— Nosarkšana, apjukums un kauns vēl nebija viss; bija jāpiedzīvo daudz kas sliktāks.
Stādījis mani priekšā savai meitai, kņazs piebilda:
„Cecīlij, šis mācītais francūzis iepazīstinās tevi ar dabaszinībām un franču un angļu valodām… Viņš paliks pie mums vienu gadu. Tad tu zināsi visu to, ko zina viņš."
Pārsteigts es skatījos kņazā, pētīdams, vai viņš aiz nezināšanas vai tīši tik slikti mani novērtē.
„0, es saprotu…" viņš smaidīja, „bet jums nevajag brīnīties, ja es teicu, ka pēc gada Cecīlija zinās to pašu, ko jūs. Es pazīstu savas meitas veiklību un atmiņu. Viņai ir prāts, ar kuru jūsējais nevarēs mēroties… Māciet vien un jūs redzēsit, kā viņa mācīsies."
Es paklausījos un godbijīgi teicu:
„Gaišība, lai Dievs mani pasargā, ja es būtu gribējis šaubīties par jaunkundzes spējām, bet lai visu to iemācītu, vajag attiecīgu laiku."
„Labi," viņš atbildēja, „es dodu jums veselu gadu laika un šajā gadā viņa pastāvīgi atradīsies jūsu tuvumā. Jūs tātad ziedosit viņai tieši tikpat daudz laika, cik Francijā iznāktu audzēknim četros līdz sešos gados. Jūsu dzimtenē meitenes iet sabiedrībā, pie galma, to es zinu, esmu Parīzē bijis… Tad viņas atkal uzņem sabiedrību pie sevis un dienā ziedo lielākais vienu stundu sava gara izglītībai, viss cits laiks paiet vieglprātīgās izpriecās… Te jūs atrodat tieši pretējo: kņaze Obiņska ik dienas divpadsmit stundas ziedos mācībām…"
„Vai es drīkstētu sev atļaut piezīmi?"
„Bet lūdzu! — runājiet bez bailēm!"
«Divpadsmit stundas mācībām man šķiet tomēr par daudz un jaunkundze to nevarēs izturēt."
„Un kā vēl!" smiedamies atbildēja kņazs — nu es redzēju, ka viņš var arī smieties. „Vai tad jūs gribat, lai es jums mācu jūsu amatu!.. Jums taisnība, doktor, vispilnīgākais prāts atslābtu, ja tam vajadzētu bez pārtraukuma un atpūtas ik dienas divpadsmit stundas nodoties mācībām, bet tā es arī nebiju domājis! Ritos jūs ar kņazi divas stundas izjāsit, tad ar viņu brokastosit, lidz pusdienai jūs liksit viņai rakstīt vai rēķināt. Pirms maltītes jūs abi izbrauksit, un tad taču mēdz papļāpāt? Medībās, pie galda, vakaros, viesībās, vienumēr un visur jūs būsit kopā ar Cecīliju un ar viņu sarunāsities. Pieņemot, ka ikviena saruna šādā vai tādā veidā mēdz būt pamācoša, es nebūšu maldījies, ja teikšu, ka Cecīlija mācīsies pilnas divpadsmit stundas dienā."
Jo ilgāk kņazs runāja, jo vairāk man šķita, ka dzirdu ģēnija balsi no aizsaules tālumiem; jo plašāk viņš attīstīja savu audzināšanas plānu, jo dzīvāk man tēlojās acu priekšā viena no tām brīnišķīgajām apburtās paradīzes gleznām, kādu — caur hašiša spēku — „kalnu vecis" atklāj savam snaudošajam adeptam.
Man vajadzēja tik daudz domāt, ka nepaguvu atbildēt. Šķitos guļam un sapņojam.
Cecīlija, kamēr tēvs runāja, raudzījās manī auksti un mierīgi, bet tik caururbjoši, ka vēl tagad, pēc septiņpadsmit gadiem, šis skatiens man urbjas dvēselē kā neredzams apslēpta dēmona rokas vadīts šķēps.
Liela, slaika kā egle, ar bieziem matiem, zeltainiem kā nogatavojušās vārpas, ar tik zilām acīm kā mūsu ezeru dzelmes, tāda viņa stāvēja, sabāzusi baltās rokas caunādas kažokā. Viņas lūpas nepakustējās un es raudzījos kā nedzīvā tēlā.
Viņa man liekās kā svētā, ko poļi savos dzīvokļos tur uz kamīna, tāpat kā vecie romieši savas laras, klusās ģimenes un mājas pavarda sardzes.
Tēvs, kurš tik daudz un dīvaini runāja, meita, kura tikai raudzījās manī, bet nerunāja nemaz, radīja iespaidu, ko neprotu aprakstīt, lai gan esmu rakstnieks. Bet jūs taču mani sapratīsit?
— He, vai es jūs sapratīšu?! Domāju gan! — iesaucās Dantons. — Turpiniet vien! Nekad es nevarētu iedomāties, ka šie — ski un — ska savirknēsies tik interesantā dēkā… Bet piedodiet, ka atkal jūs pārtraucu!
Marats turpināja.
— Tik liels bija mans izbrīns vai — pareizāk sakot — mans apskurbums tik pilnīgs, ka jutu samaņu zūdam. Neatminu, kas mani aizveda, bet atjēdzos kādā lielā telpā. Smaidoši, pakalpīgi sulaiņi man tur rīkoja ērtu gultu un labi klātu galdu.
Cik labi paēdu, tikpat slikti gulēju. Parasti tik slikts miegs mēdz būt nervoziem cilvēkiem vai pēc fiziskas pārpūles. Es tomēr sapņoju, lai gan sapņi drīzāk līdzinājās līksmai lēkmei.
Ar savām lielajām acīm un mēmo nekustību Obiņskas jaunkundze bija mani magnetizējusi.
Lai nemelotu, man jāsaka, ka biju tomēr gulējis. Vismaz kādu laiku nebūšu nekā jutis, jo atmostoties naktslampas gaismā ieraudzīju, netālu no manas gultas uz krēsla noliktas drēbes, daudz piemērotākas šīs zemes klimatam nekā manas, Francijā apģērbtās.
Piecēlos un steidzīgi ģērbos. Cik lepns un skaists pats sev šķitu spoguļa priekšā!
Svārks tāda griezuma, kādus kopš tā laika arī Francijā valkā — violetas samta bikses, zābaki ar sidraba piešiem, skaista platmale ar lentu — tās bija manas jaunās tualetes sastāvdaļas. Virs krēsla, uz kura bija noliktas drēbes, pie sienas karājās medību duncis greznā ziloņkaula rokturī, medību soma un viss, kas bagātam augstmanim vajadzīgs. Šajā brīdī nebūtu mainījies lomās ne ar vienu no šīszemes karaļiem.
Kamēr sevi apbrīnoju, laiks steidzās. Ieradās kāds staļļa puisis un ziņoja, ka kņaze gaida.
Bija marta sākums. Pilstorņa pulkstenis sita pieci. Zemi vēl stindzināja ziemas sals un sniegs žilbinoši vizēja mijkrēslī. Šis zilgani palsais mirdzums, kas līdzīgs vakara krēslai, zuda apvāršņa malā pie stāvajiem kalniem, kuru virsotnēs bāli sārta elpa tik tikko vēstīja par jaunās dienas tuvošanos.
Tāda glezna atklājās manam skatienam, kad, steidzoties pa kāpnēm lejā, es pavēros kādā logā.
Trepju galā jau bija sapulcējušies kņazes kalpotāji.
Kņaze sēdēja seglos un mani gaidīja, bet lāpu spilgtajā gaismā varēju atšķirt vienīgi neskaidras zirga kontūras un viņas balto sermuliņa apmetni, ar kuru tā sedzās, lai rokas būtu brīvas un tomēr nesaltu.
Pārsteigums sekoja pārsteigumam, un es atmetu cerības kādreiz noskaidrot ap mani notiekošo: savādās tēva teorijas, kuras meita tik cītīgi attaisno. Šo skaisto, maigo meiteni redzēt piecēlušos pirms dienas ausmas, lai sāktu mācības, kamēr es, vīrietis, vēl cieti gulēju, — vai tas pat Polijā nebija dīvaini, neticami?
— Patiesi! — atbildēja Dantons. — Bet mani vēl vairāk pārsteidz tas, ka arī jūs grasāties kāpt zirgā.
— Pacietieties, — piebilda Marats, — tūlīt būšu seglos!
— Turu jums kāpsli, — iesaucās Dantons, — tātad — uz priekšu!
— Kad biju apskatījis kņazi, lāpas un visu savu apkārtni, sāku vērot arī man nolemto zirgu, — skaistu Ukrainas rikšotāju ar tievām kājām, gudru galvu un kuplām krēpēm. Nemierīgi viņš kārpīja pagalma sīkos oļus. Kad tuvojos, tas kļuva mierīgāks un gudri mani no sāniem vēroja, it kā gribēdams izpētīt, kāds jātnieks tam būs.
Dantons smējās.
— Likās, ka viņš ar mani ir apmierināts, jo atkal kārpīja zemi, it kā skubinādams, lai sāku jāt. Es turpretim vēroju zirgu kā savu pretinieku pirms izaicinājuma un kāpu seglos.
— Ak, Dievs! — iesaucās Dantons vairāk kā pārsteigts, — vai tad jūs esat jātnieks?
— Jātnieks nebūtu īstais vārds, bet manā dzimtenē, BudrI pilsētā, es biju daudz jājis un rīkojies ar zirgiem.
— Žēl, tas samaitā manu prieku, — gaudoja Dantons, — es cerēju, ka pirmajā jājienā jūs izlidosit no segliem.
— Pacietību, mīļais draugs, pacietību, — mierināja Marats, — es tikai nupat sākšu jāt — kas zina, kā būs un kā atgriezīšos.
— Nu, tad stāstiet tālāk!
— Tātad es kāpu kazaku zirgā un jāju — vēl vienumēr nedzirdējis no kņazes ne vārda, — jāju aiz viņas, jo ar savu skaisto melni tā braši man aizauļoja garām.
— Un vai jūs bijāt divi vien?
— Nē, arī staļļa puisis, tas pats, kurš ziņoja, ka kņaze gaida, tagad jāšus sekoja mums nopakaļ, rokā turēdams šauteni. Bet pēc nepilnām piecām minūtēm mans zirgs bija nolēmis ceļu neturpināt un atgriezties stallī.
— Ahā, — iesaucās Dantons, — pret šādu jātnieku tā katrā ziņā bijusi nepieklājīga iedoma.
— Tāpēc es ari gribēju pretoties. Zirgs saslējās. Es domāju, ka nu ir pienācis laiks lietot skaisto jājampātagu, kuru atradu savā istabā. Krietni iecirtu savam Bucefalam, bet viņš vēl nebija sitienu saņēmis, kad es kūleniski jau atrados desmit soļus tālu sniegā.
— Vēlu laimes! — iesaucās Dantons.
— Jāšanai Polija patiesi ir lieliska zeme, sevišķi ziemā. Trīs pēdas dziļi es ieurbos sniegā, bet droši būtu varējis iekrist arī piecas pēdas, nenodarot nekādu postu apakšā esošajām koku saknēm.
Dantons smējās no visas sirds.
— Skaists romāna sākums! — viņš iesaucās. — Jūs nevarat iedomāties, kāds man prieks! Esmu sajūsmā. Nu jūs varat man stāstīt, ko gribat… Vienu mirkli es tiešām baidījos, ka jūs galu galā būsit zirgu savaldījis vai pat Obiņska jaunkundzei izglābis dzīvību. Baidījos, ka kņazes melnais zirgs jūsējā vietā sāks trakot, bet, paldies Dievam, nekas tāds nenotika.
— Neraizējaties! Mana stāsta beigas var gan nojaust, bet sīkumus nevar uzminēt. Kad Obiņska jaunkundze redzēja mani izrokamies no sniega, viņa, apturējusi savu zirgu, atgriezās seglos un vēroja mani.
Izlīdis no sniega un nopurinājies, es gaidīju, ka nu tikšu pamatīgi izsmiets, un tas mani biedēja, bet Obiņska jaunkundze nesmējās; viņas vaibsti palika vienaldzīgi un auksti, tāpat kā iepriekšējā vakarā.
Kāpjot zirgā, es domāju, ka nu viņa vismaz apjautāsies, vai neesmu sasities, bet maldījos: Cecīlija neizdvesa ne skaņas. Nekas cits neatlika, kā turpināt jāšanu. Kņaze jāja ne lēnāk un ne ātrāk kā pirms tam.
Desmit minūtes vēlāk manam zirgam bija ienācis prātā nomest mani vēlreiz uz asiem akmeņiem bruģētās ceļa malas. Šoreiz tas joks nepadevās tik laimīgi. Mani nesagaidīja vairs dabas klātais sniega pēlis, bet asa granīta šķautne, kas ievainoja galvu un plecu un krāsoja matus asinīm.
Cecīlija atradās aptuveni desmit soļus priekšā, kad notika klizma. Ausa jau gaisma. Viņa redzēja, ka staļļa puisis mani pieceļ, redzēja, cik esmu bāls un cik sarkans mans kabatas lakats, bet palika tikpat auksta un bezjūtīga kā iepriekš.
Tas mani briesmīgi gremza. Mazliet sāpes gan jutu, bet tīši tās pārspīlēju, gribēdams likt viņai sajust tādu bezsirdību. Turpināju slaucīt matus, kamēr lakatiņš bija pilnīgi asinīs. Gribējās redzēt, cik tālu tādas sirds nejūtība iet, kas šķita sastingusi kā apkārtējā daba.
— Varbūt viņa bija mēma? — jautāja Dantons.
— Ak, nē, — beidzot viņa tomēr pavēra muti, līdz tam cieti saspiesto, mirdzošo zobu rindas pašķīrās un es sadzirdēju divus latīņu vārdus: „Prave ecjuitas".
— Tu slikti jāj, — pārtulkoja Dantons. — Un tas bija viss, ko viņa teica?
— Jā.
— Ak, mazā, mīļā sarmatu sirds!
— Vai ne? Domāju, ka dusmās kļūšu ārprātīgs. Vienā rokā satvēris niķīgā zirga krēpes, ar otru vicināju pātagu.
Cecīlija paraustīja plecus un jāja tālāk.
„Cave, te occidet" (Uzmanies, viņš nogalinās tevi!), — viņa noteica.
Obiņska jaunkundze vairs nerunāja ne vārda, bet mani plosīja neizsakāms niknums, kas pārgāja trakumā. Zirgam trešo reizi saslejoties, es atlaidu grožus, satvēru ar roku zirga krēpes un nežēlīgi dūru sānos piešus. Zirgs apjuka no šādas pretošanās, bet jau nākamajā mirklī tas ar mani auļoja kā vējš. Es ļāvu skriet. Bet kad viņš grasījās apstāties, tad piespiedu piešus
no jauna. Tā mēs labu laiku auļojām un es turējos zirgā kā pieaudzis. Beidzot lopiņš bija tā nokausēts, ka padevās manai gribai.
Trīs reizes atkārtojās Šis joks un katrreiz uzvarēja mana izturība. Nu es atakal jāju aiz kņazes lepns, bet pieklājīgs. Viņa tikpat maz ievēroja nodzīto zirgu, kā viņa jātnieku.
Ticēju, ka no šā brīža jūtu pret Cecīliju dziļu naidu un izlikos, ka viņu neievēroju, bet arī to viņa nelikās redzam. Ar labpatiku tā izbaudīja jājienu, liekot zirgam parādīt pēc kārtas visus jāšanas mākslas numurus un tad atgriezās tēva pilī ar lielisku apetīti.
Toties es ceļā sadraudzējos ar staļļa puisi; šis vīrs man parādīja godīgu līdzjūtību un lauzītā latīņu valodā mani pamācīja, kā jājot izsargāties no nelaimēm.
Es sapratu labi savu pazemojošo stāvokli. Kamēr kņaze, mani nevērodama, ar parasto mieru notiesāja savas brokastis, es loloju cerības, ar īsto mācību pasniegšanu parādīt sevi labākā gaismā un Obiņska jaunkundzei, šim tēva izslavētam ģēnijam, dot mājienu, kā pasaules radītājs šķirojis garu no matērijas.
Kad, beigusi ēst, kņaze vēl vienmēr nejuta vajadzību ar mani runāt, es savu sašutumu vairs nespēju valdīt.
„Jaunkundz," es teicu latīniski, — „palūdzat savu tēvu, lai viņš atsvabina mani no mūsu līguma."
„Cur?" (Kādēļ?) - viņa jautāja.
„Man esot ik dienas jūs divpadsmit stundas jāmāca. Nu jau četras stundas pagājušas, bet jūs neesat atradusi par vajadzīgu kaut vārdu ar mani runāt. Ja es būtu kalps, darba zirgs vai medību suns, tad varbūt samierinātos ar saņemto barību un jūsu untumiem. Bet es esmu cilvēks, un savu maizi gribu nopelnīt, nevis saubagot. Vai nu mēs, jaunkundz, strādāsim, vai arī šķirsimies."
Dusmās man acis zvēroja, bet viņas acis meta zibeņus.
Tad viņa pavisam mierīgi jautāja:
„Quid vokatur gallice eguusV (Kā franciski sauc zirgu?)
„Cheval," — es atbildēju.
„Anglice7" (Angliski?)
„Horse."
Un nu veselas desmit minūtes viņa man lika nosaukt angļu un franču valodā visus zirga piederumus.
Brīdi padomājusi, viņa vēlējās zināt vispārējās anatomijas apzīmējumus, kurus atkal paskaidroju angļu un franču valodās.
Atkal bridi domājusi, kņaze mani iztaujāja par kustības mācību, un es attīstīju veselu teoriju par asiņu rašanos un riņķošanu. Beidzot viņa lūdza pārtulkot abās valodās ap trīsdesmit bieži lietojamus apstākļa vārdus, ap piecdesmit lietvārdus un tikai divpadsmit īpašības vārdus.
Viņa uzmanīgi klausījās un nesaprastos vārdus lika divas, trīs reizes atkārtot, dažus, grūtākos, lika uzrakstīt, un beidzot, pēc vairāk kā divu stundu sarunas iegāja savā istabā.
— Cik savāds raksturs! — iesaucās Dantons.