Artuā grāfa zirgu ārsta istabā brīdi valdīja dziļš klusums. Maratam vajadzēja atņemt elpu, Dantons sēdēja dziļās pārdomās.
— Es jums jau teicu, — turpināja Marats, — ka asiņu vietā manās dzīslās riņķoja verdoša lava… Pacietību, pacietību! — viņš uzsauca Dantonam, kurš atkal gribēja runāt. — Nebīstaties, ka mans stāsts kļūs pārāk nogurdinošs: tikai brīdi vēl pacietieties!
Bet Dantons nebija valdāms.
— Jūs toreiz bijāt vēl ļoti jauns, — viņš teica, — varbūt jūs bijāt arī skaists; tā jūs sacījāt, un es ticu, bet, atklāti runājot, es sev nekā nevaru izskaidrot, kā jūs panācāt, ka tāda sieviete jūs mīlēja.
— Kas jums teica, — ar rūgtumu iesaucās Marats, — ka es gribēju tikt mīlēts? Ļaudīm, kam mīlā nav laimējies, kas nav varējuši sev iegūt ne sievu, ne mīļāko, taču dažreiz arī suņiem bijusi laime. Es esmu arī to mēģinājis: iegādājos lielisku suni, bet tas kādudien mani gandrīz vai saplosīja, kad es no ēdiena tam izņēmu kaulu, ar kuru tas būtu aizrijies. Es un mīlēts! Nieki! Tikai pirmo reizi, ar Cecīliju tiekoties, es par to domāju, vēlāk nekad vairs.
— Bet tad jau no jūsu romāna nekas neiznāk!
— Jūs, draugs, mani maz pazīstat! Redzat, es esmu izturīgs, un ko es vēlos, to vajag dabūt. Jūs esat liels, stiprs un visādi pārāks par mani, vismaz jūs tā domājat, un man nav žēl. Bet ja mēs sacenstos izturībā, tad jūs, mīļais, zaudētu. Tāpēc nespiediet mani to pierādīt… Es gribēju Cecīlijai atriebties, viņu pazemot, uzvarēt, un nu klausieties, kā es iesāku…
— Taču ne ar varu? Pēc visa tā, ko jūs man stāstījāt, šī sieviete jūs nogalinātu, ja pamanītu aizdomīgu kustību.
— Tā es arī domāju, un tāpēc izvēlējos mazāk bīstamu līdzekli.
— Aha… es saprotu, laikam kādas miega zālītes, — atbildēja Dantons.
— Domājat, kā gribat. Tātad, reiz mūsu izjājienā kņazei uznāca nepārvarama miega lēkme. Varbūt viņa nojauta šā miega cēloni, varbūt arī sekas, jo viņa iesaucās: „Palīgā!" Nu, es viņu satvēru, lai noceltu no zirga, jo samaņu jau tā bija zaudējusi. Staļļa puisi aizsūtīju uz pili pēc ratiem. Tā paliku ar kņazi viens…
— Ļoti skaisti, — sacīja Dantons, ne bez riebuma raudzīdamies Marata sejā, — bet pēc miega zāļu dzeršanas mēdz atkal pamosties.
— Cecīlija pamodās tajā brīdī, kad atbrauca rati ar kambarjumpravu. Ārstu nevajadzēja aicināt, jo pats biju ārsts. Es paskaidroju, ka kņazei nekādas briesmas nedraud, un ar to visi samierinājās.
— Jūs arī?
— Jā, es arī! Atceros, ka atmodusies Cecīlija ar skatienu vispirms meklēja mani. Tūlīt neieraudzījusi, viņa vērās visapkārt, kamēr acis mani atrada. Caururbjoši un ilgi viņa mani pētīja, it kā gribēdama iespiesties manas sirds visdziļākajā kaktiņā un uzminēt katru manu apslēptāko domu.
— Vai jūs arī zināt, ka esat izdarījis noziegumu? — jautāja Dantons. — Jums ir iemesls būt bezdievim, jo ja būtu kāds Dievs un tajā brīdī Dieva acs jūs redzētu, tad viņa sods jūs arī sasniegtu un šis sods būtu tik briesmīgs, cik briesmīgs bija jūsu noziegums.
— Jūs redzēsit, vai par savu neticību būšu sodīts, — ņirdzīgi smīnēdams atbildēja Marats. — Es apsvēru, ka bez lieciniekiem, bez līdzzinātājiem, bez naidniekiem man nevai; draudēt nekādas briesmas par to darbu, ko es saucu par atriebību, bet jūs — par noziegumu. Kas, izņemot Cecīliju, varētu mani apvainot? Un ja viņai patiesi rastos aizdomas, kā gan viņa iedrošinātos mani apsūdzēt?
Sākumā viss norisinājās tā, kā biju paredzējis. Cecīlija nebija laipnāka, bet neizrādīja ari naidu, — viņa nemeklēja ar mani vienatni, bet arī nevairījās no tās, tikai agrākais asums nu bija kļuvis mīkstāks.
— Nelaimīgais! Un jūs vēl ilgi palikāt?.. Neprātīgais! Kāpēc tad jūs acumirklī nebēgāt, lai glābtos?.. Ak, jā, iemeslu es lasu jūsu skatienā!
— Kāpēc es nebēgu? Jūs domājat, ka zināt iemeslu? Nu, attapīgais vīrs, gribētu, dzirdēt, vai jums ir taisnība.
— Jūs nebēgāt tāpēc, ka bijāt kā zaglis, kas vienreiz nepieķerts, domā, ka nesodīts varēs zagt arī turpmāk.
— Paraug, paraug, jūs esat attapīgāks nekā domāju, — atbildēja Marats, velnišķīgi smiedamies. — Patiesi, es cerēju arī turpmāk nesodīts grēkot un paliku līdz pat septembrim, tas ir, pilnus divus mēnešus.
Bet tad sākās negaiss.
Kādurīt manā istabā ienāca kņazs Obiņskis. Pašlaik es ģērbos, lai izjātu, kā parasts, kopā ar Cecīlijas jaunkundzi. Dzirdējis durvis veramies, es pagriezos un, ieraudzījis kņazu, mēģināju būt cik iespējams laipns, jo cienītais stārosta arī pret mani vienmēr bija labvēlīgs un uzmanīgs.
Bet šoreiz viņš ar tādu niknumu aizcirta durvis, kādu pie viņa nebiju redzējis, un pirms es no izbīļa atjēdzos, viņš uzkliedza:
— Gaile, proditor infamisl Tlekte genua et ora\ (Francūzi, nekrietnais nodevēj! Meties ceļos un lūdz!).
Pie šiem vārdiem viņš izrāva zobenu no maksts un man virs galvas nozibēja asmens.
Ar neizsakāmām bailēm es sekoju katrai zobena kustībai.
Es izgrūdu tik briesmīgu baiļu kliedzienu, ka mans bende apstājās — var arī būt, ka nāve no zobena tādam noziedzniekam kā man viņam likās par labu.
No āra atskanēja soļi; kņazs iegrūda zobenu makstī, atvēra durvis un sauca:
— Nāciet, nāciet, še ir kāds ļaundaris, kurš pastrādājis briesmīgu noziegumu.
Tad viņš parādīja uz mani ar pirkstu.
Es drebēju — ja stārosta pats paziņotu par savas meitas negodu, tad viņš arī būtu gatavs to atriebt, un šī atriebība varētu būt tikai mana nāve.
Biju pazudināts.
Domāju, ka šādā brīdī gan drīkst sajust bailes; bez tam, es neesmu balamutis un atzīstos, ka, ja man negaidīti uzbrūk, es zaudēju drosmi tāpat, kā citi zaudē apķērību.
Tātad es nokritu ceļos, saliku rokas un jautājoši raudzījos kņaza liesmojošās acīs, brīžam pamezdams skatienu uz kalpotājiem, kas klusēdami gaidīja mājienu, lai izpildītu sava kunga pavēles.
— Ko tad es esmu noziedzies? — es, drebēdams un arī cerēdams, iesaucos, jo redzot, ka kņazs mani vēl neaizskar, es domāju, ka viņš no kaut kā baidas.
Viņš man neatbildēja, bet griezās pie kalpiem.
— Šis francūzis, — viņš kliedza, — kuru es uzņēmu savā namā kā ģimenes locekli, ir nodevējs, katoļu spiegs, viņu atsūtījuši mūsu labā karaļa Staņislava Poņatovska ienaidnieki!
Tā kā viņš runāja latīniski, es sapratu katru vārdu.
— Es? Es — spiegs? — iesaucos bailēs.
— Nevis goda pilnā nāvē no zobena viņam mirt, — turpināja kņazs, mani neievērodams, — bet kā noziedzniekam vai dzimtcilvēkam viņam jānobeidzas no pletnes sitieniem. Hei, šurp! Pletni šim neģēlim! Cirst, kamēr viņš nosprāgst!
Man nebija laika aizstāvēties, jo pēc kņaza mājiena divi viri mani satvēra un aizstiepa pagalmā, kur pils soģis — jo katram šādam mazam despotam ir neaprobežota vara pār savu apakšnieku dzīvību vai nāvi un tāpēc viņš tur sev īpašu soģi — saņēma pavēli pērt mani tik ilgi, kamēr es izlaižu garu.
Pie desmitā sitiena zaudēju samaņu un saļimu asiņu peļķē…
Te Marats uz brīdi apklusa. Viņa bālums un mežonīgā sejas izteiksme lika Dantonam šausmās nodrebēt.
— Jā, jā, — milzis murmināja, — ļoti gudri darīja Obiņska jaunkundze, uzticēdama tēvam savu noslēpumu, kurš kā biktstēvs prata šo noslēpumu glabāt.
— Viņš tā prata glabāt, — turpināja Marats, — ka lika mani pērt līdz nāvei, lai arī es noslēpumu neizpaustu. Es teicu pērt līdz nāvei, jo — es atkārtoju — kņazs noteikti pavēlēja mani tik ilgi sist, kamēr būšu miris.
— Kā liekas, jūs tomēr nebūsit miris? — piebilda Dantons.
— Es paliku dzīvs, un par to man jāpateicas tam draugam, kura labvēlību es, pats nezinādams kā, biju ieguvis.
— Kuram draugam?
— Tam staļļa puisim, kurš mūs pavadīja izjājienos, kurš apžēlojās par mani, kad redzēja, cik nežēlīgi Cecīlija ar mani apietas. Viņš bija arī mana bendes tuvs draugs un pierunāja to atstāt mani dzīvu, bet kņazam ziņot par manu nāvi.
Laimīgā kārtā kņazs neiedomājās pats pārliecināties, vai ziņota patiesība. Es tiku nesamaņā ienests staļļa puiša kambarī, no kurienes mani vajadzēja izsviest maitu laukā, kur poļu muižnieki liek ierušināt savus no pērieniem mirušos dzimtļaudis. Staļļa puisis pārsēja manu brūci, cik labi vien varēdams, pirms izmazgājis to ar degvīnu un sāli.
— Jūs teicāt brūci? — piezīmēja Dantons, kurš Marata ciešanām, kā likās, ne visai juta līdzi, — bet jūs ari teicāt, ka esat saņēmis tikai desmit sitienus?
— Jā gan, bet izveicīgs bende sit vienmēr tajā pat vietā, un tā desmit sitieni rada vienu vienīgu, bet briesmīgu vāti, kas, veicinot noasiņošanu, tūlīt nes nāvi.
— Un vai tā sāls jums līdzēja?
— Pievakarē — bija svētdiena, ko atceros tāpēc, ka todien kņaze Obiņska gribēja iet viesībās pie kņaza Čartoriska, kur gaidīja ierodamies ari karali Staņislavu — pievakarē mani apmeklēja mans glābējs. Biju pilnīgi bez spēka un nespēju pat acis atvērt, lai gan aiz sāpēm kliedzu.
„Še visi jūs uzskata par mirušu, bet jūs tik stipri kliedzat," viņš latīniski teica.
Atbildēju, ka citādi nevaru.
Viņš grozīja galvu.
— Ja cienītais kungs vai jaunkundze to dzirdēs, tad jūs tiksit nobeigts un ari es dabūšu to pašu sodu.
Mēģināju klusējot izturēt sāpes un no visa spēka ar dūri spiedu ciet muti.
„Te ir jūsu nauda," turpināja staļļa puisis un iedeva man maku, kurā atradās visi mani ietaupījumi, apmēram četri simti guldeņu. „Kungs man to iedāvināja kopā ar citām jūsu mantām, bet jūs taču bez naudas nevarat bēgt, un jums vajag bēgt,"
„Kad?" es izbijies jautāju. „Tūlīt."
„Tūlīt?.. Vai jūs esat traks?.. Jūs taču redzat, ka nevaru ne locekli kustināt."
„Labi," flegmātiski atteica mans draugs, „tad es jums ielaidīšu lodi galvā. Jūs vairs necietīsit, un man nebūs baiļu par savu dzīvību."
„Mīļais draugs," es vaidēju, „kāpēc tad jūs mani izglābāt no nāves, ja nu gribat nogalināt?"
„Palīdzēju tāpēc, ka es ticēju jūsu enerģijai, ka cerēju līdz vakaram redzēt jūs atkal uz kājām. Gribēju jums atdot naudu un izvest jūs no pils… un ja vajadzētu — pat lidz Varšavas vārtiem. Bet tā kā jums nav drosmes un vēlēšanās skriet, ko kājas nes, un jūs vienkārši paziņojat, ka nevarat pakustēties, gāžot ar to arī mani postā, tad taču ir labāk, ka mirstat jūs viens!"
Šā vīra noteiktie vārdi un izturēšanās izšķīra manu rīcību. Es piecēlos bez vaida, neskatoties uz briesmīgajām sāpēm.
— Nabadziņš, — iesaucās Dantons, — varu iedomāties, kāds tad jūs bijāt!
— Jā, jums taisnība — nabadziņš! Ātri uzrāvu mēteli virs sava asiņainā krekla, staļļa puisis man iebāza kabatā naudu, saņēma manu roku un pa slepeniem ceļiem aizveda līdz Varšavai.
Ik soli sperot, es domāju, ka nobeigšos aiz sāpēm. Čartoriska pils tornī pulkstenis sita desmit. Mans pavadonis paskaidroja, ka tālāk nevarot iet, jo kungi nu atgriežoties mājās. Briesmas man vairs nedraudot, jo pēc pulkstens desmitiem ielas esot klusas, un ja es taisni vien iešot, tad dažās minūtēs būšot ārpus pilsētas. Pateicos Obiņska puisim, kā jau pateicas cilvēkam, kurš otram izglābis dzīvību.
Viņš atraidīja manu piedāvājumu ņemt pusi no tiem četrsimts guldeņiem, un domāja, ka man tik tikko pietikšot ceļam līdz Francijai, uz kurieni lai steidzoties, cik ātri vien iespējams.
Tas bija labs padoms, un es vēlējos to īstenot.
Šo vēlēšanos nepiepildīja vis mana griba, bet laimīgs gadījums.