Arī Marats uz mirkli aizvēra acis, lai iedziļinātos sevī un saklausītu savas jaunības saldo atmiņu balsis.
Tad viņš saslēja galvu un iesāka:
— Kā jūs jau zināt, es esmu no Nēšateles, kur piedzimu 1744.gadā. Tātad es biju desmit gadus vecs, kad mans slavenais tautietis Ruso iespiedās literārajā vai, pareizāk sakot, politiskajā pasaulē ar savu runu par nevienlīdzību. Man bija divdesmit gadi, kad Ruso nicināts atgriezās no trimdas, lai dzimtenē meklētu sev patvērumu. Mana māte, dedzīga, pat fanātiska Zenēvas filozofa piekritēja, ieaudzināja manī neaprobežotu apbrīnu par šo meistaru un bija ieņēmusi galvā domu izaudzināt no manis lielu vīru pēc «Sabiedrības līguma" autora parauga. Šo mātes centību atbalstīja arī mans tēvs, cienījams garīdznieks, zinātnieks, uzcītīgs vīrs, un mani jau agri piebāza ar savām zināšanām. Tāpēc es arī piecu gadu vecumā gribēju kļūt skolotājs, piecpadsmit gados — profesors, astoņpadsmit — rakstnieks, bet divdesmit — radošs ģēnijs.
Tāpat kā Ruso un lielākā manu tautiešu daļa, es jau agri atstāju savu dzimteni, bruņojies ar diezgan bagātīgiem, bet slikti sakārtotiem zināšanu krājumiem. Es biju sātīgs, pašaizliedzīgs un tik centīgs darbā, kā reti kāds ir redzēts.
Vispirms es devos uz Vāciju, tad uz Poliju.
— Kāpēc jūs gājāt uz Vāciju? — jautāja Dantons.
— Tā paša iemesla dēļ, kā ikkatrs dēku meklētājs — lai dzīvotu!
— Un jūs dzīvojāt?..
— Jāatzīstas — ļoti bēdīgi!
— To es ticu; no literatūras plānās iztikas, vai ne?
— Ja būtu mēģinājis dzīvot no literatūras, tad es nomirtu badā. Bez rakstniecības man bija vēl vācu un angļu valodas, kuras pārvaldīju tāpat kā mātes valodu.
— Jā, jā, atceros dzirdējis, ka jūs Skotijā esot jaunām meitenēm mācījis valodas un turpat publicējis savu darbu „Vergu ķēdes". Tad laikam gan meitenes nebūs vis pazemīgi mācījušās, bet turējušas važās pašu skolotāju.
Marats tik izbrīnējies paskatījās Dantonā, ka tas gandrīz vai piesarka.
— Nupat jūs steigā izteicāt neizdevušos asprātību. Man jāaizrāda, ka Dantonam tāda nepiestāv.
— Labi, ja jau maniem jokiem nelaimējas, tad no šā brīža es klusēšu un mierīgi klausīšos.
— Tas būtu prātīgi. Kā jūs pats redzēsit, mans stāsts nebūs jautrs.
Tātad es nodarbojos ar valodu stundām, kas mani trūcīgi baroja, un
arī ar otru amatu — medicīnu, no kā nemaz nevarētu dzīvot.
Tad nolēmu atstāt Vāciju un iet uz Poliju.
Bija 1770.gads, man bija divdesmit seši gadi, makā daži dālderi, sirds pilna cerību un kabatās lieliski ieteikšanas raksti.
Toreiz valdīja karalis Staņislavs Augusts, zinātnieks, literāts — vēl tagad viņš tas ir, jo šis krietnais valdnieks vēl šodien ir dzīvs un zinātne, filozofija un mūzas dod viņam spēku paciest Krievijas, Prūsijas un Austrijas sagādātos pazemojumus.
Tātad toreiz Polijas tronī sēdēja šis valdnieks, mierīgs un drošs, lai gan apvārsni jau aptumšoja draudīgi mākoņi, kas vēstīja par valsts dalīšanu. Es klīdu uz ziemeļiem, lepns uz saviem divdesmit sešiem gadiem, zināšanu paunām, uz savu spēcīgo veselību un smuko, svaigo seju. Jūs raugāties manī, Danton, un gribat jautāt, kur tas viss ir palicis? Klausieties tālāk, kur un kā es pazaudēju savu jaunību, uzklausiet manu stāstu! Savā jaunības paļāvībā es domāju, ja Staņislavs Poņatovskis sava izskata dēļ dabūjis no lielkņazes un vēlākās carienes troni, tad man taču nenāksies grūti no Staņislava Poņatovska par manām miesīgām un garīgām īpašībām dabūt vietu par divpadsmit tūkstoš livrām algas. Tāds bija manu cerību un godkārības mērķis. Par šādu ienākumu es tad paciestu visas grūtības. Tad varētu atgriezties Francijā, studēt tautsaimniecību, ārstniecību, ja aizspriedumi un rutīna vēl būtu spēkā, vai arī lai kļūtu liels valstsvīrs, ja filozofija jau būtu cilvēci emancipējusi.
Devos uz Poliju. Par valsts valodas neprašanu nebažījos, jo visa Polija toreiz runāja latīniski un es to pārvaldīju kā Cicerons.
— Un jūs kareiviskajā Jagelonu zemē patiesi atradāt kādu zinātņu kāru audzēkni?
— Man bija ieteikšanas raksti dažiem karaļa virsniekiem. Viens no viņiem, kam piederēja seši miesti, stārosta Obiņskis, pašlaik atradās Varšavā, kad es tur ierados. Steidzos viņam pasniegt savu ieteikšanas rakstu.
Poļi ir labvēlīgi un viesmīlīgi; viņu tautiskais lepnums ļauj raudzīties uz frančiem kā uz brāļiem. Izlasījis rakstu, kņazs uzmeta man pētīgu skatienu, vērtēdams manu fizisko noderību. Sekoja cienīgs galvas mājiens.
Kņazs bija gara auguma, ar sirmiem matiem, bālu seju, caururbjošu skatienu un pērkona balsi, — ar vārdu sakot milziš, un es tik tikko piecas pēdas garš — jo arī agrāk nebiju ne collu garāks; viņš tāpēc man lieliski imponēja.
Toreiz vēl biju naivs un augstmaņu draugs; kas spēja iegūt manu apbrīnošanu, tajā es raudzījos kā mēms; kas iedvesa pateicību, tā labā gāju vai ugunī. Mana dvēsele bija kā vasks un pirmais iespaids, pirmais apvainojums vai pirmā labdarība varēja pildīt sirdi ar cēlām vai rūgtām sajūtām.
„Mums te ir daudz franču," beidzot ierunājās kņazs, „bet tie visi ir kareivji, un tiklīdz ierodas, karalis pasteidzās viņus aizsūtīt projām: daļu pie savas draudzenes, Krievijas carienes, daļu pie saviem naidniekiem, opozīcijas vīriem, kas Podolijā gatavojas uz ticību karu… Vai jums šī baznīcu šķelšanās ir zināma?"
„Goda vārds, — nē, man jāatzīstas savā nezināšanā," es nokaunējies atbildēju.
Kņazs likās priecājamies, saticis reiz mācītu vīru, kas atzīstas, ka visu nezina.
„Tātad," viņš apmierināts turpināja, „jūs arī par Soltika, Masaļska un citu nikno katoļu šizmām neko nezināt?"
„Nē, gaišība," es atbildēju.
„Jo labāk… jūs būsit labs skolotājs un lielisks morālists, ja savām mācībām nedosit reliģijas piegaršu. Man ir audzēknis, kuru es jums labprāt uzticētu!"
Iedomājaties, Danton, manu prieku un lepnumu: man tiek uzticēts audzēknis, kņaza, viena no zemes lielajo, atvasēm, kurš valda pār sešiem miestiem un varbūt kādreiz valdīs pār mazu karaļvalstiņu!
Es tik dziļi paklanījos, ka ceļgali man gandrīz vai skāra zemi.
„Savu protekciju gan es saistu ar vienu iebildumu," ierunājās kņazs.
«Runājiet, gaišība!"
„Jums ir vēstules karalim; tā jūs nenodosit."
Izbrīnējies es raudzījos savā labvēlī.
„Tas ir saprotami," kņazs turpināja, „man ieteic jūs kā mācītu cilvēku; ja pieņemu jūs, tad gribu, lai jūsu pakalpojumi būtu man vien, bet ne citiem arī. Apdomājiet manu prasību, pirms saistāties. Mēs, sarmati, nu reiz esam nenovēlīgi. Ja gribat ar audzēkni, ko jums piedāvāju, pie manis dzīvot, tad bez brīvas iztikas saņemsit tūkstoš guldeņu gadā…"
— Diezgan labi noteikumi, — piebilda Dantons.
— Tie pārsniedza manas pārgalvīgākās cerības, — turpināja Marats, — un es ne brīdi nevilcinājos tos pieņemt.
Tagad kņazs mani nekavējoties uzņēma savā namā, pareizāk sakot, iesprostoja; sākot no šā brīža es par nožēlošanu skaitījos kā ģimenes loceklis.
Marats smagi nopūtās un Dantonam šķita, ka viņš ir uzminējis cēloni.
— Es saprotu, — viņš teica, — jūs drīz vien līgumu nožēlojāt, jo audzēknis droši vien bija kāds nodzēries, mežonīgs zeņķis, drīzāk dzīvnieks nekā cilvēks, īsts, nedidīts lācis, kurš mazāk klausījās mācībās, bet vairāk jūs pēra?
— Netrāpījāt! Mans audzēknis bija piecpadsmit gadus veca meitene, žilbinoši daiļa, apdāvināta, droša, poētiska kā pasaka, kā eņģelis, kā dieviete!
— Uh! Nu kļūst interesanti, — iesaucās Dantons un pievirzīja tuvāk savu krēslu, — romāns sarežģijās: Lusile iemīlas jaunajā Patockī.
— Jūs domājat? — Marats jautāja ar rūgtumu. — Domājat manis dēļ ko gribat, bet ļaujiet stāstīt tālāk!
— Klausos ar abām ausīm.
— Nav vērts runāt par manu pārsteigumu, kad vakarā tiku iepazīstināts ar savu audzēkni. Biju, tāpat kā jūs, gaidījis skolnieku, nevis skolnieci. Nav vērts arī stāstīt, ka es nosarku, ka jutos priecīgs un reizē neveikls, kāds kauns man bija kā jauneklim, kad Cecīlijas samta tērps un caunādas nejauši pieskārās manam nabadzīgajam filozofa uzvalkam.
— Ahā, viņas vārds bija Cecīlija? Es domāju, ka Lusile?
— Romānā viņa saucas Lusile, bet patiesībā Cecīlija. Tāds vārds bijis arī kādai slavenai poļu karalienei, bet droši vien tā karaliene nebija majestātiskāka par šo meiteni, kurai kņazs mani stādīja priekšā kā nākamo skolotāju.