Tovakar Mārtiņš palika uz pusdienām un, par lielu prieku Rūtai, atstāja ļoti labu iespaidu uz viņas tēvu. Abi runāja par jūrnieka profesiju — tematu, ko Mārtiņš zināja kā savus piecus pirkstus, un misters Morze vēlāk izteicās, ka Mārtiņš liekoties attapīgs jauns cilvēks ar gaišu prātu. Mārtiņš centās vairīties no žargona vārdiņiem un nepareizas izteiksmes, tāpēc runāja lēnām, skaidri izteikdams savas domas. Pie galda viņš izturējās daudz brīvāk neka pirmo reizi — gandrīz pirms gada, tomēr nebija zaudējis biklumu un atturību, kas tagad ļoti patika misis Morzei, kura vienlaikus jutās priecīgi pārsteigta par jaunekļa acīm redzamo pārvērtību.
— Tas ir pirmais vīrietis, kam Rūta pagaidām pievērsusi uzmanību, — viņa sacīja savam vīram. — Meitene līdz šim pret vīriešiem ir izturējusies tik neparasti vienaldzīgi, ka es jau sāku stipri uztraukties.
Misters Morze ziņkāri pavērās sievā.
— Tu gribi, lai šis jaunais matrozis pamodina viņā sievieti? — viņš jautāja.
— Es negribu, ka viņa paliek vecmeitās, — misis Morze atbildēja. — Ja šis jaunais Idens spētu radīt viņai interesi par vīriešiem vispār, tad tas būtu liels ieguvums.
— Liels ieguvums! — misters Morze atkārtoja. — Bet pieņemsim — un dažkārt mums jāpieņem, mana dārgā,— pieņemsim, ka viņš radīs viņai interesi nevis vispār, bet konkrēti, — ko tad?
— Tas ir neiespējami! — smiedamās sacīja misis Morze. — Viņa ir trīs gadus vecāka, turklāt tas ir pilnīgi neiespējami. Nekas slikts nenotiks. Paļaujies uz mani.
Tā Mārtiņam Idenam bija iedalīta pilnīgi noteikta loma, kamēr viņš pats, ļāvis sevi pierunāt Arturam un Norma- nam, patlaban pārsprieda kādu diezgan pārgalvīgu nodomu. Proti, tika nolemts svētdienas rītā uz divriteņiem doties kalnos, un šis izbraukums Mārtiņu diezin vai interesētu, ja viņš nebūtu uzzinājis, ka arī Rūta tajā piedalīsies. Mārtiņš neprata braukt ar divriteni, bet, ja brauc Rūta, tad arī viņam jāiemācās. Tāpēc atceļā uz mājām Mārtiņš iegāja veikalā un nopirka par četrdesmit dolāriem divriteni. Tik lielu summu viņš, sūri grūti strādādams, nevarētu nopelnīt pat mēneša laikā, un šis pirkums ierāva krietnu robu viņa kabatā, taču, pieskaitījis simt dolāriem, kurus vajadzēja saņemt no Examiner, tos četrsimt divdesmit dolārus, ko vismaz maksās Youth's Companion, viņš pat nopriecājās, ka atradis saprātīgu veidu, kā vismaz daļēji iztērēt šo lielo naudu. Mārtiņu neuztrauca arī tas, ka, mēģinādams braukt ar iegādāto divriteni mājās, viņš saplēsa bikses un svārkus. No mistera Higinbotama veikala viņš tūlīt piezvanīja pa telefonu drēbniekam un pasūtīja jaunu uzvalku. Tad viņš uzstūma divriteni savā skabūzītī pa šaurajām āra kāpnēm, kas gluži kā ugunsdzēsēju redeles'stiepās gar mājas gala mūri, un, kad bija atvilcis gultu no sienas, istabiņā atlika vietas tikai viņam pašam un divritenim.
Svētdienu M_ārtins_ bija nolēmis veltīt mācībām, lai sagatavotos iestāju pārbaudījumiem vidusskolā, bet raksts par pērļu zveju viņu tā aizrāva, ka visu dienu viņš pavadīja radīšanas drudzī, pārmākts no visa tā skaistuma un romantiskuma, kas kvēloja viņā. Sās svētdienas Examiner pielikumā atkal nebija iespiests viņa stāsts par apslēptās mantas meklētājiem, bet tas viņa iejūsmu neapslāpēja. Iztēles spārni bija aiznesuši viņu pārāk augstu, un viņš pat nedzirdēja otrreizējo aicinājumu pusdienās. Viņš aizgāja, nenobaudījis bagātīgo maltīti, ar kādu misters Higinbotams pastāvīgi atzīmēja svētdienas. Misteram Higinbotamam šādas pusdienas bija lietišķs savā mūžā sasniegtās labklājības pierādījums, un tās viņš vienmēr pagodināja ar spriedelēšanu par Amerikas sabiedrisko iekārtu un bagātīgajām iespējām, ko šī iekārta sagādā ikvienam strādīgam cilvēkam, piemēram, izdevību tikt uz augšu — un to viņš īpaši uzsvēra — no sakņu pārdevēja līdz mazumtirdzniecības veikala īpašniekam.
Pirmdienas rītā Mārtiņš paskatījās uz savu nepabeigto rakstu «rPērļu zveja», nopūtās un izgāja uz ielas, lai ar tramvaju brauktu uz Oklendas vidusskolu. Kad viņš pēc dažām dienām ieradās uzzināt rezultātus, viņam pateica, ka viņš izkritis visos priekšmetos, tikai gramatikā ne.
— Jūsu zināšanas gramatikā ir lieliskas, — paziņoja profesors Hiltons, skatīdamies viņā caur biezajiem briļļu stikliem, — bet pārējos priekšmetos jūs nekā nezināt, galīgi nekā nezināt, un jūsu atbildes Savienoto Valstu vēsturē ir drausmīgas — cits vārds te neder —, tiešām drausmīgas. Es jums ieteiktu …
Profesors Hiltons apklusa un paraudzījās uz Mārtiņu tikpat netīkami un vienaldzīgi kā uz savām mēģenēm. Viņš pasniedza fiziku, bija prāvas ģimenes tēvs ar mazu algu un lielu krājumu zināšanu, kuras bija iemācījies no galvas, tāpat kā papagailis iemācās vārdus.
— Ko, ser? — pazemīgi vaicāja Mārtiņš, vēlēdamies, kaut ar viņu šobrīd sarunātos bibliotekārs no uzziņu daļas, nevis profesors Hiltons.
— Es jums ieteiktu vēl vienu — divus gadus mācīties pamatskolā. Sveiki!
Si neveiksme Martinu pārāk neuztrauca, bet viņš bija pārsteigts, cik apbēdināta izskatījās Rūta, kad viņš pastās! i ja profesora Hiltona domas. Rūtas vilšanās bija tik sk.iidi i redzama, ka Mārtiņš nožēloja savu izgāšanos — nevis sevis, bet viņas dēļ.
— Redzat nu, ka man bija taisnība, — viņa teica. — Jūs zināt daudz vairāk par citiem skolēniem, tomēr nolikt eksāmenus nevarat. Tas ir tāpēc, ka visu laiku esat mācījies tikai reizēm, nevis sistemātiski. Jums jāmācās pēc noteiktas sistēmas, bet tad ir vajadzīgi labi skolotāji. Zinašanām jābūt pamatīgām. Profesoram Hiltonam ir taisnība, un, ja es būtu jūsu vietā, es ietu vakarskolā. Pusotra gada laikā jūs pabeigtu visu kursu un ietaupītu sešus mēnešus. Turklāt diena jums būtu brīva, jūs varētu rakstīt vai strādāt citu darbu, ja ar spalvu neizdotos nopelnīt iztiku.
«Bet, ja es dienā strādāšu un vakaros iešu skolā, kad tad redzēšu jūs?» bija Mārtiņa pirmā doma, tomēr viņš baidījās to skaļi izteikt. Tāpēc atzina par labāku iebilst šādi:
— Priekš manis tas ir daudz par bērnišķīgu — iet vakarskolā. Es jau to neņemtu vērā, ja zinātu, ka tas ir to vērts. Bet es domāju, ka nav vērts.
Es pats varu to visu iemācīties daudz ātrāk nekā ar skolotājiem. Tas būtu zemē nomests laiks (viņš domāja par viņu, par savām alkām viņu iegūt), un es nevaru tā šķiesties ar laiku. Man tā tik daudz nav.
— Bet jums vēl tik daudz jāapgūst.
Viņa maigi pavērās viņā, un Mārtiņš domās nosauca sevi par rupju lopu, ka uzdrīkstējies runāt viņai pretī.
— Lai saprastu fiziku un ķīmiju, nepieciešami laboratorijas darbi, — viņa sacīja. — Arī ar algebru un ģeometriju jūs viens pats nekad netiksiet galā. Jums vajadzīgi pieredzējuši skolotāji, savu priekšmetu speciālisti.
Mārtiņš brīdi klusēja, apsvērdams, kā labāk atbildēt, lai neizklausītos pēc dižošanās.
— Nedomājiet, ka es lielos, — viņš iesāka. — To es nemaz negribu. Bet es jūtu, ka man ir viegla galva. Es viens pats varu visu iemācīties. Es tiecos pēc mācībām tāpat kā pīle pēc ūdens. Jūs redzējāt, kā es iemācījos gramatiku. Un es iemācīšos arī vēl daudz ko citu, jūs nemaz iedomāties nevarat, cik daudz! Es taču vēl tikko sāku mācīties. Pagaidiet, kamēr iegūstu… — Viņš mirkli aprāvās, bet.tad skaidri izrunāja: — …inerci. Es tikai tagad apķēros …
— Nesakiet «apķēros», — viņa pārtrauca.
— … aptveru, kā tās lietas sastāv, — viņš steigšus izlaboja.
— Šāds teikums nekā neizsaka, — Rūta atkal iebilda.
Viņš saminstinājās, meklēdams citādu izteiksmi.
— Es tikai tagad sāku redzēt pareizo virzienu.
Viņa aiz līdzjūtības šoreiz klusēja, un viņš turpināja:
— Zinātne man šķiet kā jūras karšu telpa. Kad ieeju bibliotēkā, man vienmēr tas ienāk prātā. Skolotāja pienākums ir tikai iepazīstināt skolēnu ar visām kartēm pēc kārtas. Skolotāji ir tikai tādi ceļveži. Viņi neko jaunu savā galvā nespēj izdomāt. Viņi neko jaunu nerada. Karšu telpā jau viss ir — un viņiem tikai jāparāda iesācējam, kur šo vai to meklēt, lai viņš nenomaldītos no ceļa. Bet es nenomaldīšos. Es protu noteikt atrašanās vietu. Man uz tam ir nags. Vai atkal ko nepareizi pateicu?
— Nesakiet «uz tam», — Rūta pamācīja.
— Pareizi, uz to, — viņš pateicīgi atkārtoja. — Bet uz ko? Jā, uz orientēšanos kartēs. Taču dažiem ļaudīm…
— Cilvēkiem, — viņa pārlaboja.
— Dažiem cilvēkiem nepieciešami ceļveži, patiesībā —
lielākai daļai. Bet man rādās, ka varu bez tiem iztikt. Es jau ilgi ņemos ar šīm kartēm un zinu, kādas man vajadzīgas, un zinu arī, kādas zemes gribu izpētīt. Ceļš, ko es pats sev nospraudīšu, mani daudz ātrāk novedīs pie mērķa. Visas flotes ātrumu, zināt, vienmēr nosaka tās lielākā kuģa ātrums, un tāpat ir ar skolām. Skolotājiem taču jārēķinās ar visiem atpalikušiem skolēniem, turpretī es viens varu soļot ātrāk.
— Jā, «kas ceļo viens, tas ceļo visātrāk», — viņa citēja rindu no Kiplinga poēmas «Uzvarētāji».
«Bet es daudz ātrāk soļotu nevis viens, bet kopā ar jums,» viņš gribēja iesaukties, un viņam pavērās varena pasaules ainava, bezgalīga, saules apmirdzēta tāle, zvaigžņu ceļi, pa kuriem viņš traucas rokrokā ar Rūtu, un viņas blāvi zeltainie mati plīv viņam sejā. Un tai pašā mirklī viņš izjuta savas valodas nožēlojamo bezspēcību. Ak dievs! Ja viņš spētu ietērpt visu tādos vārdos, lai viņa redzētu to, ko patlaban redz viņš! Viņu pārņēma kaisma vēlēšanās — mokoša un nepārvarama — attēlot viņai šīs vīzijas, kas tik negaidīti atplaiksnīja viņa atmiņu spogulī. Un pēkšņi viņš saprata! Viņš bija atminējis šo miklu. Tieši tā jau dara dižgari — lielie rakstnieki un dzejnieki. Tas ir viņu diženuma noslēpums. Viņi prot izteikt vārdos to, ko redz, domā un jūt. Suns, gulēdams saulgozī, miegā bieži iesmilkstas un ierejas, bet nevar pastāstīt, kas licis tam smilkstēt vai riet. Viņš bieži bija gribējis to uzzināt. Ari viņš ir tāds pats kā suns, kas guļ saulgozī. Arī viņš redz brīnišķīgus, pasakainus sapņus, bet nevar pienācīgi tos attēlot Rūtai. Tagad pietiek gulēt saulgozī! Viņš celsies augšā, mācīsies, strādās tikmēr, kamēr pilnīgi atvērsies 1111 atraisīsies mēle, kamēr varēs dalīties ar Rūtu savā iztēles bagātībā. Ir taču cilvēki, kas izdibinājuši domu atklāsmes noslēpumu, padarījuši vārdus par saviem paklausīgiem kalpiem un prot tos savirknēt tā, ka izveidojas kaut kas jauns, un šis jaunais izsaka vairāk nekā šo vārdu atsevišķo nozīmju summa. Viņu dziļi satrauca atskārta, ka viņš uz mirkli ieskatījies šai noslēpumā, un atkal acu priekšā sāka mirgot saulainā un zvaigžņotā tāle, līdz beidzot viņš atguvās, pārsteigts no dziļā klusuma, kas bija iestājies, un ieraudzīja, ka Rūta izbrīnā lūkojas uz viņu un smaida.
— Es nupat redzēju brīnum skaistu nomoda sapni, — Mārtiņš teica, un līdz ar šiem vārdiem viņa sirds sāka pukstēt straujāk. Kur radās tādi vārdi? Tie pareizi izpauda to, ko viņš pārdzīvoja sarunas aprāvumā, kura iemesls bija vīzija. Bija noticis brīnums. Vēl nekad viņš tik skaistas domas nebija tik skaisti izteicis. Vēl nekad arī nebija mēģinājis. Jā, tiesa kas tiesa. Tagad viss ir skaidrs. Viņš vēl nebija mēģinājis. Turpretī Svinberns, Tenisons, Kip- lings un citi dzejnieki bija mēģinājuši, un viņiem izdevās. Mārtiņš atcerējās savu «Pērļu zveju». Viņš taču nekad nebija raudzījis vārdiem atveidot arī to skaistumu, kas viņā kvēlo. Ja viņš tā būtu darījis, raksts iegūtu pavisam citu mirdzumu. Viņam kļuva gandrīz baisi, iedomājoties, cik daudz skaistuma viņš varētu attēlot; iztēles spārni atkal nesa viņu tālāk, un pēkšņi prātā ienāca doma: kādēļ nevarētu izsacīt šo skaistumu vārsmās, skanīgās, cildenās vārsmās, kā dara lielie dzejnieki? Izsacīt savu mīlestību uz Rūtu, šās mīlestības brīnumaino jūsmu un augstāko garīgo baudu. Kādēļ arī viņš nevarētu darīt tā, kā dara šie dzejnieki? Viņi apdzied mīlestību. Arī viņš to apdziedās.
— Velns parāvis!
Sis izsauciens kā pērkona grandi atbalsojās viņa ausīs. Aizrāvies ar sapņiem, viņš bija izrunājis to skaļi. Asinis joņiem iesitās sējā, un pat bronzainais iedegums nespēja apslēpt, ka viņš kaunā pietvīkst līdz matu galiem.
— Es … es … lūdzu, piedodiet… — viņš izstomīja. — Es aizdomājos …
— Jūs sacījāt to tādā tonī, kā skaita tēvreizi, — Rūta drosmīgi mēģināja jokot, bet iekšēji visa trīcēja. Pirmo reizi viņa dzirdēja pazīstamu cilvēku lādamies un bija sašutusi ne tikai tāpēc, ka tas aizskāra viņas dzirdi un pieklājības jūtas, bet viņu izbiedēja skarbā vēja pūsma, kas pēkšņi ielauzās tai rūpīgi noslēgtajā siltumnīcā, kurā pagājusi viņas meitenība.
Tomēr viņa Mārtiņam piedeva un pati brīnījās par savu iecietību. Nez kāpēc nebija grūti viņam piedot. Apstākļi šim jauneklim bija lieguši kļūt tādam kā citi, bet viņš ļoti centās to panākt un jau bija tik daudz sasniedzis. Viņai ne prātā nenāca, ka šai vēlībai ir arī cits iemesls. Rūta juta pret Mārtiņu dziļu maigumu, bet pati to nenojauta. Viņa arī nevarēja to nojaust. Viņa bija mierīgi nodzīvojusi līdz divdesmit četriem gadiem un ne reizi nebija piedzīvojusi pat vieglu aizraušanos, tāpēc neizprata savas jūtas un, nepazīdama īstas mīlestības kvēli, nesaprata, ka viņu tagad kvēlina šī mīlestība.
Mārtiņš atkal ķērās pie «Pērļu zvejas» un būtu ļoti ātri ticis galā, ja viņu bieži nepārņemtu vēlēšanās rakstīt dzejoļus. Tie bija mīlestības dzejoļi, ko iedvesmoja Rūta, bet nevienu dzejoli viņš nevarēja pabeigt. īsā laikā jau nav iespējams apgūt cildeno dzejas mākslu. Ritms, pantmērs, dzejoļa uzbūve nemaz nebija tik viegli izdibināmi, taču bez tā visa bija vēl kaut kas netverams, ko viņš samanīja lielo dzejnieku darbos, bet nekādi neprata ielikt pats savos. Tas bija nenotveramais dzejas gars, ko viņš nespēja sagūstīt. Mārtiņam tas likās tāds kā ugunīgs zvī- ļojums, kas tīts miglas plīvurā un vienmēr aizslīd, kad tam tuvojas, lai gan reizēm gadījās satvert pa skarai, sacerēt dažas skaistas rindas, kuras skanēja viņa smadzenēs kā mūzika vai plūsmoja gar acīm kā spokainas neredzēta skaistuma vīzijas. Tas bija mokoši. Viņš alka izteikt skaistas jūtas skaistās vārsmās, bet iznāca tikai nožēlojamas prozaiskas frāzes. Mārtiņš skaļi lasīja savus dzejoļus. Pantmērs mijās pēc visiem likumiem, ritms un atskaņas arī bija bez vainas, taču trūka uguns zvīlas un apgarotās pacilātības. Viņš nekādi nevarēja saprast, no kurienes tā rodas, un lāgu lāgiem sakauts un izmisis atkal atgriezās pie sava raksta. Proza tiešām bija daudz vieglāka joma.
Turpinādams aprakstu par pērļu zveju, Mārtiņš rakstīja arī vēl citus apcerējumus — par jūrniecību, par bruņurupuču zveju, par ziemeļaustrumu pasātu. Pēc tam viņš, lai pārbaudītu savas spējas, nolēma uzrakstīt īso stāstu, bet aizrāvies uzrakstīja veselus sešus uzreiz un aizsūtīja dažādiem žurnāliem. Viņš rakstīja saspringti un ražīgi no rīta līdz vakaram un pat līdz vēlai naktij un meta mieru, vienīgi lai aizietu uz lasītavu, paņemtu bibliotēkā grāmatas vai piezvanītu Rūtai. Mārtiņš jutās neparasti laimīgs. Viņa dzīve bija piepildīta un skaista. Viņš kaisa radīšanas drudzī, kas nekad neaprima. Jaunrades prieks, ko līdz šim bija uzskatījis par dievu priekšrocību, tagad kļuvis sasniedzams arī viņam. Viņa apkārtne — iepuvušo sakņu un ziepjūdens smaka, māsas izblīdušais augums un mistera Higinbotama ņirdzīgā seja — tas viss šķita kā murgi. Reālā pasaule pastāvēja tikai viņa domās, un stāsti, ko viņš rakstīja, bija šās pasaules atlūžņi.
Dienas likās pārāk īsas. Tik daudz bija zinātnes nozaru,
kuras viņam gribējās iepazīt. Miegam viņš atvēlēja vienīgi piecas stundas, un, kā izrādījās, ar to pilnīgi pietika. Viņš pat mēģināja izlīdzēties ar četrarpus stundām, bet diemžēl vajadzēja atgriezties pie piecstundu normas. Visu pārējo laiku viņš aizrautīgi veltīja savām daudzajām nodarbībām — ar nožēlu pārtrauca rakstīšanu, lai mācītos, vai pārtrauca mācības, lai ietu uz bibliotēku, un noskumis atstāja šo zinību karšu telpu vai aizšķīra lasītavā žurnālus, kas bija pilni ar to noslēpumaino rakstnieku stāstiem, kuri prata savus sacerējumus pārdot. Kad Mārtiņš bija pie Rūtas, tad ikreiz, kad viņš piecēlās, lai atvadītos, viņam vajadzēja meiteni it kā izraut no sirds; iedams projām, viņš klupdams krizdams skrēja pa tumšajām ielām, lai ātrāk atgrieztos pie grāmatām un zaudētu iespējami mazāk laika. Visgrūtāk bija aizvērt algebras vai fizikas grāmatu, nolikt zīmuli un burtnīcu un aizdarīt nogurušās acis. Zaudēt no dzīves kaut vai tik īsu laiku Mārtiņam šķita briesmīgi — un vienīgo mierinājumu sniedza apziņa, ka modinātājs pēc piecām stundām viņu atkal piecels. Viņš zaudēs vienīgi piecas stundas, un tad spalgais zvans viņu izraus no neauglīgās aizmirstības, un atkal priekša būs veselas deviņpadsmit stundas gara brīnišķīga darba diena.
Tomēr laiks aizritēja, Mārtiņa naudas krājums plaktin plaka, bet honorāru kā nebija, tā nebija. Pēc mēneša viņš saņēma atpakaļ piedzīvojumu stāsta manuskriptu, ko bija nosūtījis Youth's Companion. Noraidījums bija izsacīts tik smalkjūtīgi, ka Mārtiņš pat izjuta pret redaktoru tādu kā labvēlību. Taču to nevarēja teikt par San Francisco Exa- miner. Nogaidījis divas nedēļas, Mārtiņš žurnālam aizrakstīja. Pēc nedēļas aizrakstīja atkal. Mēneša beigās viņš pats devās uz redakciju, lai personiski aprunātos ar redaktoru. Taču rudmatains pusaudzis gluži kā cerbers apsargāja durvis un nelaida viņu klāt šai izcilajai personai. Piektās nedēļas nogalē viņš saņēma manuskriptu atpakaļ bez jebkādas norādes. Nebija nedz oficiālā noraidījuma, nedz paskaidrojuma vēstules — nekā. Tāpat tika saņemti atpakaļ arī pārējie manuskripti, ko viņš bija pa pastu iesniedzis lielākajiem Sanfrancisko žurnāliem. Tad Mārtiņš aizsūtīja savus sacerējumus Austrumu štatu žurnāliem, taču jo drīz saņēma tos atpakaļ ar iespiestu atteikuma lapiņu.
Tāds pats liktenis piemeklēja arī īsos stāstus. Mārtiņš tos vairākkārt pārlasīja, un tie viņam gauži patika, tāpēc viņš nespēja saprast, kāda iemesla dēļ tos sūta atpakaļ, līdz izlasīja kādā avīzē, ka manuskriptiem noteikti jābūt rakstītiem ar mašīnu. Viss kļuva skaidrs. Redaktori, bez šaubām, bija tik aizņemti, ka nevarēja tērēt laiku, burtojot rokrakstus. Mārtiņš noīrēja rakstāmmašīnu un veselu dienu mācījās rakstīt. Katru dienu viņš pārrakstīja to, ko šai dienā bija sacerējis, un pamazām pārrakstīja arī savus agrākos darbus. Viņš bija ārkārtīgi pārsteigts, kad arī ar mašīnu pārrakstītie manuskripti saka nakt atpakaļ. Mārtiņa sejā iegūla skarbāka izteiksme, zods vairāk izvirzījās uz priekšu, bet viņš stūrgalvīgi sūtīja savus manuskriptus arvien jauniem un jauniem adresātiem.
Beidzot viņam iešāvās prātā, ka pašam ir ļoti grūti spriest par saviem darbiem. Viņš nolēma ņemt talka Ģertrūdi. Viņš nolasīja māsai priekšā dažus savus stāstus. Viņai iemirdzējās acis, un viņa ar lepnumu teica brālim:
— Tas ir lieliski, ka tu vari uzrakstīt tādas lietasl
— Jā, jā, — viņš nepacietīgi atbildēja. — Bet pasaki — vai stāsts tev patika?
— Kā tad, ka patika! — Ģertrūde iesaucās. — Briesmīgi patika! Mani tā aizgrāba, ka raudiens nāk.
Taču Mārtiņš redzēja, ka māsa stāstu pilnībā neizprot. Viņas labsirdīgā seja pauda mulsumu. Viņš gaidīja.
— Bet saki, Mārt… — viņa pēc krietna brīža ieteicās. — Kā tas viss beidzās? Vai tas puisis, kas tik veikli kulstīja meli … vai tas viņu dabūja?
Pēc tam kad Mārtiņš bija izskaidrojis māsai stāsta beigas, kas viņam likās tik mākslinieciski pārliecinošas, viņa sacīja:
— Nūja, tā jau es domāju. Kāpēc tu to skaidri un gaiši neuzraksti?
Nolasījis Ģertrūdei vairākus stāstus, Mārtiņš saprata, ka viņai patīk vienīgi tie, kam laimīgas beigas.
— Stāsts ir ļoti labs, — viņa teica, atlieca muguru no veļas baļļas un nopūtusies noslaucīja sviedraino pieri ar sarkano, uztūkušo roku. — Tikai mani tas saskumdina. Gribas raudāt. Te apkārt ir tik daudz kas bēdīgs. Ja dzirdu_ kaut ko labu, arī pašai tiek labāk ap dūšu. Ja viņš butu apprecējis viņu… Tu tak nedusmojies uz mani,
Mārt? — viņa bažīgi jautāja. — Varbūt man tikai tā rādās, jo es ir ļoti nogurusi. Bet stāsts ir lielisks, taisni lielisks. Kur tu domā to ielikt?
— Tā ir pavisam cita padarīšana, — viņš iesmējās.
— Bet, ka izdotos, cik tu dabūtu?
— O! Simt dolāru. Tas patlaban būtu vismazākais.
— Ak tu žē! Kaut nu tev izdotos!
— Jā, smuka naudiņa, vai ne? — Un viņš lepni piebilda: — Es to uzrakstīju divās dienās. Piecdesmit dolāru dienā!
Mārtiņš ilgot ilgojās nolasīt stāstus Rūtai, taču neuzdrīkstējās. Viņš nolēma pagaidīt, kamēr kāds būs iespiests, tad meitene vismaz atzinīgāk novērtēs viņa pūliņus. Taču vienlaikus viņš turpināja arī mācības. Neviena dēka nebija likusies tik aizrautīga kā šis ceļojums pa vēl neizpētīto saprāta valstību. Viņš nopirka fizikas un ķīmijas mācību grāmatas un līdztekus algebrai iekala fizikas likumus un pierādījumus. Grāmatās aprakstītos laboratorijas darbus viņš pieņēma par pareiziem, un spilgtā iztēle palīdzēja viņam it kā ar savām acīm redzēt jebkuru ķīmisko reakciju, un viņš tās saprata daudz labāk nekā studenti, kas paši piedalījās šais mēģinājumos. Urbdamies cauri biezajām mācību grāmatām, Mārtiņš pamazām sāka atskārst dabas un pasaules noslēpumus. Līdz šim viņš bija uztvēris pasauli tikai virspusēji, bet tagad sāka izprast tās. uzbūvi, spēka un vielas mijiedarbību. Viņa prāts pastāvīgi tiecās izskaidrot jau sen pazīstamas lietas. Sviras un bloki atsauca atmiņā rokas vinčas, ceļamkrānus un citu takelāžu, ar ko viņam bija bijusi saskare uz jūras. Navigācijas teorija, kas neļāva kuģiem novirzīties no ceļa plašajā okeānā, pēkšņi kļuva skaidra un vienkārša. Viņam atklājās vētras, lietus, paisuma un bēguma noslēpums, un, uzzinājis, kāpēc rodas pasātvēji, viņš pat nodomāja, ka pārsteidzīgi uzrakstījis apcerējumu par ziemeļaustrumu pasātu. Katrā ziņā viņš juta, ka tagad varētu to uzrakstīt labāk. Reiz viņš devās līdzi Arturam uz universitāti un aizturētu elpu reliģiozā bijībā vēroja laboratorijas darbus un klausījās fizikas profesorā, kas lasīja studentiem lekciju.
Taču rakstīšanu Mārtiņš neatmeta. Stāsti tecēt tecēja no viņa spalvas, un viņš atlicināja laiku, lai rakstītu arī dzejoļus — tādus, kādus iespieda žurnālos, bet tad pēkšņi aizrāvās un divas nedējas rakstīja traģēdiju baltajā pantā, kuru, viņam par lielu izbrīnu, tūlīt noraidīja kāds ducis izdevēju. Tad Henlija ietekmē viņš sacerēja veselu ciklu dzejoļu par jūru pēc «Hospitāļa skeču» parauga. Tās bija vienkāršas poēmas, gaišas un krāsainas, pilnas romantikas un dēkainības. Mārtiņš tās nosauca par «Jūras dziesmām» un nosprieda, ka tās ir labākais no visa, ko viņš uzrakstījis. Ciklā bija trīsdesmit dzejoļu, un viņš tos sacerēja vienā mēnesī katru dienu pa dzejolim pēc sava kārtējā darba prozā, tādējādi dienā veikdams to, ko dažs labs patlaban atzīts rakstnieks veiktu tikai veselā nedēļā Mārtiņam tāds spraigs darbs nešķitās nekas sevišķs. Viņš bija ieguvis runas dāvanas, un visi sapņojumi par skaistumu, kuri ilgus gadus mēmi dzīvoja viņā, brāzās laukā varenā, skanīgā, neapturamā straumē.
«Jūras dziesmas» Mārtiņš nevienam nerādīja, pat nekur nesūtīja. Viņš bija zaudējis uzticību redaktoriem. Taču ne jau vienīgi neuzticēšanās atturēja viņu piedāvāt savas «Jūras dziesmas». Viņam tās likās tik skaistas, ka gribējās pataupīt tās līdz tam svētlaimes brīdim, kad vi_ņš beidzot iedrošināsies lasīt Rūtai priekšā savus sacerējumus. Bet līdz tam laikam viņš nolēma turēt dzejoļus pie sevis, lasīja un atkal skaļā balsī pārlasīja, kamēr prata tos no galvas.
Viņš saspringti dzīvoja ik nomoda mirklī un nemitējās dzīvot ari miegā, viņa apziņa sacēlās pret šo uzspiesto piecstundu bezdarbību un turpināja visu dienā pārdomāto un pieredzēto pārvērst dīvainos un bezjēdzīgos sapņos. Tātad patiesība viņš nekad neatpūtās, un cits, nebūdams tik stiprs un vesels miesā un garā, jau sen būtu pilnīgi sabrucis. Tagad viņš arī arvien retāk apciemoja Rūtu — tuvojās jūnijs, kad viņai vajadzēja likt eksāmenus un iegūt universitātes diplomu. Humanitāro zinātņu bakalaure! Kad Mārtiņš iedomājās šo grādu, viņam šķita, ka Rūta aizlido tādos augstumos, kur viņš meiteni nekad nepanāks.
Vienu dienu nedēļā Rūta tomēr ziedoja Mārtiņam, un, vēlu atnācis, viņš parasti palika pusdienot un pēc tam klausīties mūziku. Tās bija Mārtiņa svētku dienas. Visa Morzu nama atmosfēra bija skaudrā pretstatā tai derdzīgajai videi, kādā dzīvoja viņš, un Rūtas tuvums ikreiz vērta vēl ciešāku viņa apņēmību sasniegt šos augstumus, lai tas maksātu ko maksādams. Lai arī Mārtiņš dega radīšanas kvēlē un alkās pēc skaistuma, viņš tomēr pūlējās tikai mīlestības dēļ. Viņš pirmām kārtām bija mīlētājs. Visu pārējo viņš pakļāva savai mīlestībai. Viņa meklējumi mīlestības pasaulē bija daudz svarīgāki par meklējumiem domu pasaulē. Un pati pasaule viņam likās apbrīnojama nevis tāpēc, ka sastāv no molekulām un atomiem, kas savstarpēji iedarbojas pēc kaut kādiem negrozāmiem likumiem, bet gan tāpēc, ka tajā dzīvo Rūta. Viņa bija brīnumu brīnums, kādu viņš savu mūžu nebija redzējis, par kādu nebija sapņojis un pat nebija to nojautis.
Taču Mārtiņu vienmēr nomāca apziņa, ka viņus šķir atstatums. Meitene bija tik bezgala tāla, un viņš nezināja, kā piekļūt viņai tuvāk. Agrāk viņš vienmēr bija guvis panākumus pie savas šķiras meitenēm un sievietēm, bet nekad nevienu no viņām nebija mīlējis, taču Rūtu viņš mīlēja, turklāt ne jau tāpēc, ka viņa piederēja pie citas šķiras. Mīlestība pacēla šo meiteni pāri visām šķirām. Rūta bija sevišķa būtne, tik atšķirīga, ka viņš pat nezināja, kā tuvoties viņai ar savu mīlestību. Tiesa kas tiesa, apgūstot zināšanas un pareizu izrunu, viņš tuvinājās viņai, viņiem radās kopēja valoda, kopēji uzskati un kopējas intereses, bēt mīlestības ilgas tas neremdināja. Savā mīlētāja iztēlē viņš Rūtai bija piešķīris tādu svētumu, tik bezmiesīgu šķīstību, ka nevarēja būt ne domas par fizisku tuvību. Pati mīlestība Rūtu attālināja un vērta nesasniedzamu. Pati mīlestība liedza viņam to, ko viņš tik kaisli ilgoja.
Taču kādā dienā pār bezdibeni, kas viņus šķīra, uz mirkli pārsviedās laipa, un pēc šā mirkļa bezdibenis vairs nelikās tik plats. Viņi sēdēja un ēda saldos ķiršus, lielus un tumšus, un to sula atgādināja sarkanvīnu. Un vēlāk, kad Rūta lasīja viņam priekšā «Princesi», viņš pamanīja, ka ķiršu sula atstājusi tumšsarkanus plankumiņus uz viņas lūpām. Uz mirkli viņas dievišķība sagrīļojās. Viņa bija miesīga būtne, arī viņas miesa bija pakļauta tiem pašiem likumiem kā viņa miesa, kā jebkura cilvēka miesa. Rūtas lūpas bija tikpat miesīgas kā viņa lūpas, un ķiršu sula tās nokrāsoja tāpat kā viņējās. Bet, ja tādas bija lūpas, tad tāda bija arī viņa pati. Rūta bija sieviete, tāda pati sieviete kā visas! Šī atziņa nāca kā zibens spēriens. Tas bija pārsteidzošs atklājums. Viņš it kā ieraudzīja sauli krītam no debesīm vai nolūkojās dievišķīga svētuma zaimošanā.
Kad Mārtiņš pilnīgi apjauta šā atklājuma jēgu, viņa sirds sāka pukstēt straujāk, mudinādama viņu iegūt šās sievietes mīlestību, jo tā nebūt nav debesu gars, bet ir gluži parasta sieviete, uz kuras lūpām atstāj pēdas ķiršu sula. Viņš notrīsēja no šīm nekrietnajām domām, bet viņa sirds un prāts gavilēt gavilēja un apliecināja, ka viņam ir taisnība. Varbūt Rūta nojauta šo pēkšņo Mārtiņa noskaņas maiņu, jo pēkšņi pārtrauca lasīšanu, pavērās viņā un pasmaidīja. Viņa skatiens slīdēja pār viņas seju — no zilajām acīm līdz lūpām, uz kurām bija redzami mazi, tumšsarkani plankumiņi, kas jaunekli padarīja vai traku. Rokas jau tiecās meiteni apskaut, kā bieži bija apskāvušas citas sievietes agrākajā vieglprātīgajā dzīvē. Viņa it kā paliecās pretī un gaidīja, un Mārtiņam vajadzēja sasprindzināt visu savu gribas spēku, lai savaldītos.
— Jūs jau nedzirdat nevienu vārdu, — viņa pukojās.
Un tūlīt pasmaidīja, tīksminādamās par viņa mulsumu. Mārtiņš ielūkojās viņas skaidrajās acīs un saprata, ka Rūta nekā nenojauš no tā, kas viņā plosās, un viņam sametās kauns. Domās viņš bija uzdrīkstējies pārāk daudz! Viņš nepazina nevienu sievieti, kas to nebūtu nojautusi, nevienu vienīgu sievieti. Taču Rūta nav nojautusi. Lūk, kur ir starpība! Viņa ir pavisam citāda. Mārtiņu satrieca doma par paša zemiskumu un viņas šķīsto, godbijības vērto nevainību, un atkal starp viņiem atvērās bezdibenis. Laipa bija salūzusi.
Tomēr šis gadījums viņu tuvināja Rūtai. Atmiņas par to neizgaisa un sniedza Mārtiņam mierinājumu šaubu un vilšanas mirkļos. Bezdibenis nu vairs nebija tik plats kā agrāk. Ceļa gabals, ko veicis viņš, bija daudz lielāks nekā las, kas dod tiesības uz nosaukumu — humanitāro zinātņu bakalaurs vai vesels desmits šādu nosaukumu. Tiesa, Rūta ir skaidra, tik skaidra, ka viņš pat nevar iedomāties, ka pastāv tāda skaidrība. Tomēr ķirši notriepj viņas lūpas. Rūta ir pakļauta tiem pašiem fizikas likumiem kā viņš un kā viss uz pasaules. Viņai jāēd, lai dzīvotu, un, ja viņa saslapē kājas, tad var saaukstēties. Taču ne jau tas ir svarīgi. Svarīgi ir tas, ka viņa spēj just izsalkumu un slāpes, ciest no karstuma un aukstuma, tātad spēj izjust arī mīlestību — mīlestību uz vīrieti. Un viņš ir vīrietis! Kādēļ tad viņš nevar būt tas vīrietis? — Šī laime ir atkarīga no manis, — viņš satraukts čukstēja. — Es kļūšu par šo vīrieti. Pratīšu kļūt. Es iegūšu laimi!
Reiz pievakarē, kad Mārtiņš cīnījās ap kādu sonetu, kurā veltīgi centās ieHkt visus miglainos, taču brīnum skaistos teļus, kas drūzmējās viņa galvā, viņu aicināja pie tālruņa.
— Dāmas balss, smalkas dāmas balss, — irgājās misters Higinbotams, viņu pasaukdams.
Mārtiņš piegāja pie tālruņa istabas kaktā un, izdzirdējis Rutas balsi, juta, ka viņu pāršalc karsts vilnis. Nopūloties ap savu sonetu, viņš bija pavisam aizmirsis Rūtu, bet no viņas balss pazīstamās skaņas mīlestība uzbrāz- moja Mārtiņā ar jaunu spēku, kas satrieca viņu kā pēkšņs sitiens. Kāda balss! Maiga un melodiska kā tāla mūzika, kā sudraba zvaniņu kristāldzidrā skaņa! Nē, nevienai parastai, mirstīgai sievietei nevar būt tāda balss! Tajā ir kaut kas dievišķīgs, kaut kas pārpasaulīgs. Savu jūtu varā viņš tikko atskārta, ko viņa saka, lai gan centās saglabāt mierīgu sejas izteiksmi, jo zināja, ka viņu vēro mistera Higinbotama viltīgi glūnīgās acis.
Rūta neteica neko sevišķu — tikai to, ka viņa taisījusies šovakar iet 'uz kādu publisku lekciju kopā ar Nor- manu, bet, kā par nelaimi, Normanam sākušās galvas sāpes, un, tā kā biļetes jau esot iegādātas, vai Mārtiņš negribētu viņu pavadīt, ja neesot aizņemts.
Aizņemts! Mārtiņš tik tikko spēja apslāpēt balss dedzību. Viņš neticēja savām ausīm. Līdz šim viņi bija redzējušies vienīgi viņas mājā, un viņš nekad nebūtu uzdrīkstējies aicināt Rūtu kaut kur kopā aiziet. Stāvēdams ar klausuli rokā, viņš pēkšņi izjuta pārvarigu vēlēšanos mirt viņas dēļ, un viņa gara acu priekšā parādījās varonīgi tēli, ziedošanās mīlestības dēj. Viņš mīlēja Rūtu tik stipri, tik briesmīgi, tik bezcerīgi! Viņu pārņēma tik neprātīgs prieks, iedomājoties, ka Rūta ies ar viņu, ies klausīties lekciju kopā ar viņu, ar Mārtiņu Tdenu, ka šai mirklī viņam nekas cits neienāca prātā kā mirt viņas dēļ. Tas bija vienīgais veids, kā viņš varēja parādīt savas neiekā- rīgās un neizmērojamās jūtas. Tā bija viscēlākās pašaizliedzības uzplūsme, kādu pazīst ikkatrs īsts mīlētājs, un, kamēr viņš runāja pa tālruni, šī pašaizliedzība brāzmoja pār viņu kā varena, ugunīga viesuļvētra. «Mirt viņas dēļ,» viņš domāja, «nozīmē gan dzīvot, gan īsti mīlēt!» Viņam bija tikai divdesmit viens gads, un tā bija viņa pirmā mīlestība.
Trīsošu roku viņš uzkāra klausuli un jutās pavisam vārgs pēc nupat pārdzīvotā satricinājuma. Viņa acis mirdzēja kā eņģelim, seja bija apskaidrota, it kā viņš būtu attīrījies no visiem zemes sārņiem un kļuvis svēts un bezgrēcīgs.
— Randiņš pa kluso pusi, ko? — svainis ņirgājās. —- Vai zini', ar ko tas beidzas? Taisnā ceļa tiksi iekša policijas iecirknī.
Taču Mārtiņš nevarēja uzreiz nokāpt no cēlajiem augstumiem. Pat šis rupjais mājiens nespēja atgriezt viņu zemes virsū. Viņš bija pacēlies pāri dusmām un aizvainojumiem. Viņš joprojām atradās burvīgās vīzijas varā un gluži kā dievs spēja izjust pret šo zemes tārpu vienīgi nožēlu. Viņš neredzēja misteru Higinbotamu, viņa acis skatījās tam cauri, un kā sapnī viņš izgāja no istabas, lai pārģērbtos. Tikai tad,_ kad Martins pie spoguļa sēja kaklasaiti, dzirdi skāra kāda netīkama skaņa — mistera Higinbotama spurdzošie smiekli, kas nupat bija sasnieguši viņa apziņu.
Kad Morzu nama parādes durvis bija aizvērušās, Mārtiņš pēkšņi jutās milzīgi apjucis. Pavadīt Rūtu nenozīmēja tikai tīru svētlaimi vien. Viņš nezināja, kā izturēties. Viņš vairākkārt bija redzējis, ka viņas aprindu cilvēki, ejot pa ielu, ved dāmu zem rokas. Taču vienmēr viņi tā nedarīja, un viņš neizprata, vai ir pieņemts iet zem rokas vienīgi vakaros vai varbūt tikai vīram ar sievu un brālim ar māsu.
Kopā ar Rutu nākot lejā pa lieveņa kāpnēm, Mārtiņš atcerējās Minniju. Minnijai vienmēr ļoti svarīgas bija likušas labas manieres un, kad Mārtiņš bija pastaigājies ar Minniju otro reizi, viņa rājusi Mārtiņu par to, ka viņš iet nepareizā pusē — īstam džentlmenim, pastaigājoties ar dāmu, pēc pieklājības likumiem vienmēr jāejot ietves ārmalā. Un, kad viņi gāja pāri ielai, Minnija parasti mēdza uzkāpt viņam uz kājas, lai viņš neaizmirstu turēties ārpusē. Viņš nezināja, kur viņa uzzinājusi tādu gudrību, bet varbūt patiesi tā pieņemts augstākajā sabiedrībā un vajadzētu šo noteikumu ievērot.
Galu galā Mārtiņš nolēma, ka nebūs par ļaunu to ievērot, un, uznācis uz ielas, palaida Rūtu pa priekšu, bet pats sāka iet trotuāra ārmalā. Taču tūlīt radās otra problēma: vai jāpiedāvā viņai elkonis? Savu mūžu viņš nekad nebija piedāvājis elkoni dāmai. Meitenes, ar kurām viņš pastaigājās, negāja ar saviem kavalieriem zem rokas. Pazīšanās sākumā abi parasti gāja blakus, bet vēlāk meklēja tumšākas ieliņas, un meitene uzlika galvu puisim uz pleca, un puisis apskāva viņu ap vidu. Turpretī te viss bija gluži citādi. Viņa bija citu aprindu meitene. Un Mārtiņš nezināja, ko darīt.
Viņam iešāvās prātā viegli saliekt labo roku — it kā neviļus, aiz paraduma. Un notika brīnums. Mārtiņš juta viņas roku ieķeramies savā elkonī. Viņam pārskrēja sald- kairas trīsas un uz brīdi šķita, ka viņš atraujas no zemes un kopā ar Rūtu aizlido mākoņos. Taču jauna liksta viņu atkal atgrieza tiešamībā. Viņi bija šķērsojuši ielu. Tagad viņš atradās nevis trotuāra ārmalā, bet iekšmalā. Kā rīkoties? Vai atlaist Rūtas roku un pāriet otrā pusē? Bet ja nu iznāks šķērsot ielu otrreiz? Un trešo reizi? Te kaut kas nebija skaidrs, un Mārtiņš nolēma neievērot etiķeti un tēlot nevīžu. Taču šāds lēmums viņu pilnībā neapmierināja, un, ejot nepareizajā pusē, viņš sāka ātri un aizrautīgi runāt, izlikdamies, ka iekarsībā aizmirsis mainīt vietu.
Uz Brodvejas Mārtiņu atkal gaidīja jauns pārbaudījums. Ielas spuldžu gaismā viņš ieraudzīja Lisiju Konoli un viņas ķiķīgo draudzeni. Viņš vilcinājās tikai vienu vienīgu mirkli, tad pacēla cepuri un sveicināja. Mārtiņš nespēja noliegt pats savu šķiru, un viņš nepaklanījās tikai Lisijai Konoli vien. Meiča palocīja galvu un pavērās viņā izaicinošām acīm, kas tik ļoti atšķīrās no Rūtas acīm, tik maigām un rāmām; tikpat nekautrīgu skatienu Lisija nomēroja Rūtu, it kā novērtējot viņas ārieni, apģērbu un sabiedrisko stāvokli. Mārtiņš ievēroja, ka arī Rūta pārlaiž Lisijai ašu un glāsmainu dūjas skatienu, kas tomēr pamana meičas lēto greznību un ērmīgo cepuri, ar kādām toreiz lepojās visas strādnieku meičas.
— Cik skaista meitene, — Rūta pēc brīža sacīja.
Mārtiņš bija gatavs pateikties viņai par šiem vārdiem,
tomēr atbildēja vienīgi:
— Nezinu. Tā ir gaumes lieta. Man viņa neliekas sevišķi skaista.
— Tomēr no tūkstoš sievietēm varbūt tikai vienai būs tik daiļi un pareizi vaibsti. Viņas seja atgādina kameju. Un cik burvīgas acis!
— Jums tā šķiet? — vienaldzīgi jautāja Mārtiņš, jo viņam pasaulē bija tikai viena skaista sieviete — un ta gāja blakus, atbalstījusies uz viņa rokas.
— Vai man tā šķiet? Ja šo meiteni labi apģērbtu un iemācītu uzvesties, tad varu derēt, ka viņa savaldzinatu visus vīriešus un arī jūs, mister Iden.
— Vispirms viņai jāiemācās runāt, — viņš teica, — citādi lielākā daļa Vīriešu nemaz nesapratīs, ko viņa saka. Esmu pārliecināts, ka jūs nesapratīsiet ne pusi no ta, ko šī meiča stāsta, ja viņa runās tā, ka paradusi.
— Nieki! Jūs esat tāds pats tiepša kā Arturs, ja gribat kaut ko pierādīt.
— Jūs esat aizmirsusi, kā runāju es, kad pirmoreiz ar jums tikos. Tagad runāju pavisam citādi. Tad runāju tā, kā runā šī meiča. Pa šo laiku esmu iemācījies runāt jūsu valodā, taču varu jums apgalvot, ka jūs nekādā ziņā nesapratīsiet viņas valodu. Un zināt, kādēļ viņa tā izturas? Es tagad daudz domāju par šīm lietām, kuras agrāk man ne prātā neienāca, un daudz ko sāku saprast.
— Un kādēļ tad viņa tā izturas?
— Viņa jau vairākus gadus garas stundas strādā fabrikā. Jauns ķermenis ir padevīgs kā vasks, un smags darbs_ to veido pēc vajadzības, tas gribot negribot pierod pie tā stāvokļa, kāds šim darbam visērtākais. Es vienā acu uzmetienā varu pateikt, ar ko nodarbojas strādnieks, kas nāk man pretī uz ielas. Paraugieties uz mani. Kāpēc mana gaita ir zvalstīga? Tāpēc, ka gandrīz visu mūžu esmu pavadījis uz jūras. Ja es visus šos gadus būtu bijis nevis matrozis, bet kovbojs, es tagad neietu gāzelēdamies, taču man būtu līkas kājas. Tāpat ir ar šo meiteni. Vai jūs neievērojāt, cik viņai, ja tā var sacīt, skarbs skatiens? Viņai nekad nav bijis apgādnieka. Un, ja meitenei pašai jāgādā par sevi, tad viņai nevar būt tik maigs un rāms skatiens kā … kā, piemēram, jums.
— Jums laikam ir taisnība, — Rūta klusi teica. — Cik žēl! Viņa ir tik skaista.
Mārtiņš pavērās Rūtā un ieraudzīja, ka viņas acis ir valgas aiz līdzjūtības. Un tad viņš iedomājās, cik ļoti mīl šo meiteni un kāda necerēta laime ir iet ar viņu zem rokas uz lekciju.
«Kas tu esi, Mārtiņ Iden?» viņš, atgriezies mājās, tovakar sev jautāja, skatīdamies spogulī. Viņš ilgi un ziņkāri raudzījās sevī. «Kas tu esi? Kāds tu esi? Kur ir tava vieta? Tava vieta ir blakām tādām meičām kā Lisija Konoli. Tava vieta ir strādnieku leģionos, tur, kur viss ir rupjš, neglīts un vulgārs. Tava vieta ir starp darba lopiem, netīrumos un smirdoņā. Te ir trūdošas saknes. Pūst kartupeļi. Ieod šo smaku, velns parāvis, ieod labi krietni! Bet tu iedrošinies bāzt savu degunu grāmatās, klausīties skaistu mūziku, tīksmināties ap skaistām gleznām, izkopt savu valodu, domāt par to, par ko nedomā neviens no taviem līdziniekiem, tu iedrošinies novērsties no šiem darba lopiem, no Lisijas Konoli un mīlēt meiteni, kas ir miljoniem jūdžu tālu no tevis un dzīvo starp zvaigznēm! Kas tu esi? Un kāds tu esi, velns tevi rāvis! Vai tas viss tev nāks par labu?»
Viņš piedraudēja sev spogulī ar dūri un apsēdās uz gultas, skatīdamies tālumā plati ieplestām, nekā neredzošām acīm. Tad mazliet vēlāk paņēma burtnīcu un algebras mācību grāmatu un iedziļinājās kvadrātvienādojumos, bet stundas aizritēja, zvaigznes izblāvoja, un aiz loga jau vīdēja sidrabaina rītausma.