— Mans vai, labāk sakot, mana krietnā glābēja plāns bija labi apdomāts. Lai gan staļļa puisis mani skubināja bēgt, tomēr redzēja, ka ar manu brūci tūlīt bēgt nevarēšu, tāpēc viņš bija parūpējies un atradis man atpūtas vietu.
Jūdzes tiesu ārpus pilsētas man vajadzēja uzmeklēt viņa svaiņa, ogļu- deģa, māju un minēt tikai vārdu Mihals, tad tikšot laipni uzņemts, — piemirsu pateikt, ka staļļa pūisi sauca par Mihalu. Tur — meža vidū — cs varēšot atpūsties, kamēr jutīšos patiesi stiprs turpināt ceļu uz Prūsiju vai Flandriju, vai arī — kas man bija vairāk pa prātam — no Dancigas braukt ar kuģi uz Angliju. Bet tas kaut kas, kas noteic cilvēku likteņus, jau tajā naktī izjauca ne tikai manus, bet arī citu plānus. Kā jūs zināt, bija svētdiena, septembra pirmā svētdiena, tas ir, 1771.gada 3.septembris.
Marats apklusa un raudzījās Dantonā.
— Nu? — tas iejautājās.
— Vai šis datums jums neko neatgādina?
— Man? Patiesi neko!
— Man un visai Polijai gan ar šo dienu saistītas svarīgas atmiņas. Šinī dienā Varšavā sākās troņa revolūcija, kurā karalis Staņislavs Poņatovskis tika nogāzts no troņa un dumpinieki aizveda viņu no galvaspilsētas.
Atvadījos no krietnā Mihala. Mana brūce vēl asiņoja, viss ķermenis bija aplipis ar sviedriem un asinīm, un galva tā reiba, ka koki un nami likās man apkārt riņķojam. Kā bez sajēgas es vilkos tālāk, streipuļodams pa labi un kreisi kā dzērājs. Bet dzīvības instinkts pārcieš vislielākās mokas. Saņēmis visus spēkus, es centos turēties norādītajā virzienā.
Piepeši izdzirdu sāņu ieliņā it kā šauteņu troksni un neskaidrus draudu saucienus, ko pārtrauca sirdi plosošs baiļu kliedziens. Jau pirms tam biju dzirdējis ratu rīboņu. Sākumā baidījos, ka tie mani sabrauks, jo gāju pa ielas vidu, bet sākoties šāvieniem, rati apklusa, tikai zirgi nu pakaviem karpīja ielas bruģi. Ko tas varēja nozīmēt?
Drebēdams klausījos un netiku gudrs. Tad pēkšņi no sānielas izdrāzās daži jātnieki karaļa kalpu tērpos; vaļā palaistām pavadām tie aizauļoja uz visām pusēm. Viens no viņiem tik tuvu man pajāja garām, ka gaisa strāva gandrīz mani notrieca gar zemi. Nu arī rati sāka atkal kustēties, tos ielenca apmēram četrdesmit sazvērnieki. Izbraukuši ap stūri uz galvenās ielas, rati ar eskortu drāzās šurp kā viesulis. Izbailēs es nometos zemē un rāpus turpināju ceļu, bet zirgi un rati — vēl tagad nesaprotu kā — man pārauļoja pāri pat nepieskārdamies. Sajutu gan pieskārāmies kāda cilvēka kāju, bet tas bija nabaga karalis Staņislavs, kuru vilka pa zemi. Beidzot nelaimīgo gūstekni iesvieda ratos, tad rati ar sprauslājošiem zirgiem un jātnieki zobeniem zibot nozuda tālē. Es paliku izstiepies zemē guļam, bez elpas, tik tikko dzīvs, un lūdzu savu sargātāju un patronu — svēto Pāvilu — glābt mani no šā kļūmīgā stāvokļa.
Piecas minūtes vēlāk atkal bija klusa nakts. Visapkārt ne dzīvas dvēseles. Kā dūmi, kā migla viss redzētais izgaisis. Zirgiem auļojot, šur tur bija pavēries pa logam, kas atkal aizvērās.
Es, nabaga kroplis, gulēju nekustēdamies. Nespēkā un bailēs neiedrošinājos ne piecelties, ne kliegt.
Tā pagāja pusstunda. Nakts dzestrums atsvaidzināja spēkus, muskuļi atkal izstiepās un galva kļuva skaidra. Gribēju piecelties un mēģināt iet. Bet kad jau biju atstutējies uz vienu celi, pēkšņi ielas otrā galā pazibēja lāpas gaisma, tai pievienojās otra, trešā, beidzot vesels pulks. Bars virsnieku sekoja diviem karaļa kalpiem, kuri rādija ceļu. Visi šie viri steidzās, bailēs un šausmās drebēdami, taisni uz priekšu, kamēr atdūrās pie kāda haiduka līķa, kas sastingušajā rokā vēl turēja asiņainu zobenu. Tas bija karaļa uzticīgais kalps.
Te viss bars apstājās un sāka spriest, ko darīt tālāk.
Nabaga haidukam noturētā līķa runa izskanēja īsi, bet viņa cienīgi.
„Viņš bija krietns un drošsirdīgs vīrs!" iesaucās reizē aptuveni divdesmit balsu. „Viņš cīnījās par savu karali… viņš nonāvēja vienu ienaidnieku… desmit lodes viņam ir miesā."
Un nu katrs aplūkoja gan lodēm sašauto mironi, gan asinīm krāsoto šķēpu un visi sauca korī:
„Viņš bija drošsirdīgs varonis!"
Tā pagāja kādas desmit minūtes. Pa to laiku biju aizvilcies ap. simts soļus tālāk un mani spēki auga sakarā ar nepieciešamību, tā kā jau nākamajās desmit minūtēs es būtu ticis ārpus pilsētas un varētu laukos paslēpties.
Te piepeši kāda balss iesaucās: „Droši vien tie braukuši pa šo ceļu un caur šiem vārtiem. Ja mums zināma iela, gan atradīsim arī zirgu pēdas; tām sekosim un bandīti mums neizbēgs!"
Šis priekšlikums tika pieņemts; bars devās pa visu ielu uz priekšu — kā zvejnieki, velkot tīklus. Drīz tie ieraudzīja mani un skaļi kliegdami ielenca.
Bailēs zaudēju samaņu. Kad atmodos, virsnieki sprieda, ko ar mani iesākt. Jautājumi un atbildes juceklīgi sekoja cita citai.
„Kas tas par vīru? Vai viņš beigts?.. Ne, viņš tikai ievainots… Vai viņš karaļa cilvēks?.. Nē, nē!.. Kas viņu pazīst?.. Es ne! Es arī ne!.. Neviens nepazīst!.. Tad jau viņš ir svešinieks, varbūt viens no karaļa slepkavām; varbūt viņš pats būs ievainojis brašo haiduku… Vai elpo vēl?.. Jā!.. Nē!.. Jā!.. Tad nost ar to! Cērtiet gabalos!"
Jau viens no virsniekiem atvēzēja pret mani zobenu.
„Stāt!" es izmisumā iesaucos.
Dažos acumirkļos biju iztrādājis pārdrošu plānu: līdz kaulam iecirstā brūce manā mugurā varēja izskatīties taisni tā, it kā būtu cēlusies no pāri braukta riteņa.
„Neesmu slepkava," es latīniski turpināju, „es esmu nabaga students; karaļa slepkavas mani notrieca gar zemi, mīdīja kājām un viņa ķēnišķīgās majestātes rati parādīja man to godu, Un pārbrauca taisni pāri manai mugurai."
Mans stāsts varēja izlikties patiess un noderīgs apturēt vismaz uz bridi man nupat piespriesto nāvessodu.
„Mani kungi," beidzot ierunājās viens no virsniekiem, ,,tas, ko šis cilvēks mums stāsta, neizklausās diezgan patiesi. Es apgalvoju, ka viņš ir viens no slepkavām. Ja tas vēl dzīvs un nav nāvīgi ievainots, to es uzskatu par likteņa labvēlību. Ņemsim šo cilvēku līdzi, viņš mums izsūdzēs grēkus, ja ne ar labu, tad spiests. Tā mēs iepazīsimies vismaz ar vienu nekrietnā komlota rīkotāju."
Šo priekšlikumu uzņēma ar sajūsmu; jo ja gribēja no manis dabūt kādas ziņas, tad tagad es biju uz laiku taupāms. Četri vīri mani nesa ne jau aiz līdzjūtības, bet bailēm, ka, iedams kājām, varētu nobeigties.
Piecas minūtes vēlāk mani svinīgi ienesa karaļpili.
Kā jūs, Danton, domājat? Vai tas nebūs interesants piedzīvojums?
— Jāatzīstas, — atbildēja Dantons,— ka jūs manam skatienam paverat brīnišķīgi sarežģītu norisi. Jūs, Marat, visur pavada īpatnējs liktenis!.. Bet nu turpiniet! Nezinu, vai jaunā Patocka dēkas ir amizantas, bet mani tās ārkārtīgi interesē.
* *