Divi cēloņi bija Enženijas steidzīgai iebēgšanai mājā: cerības un bailes.
Viņa baidījās no jaunā cilvēka uz ielas un cerēja uz citu jaunu vīrieti mājā.
Tāpēc viņa nepazīstamajam, kas to izglāba Dofina laukumā, tik ātri pateicās, ka to ievēroja pat glābējs un kļuva aizdomīgs.
Vīrs, kuru Ošērs nosauca par „karalisko augstību", bija izteicis dibinātas aizdomas.
Uzkāpusi pa divām kāpnēm augšā, Enženija tur patiesi atrada sēdam citu jaunu vīrieti, kurš piecēlās, tiklīdz izdzirda viņas soļus.
— Vai tā esat jūs, Enženijas jaunkundz? — viņš jautāja.
— Jā, Kristiāna kungs, es.
— Gaidīju jūs ar ilgošanos. Vai jūsu tēvs arī tūlīt nāks? Viņš laikam tuvākā tirgotavā pērk savu sveci?
— Mans tēvs vēl nav pārnācis… Ak, mans tēvs varbūt nemaz vairs nepārnāks!
— Jaunkundz, jūs to sakāt tādā balsī…
— Tad jūs laikam nemaz nezināt, ka uz ielas kaujas? Mani pašu gandrīz vai nošāva… Nabaga tēvs, varbūt viņš jau ir beigts!
— Ak, neraudiet, neraudiet! Vēl ir cerības!
— Mani izglāba, bet viņš…
— Jūs izglāba? Kas tad?
— Kāds jauns cilvēks… Ak, Kristiāna kungs, mans tēvs vēl joprojām nenāk!
— Vai vēlaties, lai es viņu sameklēju?
— Es to vēlētos, bet…
— Jaunkundz, jau sen es gaidīju šo mirkli, lai pateiktu jums vārdu, tikai vienu vienīgu vārdu. Es zinu, kur jūs šodien viesojāties; redzēju jūs ar tēvu iznākam no Reveljona nama; es steidzos pa priekšu, lai ātrāk būtu še un satiktu jūs pie kāpnēm.
— Bet, Kristiāna kungs…
— Ak, cik ilgi jūs kavējāties! Ar kādu nepacietību es jūs gaidīju! Cik bieži es neslēdzu ciet un vaļā savas istabiņas durvis, kuru tikai tāpēc še noīrēju, lai varētu šai namā svabadi staigāt. Ak, Enženijas jaunkundz, nu jau veselas sešas nedēļas es jūs redzu diendienā un jau trīs dienas es drīkstu ar jums slepeni sarunāties; bet ilgāk es tā vairs nevaru izturēt! Jums jāsaka, ko par mani domājat. *
— Es, Kristiāna kungs, domāju, ka jūs esat krietns un par mani labi domājošs jauns vīrietis.
— Un tas ir viss?
— Nu, ja… istaba, kuru jūs šinī namā esat noīrējis, pats te nedzīvodams, uzvalks, kādu jūs parasti laikam nevalkājat, steiga, ar kādu jūs no manis prasat to, pie kā mēs, sievietes, tikai ar laiku pierodam… īsi sakot, jūs, Kristiāna kungs, gan skaidri lasāt savā sirdī, bet es ar savu vēl neesmu skaidrībā.
— Gribēju, jaunkundz, jums aizrādīt, ka ja kaimiņi ieraudzīs mūs še pļāpājam, par jums var sākt tenkot.
— Nu, tad dzīvojiet vesels, Kristiāna kungs!
— Kā, jūs man neatļaujat pat uz brīdi ieiet jūsu istabā parunāties?.. Ak, jaunkundz, tad jūs mani nemīlat!
— It kā jūs varētu iemīlēt tik drīz!
— Es gan jūs iedomājos jūtīgāku; jūsu acis stāsta pavisam ko citu.
— Kāds kāpj no augšas lejā… ejiet!
— Tā ir tā ziņkārīgā vecene, no kuras es īrēju istabu… Ja viņa ir mūs redzējusi…
— Ak, Dievs, nu ejiet jel projām, ejiet!
— Bet arī apakšā kāds atver durvis… Ko nu lai dara?
— Ak, Dievs, nu par mani slikti domās, un es taču droši vien neesmu neko ļaunu darījusi, — vaimanāja Enženija.
— Ātri, ātri jūsu istabā! Vecā nāk lejā un kaimiņš no lejas augšā.
Baiļu dzīta, Enženija ātri atvēra savas istabas durvis un Kristiāns iesteidzās
viņai pakaļ.
Tad abi nobultēja durvis, — Kristiāns ar pukstošu sirdi, bet Enženija gandrīz vai izmisumā, kas vēl pavairojās rūpēs par tēvu.
Piepeši trepēs atskanēja steidzīgi soļi un spēcīga balss skaļi sauca:
— Enženija… Enženija! Vai tu te esi?
— Mans tēvs, mans tēvs! — atsaucās meitene priekā un bailēs.
— Tad atver jel! — sauca Retifs.
— Ko nu lai darām? — čukstēdama Enženija jautāja jauneklim.
— Atvērsim, — Kristiāns atbildēja un atvilka bultu
Retifs ieslīga savas meitas apkampienos un raudāja no prieka.
— Tātad mēs abi esam glābti! — gavilēja vecais.
— Jā, tēv, lai slavētas debesis!.. Bet kā tu izkļuvi no pūļa?
— Mani notrieca gar zemi, mīdīja kājām, bet no lodēm es laimīgi izbēgu… Kad es atkal tiku augšā, tad skraidīju kā muļķis apkārt tevi meklēdams… saucu tevi vārdā… Ak, ko es izcietu ceļā, un tad, kad ieraudzīju tavu logu neapgaismotu! Bet, paldies Dievam, tu esi atkal še, pie manis… Saki jel, bērns, kā tu atkļuvi šurp?
— Kāds augstsirdīgs svešinieks izvilka mani no pūļa un atveda.
— Tu vēl neesi pat sev gaismu iededzinājusi… Nespēju nemaz izteikt, cik ļoti mani sabiedēja tavs neapgaismotais logs.
— Mīļais, labais tēv!
Un vēlreiz Enženija krita tēvam ap kaklu.
Viņa cerēja, ka Kristiāns izmantos šo brīdi un noslēpsies. Bet jauneklis, tieši otrādi, vēl vairāk panācās uz priekšu. Piepeši Retifs pāri meitas plecam pamanīja Kristiāna galvu, kurš viņu laipni sveicināja.
— Kas tad tas! — vecais iesaucās.
— Labvakar!
— Kā? Pie tevis ir kāds kungs?
Enženija murmināja nesaprotamus vārdus.
Kristiāns tuvojās vecajam.
— Es saprotu, — viņš teica, — ka tas jūs pārsteidz, atrodot mani še, pie jaunkundzes.
— Un tumsā? — piebilda Retifs.
Šis „tumsā" uzgūlās nabaga Enženijai uz sirds kā lietuvēns un viņa kaunīgi nolaida acis. ,
— Tas ir, — turpināja Retifs, — ņemot vērā, ka jūs varbūt esat tas svešais manas meitas glābējs; Ja tā, tad jūsu priekšā stāv cilvēks, kurš visu mūžu būs jums pateicību parādā.
Jauneklis neapmulsa. Kamēr Enženija drebošām rokām aizdedzināja sveci, viņš turpināja:
— Es tikai nupat še ierados, lai jūsu meitai atzītos savā mīlā.
— Oho! — pārsteigts iesaucās Retifs. — Jūs tātad jau pazināt Enženiju?
— Ak, jau sen, monsieur!
— Un es par to nekā nezināju!
— Arī jaunkundze nekā nezināja… Tikai trīs reizes man ir bijusi laime ar viņu sarunāties un pat tad nejauši.
— Patiesi? Un kur tad?
— Es šinī namā apdzīvoju istabu…
Retifs klausījās arvien pārsteigtāks.
Kristiāns turpināja:
— Esmu zeltkalis un man ir pieklājīga iztika.
Retifa pelēkās acis vēroja jaunā cilvēka rokas.
— Cik jūs pelnāt? — viņš jautāja.
— Četras līdz sešas livras dienā.
— A, tā ir laba alga!
Retifs ne uz brīdi nenolaida acis no jaunā cilvēka nepacietīgi berzēja savus zeltkaļa amatam pārāk baltos citu, bet tad iebāza rokas kabatā.
Brīdi Retifs klusēja.
— Un jūs atnācāt šurp, lai pateiktu manai meitai, ka atkal iesāka.
— Jā, mans kungs, es pienācu tieši tad, kad jaunkundze slēdza vaļā durvis; lūdzu atļauju ienākt arī iekšā.
— Un Enženija jums to atļāva?
rokam. Kristiāns pirkstus citu gar
to mīlat? — viņš
— Mēs runājām par jums, jo viņa par jūsu likteni ļoti baiļojās…
Retifs stingri paskatījās savā meitā, kas bija sarkana kā roze. Viņas acis neapzinīgi kavējās pie jaunā cilvēka.
Retifs saņēma Kristiānu pie rokas.
— Tagad es pazīstu jūsu jūtas, - viņš teica, - un nu vēlētos vēl iepazīties ar jūsu nolūkiem.
— Es lūdzu Enženijas roku, ja… ja viņa varētu mani mīlēt.
— Tā, tā… Kā jūs sauc?
— Kristiāns.
— Kristiāns… Kristiāns… Tas taču nav nekāds vārds.
— Tomēr, tomēr… Tas ir mans vārds.
— Tas skan pārāk sveši.
— Patiesībā es arī esmu tāds pusārzemnieks — mana māte ir poliete.
— Un jūs esat strādnieks?
— Man jau bija gods jums par to stāstīt, — pārtrauca Kristiāns, pārsteigts un nemierīgs par vecā izprāšņāšanas tieksmēm.
Enženija nosēdās pie galda, bet Kristiāns sekoja vecajam.
— Te nu jūs redzat manu darbistabu, — stāstīja rakstnieks, ievedis jaunekli blakuskambarī, kura sienas klāja izbālējuši kapargriezumi un portreti. — Pie šīs sienas ir to attēli, kuriem es pateicos par savu dzīvību, bet šo portretu tēliem es kādreiz esmu devis dzīvību. Šajās pasteļgleznās attēloti mans tēvs, māte, vectēvs un vecmāte. Tie kapargriezumi rāda interesantākās ainas no maniem romāniem. Mani vecāki un vecvecāki bija un vēl šobrīd ir cienījami zemnieki, īsti tautas bērni, kaūt gan, kā jūs jau zināt, es apgalvoju, ka mēs esam ķeizara Pertinaka pēcnācēji.
— To es nezināju, — mazliet apmulsis atbildēja jauneklis.
— Tas tāpēc, ka jūs neesat lasījis manus darbus, — sausi turpināja Retifs. — Savos rakstos es uzrakstījis ģenealoģiju un neapgāžami pierādījis, ka mana ģimene ir ķeizara Pertinaka pēcnācēji. Arī vārds to pierāda, jo Retifs jeb Restifs franču valodā nozīmē pastāvīgais, stūrgalvīgais un to pašu nozīmē latiņu valodā pērtinax.
— To es nezināju, — atkārtoja Kristiāns.
— Par to jums arī var būt maza interese; kāda dala gan jums, zeltkalim, vai jūsu sievastēvs cēlies no ķeizariem?
Kristiāns nosarka, redzot uz sevi vērsto vecā pētīgo skatienu, kas centās ieurbties viņa sirds noslēptākajos kaktiņos.
— Bet jūs tas gan pārsteigs, — Retifs stāstīja tālāk, — ja es jums teikšu, ka manās dzīslās ķeizaru zilās asinis ir pilnīgi izzudušas un palikušas tikai zemnieku sarkanās. Ja pēc manas meitas tīkotu kāds ķeizars, es viņam to nekādā gadījumā nedotu. Esmu apgāzis visu ģenealoģijas kāpšļu rindu un man zemnieks šķiet visu aristokrātu ideāls. Saradoties ar kādu karali es uzskatu par pazemojumu un pat ar- parasto muižnieku negribētu ielaisties nekādās darīšanās.
Pēc šiem vārdiem Retifs atkal pētīgi paraudzījās uz jaunekļa rokām un seju.
— Ko jūs par to sakāt? — viņš beidzot jautāja.
— Viss, ko jūs nupat stāstījāt, — atbildēja Kristiāns, — ir gudri un prātīgi teikts, tikai liekas, ka jūs savus aizspriedumus pārāk patvarīgi un gandrīz vai tirāniski nostādāt uz galvas.
— Kā jūs to domājat?
— Pēc mana prāta filozofija dara pareizi, vienas zināmas šķiras muižniecību noliegdama, bet atsevišķiem teicamiem izņēmumiem arī filozofi nevarēs liegt cienību.
— Katrā ziņā. Bet ko jūs ar to gribat pierādīt?'
— Neko, itin neko! — Kristiāns steidzīgi atbildēja.
— Dīvaini! Jūs, vienkāršs zeltkalis, slavējat muižniecību!
— Tāpat kā jūs, ķeizara Pertinaka pēctecis, to peļat.
Retifs bija uzveikts, bet apmierināts.
— Jums ir daudz asprātības, Kristiāna kungs, — teica vecais.
— Ja tās pietiek, lai jūs saprastu, tad vairāk es nevēlos.
Retifs smaidīja.
Ar šo glaimojošo atbildi Kristiāns bija ieguvis nākamā sievastēva labvēlību.
Bet to Retifs negribēja, viņš taču bija tas, ko viņa vārds franču valodā, ko Pertinaks nozīmēja latīņu valodā — stūrgalvīgais!
— Atzīstaties vien vaļsirdīgi, — viņš teica Kristiānam, — jūs, kā jau visi citi jaunekļi, esat tikai tāpēc te atnācis, lai mana meita jūsu iemīlētu — vairāk neko jūs negribat!
— Jūs maldāties, jo nupat es lūdzu viņas roku.
— Nu, tad vismaz to atzīstat: jūs taču zināt, ka Enženija jūs mīl?
— Vai lai runāju atklāti?
— Ja katrā ziņā vēlaties, tad runājiet!
— Monsieur, ja jūsu meita pret mani ko jūt, vai tāpēc jūs gribat viņu padarīt nelaimīgu?.. Par sevi es nerunāju, kaut gan varbūt arī es būtu tik daudz vērts, ka par mani runā.
— Ahā, — iesaucās Retifs, notvēris vārdu, kuru jau ilgi gaidīja, — jā, jā! Jūs esat vērts… pat ļoti daudz vērts… Tas jau ir tas, ko es jums varu pārmest… Jūs taču esat par daudz vērtīgs.
— Bez ironijas… es jūs lūdzu!
— Tā nav ironija, mīļais monsieur. Jūs zināt manus noteikumus, manu ultimātu, kā politikā mēdz izteikties.
— Atkārtojiet vēlreiz, — lūdza dziļi noskumušais jauneklis.
— Amatnieks, tirgotājs, tie ir vienīgie precinieki, kas drīkst cerēt uz manas meitas roku.
— Es taču esmu amatnieks! — vilcinādamies atbildēja Kristiāns.
Bet Retifs paceltā balsī iesaucās:
— Jūs — amatnieks? Tirgotājs? Aplūkojat savas rokas un tad dodiet pats par sevi spriedumu!
Un Retifs ar majestātisku kustību pārmeta sava apdilušā svārka abus stūrus vienu pār otru un paklanījās pret jauno cilvēku ar tādu izteiksmi, kas necieš ne iebildumus, ne pretrunas.