Sentantuāna priekšpilsētā, Montrē ielā atrodas stalts nams. Tas pieder Reveljona kungam, turīgam un visā pilsētas daļā iecienītam tapešu tirgotājam.
Viņa fabrika nodarbināja vairāk nekā piecsimt strādniekus, no tiem ikkatrs viņam deva peļņu piecas līdz sešas livras dienā un tātad palīdzēja ne tikai milzīgo kapitālu uzturēt līdzsvarā, bet arī ārkārtīgi vairoja.
Kā ievērojamam un iespaidīgam vīram, Reveljonam dabīgā kārtā bija daudz skauģu un naidnieku. Bet ja kāds ar vienu mājienu var iekustināt tūkstoš spēcīgu roku, tāds, it sevišķi saviļņotos laikos, nav nenozīmīgs pilsonis.
Un tā diena, kad Dofina laukumā dega sārts, patiesi bija saviļņota. Tās pašas dienas vakarā Reveljona kungs sēdēja savā ēdamzālē. Zāles sienas greznoja brīnišķas gleznas, kuru kopijas tapešu veidā ražoja tirdzniecībai.
Dārgie sudraba trauki, gan vairāk masīvi nekā eleganti, skaistā galda veļa, izšķērdīgie, bagātīgi piparotie ēdieni, dzidrais, tīrais vīns — tas viss kopā aicināt aicināja pie galda, kur jau sēdēja sešas personas.
Vispirms pats Reveljona kungs. Tad viņa divi bērni un sieva — priekšzīmīga dzīvesbiedre un māte. Beidzot vēl kāds vecs kungs un jauna meitene.
Vecais kungs bija tērpies garā, apšaubāmas, bet, domājams, kādreiz olīvzaļas krāsas svārkā, kura griezums bija skaitījies moderns pirms piecpadsmit gadiem. Šo svārku papildināja nonēsāts, izdilis lakats, kura vecums varēja būt aptuveni divdesmit gadu.
Vecais kungs neizskatījās trūcīgs, arī netīrs ne, bet vajadzēja patiesi būt lielai drosmei rādīties gaišā dienas laikā Parīzes ielās šādā uzvalkā, un vēl ar jaunu meiteni zem rokas.
Iegarena, šaura, pret deniņiem platāka galva, dzīvas acis, garš deguns, plata, ciniski smaidoša mute un plāni, balti mati piešķīra šim cilvēkam veca vīra izskatu, lai gan gados tas bija tik tikko pāri piecdesmitiem.
Viņu sauca Retifs de la Bretons. Šis vārds ne tikai toreiz bija plaši pazīstams un tautā iecienīts, bet ari pa daudzajiem gadiem nav izzudis līdz pat mūsdienām.
Vecā kunga uzticamo svārku rūpīgi sargāja un uzmanīja jaunā, līdzās sēdošā meitene.
Šo svaigo, nevainīgo bērnu, kas kā mākslīgs zieds bija uzdīdzis grāmat- drukātavas putekļos, sauca par Enženiju (nevainīgo), un dīvainajā romāna vārdā, ko kristībās bija izdomājis tēvs, izpaudās sirmgalvja īpatnība: viņš Enženiju mazāk mīlēja kā savu meitu, bet vairāk kā modeli, ko ar sajūsmu apstrādāja rakstniecībā.
Meitene tomēr visādā ziņā bija sava vārda cienīga: dzidri un maigi rudzpuķu zilajās acīs atspoguļojās viņas nevainīgā dvēsele, smaidošās pus- vērtās lūpas kā izbrīnā likās uzsūcam virmojošo ziedoņelpu; žilbinoši baltā āda, gaiši pelnu krāsas nepūderēti mati un skaistās, gan drusciņ pagarās rokas papildināja kopējo iespaidu.
Viņa bija tērpusies vienkāršā, neizrotātā linu uzvalkā — savā labākajā tērpā, bet jaunavīgais, kautri briedošais augums, atturīgās kustības un vaļsirdīgais smaids bija labākā vienkāršības rota.
Pašlaik Retifs stāstīja abām Reveljona meitām morāliskās pamācības un cītīgi tiesāja bagātīgās maltītes paliekas.
Reveljons, vairāk interesēdamies par savām meitām nekā par Retifa morāliskām pamācībām — jo viņš labi pazina stāstīja paša morālos trūkumus — nolēma pievirzīt Retifa uZmanību politikai.
— Jūs esat filozofs, — viņš iesāka tajā vieglajā toni, kādā labprāt runā garīgu vērtību un naudas īpašnieki. — Jūs esat filozofs, mīļais Retif, un varētu man, kamēr es sagremoju ēdienu, mazliet paskaidrot, kāpēc Francijā dienu no dienas samazinās nacionālā apziņa?
Šis ievads izsauca dāmās nepatiku, viņas piecēlās un kopā ar Enženiju devās dārzā parotaļāties.
— Neaizej pārāk tālu, Enženij! — sauca Retifs, kas arī piecēlās kājās un notīrīja maizes druskas no sava uzticamā svārka stūriem.
— Nē, mīļais tēv, es tūlīt būšu atpakaļ, — meitene atbildēja.
— Nu, labi, — noteica Retifs, juzdamies vai svētlaimīgs par šādu paklausību, tāpat kā visi tēvi, kas domājas vadām savas meitas, bet patiesībā ir to vadīti.
Tad viņš pagriezās pret Reveljonu.
— Mīļš bērns, vai ne, Reveljona kungs?! Tas ir manu pēdējo gadu iepriecinājums, mana vecuma atbalsts, mana tēva sirdsprieks un lepnums.
Un lielā svētlaimē Retifs de la Bretons pacēla acis ,pret debesīm.
— Klausieties, jums vajag būt sasodīti daudz priekam! — ar nekaunīgu mietpilsoņa vaļību piezīmēja Reveljons.
— Bet, godātais draugs, kāpēc? — jautāja Retifs.
— Tāpēc, mīļais Foblā, ka — ja drīkstu jūsu novērotājiem ticēt — jums esot vismaz kāds simts šādu mīlu bērnu.
Salīdzinot Retifu ar Foblā, Reveljons gribēja palielīties, ka ir lasījis Luvē d'Kuvrē jaunāko romānu, kas nesen bija iznācis.
— Ruso savā darbā ,.Atzīšanās" teicis patiesību, — atbildēja Retifs, redzami apmulsis no tapešu fabrikanta uzbrukuma, — kāpēc gan lai es necenstos, ja ne talantā, tad vismaz drosmē līdzināties šim lielajam vīram.
— Tātad, — čaloja tālāk Reveljons, — ja nu jums patiesi ir simts šādu bērnu kā Enženija, tad jau tā ir diezgan jauka ģimene un jums krietni jāsvīst, to uzturot… Bet tā kā nav iespējams ar bērnu radīšanu vien nodarbp- ties un jūs arī vairs neesat tajā vecumā, kad šīs nodarbošanās dēļ visu citu aizmirst, tad varbūt man, mīļais Retif, būtu atļauts jautāt, pie kāda darba jūs pašlaik strādājat?
— Es kopoju materiālus grāmatai, kas sadumpos visu Parīzi, — paskaidroja Retifs un ērti atgāzās savā sēdeklī.
— Ahā! — smējās Reveljons. — Jūs gribat Parīzi sadumpot? It kā tas būtu tik viegli panākams!
— Palēnām, palēnām, mīļais draugs, — ar pravietisku rakstnieka paļāvību atbildēja Retifs, — varbūt tas vieglāk panākams, nekā jūs domājat…
— Bet franču policija? Un karaspēks? Ticiet man, Retif, Parīzi sadumpot nav tik viegli!
Uz šo jautājumu Retifs neatbildēja vai nu tīši, vai nevērības dēļ, bet atgriezās pie pirmā Reveljona jautājuma.
— Jūs nupat man jautājāt, kāpēc Francijā samazinās nacionālā apziņa?
— Jā gan, un es vēlreiz jūs lūdzu to paskaidrot.
— Cēlonis ir vienkāršs: francūzis pa laikam lepojies ar saviem vadoņiem, viņiem tas uzticējies līdz pat Henrikam IV un Ludviķim XVI. Bet no Kārļa Lielā līdz Ludviķim XVI ir garš sprīdis, Reveljona kungs.
Reveljons smējās:
— Viņš ir lāga vīrs, mūsu Ludviķis XVI.
Retifs tik strauji paraustīja plecus, ka vecā svārka vīles nokrakšķēja.
— Lāga vīrs, lāga vīrs! Nu jūs pats atbildat uz savu jautājumu. Ja franči teic, ka viņu karalis ir liels vīrs, tad viņiem ir patriotisms, bet ja viņi karali sauc tikai par lāga vīru, tad viņiem patriotisma nav. Tā tas ir!
— Velna zellis, šis Retifs! — smējās Reveljons, — viņš vienmēr atradīs īsto vārdu, kas sasmīdina.
Reveljons bija maldījies. Retifs nesmējās un arī nevienu citu negribēja smīdināt. Viņš drūmu pieri turpināja savu domu:
— Un tad, nerunājot par karali, — ko jūs domājat par mazākiem vadoņiem, kurus dēvē par ministriem? Vai pret tiem jūs jūtat kaut drusciņ cienības?
— Ak, mīļais Retif, kas attiecas uz tiem, tad jums ir taisnība.
— Sakiet jel, ko lai domā, piemēram, par Egveljonu?
— Ir tiesa, Francijā nav vairs patriotisma, kopš mums tādi vadoņi… Paskat vien! Par to es patiesi vēl nebiju padomājis! Bet nu tas mani personīgi interesē.
— Cik tuvu tad jūsu personīgā interese te pieskaras? — Retifs ar ziņkāri jautāja.
— Mani grib iedabūt Parīzes vēlēšanu sarakstos. Ja tas izdodas un es tieku sarakstā… — Reveljons pakasīja aiz auss — tad man būs jārunā, jānāk klājā ar savu politisko ticības apliecību. Šim nolūkam es nevarētu atrast labāku tematu kā par nacionālās apziņas mazināšanos Francijā; pamatojumi, ar kuriem jūs šo bēdīgo parādību izskaidrojāt, man ārkārtīgi patika. Tos es izmantošu.
— Ak, — nopūtās Retifs,— tad man būs jāmeklē cits temats, ja šo, ar kuru es gribēju sadumpot Parīzi, jūs man nozvejojāt.
— Tas ir muļķīgi! Kā liekas, jums tāpēc radīsies zaudējumi?
— Ek, nieki, par kuriem nav vērts runāt, — Retifs noteica un nervozi pogāja savu svārku ciet un vaļā, — par šo jautājumu es varbūt būtu uzrakstījis tikai dažas lappuses.
— Pagaidiet! Pagaidiet!.. Velns! . — un Reveljons atkal pakasīja aiz auss, — varbūt, ka atradīsies kāds līdzeklis.
Retifs ausījās.
— Es ieteicu šādu izeju: jūs uzrakstiet brošūru un manuskriptu atdodiet man! Es tad stāšos publikas vietā, kas jūsu darbu lasītu, un — dodu jums savu godavārdu — es atpirkšu visus jūsu izdevumus un bez tam vēl ietaupīšu jums iespiešanas izdevumus. Vai tas jums ir pieņemams?
— Ir tikai viens šķērslis. Jūs droši vien nezināt, kā es savas grāmatas rakstu. Es tās salieku, tas ir, es esmu sacerētājs, burtlicis un iespiedējs vienā personā. Es ņemu rindmēru un tūlīt salieku spiežamos burtus, bet nerakstu vis ar spalvu burtu pie burta, vārdu pie vārda. Tā es diktēju burtlicim, kurš esmu es pats, arī iespiešana nekā nemaksā, jo pats esmu iespiedējs, un savu domu es dažās minūtēs varu redzēt svinā izlietu… Tas ir kā teikā par Atēnu, kas apbruņota izlēkusi no Zeva galvas. Bet tāpēc es neatraidu jūsu priekšlikumu.
— Jūs to pieņemat?
— Tas ir — es labprāt izmantoju iespēju, lai pasniegtu jums mazu dāvanu, mīļais Reveljon.
— Sakiet taču uzreiz, ka jūs manu priekšlikumu pieņemat, — iesaucās Reveljons nepacietīgs un priecīgs, ka varēs lepoties ar Retifa spalvām, — vairāk es nekā nevēlos… Tātad es saņemšu savu runu… ne visai garu, mīļais draugs, vai ne?.. Un tikai dažas frāzes par grieķu republikānisko iekārtu, tas, lūk, uz priekšpilsētas vēlētājiem atstāj neticamu efektu… Bet nu parunāsim par lietas veikalniecisko pusi… Sakiet vaļsirdīgi, mīļais draugs, cik jūs pagaidām domājat…
— O, o, — iesaucās Retifs, — par to nerunāsim! Arī rakstniecības amatam ir savi bezmaksas noņēmēji.
Šos vārdus Retifs izrunāja ar smagu nopūtu, kas nesaskanēja ar domāto augstsirdību, un reizē tik traģiski paraustīja plecus, ka svārkam pārsprāga viena vīle.
Beidzot Reveljons nolēma šo lietu nokārtot.
— Klausieties! — viņš teica. — Es tirgojos vienmēr, tā ir mana nodarbošanās un, pateicoties šai paražai, esmu kļuvis bagāts, bet par velti es nekā vēl neesmu gribējis. Ja jūs, piemēram, gribētu no manis kā dāvanu vienu tapeti, es to nedotu — bet es saku, dzīvo un ļauj citiem dzīvot. Par jūsu apdrukāto papīru es jums solu simt livru, jūsu istabai vienu tapetes rituli un Enženijai zīda tērpu.
Reveljons jau sen bija pieradis redzēt Retifu vecajā svārkā un tāpēc viņam neienāca prātā piedāvāt vecajam vīram arī jaunu uzvalku.
— Lai iet! — Retifs priecīgs iesaucās, — simts livru skaidrā, manai istabai tapetes un Enženijai jaunu zīda tērpu… Un tapetēm taču būs tēlu nospiedumi?
— Jā… grācijas un gadalaiki… Vai tie jums patiks? Brīnišķīgi kaili tēli!
— Velns! — norūca Retifs un dega no vēlēšanās ātrāk iegūt savās mājās grācijas un gadalaikus… — Bet, varbūt, bildes, kuras jūs man piedāvājat, būs Enženijai par… izteiksmīgām?
— Ko jūs gan domājat, — iesaucās Reveljons un savilka lūpas, — starp tām ir tikai viens tēls, kas varētu būt par izteiksmīgu, kāds skaists, spēcīgs jauneklis, bet liksim viņam pāri uzspiest vēl vairāk vīģes lapu. Un vienmēr taču jaunu meiteni nevarēs turēt iesprostotu svārku azotē. Vai tad jūs savu Enženiju negribat kādudien izprecināt?
— Ak, jo agrāk, jo labāk, mīļais Reveljona kungs! Pat attiecībā uz pūru esmu jau izstrādājis savu plānu.
— Tātad paliek… Jūs par savu brošūru saņemsit simt livru, Enženijai skaistu tērpu — to mana sieva izmeklēs, un Reveljona kundze tādas lietas prot — un tapetes ar grācijām un gadalaikiem… Es jums visu nosūtīšu, kad vien vēlēsities. Tikai jūsu adresi, mīļais Retif, es labi neatceros.
— Bernardīna ielā, līdzās Apaļajam laukumam.
— Ļoti labi… Un manuskriptu?
— Jūs saņemsit pēc divām dienām.
— Kāds ģēnijs! — iesaucās Reveljons, rokas berzēdams, — divās dienās izstrādāt runu, kas man palīdzēs iekļūt kandidātos un varbūt pat deputātos!
— Tas nu būtu nokārtots… Bet, mīļais Reveljona kungs, pasakiet nu lūdzu, cik jau ir pulkstenis?
— Nupat nosita astoņi.
— Jau astoņi? Tas jāsteidzas! Lai Enženija tūlīt nāk iekšā!
— Jel ļaujiet meitenei vēl kādu pusstundu parotaļāties ar manām meitām… Viņas atrodas dārzā… Paskatieties vien!
Tēvišķīgi smaidīdams, Reveljons atvēra durvis. No dārza atskanēja jauno meiteņu jautrās dziesmas.
Maigo vakara gaisu pildīja neļķu un rožu reibinošā smarža. Klausīdamies, pieliecis sirmo galvu, Retifs melanholiskā izjūtā stāvēja durvīs un raudzījās mundrajā jaunatnē, kuru baltās ēnas kustējās vakara puskrēslā.
Jauno meiteņu pievilcīgie stāvi spokainā pakrēslī modināja viņā atmiņas par paša jaunību, kas gan bijusi straujāka, bet ne tik tīra kā šīm maigajām būtnēm.
Vēl tagad vecā vīra acis šaudīja caur ziediem un vīnstīgām tik nemierīgas liesmas, kas varētu sabiedēt pat par tīro Enženiju drošākas meitenes.
Pēkšņi daiļo meiteni izrāva no rotaļām skarbā Reveljona balss un mazliet nedrošais Retifa sauciens. Enženija, maigi noskūpstījusi abas rotaļu biedrenes, steidzās iekšā.
Apmetuši ap mitrajiem, skopi atsegtajiem pleciem savu vienkāršo apmetni, vēl vienmēr no dejas aizelsusies, viņa paklanījās Reveljona kundzei, kura laipni uzsmaidīja, un Reveljona kungam, kurš uzspieda viņai uz pieres tēvišķīgu skūpstu, un tad ar drebošo, apaļo roku satvēra tēva elkoni vecajā, nodilušajā piedurknē.
Meitenes vēlreiz sirsnīgi atvadījās; tēvi atgādināja viens otram norunu un Reveljona kungs parādīja Retifam nedzirdēto godu, ka pavadīja viņu līdz pat ielai.
Tur cienīgais fabrikants atņēma savu strādnieku sveicienus, kas pulciņā dzīvi kaut ko pārsprieda. Tie acumirklī apklusa un apmulsuši izklīda.
Reveljons atņēma ne visai padevīgos sveicienus, tad sāka vērot laiku un debesis, kas dienvidos atplaiksnīja dīvainu sārtumu, līdzīgu ugunsgrēkam. Vēlreiz pamājis draugam Retifam. viņš atgriezās savā namā.