mācījās gramatiku, pārskatīja noteikumus par labu uzvedību un vai rīšus aprija visas grāmatas, kas saistīja iztēli. No savas agrākās sabiedrības viņš bija novērsies pavisam. Meitenes no «Lotoskluba» brīnījās, kas ar viņu noticis, un nedeva miera Džimam ar jautājumiem, turpretī daudzi no jaunajiem puišiem priecājās, ka Mārtiņš vairs nenāk uz cīniņiem pie Railija. Bibliotēkas bagātību krātuvē viņš uzgāja vēl vienu dārgu atradumu. Tāpat kā gramatika bija atklājusi viņam valodas pamatuzbūvi, tā šī jaunā grāmata parādīja dzejas likumības, un jauneklis saka iepazīt pantmērus, vārsmošanas veidus un nosacīju- mus un saprata, kā rodas dzejas sajūsmīgais skaistums. Kadā no jaunākajiem traktātiem dzeja bija aplūkota kā tēlojoša māksla, turklāt par apstiprinājumu šai teorijai minētas daudzas norādes uz labākajiem literārajiem piemēriem. Nevienu romānu Mārtiņš nebija lasījis ar tik lielu aizrautību. Viņa mundrais, divdesmit gadu neskartais prāts, ko vēl uzjundīja zināšanu alkas, viegli aptvēra visu ar tādu izpratni, kas sveša parastajiem studentiem.
Kad Mārtiņš tagad pavērās atpakaļ uz savu pazīstamo pasauli — tālu zemju un jūru, kuģu, matrožu un pērkamu sieviešu pasauli —, tā viņam likās tik sīka un niecīga; taču vecā pasaule saskārās ar šo jaunatklāto pasauli, vērsdama to plašāku. Mārtiņa prāts vienmēr bija tiecies pēc vienotības, bet sākumā viņš tomēr jutās pārsteigts, ka ir nodibinājis sakarus starp šīm divām pasaulēm. Viņu bija pacēlušas pāri vecajai pasaulei cildenas domas un jūtas, ko bija smēlies grāmatās. Tagad viņā jo ciešāk nostiprinājās pārliecība, ka augstākajās aprindās, pie kurām pieder Rūta un viņas ģimene, visi vīrieši un sievietes domā šādas cēlas domas un dzīvo saskaņā ar tām. Līdz šim viņš bija mitis netīrā muklājā un tagad vēlējās atbrīvoties no netīrumiem un uzlidot skaidrajā sfērā, kur dzīvo augstākās šķiras. Jau kopš bērnības un jaunības viņu bija mācis un urdījis neizprotams nemiers; viņš nekad nebija apzinājies, ko īsti viņam vajag, bet vienmēr pēc kaut kā ilgojies un velti meklējis, kamēr nebija saticis Rūtu. Tagad šis nemiers bija k|uvis skaudrs un mokošs, un viņš beidzot saprata, skaidri un neapšaubāmi saprata, ka meklējis un vēlējies iegūt skaistumu, zināšanas un mīlestību.
Šais dažās nedējās viņš reizes sešas tikās ar Rūtu un ik reizi guva jaunu iedvesmu. Rūta palīdzēja viņam apgūt angļu valodu, izlaboja nepareizo izrunu, mācīja aritmētiku. Taču viņu sarunas neierobežojās tikai ar mācībām vien. Mārtiņš bija dzīvē pārāk daudz redzējis, viņa prāts bija pārāk uztvērīgs, lai apmierinātos vienīgi ar daļskaitļiem, kuba saknēm, vārdu locīšanu un teikumu analīzi. Tāpēc brīžiem viņu sarunas skāra pavisam citus tematus — viņš runāja par dzejoļiem, ko nule bija izlasījis, par dzejniekiem, kurus viņa patlaban studēja. Un, kad viņa lasīja priekšā savus iemīļotos pantus, Mārtiņš izjuta visaugstāko svētlaimi. Nekad viņš vēl nebija dzirdējis tādu balsi. Ikviena šās balss skaņa iekvēlināja viņa mīlestību, ik vārds lika notrīsēt saviļņojumā, šai balsī jautās mierīgums un liega muzikalitāte — kultūras un dāsnas dvēseles bagātīgā izpausme. Rūtā klausoties, viņš neviļus atcerējās griezīgās balsis, kādas bija mežonīgo cilšu sievietēm un ostu staigulēm, un fabrikas strādnieču un viņa paša šķiras sieviešu skarbo valodu. Un tūlīt sāka darboties viņa iztēles laboratorija, viņš redzēja veseliem bariem šo sieviešu, un salīdzinājumā ar tām skaidrības oreols, kas apņēma Rūtu, iestarojās vēl spožāk. Taču viņam ne vien patika klausīties Rūtas balsī, viņu aplaimoja arī apziņa, ka Rūta izprot lasīto un viņas dvēsele atsaucas un trīsuļo līdzi dzejas skaistumam. Viņa daudz lasīja Mārtiņam priekšā no «Princeses», un viņš bieži redzēja meitenes acīs ievizamies asaras, tik smalki viņa izjuta daiļumu. Tādos mirkļos Mārtiņam šķita, ka viņš paceltos līdz dievišķai visaptverībai, un, vērojot meitenes seju un klausoties viņas balsī, viņš it kā lūkojās pašas dzīves sejā un lasīja tās dziļākos noslēpumus. Un, sasniedzis šādus brīnišķīgu jūtu augstumus, viņš atskārta, ka tā patiesi ir mīlestība un ka mīlestība pasaulē ir pats galvenais. Un viņa gara acu priekšā aizslīdēja visi kādreizējie prieki — piedzeršanās, sieviešu glāsti, spēle, fiziskas cīņas iekar- sums, tas viss likās pliekans un zemisks pret to cēlo degsmi, kas viņu bija pārņēmusi tagad.
Taču Rūta neapzinājās to, kas patlaban noris. Viņai vel nebija nekādas pieredzes sirdslietās. Viss, ko viņa zināja, bija aizgūts no grāmatām, kur parastās dzīves notikumus iztēle pārvērtusi par kaut ko nereālu un skaistu; viņai nebija ne miņas, ka šis neaptēstais matrozis iezadzies viņas sirdī un kādā jaukā dienā tur nobriedušās jūtas liesmainiem vijņiem pāršalks visu viņas būtību. Viņa vēl nezināja, kādas īstenībā ir mīlas liesmas. Viņas priekšstats par mīlestību bija tīri teorētisks, un vārds «mīlestība» viņai saistījās ar zvaigžņu rāmo mirgojumu, vieglajiem vilnīšiem, kas saņirbina mierīgu jūru, un vēsajām rasas lāsēm samtainajās vasaras naktīs. Mīlestību viņa iedomājās kā maigu tuvību, kalpošanu mīļotajam rēnā klusumā, kas pilns ziedu smaržas un dzedra miera. Viņai nebija nekādas nojausmas par mīlestības vulkāniskajiem uzliesmojumiem, par tās svelošo kaisli, kas pārvērš sirdi gruzdošu pelnu tuksnesī. Viņa nekā nezināja nedz par saviem, nedz par visas pasaules apslēptajiem spēkiem; dzīves atvari viņai gaisa ilūziju dūmakā. Precētu ļaužu pieķērība, kāda pastāvēja tēva un mātes starpā, Rūtai likās saskanīgas mīlestības ideāls, un viņa mierīgi gaidīja nākamībā pienākam dienu, kad bez satraukuma un ciešanām iekļausies ar mīļoto cilvēku tādā pašā tīkami rāmā kopdzīvē.
Tāpēc uz Mārtiņu Idenu viņa raudzījās kā uz neredzētu jaunumu, kā uz dīvainu īpatni un šim jaunumam un dī- vainumam piedēvēja tās neparastās izjūtas, ko viņš izraisīja. Tas bija gluži dabiski. Tādas pašas jūtas bija viņu pārņēmušas, zvērnīcā skatoties uz mežonīgiem zvēriem, redzot plosāmies vētru vai notrīsot no spoža zibens uzliesmojuma. Sais parādībās bija kaut kas kosmisks, un kaut kas kosmisks bija arī Mārtiņā. Viņš atnesa viņai jūras un bezgalīgu plašumu elpu. Tropu saules spozme vēl jautās viņa sejā un spriegajos, tēraudainajos muskuļos bija pirmatnējs spēks. Viņš bija vienās skrambās un rētās, kas iegūtas tai noslēpumainajā pasaulē, kurā ir nežēlīgi cilvēki un vēl nežēlīgāki darbi un kura sākas aiz viņas redzes apvāršņa. Viņš ir mežonis, vēl nepieradināts mežonis; Rūtai glaimoja doma, ka viņš tik viegli viņai pakļaujas. Viņu bija pārņēmusi vēlēšanās pieradināt šo mežoni. Tā bija neapzināta vēlēšanās, un viņai ne prātā nenāca, ka viņa grib izveidot no šā jaunekļa kaut ko līdzīgu savam tēvam, kas viņai likās pats pilnības iemiesojums.
Savā pieredzes trūkumā Rūta nespēja saprast arī to, ka tā kosmiskā izjūta, ko jauneklis viņā izraisa, ir mīlestība, tas pārvarīgais spēks, kas velk vīrieti un sievieti vienu pie otra pāri visai pasaulei, liek briežiem rojas laikā nogalināt citam citu un visu dzīvo radību nerimtīgi mudina savienoties.
Mārtiņa ātrā attīstība Rūtu ļoti pārsteidza un ieinteresēja. Viņa atklāja jaunekļa dvēselē tādas dzīles, kādas ne iedomāties nevarēja, un tās atvērās ik dienas jo vairāk kā ziedpumpurs raženā augsnē. Rūta lasīja Mārtiņam priekšā Brauningu un bieži bija pārsteigta, cik savdabīgi viņš uztver neskaidrās vietas. Viņa nespēja saprast, ka šāda uztvere, kas pamatojas uz dzīves un cilvēku pazīšanu, bieži vien ir daudz pareizāka nekā viņas. Mārtiņa spriedumi viņai likās naivi, lai gan reizēm viņu aizrāva jaunekļa drosmīgie domu lidojumi, kas to aiznesa tik plašās zvaigžņu tālēs, kur viņa nespēja tam sekot un tikai trīsēja, saskaroties ar tādu neizprotamu spēku. Pēc tam viņa spēlēja, spēlēja nevis ar izaicinājumu, bet viņam, lai viņu izdibinātu, taču mūzika iespiedās viņa būtības dziļumos, ko viņa nevarēja izmērīt. Mārtiņa dvēsele atplaukstot tiecās pretī mūzikai, kā puķe tiecas pretī saulei, un viņš drīz vien aizmirsa džeza saraustītos ritmus un griezīgās skaņas un iemācījās novērtēt Rūtas iemīļotos klasiskos skaņdarbus, kurus viņa spēlēja gandrīz no galvas. Turklāt viņš juta tādas kā demokrātiskas simpātijas pret Vāgneru, un vairāk par visu viņam iepatikās «Tanheizera» uvertīra, it īpaši pēc tam, kad Rūta bija to izskaidrojusi. Sī uvertīra it kā attēloja visu viņa dzīvi. Pagātne bija parādīta Venuskalna tēmā, bet Rūtu viņš saistīja ar «Svētceļnieku kori»; šķita, ka Vāgnera mūzika aiznes viņu spokainajā gara valstībā, kur labais un ļaunais izcīna mūžīgu cīņu.
Reizēm viņš uzdeva jautājumus, un Rūtai dažkārt sāka likties, ka viņa pati nepareizi izprot mūziku. Taču, kad viņa dziedāja, Mārtiņš nekad nekā nejautāja. Dziedāšanā viņš saklausīja tikai viņu pašu un sēdēja nepakustēdamies, apburts no balss brīnišķās daiļskanības. Neviļus atkal ienāca prātā novārgušo fabrikas meiteņu spiedzīgās bal- stiņas un piedzērušo staiguļu čerkstošā gauduļošana ostu krodziņos. Rūtai patika dziedāt un spēlēt Mārtiņam. Patiesībā viņa pirmo reizi saskārās ar dzīva cilvēka dvēseli, tik lokanu un pakļāvīgu, ka viņai sagādāja baudu to veidot kā mālus; Rūtai šķita, ka viņa veido Mārtiņa dvēseli, un viņa darīja to ar vislabākajiem nodomiem. Turklāt viņai bija prieks būt kopā ar Mārtiņu. Jauneklis viņu vairs neatbaidīja. Sākumā viņš tiešām bija izraisījis neapzinātas bailes viņas satrauktajā būtībā, bet tagad tās bija izgaisušas. Rūta, pati to neapjauzdama, juta tādas kā īpašuma tiesības uz viņu. Bez tam Mārtiņš meiteni uzmundrinoši ietekmēja. Viņa ļoti cītīgi mācījās universitātē, un viņai acīmredzot nāca par labu šad tad pamest putekļainās grāmatas un ieelpot svaigu, spēcinošu jūras vēju, kas strāvoja no Mārtiņa. Spēks! Jā, viņai bija vajadzīgs spēks, un viņš dāsni to viņai atvēlēja. Atrašanās ar viņu vienā istabā, sagaidīšana pie durvīm jau iedvesa sparīgumu. Un, kad viņš bija aizgājis, Rūta ar atjaunotu un sakāpinātu enerģiju atkal ķērās pie grāmatām.
Rūta gan caur un cauri zināja Brauningu, taču viņai nekad nebija ienācis prātā, ka rotaļāties ar cilvēka dvēseli ir tik bīstami. Jo lielāka kļuva viņas interese par Mārtiņu, jo dedzīgāk viņa vēlējās pārveidot Mārtiņa dzīvi.
— Nu, piemēram, misters Batlers, — viņa kādu pēcpusdienu teica, kad gramatika, aritmētika un dzeja bija nolikta pie malas. — Viņam sākumā galīgi neveicās. Viņa tēvs gan bija bankas kasieris, taču, pāris gadu novārgu- ļojis, Arizonā nomira ar diloni, tā ka misters Batlers, viņu sauc Čārlzs Batlers, palika pasaulē viens kā koks. Viņa tēvs bija dzimis Austrālijā, tādēļ viņam Kalifornijā radu nebija. Batlers sāka strādāt tipogrāfijā — viņš ne vienreiz vien par to ir stāstījis — un pirmajā laikā pelnīja tikai trīs dolārus nedēļā. Taču tagad viņš pelna vismaz trīsdesmit tūkstošus gadā! Kā viņš to panācis? Viņš bija godīgs, strādīgs un taupīgs. Neatļāvās tādas izpriecas, kādas parasti patīk jauniem cilvēkiem. Viņš uzlika sev par pienākumu ik nedēļu atlicināt kaut cik naudas, vienalga, no kā būtu jāatsakās. Protams, drīz viņš sāka pelnīt vairāk nekā trīs dolārus nedēļā un, jo vairāk nopelnīja, jo vairāk iekrāja.
Dienā viņš strādāja, bet pēc darba gāja uz vakarskolu. Viņš vienmēr domāja par nākotni. Pēc tam iestājās vakara vidusskolā. Septiņpadsmit gadu vecumā jau bija burtlicis un pelnīja krietnu algu, bet viņš bija arī god- kārs. Viņš gribēja taisīt karjeru — ne jau nodrošināt tikai maizes riecienu, bet sasniegt daudz vairāk — un bija gatavs nest jebkādus upurus. Viņš nolēma kļūt par advokātu un sāka strādāt mana tēva kantorī — iedomājieties tikai! par izsūtāmo, pelnīdams vienīgi četrus dolārus nedēļā. Taču viņš bija radis taupīt un prata iekrāt arī no šiem četriem dolāriem.
Rūta mirkli apklusa, lai atvilktu elpu un redzētu, kā Mārtiņš uztvēris stāstīto. Mārtiņa seja pauda spraigu interesi par mistera Batlera dzīves cīniņiem, taču uzacis bija viegli sarauktas.
— Jā, puisim nav gājis viegli, — viņš sacīja. — Četri dolāri nedēļā — tas nav nekas spožs! Kā viņš varējis izsisties? Droši vien kūlies kā pliks pa nātrēm. Es maksā piecus dolārus nedēļā par istabu un ēšanu, un, ticiet man, arī nekā spoža tur nav. Viņš droši vien dzīvojis īstu suņa dzīvi. Laikam ēdis …
— Viņš gatavoja pats uz petrolejas plītiņas, — Rūta pārtrauca.
— Ēdis tikpat draņķīgi kā matroži uz zvejas kuģiem, un draņķīgāk vairs nevar ēst.
— Bet iedomājieties, ko viņš tagad sasniedzis! — Rūta sajūsmā iesaucās. — Ko var atļauties tagad! Viņš ar uzviju spēj sagādāt sev to, ko jaunībā piecietis.
Mārtiņš skadri pavērās viņā.
— Zināt ko", — viņš iebilda, — diez vai tam Batle- ram tik jauki iet tajā pārpilnībā. Visu šo laiku kopš jaunības viņš tik slikti ēdis, ka viņa kuņģis droši vien ir pagalam.
Viņa nolaida_ acis, neizturējusi Mārtiņa urbīgo skatienu.
— Varu derēt, ka viņam ir katars, — Mārtiņš uzstāja.
— Jā, — viņa piekrita, — bet…
— Un varu derēt, — Mārtiņš turpināja, — ka viņš tagad ir drūms un īdzīgs kā vecs ūpis un nekādu prieku viņam nesagādā arī tie trīsdesmit tūkstoši gadā. Un viņam droši vien pat nepatīk skatīties, kā citi priecājas. Vai man nav taisnība?
Viņa apstiprinoši palocīja galvu un steidzās paskaidrot:
— Bet viņš nav tāds cilvēks. Batlers jau pēc dabas ir nopietns un atturīgs. Vienmēr tāds ir bijis.
— Kā tad citādi! — Mārtiņš iesaucās. — Ar trīs vai četriem dolāriem nedēļā! Puisis pats sev taisa ēst uz petrolejas plītiņas, lai aiztaupītos nauda, dienā strādā, naktī mācās, mūžīgi tikai darbs, nekādu prieku, nekādas izklaidēšanās, viņš pat nezina, kā cilvēki izklaidējas, — jā, šie trīsdesmit tūkstoši iegūti par vēlu!
Atsaucīgā iztēle tūlīt uzmeta Mārtiņam visos sīkumos šā taupīgā jaunekļa dzīvi un to gara šaurību, kas vēlāk noveda viņu līdz trīsdesmittūkstoš dolāru lielam gada ienākumam. Visas mistera Čārlza Batlera domas un visa rīcība viņam parādījās kā teleskopā.
— Zināt, — viņš piebilda, — man žēl tā mistera Batlera. Viņš tad bija pārāk jauns un nesaprata, ka nozog sev visu dzīvi šo trīsdesmit tūkstošu dēļ, kas tagad viņam nesagādā nekādu prieku. Tagad viņš par'šo smuko summu, šiem trīsdesmit tūkstošiem, nenopirks to, ko toreiz būtu varējis nopirkt par desmit centiem, — stiklenes un zemesriekstus, kad bija mazs puika, vai biļeti galerijā.
Šāda uzskatu nesaderība Rūtu vienmēr samulsināja. Ne tikai tāpēc, ka šie uzskati viņai bija pilnīgi jauni un pretēji viņas pārliecībai, bet viņa nojauta tajos daļu patiesības, kas draudēja sadragāt un pamatos pārveidot viņas pašas pasaules uztveri. Ja Rūtai būtu četrpadsmit, nevis divdesmit četri gadi, viņa droši vien Mārtiņa ietekmē drīz mainītu savus uzskatus. Taču viņa bija divdesmit četrus gadus veca, turklāt pēc dabas konservatīva, un audzināšana jau bija izveidojusi viņu atbilstoši tās šaurās sfēras dzīves veidam un uzskatiem, kurā viņa bija dzimusi un attīstījusies. Tiesa, Mārtiņa dīvainie spriedumi sarunu brīžos Rūtu reizēm mulsināja, taču viņa tos piedēvēja Mārtiņa neparastajai personībai un likteņa ievirzei un drīz vien aizmirsa. Tomēr, lai gan viņa nepiekrita šiem spriedumiem, jaunekļa pārliecības spēks, mirdzošās acis un nopietnā seja, kad viņš runāja, Rūtu satrauca un valdzināja. Viņa pat iedomāties nevarēja, ka šis cilvēks, kurš ieradies no pasaules, kas atrodas aiz viņas redzes apvāršņa, bieži vien paceļas tam pāri ar daudz dziļāku un plašāku izpratni. Sava apvāršņa robežas viņai likās vienīgās pareizās; taču aprobežoti prāti ievēro aprobežotību tikai citos. Tādēļ viņa atzina, ka viņas apvārsnis ir ļoti plašs; tas, ka viņu uzskati sadūrās, tikai liecināja par Mārtiņa šaurprātību, un Rūta sapņoja iemācīt jaunekli uz visu skatīties ar viņas acīm un paplašināt viņa redzes loku līdz savam apvārsnim.
— Bet es vēl neesmu beigusi, — viņa teica. — Mans tēvs stāstīja, ka misters Batlers bijis izdarīgākais no visiem līdzšinējiem izsūtāmajiem zēniem. Darbs viņam vienmēr veicies. Viņš nekad nav nokavējies, tieši otrādi, bieži ieradies pat agrāk. Tomēr viņš iemanījies arī ietaupīt laiku. Katru brīvo brīdi veltījis mācībām. Viņš mācījies grāmatvedību un mašīnrakstīšanu, ņēmis stundas steno- grāfijā un, lai par tām samaksātu, pa naktīm diktējis kādam tiesas reportierim, kam vajadzējis vingrināties. Viņš drīz ticis par kantoristu un savā ziņā bijis neaizstājams. Tēvs prata viņu novērtēt un redzēja, ka šim cilvēkam ir liela nākotne. Paklausot mana tēva padomam, viņš iestājās juridiskajā koledžā. Kļuvis par advokātu, viņš atgriezās kantorī, un tēvs viņu pieņēma par savu jaunāko kompanjonu. Viņš ir izcils cilvēks. Vairākkārt atteicies no vietas Savienoto Valstu senātā un, kā apgalvo tēvs, varētu kļūt par augstākās tiesas locekli, ja vien vēlētos. Tāda dzīve lai mūs visus iedvesmo! Tas pierāda, ka cilvēks ar stipru gribu un neatlaidību spēj pacelties augstu pāri tai viaei, no kuras nācis.
— Jā, viņš ir izcils cilvēks, — Mārtiņš vaļsirdīgi atzina.
Tomēr kaut kas šai stāstā nesaskanēja ar viņa priekšstatu par dzīvi un skaistumu. Viņš nekādi nevarēja rast pietiekami svarīga iemesla, kas attaisnotu visu šo sīkstulību un aizliegšanos, ko Batlers bija uzņēmies. Ja viņš to būtu darījis aiz mīlestības uz sievieti vai aiz dziņas pēc skaistuma, Mārtiņš viņu saprastu. Dieva izredzētais, neprāta skartais mīlētājs spēj ziedot visu viena skūpsta dēļ, bet ne jau trīsdesmit tūkstošu dolāru liela gada ienākuma labad. Mistera Batlera karjera Mārtiņu neiedvesmoja. Tajā bija kaut kas nožēlojams. Trīsdesmit tūkstoši dolāru, protams, nebija peļami, bet katars un nespēja priecāties par dzīvi laupīja šiem karaliskajiem ienākumiem vērtību.
Daudzas no šīm pārdomām Mārtiņš mēģināja izskaidrot Rūtai, bet tas izraisīja meitenē vienīgi sašutumu un viņu lieku reizi pārliecināja, ka Mārtiņu nepieciešams pāraudzināt. Rūtai bija raksturīga tā parastā prāta aprobežotība, kas vienai ļaužu šķirai liek domāt, ka viņu ādas krāsa, ticība un politiskā pārliecība ir labākā un pareizākā un pārējie cilvēciskie radījumi, kas izkaisīti pa visu pasauli, ir daudz sliktāki par viņiem. Tā bija tā pati prāta aprobežotība, kas senatnē lika vecajam jūdam slavēt dievu, ka nav radīts par sievieti, un mūsdienās liek misionāriem braukāt pa malu malām, lai visiem uzspiestu savu ticību; tā modināja arī Rūtā vēlēšanos pārveidot šo cilvēku, kas audzis pavisam citādos apstākļos — pēc savas šķiras ļaužu parauga.
Mārtiņš Idens atgriezās no jūras brauciena, un mīlētāja ilgas viņu steigtin steidzināja atpakaļ uz Kaliforniju. Pirms astoņiem mēnešiem, iztērējis visu naudu, Mārtiņš bija saderējis par matrozi uz šonera, kas devās uz Zālamana salām iegūt apslēptu mantu; pēc ilgiem un veltīgiem meklējumiem pierādījās, ka šis pasākums cietis neveiksmi. Ar apkalpi norēķinājās Austrālijā, un Mārtiņš tūlīt salīga uz kāda tvaikoņa, kas gāja uz Sanfrancisko. Šais astoņos mēnešos viņš bija ne vien nopelnījis pietiekami daudz naudas, lai varētu ilgāku laiku uzturēties krastā, bet arī atradis iespēju turpināt mācības un lasīt grāmatas.
Mārtiņam bija uztvērīgs prāts, turklāt viņam palīdzēja iedzimta neatlaidība un mīlestība uz Rūtu. Iemācījies gramatiku, viņš vairākas reizes to atkārtoja, līdz bija pilnīgi apguvis. Viņš tagad ievēroja matrožu nepareizo runu un domās izlaboja viņu gramatiskās kļūdas un rupjo valodu. Sev par lielu prieku, viņš atklāja, ka viņa ausis kļuvušas ļoti jutīgas un viņam attīstījies īpašs gramatisks nervs. Jebkura valodas nepareizība griezās ausīs kā disonanse, lai gan aiz ieraduma trūkuma vēl gadījās, ka viņam pašarn paspruka šis tas nelāgs. Acīmredzot vajadzīgs ilgāks laiks, lai no tā galīgi atbrīvotos.
Kad gramatika bija pabeigta, Mārtiņš ķērās pie vārdnīcas un apņēmās katru dienu pievienot savam vārdu krājumam divdesmit vārdu. Uzdevums nebija viegls, un, stāvēdams sardzē vai pie stūres, viņš nemitīgi atkārtoja iemācītos vārdus un centās tos pareizi izrunāt. Viņš atcerējās visus Rūtas aizrādījumus un, dažus vārdus pusbalsī atkārtojis vai tūkstošiem reižu, pārsteigts ievēroja, ka sācis runāt angliski tīrāk un pareizāk nekā kuģa virsnieki un tie džentlmeņi, kas dzīvoja kajītēs un finansēja šo dēkaino ekspedīciju.
Kapteinis, norvēģis ar zivs acīm, nejauši bija ieguvis Šekspīra Kopotus rakstus, kurus viņš, protams, nekad nelasīja, un Mārtiņš, apņēmies mazgāt rakstu īpašniekam veļu, dabūja atļauju izmantot šos vērtīgos sējumus. Atsevišķas vietas traģēdijās iegūla viņa atmiņā bez jebkādām pūlēm, un kādu laiku visa pasaule likās pieņēmusi Elizabetes teātra izrāžu veidus un domas pašas no sevis kārtojās baltajos pantos. Tas asināja viņa dzirdi un iemācīja viņu novērtēt angļu valodas cildenumu, kaut gan tai pašā laika ieviesa viņa runā daudz novecojušu un reti lietotu izteicienu.
Šos astoņus mēnešus Mārtiņš bija pavadījis lietderīgi un, iemācījies pareizi runāt un domāt, labāk iepazinis arī pats sevi. Mārtiņš gan apzinājās savas niecīgās zināšanas, tomēr juta sevī briestam milzu spēku. Viņš redzēja lielo atšķirību starp sevi un biedriem un bija pietiekami gudrs, lai saprastu, ka šī atšķirība ir nevis tajā, kas sasniegts, bet tajā, ko iespējams sasniegt. To, ko varēja izdarīt viņš, varēja arī pārējie, taču nojauta, ka viņā rosās kaut kas tāds, kas liecina, ka viņš spēj veikt daudz vairāk. Viņu sajūsmināja pasaules skaistums, un viņam gribējās, lai Rūta apbrīnotu šo skaistumu kopā ar viņu. Mārtiņš nolēma aprakstīt viņai Dienvidjūras skaistumu. Šī doma pamodināja viņa radošo garu un mudināja attēlot šo skaistumu ne tikai Rūtai vien. Un tad žilbā spožumā iznira lielā ideja: viņš rakstīs! Viņš būs viens no tiem, ar kuru acīm pasaule redz, ar kuru ausīm pasaule dzird, un viņš būs viena no tām sirdīm, ar ko pasaule jūt. Viņš rakstīs visu — dzejoļus un prozu, romānus, aprakstus un drāmas — tādas pašas kā Šekspīrs. Tā ir īstā karjera, un tas ir ceļš uz Rūtas mīlestību. Rakstnieki taču ir pasaules giganti, viņiem ne tuvu netiek tāds misters Batlers, kas pelna trīsdesmit tūkstošus dolāru gadā un varētu kļūt par augstākās tiesas locekli, ja vien vēlētos.
Tikko radusies, šī ideja pilnīgi pārņēma Mārtiņu, un atceļš līdz Sanfrancisko līdzinājās sapnim. Viņu skurbi- nāja sava spēka apziņa un sajūta, ka viņš spēj visu. Plašās Dienvidjūras rāmajā vientulībā lietas ieguva perspektīvu. Pirmo reizi viņš skaidri ieraudzīja Rūtu un to pasauli, kurā viņa dzīvo. Šīs vīzijas viņa prātā ieguva konkrētu veidu, viņš it kā varēja tās satvert rokās, grozīt uz visām pusēm un labi aplūkot. Šai pasaulē daudz kas bija miglains un nesaprotams, bet viņš skatījās uz šo pasauli kopumā, nevis uz atsevišķām tās daļām un jau redzēja iespēju, kā to visu iegūt. Rakstīt! šī doma liesmoja viņā kā uguns. Atgriezies mājās, viņš tūlīt sāks rakstīt. Vispirms aprakstīs šo braucienu pēc apslēptas mantas. Neko nebildis Rūtai, aizsūtīs stāstu kādam Sanfrancisko žurnālam, un meitene būs priecīgi pārsteigta, ieraugot viņa vārdu iespiestu. Viņš varēs vienlaikus gan rakstīt, gan mācīties. Dienā taču ir divdesmit četras stundas. Viņš ir neuzvarams. Viņš prot strādāt, un visi cietokšņi sagrūs no viņa triecieniem. Viņam vairs nevajadzēs doties jūrā par vienkāršu matrozi; iztēlē viņš pēkšņi ieraudzīja personisku tvaika jahtu. Ir jau tādi rakstnieki, kam pieder tvaika jahtas! Protams, viņš sevi apvaldīja, panākumu nebūs uzreiz, sākumā jāapmierinās ar to, ka rakstot nopelnīs tik daudz, lai varētu turpināt mācīšanos. Un tad pēc kāda laika — ļoti nenoteikta laika —, kad būs apguvis zinības un sagatavojies, viņš sāks rakstīt lielus darbus un viņa vārdu daudzināt daudzinās visi. Taču svarīgāks par to, nesalīdzināmi svarīgāks un svarīgākais par visu ir tas, ka viņš beidzot kļūs Rūtas cienīgs. Slava nav peļama, tomēr ne jau slavas, bet Rūtas dēļ audās šie spožie sapņi. Viņš nebija slavas tīkotājs, bet tikai dieva izredzēts neprātīgs mīlētājs.
Atgriezies Oklendā ar pilnum pilnām kabatām, Mārtiņš atkal apmetās savā skabūzītī Bernarda Higinbotama mājā un sēdās pie darba. Viņš pat nepaziņoja Rūtai par atgriešanos. Viņš nolēma apciemot meiteni, līdzko būs pabeidzis stāstu par apslēptās mantas meklētājiem. Nodomu īstenot nenācās grūti, jo viņu bija pilnīgi pārņēmis versmainais radīšanas drudzis. Turklāt katrs teikums viņu tuvināja Rūtai. Mārtiņš nezināja, cik garam jābūt stāstam, taču, saskaitījis vārdus divslejīgā aprakstā, kas bija ievietots žurnāla San Francisco Examiner svētdienas pielikumā, viņš nolēma vadīties pēc tā. Trīs dienas spraigi un neatslābstoši strādājis, Mārtiņš pabeidza stāstu un rūpīgi to pārrakstīja lieliem burtiem, lai vieglāk būtu salasīt, — un pēkšņi no bibliotēkas paņemtā retorikas grāmatā uzgāja, ka pastāv rindkopas un pēdiņas. Viņam tas vēl nekad nebija ienācis prātā! Mārtiņš tūlīt atkal ņēmās pārrakstīt stāstu, pastāvīgi skatīdamies retorikas grāmatā, un vienā dienā ieguva tik daudz zināšanu par to, kā jāraksta sacerējumi, cik parasts skolēns apgūst gada laikā. Viņš pārrakstīja stāstu otrreiz un uzmanīgi to saritinaja, bet tad nejauši kādā avīzē izlasīja noteikumus jauniem autoriem un atklāja šādu dzelzs likumu: manuskriptus_ nedrīkst saritināt, un teksts jāraksta tikai lapas vienā pusē. Viņš bija pārkāpis abus šā likuma punktus. Taču viņš izlasīja arī, ka labākie žurnāli maksā ne mazāk kā desmit dolāru par sleju. Pārrakstīdams manuskriptu trešo reizi, Martins mierināja sevi, atkal un atkal reizinādams desmit slejas ar desmit dolāriem. Iznākums vienmēr bija viens un tas pats — simt dolāru, un viņš nolēma, ka rakstīt ir daudz ienesīgāk nekā braukt par matrozi. Ja viņš divreiz nebūtu nošāvis greizi, stāsts trijās dienās būtu pabeigts. Simt dolāru trīs dienās! Vismaz trīs mēnešus viņam vajadzētu braukāt pa jūru, lai nopelnītu tādu summu. Ja cilvēks, kas spej rakstīt, iet uz kuģiem strādāt, tad tas ir muļķis, viņš nosprieda, lai gan nauda pati par sevi Mārtiņam nej<ā nenozīmēja. Tās vērtība bija tā, ka nauda varēja dot viņam brīvu laiku, iespēju nopirkt pieklājīgu uzvalku, un tas viss kopā tuvinātu viņu slaidajai, bālajai meitenei, kas bija pārvērtusi visu viņa dzīvi un devusi viņam iedvesmu.
Mārtiņš ielika manuskriptu lielā aploksnē un nosūtīja San Francisco Examiner redaktoram. Viņš bija iedomājies, ka visu, kas aizsūtīts uz redakciju, tūlīt arī publicē, un, tā kā bija nosūtījis stāstu piektdien, tad svētdien gaidīja to parādāmies. Cik jauki būs šādā veidā pavēstīt Rūtai par savu atgriešanos! Tai pašā svētdienā viņš aizies pie viņas. Starp citu, viņa prātu jau nodarbināja jauna iecere, kas viņam likās neparasti veiksmīga, saprātīga un vienkārša. Viņš uzrakstīs piedzīvojumu stāstu pusaudžiem un aizsūtīs to uz Youth's Companion. Viņš aizgāja uz lasītavu un izskatīja vairākus Youth's Companion kopojumus. Viņš noskaidroja, ka garos stāstus šai nedēļas žurnālā iespiež pa daļām, ik reizi pa trīstūkstoš vārdiem, un katrs stāsts iekļauts piecos numuros. Taču viņš atrada arī dažus tādus stāstus, kas turpinājās septiņos numuros, un nolēma rakstīt tik garus.
Mārtiņš reiz bija devies līdzi valzivju medniekiem uz Arktiku, brauciens bija paredzēts trīs gadus ilgs, taču kuģa avārijas dēļ beidzās jau pēc pusgada. Lai gan jaunekļa iztēle bija ļoti spilgta, reizēm pat fantastiska, tomēr viņa fantāziju vienmēr rosināja patiesības mīlestība, un viņam gribējās rakstīt tikai par to, ko pats zināja. Mārtiņš zināja, kā notiek valzivju medības, un, balstoties uz šo patieso materiālu, nolēma stāstīt par izdomātām dēkām, ko pieredzējuši divi zēni, kurus viņš bija nodomājis padarīt par saviem varoņiem. Tas nebija nekas grūts, un sestdienas vakarā viņš jau bija uzrakstījis pirmo daļu — trīstūkstoš vārdu, kas sagādāja lielu uzjautrinājumu Dži- mam un uzkūdināja misteru Higinbotamu, kurš pie pusdienām šaudīt šaudīja zobgalības, izņirgādams viņu ģimenē parādījušos «spalvas dīdītāju».
Mārtiņš klusēja, tīksmi iedomādamies, cik pārsteigts izskatīsies svainis, kad, atvēris Examiner svētdienas numuru, ieraudzīs rakstu par valzivju medniekiem. Svētdienas rītā Mārtiņš jau agri stāvēja uz ielas, gaidīdams žurnālu, un turpat pie ārdurvīm nepacietīgi izšķirstīja daudzās lappuses. Vēlreiz uzmanīgi pārlapojis laikrakstu, viņš to salocīja un nolika atpakaļ vietā. Viņš nopriecājās, ka nebija nevienam paudis par savu mēģinājumu. Tad pārdomājis nosprieda, ka droši vien pārvērtējis ātrumu, ar kādu darbi tiek laisti klajā. Turklāt viņa rakstā nebija nekā aktuāla, un varbūt redaktors nolēmis vispirms viņam rakstiski paziņot savas domas.
Pēc brokastīm viņš atsāka rakstīt stāstu. Vārdi tecēt tecēja no viņa spalvas, kaut arī viņš bieži pārtrauca darbu, lai ieskatītos vārdnīcā vai retorikas grāmatā. Reizēm šādās atstarpās viņš izlasīja vai atkal pārlasīja uzrakstīto nodaļu, mierinādams sevi, ka šai laikā apgūst sacerēšanas likumības un vingrinās attīstīt un izteikt savas domas, kaut arī vēl neveic lielus radošus darbus. Viņš rakstīja, kamēr satumsa, pēc tam gāja uz lasītavu un rakņājās pa nedēļas un .mēneša žurnāliem līdz desmitiem vakarā, tas ir, līdz slēgšanai. Tāda bija Mārtiņa šāsne- dēļas programma. Katru dienu viņš uzrakstīja trīstūkstoš vārdu un katru vakaru devās uz lasītavu un šķirstīja žurnālus, cenzdamies noskaidrot, kādus stāstus, rakstus un dzejoļus redaktori atrod par piemērotiem iespiešanai. Par vienu nebija šaubu: viņš spēj uzrakstīt visu to, ko uzrakstījuši šie neskaitāmie rakstnieki, un pat vairāk; dodiet tikai laiku, un viņš uzrakstīs daudz ko tādu, ko viņi nekad nevarēs uzrakstīt! Viņš jutās iepriecināts, izlasījis «Grāmatu biļetenā» paragrāfu par literāro žurnālu autoru honorāriem, kurā bija teikts, ka Radjards Kiplings saņem dolāru par vārdu, bet jaunajiem rakstniekiem, kas viņu īpaši interesēja, mazākā likme, ko maksā pirmšķirīgi žurnāli, ir divi centi. Vouth's Companion katrā ziņā ir pirmšķirīgs žurnāls, un tādējādi par katriem trīs tūkstošiem vārdu, ko viņš uzrakstīja dienā, jāsaņem sešdesmit dolāru — divu mēnešu peļņa uz jūras!
Piektdienas vakarā viņš pabeidza savu stāstu — tanī bija tieši divdesmit viens tūkstotis vārdu. Viņš aplēsa, ka divi centi par vārdu jau dotu četrsimt divdesmit dolāru lielu ienākumu. Nav slikta samaksa par nedēļas darbu. Savu mūžu viņš vēl nekad nav saņēmis vienā reizē tik lielu naudu. Viņš pat nezināja, kā tik daudz naudas iztērēt. Tā jau ir īsta zelta bedre! Un viņš varēs to izmantot bezgalīgi! Viņš nolēma iegādāties drānas, parakstīties uz daždažādiem žurnāliem, nopirkt visas nepieciešamās rokasgrāmatas, pēc kurām tagad vajadzēja iet uz bibliotēku. Tomēr no šiem četrsimt divdesmit dolāriem vēl palika pāri krietna summa, un Mārtiņš gudroja, kur to izdot, līdz beidzot izprātoja — viņš pieņems Ģertrūdei kalponi un nopirks Marionai velosipēdu.
Mārtiņš aizsūtīja biezo manuskriptu Youth's Companion un sestdienas pievakarē, uzmetis plānu aprakstam par pērļu zveju, devās pie Rūtas. Viņš bija iepriekš piezvanījis pa tālruni, un Rūta pati atvēra viņam durvis. Jau pazīstama spēka un veselības strūkla atkal pāršalca Rūtu no galvas līdz kājām. Šķita, ka šis spēks ieplūst viņas ķermenī un strāvo pa dzīslām kā ugunīga straume, un viņa notrīsēja pēkšņā spēku pieplūdumā. Arī viņš koši pietvīka, satvēris Rūtas roku un ielūkojies viņas zilajās acīs, bet tvīkumu apslēpa tumši bronzainais iedegums, ko astoņos mēnešos bija iezeltījusi tropu saule. Taču sarkano svītru, ko ieberzusi cietā apkaklīte, nebija izdzēsis pat iedegums, un, .to pamanījusi, Ruta tik tikko apvaldīja smaidu, bet vēlēšanās smaidīt tūlīt izzuda, līdzko viņa paskatījās uz Mārtiņa apģērbu. Tas viņam labi piegulēja — pirmais uzvalks, kas šūts pēc mēra, — un vērta viņu slaidāku un staltāku. Turklāt žokejcepuri bija nomainījusi mīksta platmale; Rūta tūlīt lūdza, lai Mārtiņš to uzliek galvā, un uzslavēja viņa ārējo izskatu. Nekad vēl Rūta nebija jutusies tik laimīga. Sī pārvērtība bija viņas roku darbs, un, ar to lepodamās, viņa jau iedegās vēlmē palīdzēt viņam arī turpmāk.
Taču lielākā pārmaiņa, turklāt pati svarīgākā, kas Rūtu iepriecēja visvairāk, bija pārmaiņa Mārtiņa valodā. Viņš tagad runāja ne vien pareizāk, bet arī daudz brīvāk, un viņa vārdu krājums bija stipri pieaudzis. Aizrautības mirkļos viņš gan vēl aizmirsās un atkal sāka lietot žargona vārdiņus, apraut galotnes un lāgiem saminstinājās, grasīdamies izrunāt vārdu, ko tikai nupat bija iemācījies. Taču viņa valoda nebija ieguvusi tikai brīvo plūdumu vien, tā bija kļuvusi daudz spilgtāka un atjautīgāka, kas Rūtu jo sevišķi iepriecināja. Tanī sprēgāja viņa iedzimtais asprātīgais humors, kā dēļ viņu tā mīlēja biedri, bet ko viņš līdz šim Rūtai nebija varējis atklāt aiz piemērotu vārdu trūkuma. Tagad viņš sāka pamazām iemanīties un Rūtas sabiedrībā vairs nejutās pilnīgi neiederīgs. Tomēr viņš bija pārmērīgi piesardzīgs un, atļāvis Rūtai risināt iedzirkstījušos sarunu, centās neatpalikt, bet nekad neuzdrīkstējās uzņemties vadību.
Viņš pastāstīja Rūtai par saviem sacerējumiem, par ieceri pelnīt iztiku ar rakstniecību, tā gūstot iespēju turpināt mācīšanos. Taču Mārtiņš pievīlās — Rūta nebija augstās domas par viņa plānu.
— Redzat, — viņa atklāti teica, — rakstniecība ir tāds pats amats kā jebkurš cits. Es, protams, neesmu lietpratēja, bet tikai izsaku vispārēju uzskatu. Lai kļūtu par kalēju, jāmācās kādus trīs gadus, varbūt pat piecus. Rakstnieki pelna labāk nekā kalēji, tāpēc daudzi grib rakstīt un … izmēģina savus spēkus.
— Bet varbūt man ir rakstnieka dotības? — Mārtiņš jautāja, klusībā nopriecādamies par savu labo izteiksmi; tūlīt sāka darboties viņa spilgtā iztēle, un viņš it kā uz milzu ekrāna ieraudzīja šo sarunas ainu viesistabā un tai blakus tūkstošiem viņa agrāko dzīves ainu — rupju, zemisku un pretīgu.
Visas šīs raibās ainas nozibēja gar viņa acīm vienā mirklī, nepārtraukdamas domu vienmērīgo plūsmu. Savas fantāzijas ekrānā Mārtiņš redzēja pats sevi un šo mīļo, skaisto meiteni sēžam mājīgā istabā starp grāmatām un gleznām un sarunājamies labā angļu valodā, un to visu apmirdzēja nemainīga, spoža gaisma; taču visapkārt gar ekrāna malām parādījās un izgaisa pavisam citādas ainas, un viņš gluži kā skatītājs varēja raudzīties uz tām pēc izvēles. Šīs ainas pavīdēja caur kūpošiem miglas vāliem, ko pēkšņi pāršķēla košsarkanas gaismas šķēpi. Viņš ieraudzīja kovbojus krogā dzeram ugunīgu viskiju, gaisā biezēja rupjības un neķītrības, viņš redzēja arī sevi dzeram un lādamies kopā ar visplosīgākiem trakuļiem vai sēžam pie galda zem dūmojošas petrolejas lampas, izdalām kārtis un šķindinām spēļu markas. Tad viņš redzēja sevi līdz jostvietai kailu un sažņaugtām dūrēm — pirms slavenās cīņas ar Liverpūles Sarkano uz «Saskvehannas» klāja; pēc tam skatīja «Džona Rodžersa» asinīm slacīto klāju tai pelēkajā rītā, kad uzliesmoja dumpis, redzēja kapteiņa palīgu raustāmies nāves agonijā uz grotmasta lūkas vāka, redzēja kapteiņa rokā revolveri spļaujam uguni un dūmus un viņam apkārt matrožus mežonīgā niknumā izvaikstītām sejām izrēcam zaimus, — un, atkal pievērsis acis vidus ainai, tik klusai, mierīgai un nemainīgas gaismas apmirdzētai, redzēja Rūtu sēžam un sarunājamies ar viņu starp grāmatām un gleznām, redzēja lielo flīģeli, uz kura viņa vēlāk spēlēs viņam priekšā, un dzirdēja pats savu pareizi veidoto un izrunāto teikumu:
«Bet varbūt man ir rakstnieka dotības?»
— Pat ja cilvēkam ir kalēja dotības, — viņa smiedamās iebilda, — ar to vien nepietiek. Nekad neesmu dzirdējusi, ka būtu kāds kļuvis par kalēju, nenostrādājis mācekļa gadus.
— Kotad jūs man ieteiktu? — Mārtiņš jautāja. — Bet lieciet vērā, ka es tiešām jūtu, ka man ir spējas rakstīt. To grūti paskaidrot, bet tā tas ir.
— Jums jāiegūst izglītība, — Rūta atbildēja, — vienalga, vai kļūstat par rakstnieku vai ne. Izglītība ir nepieciešama, lai kādu karjeru jūs izvēlētos, un mācībām jābūt sistemātiskām, nevis gadījuma rakstura. Jums jāiet vidusskolā.
— Jā … — viņš iesāka, bet Rūta attapusies viņu pārtrauca:
— Protams, jūs varēsiet arī turpināt rakstīšanu.
— Tik un tā turpināšu, — viņš stingri noteica.
— Kāpēc?
Rūta pavērās viņā gandrīz sapīkusi — viņai nepatika šī ietiepība, ar kādu viņš neatkāpās no sava nodoma.
— Tāpēc, ka bez rakstīšanas nebūs nekādas mācīšanās. Est taču man vajag, pirkt grāmatas un drēbes arī.
— To es pavisam aizmirsu, — viņa iesmējās. — Kādēļ jūs neesat mantojis nodrošinātus ienākumus?
— Es atzīstu, ka labāk ir mantot veselību un iztēli, — viņš atbildēja. — Ienākumus es pats iemantošu, bet tās pārējās lietas darās … — Viņš gandrīz pateica «jūsu dēļ», bet apķēries pabeidza: — … kāda cita dēļ.
— Nesakiet «lietas darās»! — viņa valšķīgā sašutumā iesaucās. — Tas skan briesmīgi vulgāri!
Mārtiņš nosarka.
— Jums taisnība, — viņš nomurmināja, — aizrādiet man, lūdzu, vienmēr!
— Es … es daru to mīļuprāt, — Rūta vilcinādamās atbildēja. — Jūsos ir tik daudz laba, un man gribas, lai tas viss kļūtu vēl jo labāks.
Viņš tūlīt atkal pārvērtās par māliem viņas rokās, kaisli vēlēdamies, lai meitene izveido no viņa to, kas viņai patīk, un viņa tikpat kaisli vēlējās veidot Mārtiņu pēc tāda parauga, ko uzskatīja par ideālu vīrieti. Kad viņa paziņoja, ka iestāju pārbaudījumi vidusskolā sākas nākamo pirmdien, viņš tūliņ apņēmās tos likt.
Pēc tam viņa spēlēja klavieres un dziedāja, bet Mārtiņš raudzījās viņā salkstošām acīm, jūsmodams par viņu un brīnīdamies, kāpēc šo meiteni neielenc simtiem pielūdzēju, kas viņā klausās un alkst viņas tāpat, kā alkst un klausās viņš.