— Kad dzīvā važas bija pieliktas mironim, cietumsargs māja, lai tam sekoju.
Līksms būtu to arī darījis, bet es tik tikko spēju turēties uz savām pilnīgi pamirušajām kājām.
Sargs redzēja, ka nespēšu iet.
„Oho!" viņš izsaucās, „ievēro labi: še miroņus met upē, kura tos maigi, bet droši aiznes uz jūru…
Nupat iesviedu mirušo, bet tikpat labi varu iesviest arī dzīvo; pēc piecām minūtēm nebūs vairs starpības."
Draudi līdzēja tāpat kā staļļapuiša istabā un Varšavas ielās. Ar pēdējām gribasspēka atliekām sasprindzināju vēl atlikušos muskuļus un sekoju sargam ne kā cilvēks, bet kā zvērs — četrrāpus.
Izvairīdamies no sardzes, mēs pa bezgalīgām līču loču ejām nokļuvām pie kādas lūkas; cietumsargs to atslēdza un mēs atradāmies upes krastā.
„Nu!" uzsauca mans vedējs, „taisies nu kā tiec!"
„Kā tad lai es te izbēgu?"
„Pie velna! Tad pārpeldi jel upi."
Viņš jau grasījās gāzt mani uz labu laimi ūdenī; pretodamies es pacēlu rokas.
„Nē, nē!" es lūdzos. „Pacietieties vēl mazliet, gan radīsies kāda izeja."
„Tad meklē."
„Pirmīt tak mēs gājām gar kādu malkas laukumu. Palīdziet man atnest vienu baļķi. Iesviedīsim to ūdenī, es pieķeršos klāt un tad — ar Dieva palīgu!"
— Ahā, — Dantons pārtrauca stāstītāju, — nu jūs pats atzīstat, ka tomēr ticat Dievam.
— Jā, šad un tad. — atbildēja Marats, — ir iespējams, ka toreiz patiesi viņam ticēju.
— Jums vajadzēja viņam ticēt, jo viņš jūs izglāba!
Marats izvairījās no tālākas sarunas un turpināja stāstu:
12 3axa3 78
— Mēs tātad atnesām baļķi, ielaidām viļņos, es uzgūlos tam virsū un aizvēru acis.
Upē ūdens nebija tik griezīgi auksts kā manā cietumā; pāri galvai zaigoja zvaigžņotās debesis, pa labi un kreisi man bija zeme un priekšā brīvība.
Straumei vajadzēja mani aiznest līdz kādam kuģim vai pilsētai. Malā mani droši vien atkal saķertu un ieslodzītu, un es arī nevarētu paiet. Upes straume nesa mani un nesa tik ātri, ka stundas laikā tiku vismaz jūdzi uz priekšu. Kad atstūmu savu baļķi no malas, tad dzirdēju pulksteni sitam vienpadsmit; septiņos ausa gaisma, pa to laiku varēju nobraukt vismaz astoņas jūdzes.
Kādu laiku mani ietina bieza migla, kas pamazām izklīda. Dzidrajā rīta gaisā dzirdēju cilvēku balsis. Kad migla pilnīgi izzuda, es saskatīju ļaudis, kas izjauca kādu malā izmestu laivu. Aiz viņiem bija redzamas nabadzīgas ciema būdiņas.
Saņēmis drosmi, saucu pēc palīga un, lai mani ievērotu, māju ar rokām.
Strādnieki, ieraudzījuši, atsēja laivu un airēja man pakaļ.
Beidzot tiku panākts un ievilkts laivā.
Manam priekam nu pievienojās bažas. Biju izdomājis skaistu pasaciņu, ko šiem ļaudīm stāstīt, bet vai viņi tai ticēs?
Gadījums nāca arī šoreiz palīgā: neviens no cicminiekicm neprata latīniski un tāpēc mani aizveda pie garīdznieka.
Es tūlīt nopratu, ka nu ir laiks atjaunot izdomu par manu piedalīšanos atentātā pret karali Staņislavu. Katoļu garīdzniekam vajadzēja atzīt uzbrukumu, kas rīkots baznīcas vārdā.
Šoreiz nebiju maldījies. Priesterim es šķitu moceklis, viņš četrpadsmit dienas mani savā mājā kopa, un kad cauri ciemam brauca preču vezums uz Rīgu, viņš lūdza vedēju, lai tas mani paņem līdzi, kas arī notika.
Rīgā ierados pēc astoņu dienu brauciena.
Preces piederēja kādam angļu tirgotājam, kuru es tūlīt uzmeklēju, lai viņa mātes valodā pateiktu, ka sūtītās dārgās mantas — pa lielākai daļai karavānu tēja — laimīgi atvestas.
Šis vīrs bija protestants un te mani ultrakatoliskie Varšavas varoņdarbi neizpelnītos atzinību, tāpēc es uzdevos par vienkāršu nabaga valodas skolotāju, kas gribētu braukt uz Angliju.
Rīgas ostā patlaban atradās kāds angļu kuģis. Tirgotājs, pateicīgs par vērtīgo preču labo atvešanu, ieteica mani kapteinim. Trīs dienas vēlāk es jau šūpojos Baltijas jūrā un astoņas dienas vēlāk izkāpu Fokstēnā.
Tirgotājs man bija iedevis vēstules uz Edinburgu. Es devos turp un kļuvu par franču valodas skolotāju.
Tā pienāca 1772.gads un manas dzīvības 28. gads. Sāku nodarboties ar rakstniecību un izdevu savu pirmo grāmatu „ Vergu ķēdes". Gadu vēlāk iznāca Helvēcija pēcnāves darbs, uz kuru es atbildēju ar savu grāmatu „Par cilvēku".
Tas viss man tomēr ienesa tikai sausu maizi. Laiku pa laikam gan saņēmu no kāda bagāta angļa vai augstmaņa, kuru filozofiskie uzskati sakrita ar maniem, pa zelta tabakas dozei, bet tiklīdz tā bija pārdota un saņemtā nauda „apēsta", es atkal varēju iet ubagot. Beidzot nolēmu atgriezties Francijā. Kā ārsts es te iekļuvu galmā. Mana grāmata par galantām slimībām ļāva iepazīties ar Artuā grāfu, kurš mani pieņēma savā namā par zirgu ārstu.
Tagad man ir četrdesmit divi gadi. Esmu novecojis darbā, ciešanās, rūpju pilnās dienās un bezmiega naktīs, bet es esmu jauns savās atriebības slāpēs un cerībās. Esmu ārsts, taču mani pacienti ir tikai prinča zirgi. Bet nāks laiks, kad Francija būs tik slima, ka beidzot tomēr griezīsies pie manis pēc palīdzības un tad — varat man ticēt — tad es viņai tik ilgi laidīšu asinis, kamēr viņas dzīslās vien vēl būs kāds piliens karaļu, prinču vai aristokrātu dārgās sulas.
Un nu, skaistais un stiprais vīrs, — te nu jūs mani redzat: miesīgi un garīgi sakropļotu, vienaldzīgu pret visu, kam kāds sakars ar jūtelību. Skaists es izgāju, neglīts atgriezos mājās. Es biju pret cilvēkiem labvēlīgs, nu esmu kļuvis nežēlīgs. Biju filozofs un monarhists — tagad esmu spiritists „un republikānis.
Es nenoliedzu Dievu kā Visuma iemiesojumu, kā inteliģences kopsummu, kas matērijai dod dvēseli; bet es noliedzu Dievu kā debesu būtni, kas rūpējas par šīszemes skudrām, par cilvēcīgiem smidžiem.
— Arī tas jau ir kaut kas, — smaidīdams teica Dantons. — Un kas notika ar Obiņska jaunkundzi?
— Neesmu nekā par viņu dzirdējis… Bet nu, pilsoni Danton, vai nu vēl tu brīnīsies par maniem vārdiem, ka patiesībā man ir tikai laba atmiņa un ka rakstnieka fantāzija bieži vien bijusi dzīvo atmiņu atstāstījums? Vai tev vēl jābrīnās, ka es — fantāziju un atmiņas sakausēdams — rakstu poļu romānu par jaunā Patocka likteni?
— Protams, ka ne, — atbildēja Dantons. — Turpmāk nekas vairs ne- radīsmanl izbrīnu, vienalga, vai nu jūs nodarbosities ar filozofiju, fiziku, spi- 12* ritismu vai rakstniecību, tomēr… tomēr… es katru reizi brīnīšos, kad jūs mani atkal cienāsit ar tik sliktām brokastīm, brīnīšos, ja atkal redzēšu, ka jūs ar savu virtuveni — ja pareizi dzirdēju, viņu sauc par Albertīni — esat tik draudzīgās attiecībās, un sevišķi es brīnīšos, skatoties uz jūsu netīrajām rokām.
— Kāpēc tad?— naivi jautāja Marats.
— Tāpēc, ka vīrietis, kuram bija laime tik maigi iemidzināt nesalīdzināmo Cecīliju Obiņsku, kņaza Obiņska meitu, ka viņam gan visu mūžu vajadzēja sevi pašu turēt cieņā — kā priesterim savu altāri, uz kura tas kvēpinājis upura iekšas.
— Tas ir bērnišķības, — Marats atbildēja un nicīgi paraustīja plecus.
— Varbūt, ka izklausās bērnišķīgi, bet tas vismaz būtu tīrīgi, un, kā itāļi saka, tīrība jau esot puse no tikuma. Un tā kā jums neviens vesels tikums nepiemīt, tad vismaz šo tikuma pusi jūs varētu piesavināties.
— Dantona kungs, — Marata mierīgi atbildēja, tīrīdams savu svārku no maizes drupatām un piena lāsēm, — kas grib apstrādāt tautu, tam ļoti jāsargas turēt pārāk baltas rokas.
— Ak, kam gan daļa gar roku baltumu, — atteica Dantons, — ja tikai tās ir spēcīgas… Lūk, apskatiet manas!
Viņš pacēla Maratam pie deguna savas spēcīgās, baltās un resnās ķepas.
Marats, kurš dabīgās priekšrocības nevērtēja visai augsti, bija tomēr spiests šīs dūres apbrīnot.
— Pilsoni Marat, — turpināja Dantons, — tu esi mācīts novērotājs. Ar tavu atļauju es tevi izmantošu kā lāci, ko rāda pie ieejas zvērnīcā, lai ievilinātu ziņkārīgos. Tava āriene vērsīs uz sevi pūļa uzmanību, un lielās svētku dienās tu stāstīsi publikai par Obiņskas un Obiņska cietsirdību. Staļļa puisim mēs uzcelsim svētnīcu un cietumsargam altāri. Bet vispirms tev jāatstāj šis kambaris, kurā tu dzīvo; tas nav piemērots un ir tevis necienīgs miteklis. Tāds republikānis kā tu — un atrasties Artuā grāfa staļļa kalpu algas sarakstos! īsts Fabricijs un tomēr prinča rokaspuisis! Ārsts, kurš visai Francijai grib nolaist asinis, nedrīkst aptraipīt savu lanceti pie valdnieku zirgu ādas! Nē, tas būtu kauns!
— Jums viegli runāt, — atteica Marats, — jūs grasāties vai apskaust manu trūcīgo vietiņu un plāno kafiju, bet pats norijat piecdesmit luidorus uzreiz. Ar to, ko jūs vakar vienā stundā noplītējāt, es iztieku veselu gadu.
— Atvainojiet, atvainojiet, meistar Diogēn, bet jūs esat mazliet nepateicīgs!
— Nepateicība nav nekas cits kā sirds neatkarība, — atbildēja Marats.
— Bet še par sirdi nemaz nav runa.
— Par ko tad?
— Par vēderu! Vakariņas taču bija vienreizēji labas, kāpēc tās pēc ēšanas nozākāt? Vai tāpēc, ka jau ir sagremotas un šai dienai nav pāri palicis nekas cits, kā tikai laba ēstgriba; bez tam — vakariņas tika samaksātas ar prinča zeltu, tāpat kā manas nabadzīgās trīssimts sešdesmit piecas pusdienas samaksā kāds princis, vai ar zeltu vai kaparu… vai ar pastētēm vai melnu maizi, fazāniem vai ūdens zupiņu. Tas viss vienalga — ir un paliek kukuļošana!
— Ak ko! Stingrais Aristīds liekas ir aizmirsis, ka es tos piecdesmit luidorus saņēmu no abata Roja par padomu.
— Arī es savus divpadsmit simtus franku saņemu par dziedniecības padomiem, tikai ar to starpību, ka jūs savus padoņius dodat princim, bet es savus — zirgiem. Varbūt jums šķiet, ka tāpēc jūsu nopelni, salīdzinājumā ar manējiem, būtu kā viena stunda pret trīsdesmit piecām dienām?
Pie šiem vārdiem mazā vīra kakls piepūtās dusmās un skaudībā, žults dzirkstīja acīs kā fosfors un zilganās lūpas klāja putas.
— Skat, skat! — izsaucās Dantons, — tu jau gan stāstīji, ka esot ļauns; nepūlies to arī vēl pierādīt! Nāc nu, mīļais Patocki, salīgsim mieru.
Marats ņurdēja kā suns, kuram atdod viņa kaulu.
— Bez tam,- turpināja Dantons, - lai paliek, kā teicu: nevaru ciest, ka tu še ilgāk dzīvo, jo tu, draugs Marat, še tēlo pavisam nepiederīgu lomu!.. Ak, ja tas tev dara prieku, tad kļūsti vien atkal ļauns, bet mani neklausi. Tāds vīrs kā tu nedrīkst ēst tirānu maizi, par kuriem viņš — kā tu vakar klubā — stāstījis tik skaistas lietas… Tas, kurš pēc likuma ir tavs kungs… tikai neuztraucies atkal, es taču zinu, ka Marats nekalpo kungam… tātad — tavs mājastēvs,— Artuā grāfs varētu lasīt tavas runas par cilvēku tiesībām, viņš varētu tevi pasaukt un jautāt: Marata kungs, ko tad mani zirgi jums nodarījuši, ka jūs ņematies strostēt arī mani? Ko tad tu atbildētu?
— Es tad teiktu…
— Katrā ziņā kaut ko ļoti asu, jo neticu, ka tu atjautīgi atbildētu. Tajā brīdī tu arī zaudētu savu vietu — tā klājas visiem gudriem ļaudīm, kad tie saka patiesību. Tu, mīļais, redzi, ka ja gribi tālāk savu skaisto lomu tēlot, ja gribi attaisnot Fabrīcija Marata vārdu un nedarīt kaunu saviem
kūmām, tev jāapgāž karaliskais gaļaspods, jāatstāj zeltītās pils ailes un jārādās atklātībā kā patriotiskam trūkumcietējam. Tu nebūsi republikānis, ja to nedarīsi, un es tad neticēšu ne stāstam par Obiņski, ne par Obiņsku. Dari nu, kā pats zini!
Šos vārdus Dantons beidza ar skaļiem smiekliem un sirsnīgu dunku, kas Maratu gandrīz vai notrieca gar zemi.
Te piepeši no ielas atskanēja troksnis un kliedzieni. Pa logu varēja redzēt, kā staļļa kalpi bariem devās uz. vārtiem.
Marata miers nebija tik ātri satricināms; viņš aizsūtīja Albertīni uzzināt, kas ir noticis.
Dantons nebija tik lepns un vienaldzīgs: izdzirdis pirmo troksni, viņš steidzās pie loga, atrāva to vaļā un ar pazinēja ausīm klausījās čalā.
Kliedzienu cēlonis bija Brienna atkāpšanās un Neķēra atkaliecelšana.
Šī ziņa sacēla kājās visu Parīzi.