Drīz atgriezās Marata virtuvene, lai pastāstītu savam kungam, ko viņa dzirdējusi.
— Ak, cienītais monsieur, — viņa izsaucās, — tas gan ir jauks tracis!
— Tracis, jūs sakāt, mīļā Albertīne? — jautāja Marats un aplaizīja lūpas kā kaķis, kas gatavojas uzbrukt savam upurim, — un kas tad to traci taisa?
— Tie ir strādnieki, studenti un rakstveži; viņi sauc vienā saukšanā: „Lai dzīvo Nekērs!"
— Tur viņiem taisnība, jo Neķēra kungs ir ministrs.
— Bet viņi kliedz vēl citādi arī!
— Nu, pie velna, ko tad viņi vēl kliedz? Stāstiet jel!
— Ak, monsieur, ja tikai jūs būtu dzirdējis, kā strādnieki un rakstveži nolamāja Brienna kungu un tad… tad vēl; Lamuanjona kungu!
— Ko jūs sakāt! Mūsu cienīto valsts lielā zīmoga glabātāju? Jā, ko tad viņi par šiem kungiem saka?
— Viņi kliedz: „Ugunī Briennu! Ugunī Lamuanjonu!"
Marats un Dantons saskatījās.
Viens gribēja teikt: „Vai tikai šo nemieru cēlonis nav meklējams jūsu klubā, mīļais Marat?"
Bet otrs atbildēja: „Vai tik jūs ar prinča naudu neesat mazliet piepalīdzējis, mīļais Danton?"
Marats turpināja izprašņāt savu virtuveni:
— Uz kurieni tad šie labie ļaudis tagad dodas?
— Viņi teica, ka iešot uz Dofina laukumu, lai sadedzinātu Brienna kungu.
— Ko? Tie grib sadedzināt ercbīskapu?
— Ak, nē, dedzinās gan laikam tikai viņa bildi, — naivi atbildēja Alber- tīne.
— Vienalga, vai dedzina bildi vai pašu, interesants skats tas būs, — ierunājās Dantons. — Vai jums, mīļais Marat, nebūtu interese paskatīties?
— Man? Ak, nē! Tur var dabūt visjaukākos belzienus; policija ir nikna un uzbruks necilvēcīgi.
Dantons ar labpatiku apskatīja savas dūres.
— Lūk, jau tāpēc vien labāk esmu Dantons nekā Marats: es savu ziņkāri Varu apmierināt, jo daba man to atļauj.
— Bet man daba ieteic pirmām kārtām mieru.
— Nu, labi, dzīvojiet vesels! Es iešu paskatīties, kas tad īsti notiek Dofina laukumā.
— Un es pabeigšu rakstīt sava Patocka nodaļu: pašlaik esmu pie zaļas ielejas apraksta, pie brīnišķīgas, klusas, ziedošas ielejas…
— Ehē! — Dantons pielēca kājās, — vai tas neizklausījās pēc šāvieniem? Man šķita, ka būtu dzirdējis peletonu uguni. Ardievu, ardievu!
Viņš izdrāzās laukā.
Bet Marats apgrieza jaunu spalvu — tā bija greznība, ko viņš atļāvās tikai lielas labsajūtas brīžos — un turpināja mierīgi rakstīt.
Dantons bija pareizi redzējis un Albertīne stāstījusi taisnību. Sākās patiesi nemieri un ļaužu masas no visām pusēm plūda uz Dofina laukumu. Tur jau nepārredzams, arvien augošs pūlis viļņoja uz priekšu un atpakaļ un kliedza pilnā kaklā: „Lai dzīvo parlaments! Lai dzīvo Nekērs! Nost ar Briennu! Nost ar Lamuanjonu!"
Piepeši sākās elles troksnis. Šķindēja tūkstošiem pannas un kastroļi. Kas organizējis šo kaķumūziku, kas sakūdījis šo nemieru, kurš kā tūkstoš- zvīņaina čūska vijās pa visu Parīzi? Neviens to nezināja… 1788.gada 26.au- gustā, ap pulkstens sešiem vakarā — nevienam iepriekš neko nezinot — viss bija kā uz burvja mājienu gatavs…
Uz Dofina laukuma prāvā augstumā pacēlās no žagaru buntēm un oglēm sakrauts sārts. Uz šā sārta sēdēja salmu vīrs garā sarkanā svārkā un ar nožēlojamu seju.
Pie cepures bija uzraksts „Brienns", ko tur kāds no svinību rīkotājiem bija uzkrāsojis.
Šim nedzīvajam, liesmām nolemtajam upurim visapkārt slaistījās nemiernieki un nepacietībā auroja, jo bija nolemts gaidīt nakts tumsu, lai liesmas izskatītos skaistākas un steigā improvizētās svinības pievilktu vēl lielākas skatītāju masas.
Te laukumā ieripoja rati, kuros, neko nenojauzdams, sēdēja kāds garīdznieks. „Tas ir abats Vermons! Uz sārta šo nelieti!" ierēcās daži galvenie kliedzēji. Tūlīt pūlis ielenca ratus un izrāva no tiem laukā pārsteigto, drebošo priesteri, ko noturēja par ienīsto karalienes padomdevēju un Brienna draugu. Nelaimīgo aizstiepa pie sārta, lai dzīvu sadzedzinātu kopā ar salmu vīru.
Tajā brīdī cauri pūlim, pateicoties saviem platajiem pleciem, izspiedās kāds vīrs; kā sargādams tas izstiepa abas rokas pār abatu un sauca:
— Jūs, muļķi! Šis cilvēks nemaz nav abats Vermons!
— Ak, Dantona kungs, palīdziet, glābjiet mani! — lūdzās pārbiedētais garīdznieks.
Cik stipri arī pūlis netrokšņoja, taču Dantons bija troksni pārkliedzis.
— Kā? — iesaucās apkārtstāvošie, — vai šis vīrs nebūtu abats Vermons?
— Nē, nē, — spiedza nabaga priesteris, — es neesmu abats Vermons; jau pusstundu es kliedzu līdz nespēkam, lai jums to ieskaidrotu, bet manī neviens neklausās!
— Jā, kas tad jūs īsti esat?
— Tas ir abats Rojs! — iesaucās Dantons. — Abats Rojs tas ir, visiem pazīstamais jauno ziņu klāstītājs jeb abats ar trīsdesmit tūkstoš vīriem, kā viņu dēvēja Palērojālā, kad viņš vēl ik dienas zem Krakovas koka izklāstīja jaunākos Polijas notikumus, — viņš ir tas pats abats Rojs, niknākais abata Verrnona pretinieks, jūsu draugs ir šis abats Rojs!.. Jūs esat gan ievārījuši virumu: zaglim jūs ļaujat skriet, bet godīgo gribat dedzināt!
Un Dantons sāka tik skaļi smieties, ka arī apkārtstāvošo smiekli atbalsojās un radās vispārēja uzticība.
— Lai dzīvo abats Rojs! Lai dzīvo tautas draugs! Lai dzīvo abats ar trīsdesmit tūkstoš vīriem! — kliedza vispirms desmit, tad simts, beidzot tūkstoš balsis.
— Jā, jā, lai dzīvo abats Rojs, — sauca kāds kalējs, — un tā kā nu viņš ir mums pie rokas, tad lai uzkāpj uz sārta un liek Brienna kungam izsūdzēt grēkus.
— Un mums lai abats šo grēku stāstu skaļi atkārto, — piebilda kāds cits,— tas tik būs joks!
— Jā, jā. lai viņš liek Briennam sūdzēt grēkus! Lai Brienns biktē, pirms liesmas viņu aprīs! — sauca apkārtstāvošie.
Abats Rojs deva zīmi, ka grib runāt.
— Klusu! — nodārdēja Dantona pērkoņbalss, kas visus pārspēja.
— Klusu!.. Cst!.. Cst!.. Mierā! — atkārtoja pūlis.
Tik varenu iespaidu un pūli atstāja viena nelokāma griba, ka dažos acumirkļos jau bija pilnīgs miers.
— Kungi, — abats iesāka dzidrā, bet vēl mazliet drebošā balsī, — es ar prieku izpildīšu jūsu vēlēšanos un likšu notiesātam biktēt…
— Jā, jā! Labi! Bravo! Biktēt! Biktēt!
— Bet, kungi, man jūsu uzmanība jāvērš uz vienu lietu.
— Un kas tā būtu?
— Ka Sansas ercbīskapa kungs ir liels grēcinieks.
— Jā, jā! — smējās pūlis. — To jau mēs zinām!
— Tā kā viņš ir liels grēcinieks, tad, protams, viņam būs arī daudz grēku.
— Jā gan! Jā gan!
— Un biktēšana vilksies krietni ilgi… ļoti ilgi… varbūt pat tik ilgi, ka jūs šo labo vīru nemaz vairs nepaspēsit šodien sadedzināt.
— Nekas! Dedzināsim rīt!
— Tā gan,— turpināja abats,— bet jūs zināt mūsu krietnā policija, sardzes virsnieks…
— Pareizi, pareizi! Abatam ir taisnība! — auroja pūlis.
— Tāpēc mans ieskats būtu, ka labāk dedzināt ercbīskapa kungu šodien un bez grēku sūdzēšanas.
— Bravo! Bravo! Viņam taisnība! Mēs dezināsim tūlīt! Ugunī Briennu! Lai dzīvo abats Rojs! Lai dzīvo abats ar trīsdesmit tūkstoš vīriem! Uguni Briennu! Ugunī!
Pūlis tūlīt sadalījās divās daļās. Viena sarindojās dzīvā triumfa lokā, caur kuru abats, kurš tik tikko neatdeva dzīvību par savu kolēģi, varēja uzvaras un arī baiļu spārniem laisties projām; otrā daļa devās pie sārta, uz savām pannām un katliņiem atkal sākdama kaķukoncertu, kas ievadīja svinīgo autodafē.
Ar pulksteņa devīto sitienu kā uz mājienu iedegās sveces un lustras visos pret laukumu esošos logos; parādījās vīrs sarkanā uzvalkā, kam bija jātēlo bendi, ar degošu lāpu rokā un svinīgi viņš tuvojās sārtam; skaļās gavilēs augsti uzvērsmoja liesma un spokains sārtums apgaismoja apkārtstā- vošo sejas, kurās acis liesmoja drausmīgāk nekā sprakstēja sārts.