Rakstnieks Retifs, ceļā pārskaitīdams visus Reveljona namā iegūtos labumus un vezdams Enženiju zem rokas mājup, tomēr it labi novēroja arī apkārt notiekošo.
Viņš bija ievērojis Reveljona strādnieku apmulsumu.
Redzēdams strādnieku kustīgo skraidīšanu pa savām skudru alām, arī Retifs nojauta, ka tuvojas neparasts notikums un ka tam būs izcila nozīme.
Bet tiklīdz viņa fantāzija mēģināja atrast kādu šķietamu pieturu, tā tūlīt atdūrās pret rokām taustāmu neiespējamību. Ak, mīļais Dievs! Kas tad Parīzē varēja notikt? Neapmierinātība — nu, to jau te pazina simts gadu!
Te no krasta puses atskanēja briesmīgs troksnis.
Retifs bridi paklausījās, tad vilka savu meitu uz ielas labo pusi.
— Bet tēv, tas taču nav mūsu ceļš!
- Es zinu… Bet sekosim troksnim… Tur radīsies viela manam „Nakts- vērotājam".
Viņi nonāca līdz Morfondu krasta stūrim.
Pie jaunā tilta drūzmējās ziņkārīgie, ko še bija sadzinusi degošā salmuvīra svelme; sastājušies uz tilta, viņi korī dziedāja līdzi īstajiem nemierniekiem, kas lēkāja pa Dofina laukumu.
Sprakstošo liesmu apspīcļētās sejas, skatītāju pilnie logi, mirdzošo sveču gaisma un ķustīgās ēnas uz sarkanām namu sienām — tas bija drausmīgi skaists skats.
Retifs, būdams visa gleznainā cienītājs, nespēja apspiest priecīga pārsteiguma pilnu izsaucienu.
No līdzāsstāvošajiem izzinājis par notiekošo, arī viņš uzgavilēja reformā- tiskām idejām, kurām no šā sārta bija jāapgaismo visu Franciju.
Te pēkšņi lielā pūļa pašā vidū sākās ārkārtīga kustība, kas niknākos ercbīskapa Brienna dedzinātājus atsvieda pret to grupu, kurā atradās Retifs.
Pāri stāvošo galvām kļuva redzamas jātnieku patruļas trisstūrainās cepures un šur tur pazibēja zirgu plīvojošās krēpes.
— Sardze! Sardze! — no tūkstoš mutēm atskanēja baiļu saucieni.
- Ak ko, sardze divi! - ņirgājās pretim kaušļi, kas jau no bērnu kājas nicināja mierīgo policijas iekārtu.
Daļa skatītāju tomēr stūrgalvīgi turējās savās vietās, lai gan bailīgie visiem spēkiem centās izkļūt no pūļa.
Sardzes priekšgalā jāja komendants ševaljē Dibuā, drošsirdīgs un apdomīgs karavīrs, īsts vecās žandarmērijas virsnieku priekšstāvis, kas Parīzes nemieros vienmēr izturējušies tikpat mierīgi kā viņu zirgi.
Bet šovakar ševaljē Dibuā saņēma noteiktu rīkojumu: visiem līdzekļiem pretoties ercbīskapa salmuvīra dedzināšanai, sevišķi tāpēc, ka visam bija jānotiek Henriha IV cienīgās bārdas priekšā, kurš par šo notikumu šajā bārdā droši vien līksmi smaidīja.
Dibuā trupā bija aptuveni simt piecdesmit vīru; ar tiem viņš strauji iespiedās Dofina laukuma vidū un apstājās pie vēl degošā sārta, kas nemierniekiem noderēja kā aizsargs.
Ar izsmieklu un zobgalībām pūlis saņēma godājamo Dibuā un tā pavadoņus.
Viņš devās pie atsevišķām grupām un pavēlēja izklīst.
Smiekli un zaimi bija atbilde.
Dibuā paziņoja, ka ja pretestība turpināsies, viņš dos pavēli uzbrukt.
Šiem draudiem sekoja atbilde: akmeņi un spieķu sitieni.
Nu Dibuā griezās pie saviem ļaudīm, kas tūlīt lika zirgiem rikšot; attālākās grupas sagrāba paniskas bailes un arī gausākie bija spiesti steigties, tā samazinot skatītāju rindas. Nu jātniekiem radās kustības brīvība un drīz vien tie jau auļoja galopā. Neizsakāms apjukums radās vēl palikušajos skatītājos, un kā apsēsti tie grūstīja cits citu.
Retifs un Enženija bija pirmie, kas mēģināja bēgt, bet milzīgs ļaužu pūlis tos aizrāva katru uz savu pusi.
Retifs paklupa kādā kāju, roku, parūku un cepuru haosā, kur īpašnieki meklēja priekšmetus, bet priekšmeti savus īpašniekus.
Enženija izgrūda baiļu kliedzienu, kad piepeši jutās viena un mežonīgi bēgošā pūļa varai.
Ik uz soļa klupdama, no visām pusēm grūstīta, līdz nesamaņai saspiesta, viņa jau grasījās saļimt, kad uz viņas baiļu kliedzienu steidzās šurp jauns vīrietis, notriekdams zemē pa labi un pa kreisi visus, kas tam bija ceļā. Nokļuvis līdz Enženijai, viņš satvēra viņu ap viduci un ar neticamu spēku vilka sev līdzi.
— Ātri, jaunkundz, nāciet ātri! — sauca jaunais cilvēks.
— Ko jūs, monsieur, gribat?
— Gribu jūs izglābt no pūļa, jaunkundz.
— Kur ir mans tēvs?
— Ak, Dievs, kā jūs varat tagad jautāt pēc sava tēva, kad pati ik mirkli varat tikt samīta vai nospiesta! *
— Žēlīgais Dievs!
— Izmantojiet ceļu, kuru jums uz brīdi izlauzu.
— Bet mans tēvs, mans tēvs!
— Ātri, ātri! Sardze tūlīt šaus un lodes ir aklas… Nāciet, nāciet, jaunkundz!
Enženija vairs nepretojās, kad izdzirda zirgu pakavu samīto vaimanas
un patruļas lāstus, kas tumsā spraucās uz priekšu. Pēkšņi noknakšķēja pistoles šāviens; tas ievainoja plecā komendantu Dibuā.
Saniknots viņš komandēja:
— Uguni!
Jātnieki paklausīja.
Pēc pirmās zalves uz ielas bruģa palika desmit vai divpadsmit līķi.
Pa to laiku Enženija, sava svešā pavadoņa vilkta, tuvojās tam pilsētas iecirknim, kurā dzīvoja.
— Mans tēvs, kur ir mans tēvs? — viņa sauca ik uz soļa.
— Jūsu tēvs, mīļā jaunkundz, droši vien būs steidzies uz māju, cerībā 'ūs tur atrast. Kur viņš dzīvo? Kur tad jūs dzīvojat?
— Bernardīna ielā, netālu no Apaļā laukuma.
~ Labi, tad vediet mani uz turieni, — sacīja jaunais vīrietis.
— Ak, Dievs, es pārāk maz pazīstu Parīzi; nekad es viena neizeju un tad — esmu pašlaik tik apjukusi… Ak, mans tēvs! Mans nabaga tēvs! Kad tik viņam nav notikusi nelaime!
— Mīļais draugs, — jaunais cilvēks vērsās pie kāda gājēja, kas soļoja aiz viņa to pašu pusi, — vai jūs neparādītu mums ceļu uz Bernardīna ielu?
Svešais mēmi palocījās un gāja pa priekšu, drīzāk ar goddevīga vadoņa pazemību, kas klausa pavēlei, nekā ar garāmgājēja laipnību.
Pagājusi trīssimt vai četrsimt soļus, Enženija iesaucās:
— Ak, te jau mēs esam! Mēs jau esam uz tās ielas!
— Jauki!.. Un jūs, jaunkundz, gan esat apmierināta, ka atrodat savu māju?
— Jā, nu es to atradīšu.
Enženija paātrināja soļus. Jo tuvāk viņa nāca mājai, jo vairāk sāka trīcēt un drebēt.
Beidzot viņi nonāca līdz Retifa dzīvokļa vārtiem. Nams atradās vientuļas ielas tumšā stūrī, kuru vāji apgaismoja vienīgā, vēja šūpotā piekaramā lampa.
Nu tikai Enženija uzdrošinājās kautri ieskatīties sava glābēja sejā.
Tas bija jauns cilvēks ar smalkiem vaibstiem, elegantu stāvu; uzvalks — gan mazliet paburzīts, aristokrātiskās smaržas, kas plūda no viņa matiem, veļas un visa auguma, viss liecināja par augstmani. Kamēr Enženija viņu kautri uzlūkoja un kaut ko murmināja patejcībā, jaunais cilvēks uzmanīgi vēroja meiteni, atrada viņu skaistu un ar pārgalvīgiem skatieniem to arī lika saprast.
Enženija atbrīvoja savu roku no nepazīstamā glābēja elkoņa.
— Jūs pat neuzaicināt, lai es jūs pavadu augšā un pārliecinos, ka patiesi esat drošībā? — viņš jautāja drošā to aprindu toni, kas bija pieradušas neatteikties no savām vēlmēm.
— Mana tēva nav mājās, — atbildēja Enženija, — tāpēc es neuzdrošinos jūs ielaist istabā.
— Un kā jūs pati tur iekļūsit?
— Man ir sava atslēga… Ārdurvju atslēga.
— Labi, labi!.. Vai jūs arī zināt, ka esat ļoti, ļoti skaists bērns?
— Mans kungs! — Enženija viņu pārtrauca ar nopūtu, kurā izskanēja visas viņas sirdsbailes.
— Ko vēlaties?
— Es vai mirstu no bailēm par mana tēva likteni!
— Loti skaisti!.. Kā tad jūsu tēvu sauc?
— Viņš ir rakstnieks Retifs de la Bretons.
— Kā? Romānu „Fanšetes kājas" un „Pavestā zemniece" autors… Un jūs esat viņa meita? Un kā jūs sauc?
— Enženija.
— Ļoti jauks vārds, kurš jums piederas un kuram piederaties ari jūs.
Te svešais paklanījās un atkāpās dažus soļus, lai meiteni labāk novērotu.
Enženija šo kustību pārprata, noturēdama to par cienības parādīšanu.
— Nu man jāiet augšā, — viņa ierunājās, — un es vēl tikai gribētu lūgt pēc jūsu vārda, lai mēs zinām, kam mums tik daudz jāpateicas.
— Mīļā jaunkundz, — atbildēja jaunais cilvēks, — ceru, ka man vēl būs tas gods jūs redzēt.
— Ak, Dievs!
— Kas jums kait?
— Tas vīrs, kas tur paslēpies ēnā… Tas mums visu laiku sekoja un nu liekas mums uzglūn.
— Tas taču ir tas pats, kurš tik laipni mums parādīja ceļu.
— Bet ko tad viņš vēl grib, ja redz, ka esam nokļuvuši pie mērķa?.. Esat uzmanīgs, mans kungs, mūsu iela ir tukša un nomaļa.
— Nebīstieties, jaunkundz, šis vīrs ir no maniem ļaudīm.
Enženija drebēja bailēs, redzot nekustīgo spoku stāvam pie sienas. Sameklējusi atslēgu, viņa atsveicinājās no sava glābēja un gribēja jau iet iekšā, bet tas viņu vēlreiz atturēja.
— Man nupat kaut kas iešāvās prātā, skaistais bērns, — viņš teica.
— Kas tad, mans kungs?
— Jūsu nepacietība man neliekas visai dabīga. Tik ātri nemēdz šķirties no cilvēka, kas kaut kā ir pakalpojis, ja netiek gaidīts kāds cits.
— Ak, mans kungs… kā jūs tā varat domāt… — Enženija stostījās, sarkdama un atkal bālēdama.
— Nu, ir gadījušās dažādas neparastas lietas… Kāpēc gan skaistai meitenei lai nebūtu mīļākais?
Nokaunējusies un sabijusies Enženija steidzīgi atvēra vārtus un ieslīdēja tumšajā velvē.
Velti jaunais vīrietis mēģināja viņai sekot, tik veikli Enženija nozuda.
Vārti noslēdzās, atslēgai divas reizes apgriežoties.
— Kā zutis! — iesaucās jaunais cilvēks. — īsts zutis, kurš izslīd no rokām tieši tad, kad esi domājis viņu cieti turam.
Nu viņš pagriezās pret vīru, kurš stāvēja pie sienas un gaidīja.
— Ošēr, — viņš tam uzsauca. — Tu redzēji šo meiteni? Tu zini viņas adresi? Zini viņas tēva vārdu?.. Ievēro, ko tagad tev teikšu: šo meiteni man vajag dabūt!
— Jūs dabūsit, cienītais kungs, — godbijīgi atbildēja uzrunātais. — Bet es atļaujos jūsu karaliskajai augstībai aizrādīt, ka pašlaik Parīzes ielās nav visai droši, jo lejā pie Grēva laukuma vēl šauj… lodes ir aklas, kā jūsu augstība nupat teica mazajai jaunkundzītei.
— Nu, tad iesim. Bet ievēro labi šo adresi!
— Karaliskā augstība, varat uz mani paļauties.
— Vai tu arī domā, ka viņa gaida kādu mīļāko?
— Rīt man būs tas gods jūsu augstībai uz šo jautājumu atbildēt.