Kad nabaga Kristiānu ķeizara Pertinaka demokrātiskais pēctecis tikpat kā bija izsviedis laukā, viņš steidzās atpakaļ tajā istabā, kurā satikās ar Retifu.
Tur, pret galdu atspiedusies, jau kopš tēva un mīļotā aiziešanas drebēdama sēdēja Enženija. Sirds viņai nevaldāmi sita.
Arī Kristiāns drebēja, arī viņa sirds sita tikpat nevaldāmi.
— Dzīvojiet vesela, jaunkundz! — Kristiāns iesaucās. — Dzīvojiet vesela… jūsu tēvs ir nežēlīgākais un nepielūdzamākais cilvēks pasaulē!
Enženija saslējās kā atspere un paskatījās tēvā ar savām dzidrajām, izteiksmīgajām acīm, kurās dzirkstīja — ja ne izaicinājums, tad vismaz enerģisks protests pret tēva rīcību.
Retifs paraustīja plecus, it kā gribēdams nokratīt tuvojošos vētru; tad viņš Kristiānu pieveda pie kāpnēm, laipni no tā atsveicinājās, tad durvis noslēdza un vēl aizbultēja.
Atgriezies istabā, viņš atrada Enženiju tādā pat stāvokli kā atstājis, — stāvam tāpat nekustīgi pie degošās sveces. Viņa neteica ne vārda.
Retifs jutās neveikli. Viņam nebija viegli noraidīt kādu Enženijas vēlēšanos, bet vēl grūtāk viņam būtu atteikties no saviem aizspriedumiem.
— Vai tu uz mani dusmojies? — viņš pēc laba brīža jautāja.
— Nē,— Enženija atteica, — man nav tiesību dusmoties.
— Kā, tev nav tiesību?!
— Vai tad tu neesi mans tēvs? ;
Šos vārdus Enženijā izrunāja ar rūgtumu un ironisku smaidu.
Retifs sarāvās, pirmo reizi viņš pie Enženijas pamanīja tādu toni un smaidu.
Piegājis pie loga, viņš to atvēra un paraudzījās laukā. Kristiāns lejā vēra ciet mājas durvis, tad lēniem soļiem un nokārtu galvu gāja projām.
Katrā jaunekļa kustībā bija vērojams izmisums.
Uz bridi Retifa galvā pazibēja doma, ka varbūt viņš-maldījies un Kristiāns tomēr ir amatnieks.
Bet tūlīt viņš atcerējās izmeklēto valodu, baltās rokas un aristokrātisko smaržu, kas strāvoja no visas jaunekļa personības.
Tāds pielūdzējs nevarēja būt zeltkalis. Viņam vajadzēja būt augstmanim.
Tik daudz bija skaidrs, ka jaunā cilvēka mīla pret Enženiju ir pietiekami stipra, lai viņš mēģinātu vai nu ar varu sasniegt mērķi, vai arī izmisumā padarītu sev galu.
Retifs baidījās, kā ja lieta ņemtu tādu virzienu, kādi tad viņam būtu pārmetumi!
Un kādās briesmās viņš dotos, ja saceltu pret sevi sērojošās ģimenes īgnumu un atriebību…
Vismaz vienā ziņā Retifs gribēja mazgāt rokas nevainībā: viņš vēlējās pārliecināties, ka Kristiāns nav amatnieks, jo par to viņš šaubījās.
Viņā brieda drošsirdīga apņemšanās. Paķēris cepuri un spieķi, tas steidzās pa kāpnēm lejā.
Enženija laipni uzsmaidīja tēvam — vai nu nojauzdama viņa pārdzīvojumu, vai pati nevarēdama ilgi glabāt sirdī sarūgtinājumu.
Šis smaids veco iedrošināja vēl vairāk un viņš kā piecpadsmit gadus vecs zēns noskrēja lejā pa kāpnēm.
Ārā bija tumša nakts, klusa un tukša iela. Šis apstāklis veicināja Retifa nodomu.
Jauneklis gāja savu ceļu, ne reizes neatskatījies uz Bernardīna ielu, lai gan tur atstāja to, kura viņam nozīmēja dzīvību.
Retifs viņam sekoja apmēram piecdesmit soļu attālumā. Viņš redzēja jaunekli nogriežamies uz Svētā Mišela tiltu un uzliekām kāju uz margām.
Jau vecais gribēja kliegt, lai atturētu Kristiānu no lēciena Sēnā, te Dofina laukuma puses atskanēja divkārt stipra satracinātā pūļa trokšņošana… pēkšņi cauri troksnim nodārdēja briesmīgs sprādziens.
Negaidīts nolikums izjauca abu naktsstaigātāju ceļus.
Kristiāns nokāpa no margām un skriešus devās uz Dofina laukumu, tieši pretim lodēm.
„Viņš savu nodomu mainījis," — nodomāja Retifs, „nu viņš meklēs nāvi ložu krusā; viņš katrā ziņā ir augstmanis un nāve viļņos tam nav diezgan cildena."
Un Retifs sāka skriet pakaļ savam varbūtējam znotam, bet tas kā bulta izspiedās cauri bēgošo grupām un pulciņiem, kas, mežonīgi aurodami, šautenes un zobenus vicinādami, drāzās šurp.
Pēc sīvas cīņas sazvērniekiem bija izdevies Dibuā nodaļu vispirms atsist un tad piespiest bēgt.
Tieši šajā uzvaras gaviļu brīdī Kristiāns un Retifs de la Bretons nonāca burzmas vietā.
Bet uzvaras skurbums jau sāka gaist.
Steigā izsauktais karaspēks sagaidīja uzvarētājus pie Grēva laukuma ar tik spēcīgu uguni, ka gandrīz vai trešdaļa nemiernieku palika guļam uz laukuma. Šos šāvienus Kristiāns un Retifs dzirdēja pie Svētā Mišela tilta un tie jaunekli aizvilināja uz Dofina laukumu.
Morfonda kratmalā bija aizdedzinātas sardzes telpas un liesmu atspulgs apgaismoja visu upes aukšgalu līdz pat Luvrai. Tas radīja lielisku un drausmīgu skatu.
Bet sardzes telpās dedzinātāji bija aizmirsuši pielādētās kareivju šautenes.
Kad mazā namiņa jumts iegāzās kā krāterī, no iekšas piepeši atskanēja briesmīgs grāviens, kam sekoja ap divdesmit mazāki sprādzieni. Gandrīz vai reizē bailēs iekliedzās astoņas vai desmit balsis un atkal uz ielas bruģa palika vairāki mirušie un ievainotie.
Karstumā sardzes šautenes bija gājušas vaļā un ķērušas vairākas personas.
Kā pirmais no nejaušās lodes sabruka Kristiāns. Viņu šāviens ķēra gurnā.
Retifs šo notikumu nepamanītu, ja no visām pusēm šurp nesteigtos cilvēki, lai paceltu ievainotos.
Kāds milzīga auguma vīrs ar izteiksmīgu seju steidzās palīdzēt Kristiānam un pieskrēja vienlaikus ar Retifu.
Abi vīrieši, atrazdamies ievainotajam vistuvāk, izdzirda arī viņa pirmos vārdus. Vispirms tika jautāts pēc ievainotā vārda un dzīvokļa.
Pusnemaņā atrazdamies, jauneklis nemanīja, ka tuvumā atrodas Retifs de la Bretons.
— Mani sauc par Kristiānu, — viņš atbildēja, — un es esmu Artuā grāfa pāžs… Aiznesiet mani līdz staļļiem, tur ir atrodams ārsts.
Retifam paspruka kliedziens, kurā izpaudās ne tikai viņa līdzjūtība, bet arī aizdomu apstiprinājums.
Tā kā vairākas personas nesa ievainoto projām un Retifs redzēja, ka Kristiānam tiks sniegta palīdzība, jo spēcīgais vīrs, kurš ievainoto turēja, apsolīja, ka nesīs viņu pie Artuā grāfa staļļa ārsta, — Retifs sāka lēnām soļot mājup, pārlikdams, vai par notikušo stāstīt Enženijai, vai labāk ļaut nelaimīgai kaislībai izgaist aizmirstībā. Pēdējo — viltību — bieži izmanto tēvi, un dažreiz tiem nāk palīgā arī mīlētāju pašcieņa.