Dienu pēc briesmīgās eksplozijas, kad jaunā pāža un Enženijas dīgstošajai mīlai radās tik bēdīgas sekas, mēs redzam atkal to vīru, kas iepriekšējā vakarā slēpās Retifa nama spraugā, ieejam šinī namā gaišā dienas laikā.
Vīrietim varēja būt ap trīsdesmit vai trīsdesmit pieci gadi un viņš atgādināja sulaini bez livrejas. Seja tam bija neizteiksmīga, bet tomēr nekaunīga.
Viņš nēsāja tumšpelēku svārku bez nozīmēm un varēja tikpat labi būt pilsonis vai nama pārvaldnieks, kas svētdienas rītā pastaigājas, kā arī rakstvedis, kas ielūgts kāzās.
Vēl vienmēr gaidīdama no sava Kristiāna kādas ziņas, Enženija raudzījās ārā pa logu, kad minētais vīrs to lejā laipni sveicināja un tad nozuda tumšajā vārtu ailē, kura, ieskaitot arī sešpadsmit pakāpienus augstās riņķveida kāpnes, noveda pie Retifa de la Bretona dzīvokļa.
Izbrīnējusies par gluži svešā vīrieša sveicienu, Enženija tomēr nojauta, ka tas būs kāds nepazīstams tēva draugs, un, neko (aunu nedomādama, steidzās atvērt durvis.
— Retifs de la Bretona kungs? — svešais jautāja.
— Tāds še dzīvo, mans kungs, — atbildēja meitene.
— To es zinu; gribēju tikai lūgt, lai jūs pasakiet, vai ar viņu varu runāt.
— Es neticu. Mans tēvs patlaban strādā un tad viņš nevēlas, ka to traucē.
— Man patiesi žēl, ka atnācu nelaikā, bet mans ziņojums ir ļoti svarīgs.
Pie šiem vārdiem svešais neuzkrītoši pabīdīja Enženiju un arī pats iegāja
priekšistabā. Gribēdams pierādīt, ka nav tik viegli noraidāms, viņš nolika cepuri uz galda un spieķi ieslēja kaktā.
Enženija ar acīm sekoja katrai svešā kustībai un jutās nepatīkami pārsteigta.
Svešais to noprata.
— Lieta tā, — viņš beidzot iesāka, — ka to, ko gribēju Retifam de la Bretona kungam teikt, es varu arī jums pastāstīt.
— Ak, lūdzu, dariet to! Man būtu ļoti patīkami, ja nevajadzētu tēvu traucēt.
— Jā, jā, — turpināja svešais un uzmeta Enženijai tādu skatienu, kas meitenei lika nolaist acis, — varbūt ir pat labāk, ja es tā daru. Kas man sakāms, to mēs ļoti labi varam abi nokārtot un jūsu tēvam tur patiesībā nav nekāda daļa.
— Bet par ko tad ir runa? — Enženija nedroši jautāja.
— Par jums, jaunkundz.
— Par mani? — izbrīnējusies iesaucās meitene.
— Jā gan… es domāju, ka jūs esat diezgan skaista.
Enženija nosarka.
— Jūs atvainosit, mans kungs, bet es gan vēlētos zināt, ar ko man ir tas gods…
— Ak, jaunkundz, mans vārds jums neko neizteiks. Varbūt jūs viņu nezināt? Mani sauc Ošērs.
Galvu purinādama, Enženija palocījās.
Šis vārds patiesi neko neizteica.
— Es klausos, — Enženija pēc brīža sacīja.
— Jā, būtu gan… bet ir tomēr…
— Jūs stomāties?
Vīrietis sniedza meitenei pretim roku, bet viņa bailīgi atkāpās.
— To ir grūti tā tūlīt izteikt.
Atkal Enženija nosarka.
Šī sarkšana liekas kavēja svešniekam runāt.
— Nudien, — viņš pēkšņi iesaucās, — es tomēr labāk runātu nevis ar jums, bet gan ar jūsu tēvu.
Enženija redzēja, ka citādi netiks no svešnieka vaļā un piekrita:
— Esat tik laipns un brīdi uzgaidiet! Es tūlīt pateikšu tēvam, ka jūs vēlaties ar viņu runāt.
Un viņa iesteidzās tēva darbistabā, kur Retifs de la Bretons patlaban strādāja pie savām „Parīzes naktīm", kurām drīzumā bija jāiznāk.
Viņš stāvēja pie kastes, pa labi skatīdamies mazā, pierakstītā burtnīcā un — kā parasti — nevis rakstīja, bet salika burtus.
Retifs bija čakls strādnieks un sacēla elles troksni, ja viņu bieži traucēja, bet, vairākas stundas durvīm neiečīkstoties, viņš labprāt vēlējās pārmaiņas un rūca tikai izlikdamies.
— Nedusmojies, tēv, ka traucēju, — Enženija iegājusi teica, — bet te ir kāds svešnieks, kāds Ošēra kungs, kurš vēlas ar tevi runāt par kaut ko svarīgu.
— Ošēra kungs? - jautāja Retifs. — Tādu es nepazīstu.
— Nu, mīļais kungs, tad iepazīsimies tūlīt, — aiz Enženijas iesaucās kāda balss.
Retifs de la Bretons pagriezās un ieraudzīja virs meitas pleca svešā galvu.
— Kas tad ir? — ne visai laipni jautāja Retifs.
— Varbūt jūs atļausit sarunu ar jums divatā, — atbildēja Ošērs. .
Retifs de la Bretons pamāja meitai, lai viņa iziet. Ošērs ar acīm sekoja
meitenei, kamēr tā aizvēra durvis. Tad viņš atviegloti uzelpoja.
— Paldies Dievam! — viņš izsaucās. — Nu es jūtos daudz brīvāk! Šīs mīļās meitenes nevainīgā sejiņa man visus vārdus aizsprostoja kaklā.
— Kāpēc tad? — izbrīnījies jautāja Retifs.
— Tāpēc, ka man jums jājautā par kaut ko svarīgu.
— Un tas būtu?
— Vai jūsu meitas jaunkundze vēl pilnīgi pieder pati sev?
— Vai viņa pieder pati sev? — Retifs pārsteigts atkārtoja. — Pati sev?! Es jūs nesaprotu.
— Nu, tad es runāšu skaidrāk. Es atļāvos jautāt, vai Enženijas jaunkundzei varbūt ir vīrs vai mīļākais?
— Oho… mans kungs! — iesaucās Retifs, tulit saslejies par vairākām collām garāks.
— Es saprotu gan, - Ošērs nozīmīgi piebilda, - ka pirmā mirklī šāds jautājums var izlikties nepieklājīgs, bet galu galā tas tāds nemaz nav.
— Tā jūs domājat? — apjucis jautāja Retifs.
— Protams! Jūs taču katrā ziņā vēlaties, lai jūsu meita kļūtu bagāta un laimīga?
— Jā gan! Tāda vēlēšanās būs katram tēvam, kam meita šādā vecumā.
— Nu, redzat, Enženijas jaunkundze varēja paspēlēt savu laimi, ja viņa vairs nebūtu svabada.
Retifam likās, ka vīrietis pelēkā svārkā grib lūgt viņa meitas roku, un tāpēc apskatīja viņu no galvas līdz kājām.
— Hm, hm! — viņš rūca. — Bildinājums?
— Jā — bildinājums! Ko jūs no savas meitas domājat izveidot?
— Krietnu sievu, tāpat kā es no viņas esmu izveidojis krietnu jaunavu.
— Tas ir, jūs viņu gribat atdot par sievu kaut kādam amatniekam, māksliniekam, plikadīdam dzejniekam vai žurnālistam?
— Nu un tad?
— Tad?.. Es domāju, ka šādus bildinājumus jūs savai meitai būsit jau saņēmis pietiekami.
— Vēl vakar es tādu uzklausīju un tas bija viens no vispagodinošā- kajiem.
— Ja drīkstu cerēt, jūs taču to noraidījāt?
— Gribētu zināt, kāpēc tad jūs tā cerat?
— Tāpēc, ka es varu jums piedāvāt kaut ko labāku.
— Labāku?.. Jūs taču vēl nemaz nezināt, ko man piedāvāja?
— To man nevajag zināt, jo esmu jau iepriekš noteikti pārliecināts, ka mans priekšlikums ir labāks par jums vakar piedāvāto.
„Ahā," domāja vecais, „Enženija ir ļoti meklēta prece, jo labāk!"
— Bez tam es zinu vai, labāk sakot, uzminu…
— Kas bija precinieks?
— Mazs, jauns cilvēks. Bez līdzekļiem un amata.
— Piedodiet, viņš ir zeltkalis. Patiesībā — augstmanis.
— Bet es varu piedāvāt kaut ko labāku: kādu princi.
— Kas vēlas precēt manu meitu?
— Jā gan!
— Kāds princis?
— Tas viņš ir! Nu, jāizvēlas jums teikt — jā vai nē.
Retifa sirdī radās šaubas un asinis instinktīvi saskrēja vaigos.
— Viņš grib viņu precēt? — vecais neticīgi prašņāja.
— Jā — viņš grib viņu precēt.
— Princis — manu nabaga meitu?!
— Man negribētos apgalvot, ka viņš grib viņu precēt Dievmātes baznīcā, — atbildēja Ošērs, Retifa labsirdības un lēnprātības iedrošināts.
— Tā, mans kungs, bet kur tad viņš gribētu viņu precēt? — Retifs jautāja, cieši vērodams vīrieti.
— Ejat jel, — runāja Ošērs, draudzīgi uzlicis savu plato roku uz romāņu dzejnieka pleca, — atstāsim jokus, mīļais Retifa kungs, un ķersimies lietai pie saknes. Princis ir jūsu meitu redzējis — viņš mīl viņu.
— Kurš princis? — Retifs salti jautāja.
— Kurš princis? Kurš princis? — Ošērs atkārtoja, mazliet izsists no sliedēm vecā vēsās izturēšanās dēļ. — Ak, Dievs! Kāds ļoti liels, ārkārtīgi bagāts princis… īsi sakot… princis!
— Mans kungs… es nezinu, ko jūs ar to gribat teikt… bet jūs katrā ziņā solāt vai nu par daudz, vai par maz.
— Es jums tūlīt pateikšu, ko solu! Vispirms es jums solu naudu, daudz naudas, ārkārtīgi daudz naudas!
Retifs aizvēra acis ar tik noteiktu riebuma izteiksmi, ka Ošērs tūlīt steidzās piebilst:
— Nauda!.. Varētu domāt, ka visā mūžā jums ar to tik maz bijusi darīšana, ka jūs nemaz īsti nezināt, ko nauda nozīmē.
— Patiesi… acumirkli es pats labi neizprotu, vai es guļu vai esmu nomodā… Ja esmu nomodā, tad sev šķietu pārāk pacietīgs, jūs tik mierīgi uzklausīdams.
Retifs raudzījās apkārt, it kā kādu meklēdams, kas palīdzētu izsviest Ošēru laukā, bet viņš bija viens un spēkos nevarēja mēroties ar jauno, lokano vīrieti.
Vajadzēja pacietīgi klausīties tālāk.
Bez tam saruna viņu, tikumu aprakstītāju, varēja interesēt: viņš gribēja redzēt, cik jaunā, brīvības alkstošā paaudze bija mantojusi no vecās sabiedrības aristokrātiskās nekaunības.
Ošērs, nenojauzdams, ko Retifs domā, stāstīja tālāk:
— Nauda, mīļais Retifa kungs, citiem vārdiem runājot, nozīmē: dzīvokli lepnā namā, citā ielā; tad — pieklājīgas mēbeles. Ja es saku: pieklājīgas
mēbeles, tad taču jūs sapratīsit, ka es nedomāju jūsu ķirmju saēstās gultas un klibos krēslus. Nē! Par pieklājīgām mēbelēm es saucu atzveltnes ar īsto Utrehtas samtu, mēbeles no rožkoka, dārgus zīda priekškarus… Protams, ari sulaiņi, kas vasko grīdas un slauka putekļus; uz kamīna skaistu pulksteni, bufetes ar kristāla vai sudraba traukiem — pagrabu pilnu ar Burgundas vīnu tām dienām, kad jūs nestrādāsit, un Bordo tām dienām, kurās strādāsit.
— Mans kungs! Mans kungs! — sauca Retifs, galīgi apdullis.
— Pie velna, ļaujiet jel man izrunāt! Pie pieklājīgās iekārtas pieder ari skaista bibliotēka, — nevis vecas grabažas, kā jums te sakrautas uz neēvelētu dēļu stalažām, bet skaistas, labas grāmatas vai drīzāk sliktas grāmatas, jo tās jūs visvairāk mīlat, jūs romānu rakstnieku kungi, dzejnieki un žurnālisti! Voltērs, 2ans Zaks Ruso, pilnīga enciklopēdija, tūkstoš sējumu. Jūsu malkas kambarī milzīgi krājumi no karaliskajām mežniecībām, jūsu pieliekamā kambarī neizlietojami eļļas un sveču krājumi; jūsu garderobē ik drēbju gabals pāros, kā tas jums vēl nekad nav bijis; tāda tualete, kas jūs padarīs par piecpadsmit gadiem jaunāku un liks visām sievietēm uz jums atskatīties, kad iesit garām.
— Sievietēm?
— Jā gan… tieši tā, kā toreiz, kad vēl bijāt divdesmit piecus gadus vecs un devāties jaukajās pastaigās: Herkuless ar Genanta jaunkundzi un vēl trim citiem… Kā redzat, es jūsu grāmatas lasu, Retif de la Bretona kungs, kaut gan tās ir ļoti slikti iespiestas… Nu, jūs redzat, ka varat visu to dabūt, ko nupat uzskaitīju: dzīvokli, mēbeles, naudu. Jūs varat dabūt to un vēl vairāk, vai arī lai mani nesauc Ošērs!
— Bet visa tā gals?
— Gals?.. To jau jūs dzirdējāt: princis precēs jūsu meitu un dos visu to viņai kā kāzu dāvanu.
— Es domāju, — Retifs nikni sauca, uzvilcis savu melno cepurīti dziļāk uz pieres, — ka jūs ar mani dzenat jokus, bet varbūt jūs patiesi tādēļ esat atnācis, lai piedāvātu šo nekrietno veikalu?
— Nekrietno veikalu?.. Veikals tas gan būs, es tam piekrītu, tikai, tā teikdams, jūs maldāties: šis veikals nav nekrietns, bet gan ļoti teicams — gan jums, gan jūsu meitai.
— Vai jūs arī zināt, ka gribat mani padarīt par manas meitas goda laupītāju?
— Ak, Dieviņ, vai tad jūs esat traks? Goda laupīšana!
— Kas tad cits?
— Goda laupīšana! Nav slikti! Enženija Retifa jaunkundze, pati mīlas auglis, lai sajustu kā goda laupīšanu, kad kāds princis ar viņu nodibinātu milas sakarus!.. Nē, tur es patiesi vairs netieku gudrs!.. Varbūt, ka jūs galu galā to ķeizara Pertinaka ģenealoģiju arī ņemat nopietni?.. Vai tad Agnēze Sorela, Puatjē Diāna, Etrē Gabriēle, la Valijēra jaunkundze bija negodīgas? Vai Montespāna kundze, Metnona kundze bija negodīgas? Un Falarī kundze, Sabrāna kundze, Maljē kundze, Saterū kundze, Pompadūra kundze — vai tās visas bija negodīgas? Atbildiet taču!.. Ticiet man, Retifa kungs, jūsu ubaga lepnums kļūst krietni vien smieklīgs… Pie viena man jums jāaizrāda, ka te runa ir par lielisku partiju un nevis par kādu zemāku princi.
— Ahā, — ar augošu izbrīnu iesaucās Retifs, — varbūt tas ir pats karalis?
— Gandrīz vai.
— Tātad Provansas grā…
— Neminiet vārdus, mīļais Retifa kungs, vārdus ne! Tas ir viņa karaliskā augstība princis Nauda! Ko tad jums vairāk vajag zināt? Un ja šāds princis pieklauvē, mīļais Retifa kungs, tad, es domāju, vajag plaši atvērt reizē abas divviru durvis.
— Nē, nē! — Retifs sauca. — To es nedarīšu! To es nedarīšu! Labāk trūkums un posts!
— Tas jau ir ļoti skaisti, — mierīgi atbildēja Ošērs, — bet trūkums un posts jums ir bijis vairāk kā spējat nest. Jūs pūlaties savārstīt dažas grāmatas, kuras pat katru reizi neiznāk labas; jūsu peļņa ir niecīga un ar katru dienu kļūst niecīgāka, jo vecāks jūs topat. Divdesmit gadus jūs nēsājat vienu un to pašu uzvalku. Enženijas jaunkundzei, kurai es piedāvāju pusmiljonu, neklājas ne par mata tiesu labāk, un bieži vien viņai nebūtu ko vilkt mugurā, ja Reveljona kungs par viņu neapžēlotos.
— Mans kungs, es lūdzu jūs rūpēties pašam par savām lietām!
— To jau es ari daru.
— Kā? Jūs to darāt?
— Jā gan — jūsu meitas lietas es saistu ar savējām… Viņa ir skaista un es vēlētos, lai viņa būtu arī eleganta. Nevienai sievietei nebūs tik skaisti zīda tērpi un tik skaists mazs sulainis pavadonis kā viņai, to es jums apsolu.
— Var jau būt… Bet es tomēr tā nedarīšu…
— Tad jūs rīkosities vieglprātīgi!.. Un kāpēc?
— Nu jau krietnu brīdi es saņemu mierīgi jūsu apvainojumus un būtu sen iesviedis jums sejā sauju svina burtu, bet negribu sabojāt alfabētu… Un nu es pasaukšu Enženiju… Lai viņa pati jums atbild.
— To nedariet! Tā būtu vēl lielāka muļķība. Ja jūs viņu pasauksit, es deru, ka to pierunāšu.
— Jūs? Jūs gribētu manu bērnu pavedināt?
— Jā, pie joda, kāpēc tad es esmu atnācis?
— Riebīgi! Nekrietni! — Retifs ar teatrālu žestu protestēja.
— Tad man vēl jums jāteic, ka princis, par kuru es runāju, ir ļoti smuks, laipns un jauns vīrietis.
— Tad tas nav Provansas grāfs! — Retifs naivi piebilda.
— Vienalga. Mums jānoslēdz veikals un ļoti nopietns… Tātad runāsim nopietni un saprātīgi. Vispirms es jums, Retifa kungs, ieteicu padomāt, ka esmu atnācis ar laipnību no jums ko izlūgt, bet ko es, ļaunākajā gadījumā, arī jums neprasot varētu darīt.
— K… ko?
— Es jau teicu, ka nāku kāda prinča uzdevumā, kuram vajag tikai pastiept roku, lai paņemtu jūsu meitu. .Gan mēs redzēsim, vai te vajadzēs jūsu atļauju.
Pēc viesa neapdomīgi izmestajiem vārdiem, Retifs norāva savu melno cepurīti, samina to ar kājām un neaprakstāmā niknumā kliedza:
— Man noņemt meitu?.. Nāciet vien šurp!.. Es jūs gan saņemšu! Jūs smalkie kungi, jūs prinči, jūs apspiedēji, jūs tirāni!
— Nu, nu, mīļais Retifa kungs, — Ošērs zobojās, — kāpēc gan šīs nodrāztās frāzes! Sākot no Juvenāla līdz Ruso un no Tacita līdz Didro tādas domas ir simtām reižu izteiktas un rakstītas. Piesargieties, mīļais Retifa kungs, piesargietis!
— Es sacelšu kājās visus kaimiņus.
— Tad mēs jūs apcietināsim par miera traucēšanu.
— Es rakstīšu pret princi.
— Tad mēs jūs nosūtīsim uz Bastīliju.
— Bet kādā jaukā dienā es tikšu no Bastīlijas atkal laukā un tai dienā…
— BahL Jūs esat vecs un Bastīlija droši vien turēsies ilgāk par jums.
— Bet varbūt arī ne! — Retifs atbildēja tādā tonī, ka Ošērs sarāvās.
— Tātad jūs noraidāt to, pēc kā visi mūsu lielie kungi centušies kopš karaļa Ludviķa XV laika?
— Es neesmu liels kungs.
— Savu meitu jūs labāk grūžat pirmajam kurpniekzellim kaklā, nekā dodat viņu princim?
— Katra ogļdeģa sieva ir cienījamāka par prinča mīļāko.
— Ak, tukšas valodas! — piebilde Ošērs,— un Ruso, kurš šos vārdus rakstīja Pompadūra kundzei veltītā grāmatā, bija muļķa lācis! Vai zināt, kādas būs šīs dziesmas beigas? Jūsu meita nekļūs par prinča sievu, bet gan par ogļdeģa mīļāko!
— Atkāpies, kārdinātāji
— Tukša izrunāšanās! Ticiet man un pajautājiet pats savai meitai. Ja ne es, tad kāds cits viņu pierunās, un droši vien tāds, kas nevarēs piedāvāt tik daudz kā es. Dzimta prinča labvēlība nav negods, bet gan pagodinājums — sapratāt? Sevišķi tādām jaunkundzītēm kā Enženijas jaunkundzei. Dažs labs, kurš līdz šim nav pat domājis precēt Enženiju, kamēr viņa ir bez vārda un līdzekļiem, justos pat ļoti pagodināts saistīties ar sievieti, kas prinča sabiedrībā kļuvusi slavena un par trīsdesmit tūkstoš livrām bagātāka. Ak, nu jūs ausāties kā Odiseja ceļabiedri, klausoties sirēnu dziedāšanā? Redzat, tāpat daudzi papiņi un mammiņas kopš mūsu karaļa Ludviķa XV ir klausījušies šādā dziesmā un visi jutušies no tās it pacilāti. Pats esmu redzējis augstmaņu un Svētā Ludviķa ordeņa bruņinieku vēstules, kurās tie izlūdzās augsto godu sūtīt savas meitiņas tajā brīnišķīgajā klosterī, ko sauca par Brieža parku; tos spieda tikai viena bēda: ka meitenes varētu nebūt parkam diezgan skaistas. Nu, redzat, par Enženiju jums tādas bēdas nevar būt, viņa ir debešķīgs bērns.
— Mans kungs, tas ko jūs te stāstāt, ir nožēlojama patiesība; Francijā bija negoda laikmets, kad lielmaņi tā sakot pa kaklu un pa galvu metās iekšā kaunā. Bet tie laiki — paldies Dievam — jau garām. Ludviķis XV mira kā dzīvojis, bet mēs tikumības ziņā sākam laboties. Tāpēc beidziet mani kārdināt, Ošēra kungs, šī kārdināšana jums nekā nedos, bet gan var kaitēt. Un tā kā jūs no manis nekā nevarat cerēt un man no jums nekā nevajag, lad prātīgākais būtu, ja mēs šīs sarunas tūlīt izbeigtu.
— Labprāt, mīļais Retifa kungs, bet pirms es eju, gribēt vēl pateikt, ka piesaku jums karu!
— Katrā laikā, es nebīstos. Dzīvojiet vesels!
— Ak, ne tā!.. Es saku uz redzēšanos… Vai dzirdat šo skaņu!?
Ošērs izvilka no kabatas sauju zelta. Mirdzošais metāls pavedinoši laistījās
drebošajam sirmgalvim acu priekšā.
Retifs sarāvās. Pavedinātājs to pamanīja.
— Redzat, viņš teica, — Bomaršē kungs, kurš katrā ziņā ir tikpat morālisks, tikai mazliet prātīgāks nekā jūs — Bomaršē kungs to sauc par kara nervu. Jauks karteču lādiņš, vai ne? Vai jums neliekas, ka ar to var Enženijas jaunkundzes godam iesists krietnu robu?
Izteidcis šos briesmīgos draudus, Ošērs ņirgādamies un vecajam vīram deguna priekšā žvadzinādams savu zeltu, atstāja istabu.
Pēc Ošēra aiziešanas vecais, grauzdams savus nagus, kavējās domās.
„Viņš nolaupīs manu meitu," Retifs rūca, „viņam ir taisnība. Ja ne šodien, tad rit tas tomēr notiks."
Pēc brīža viņš vēl nodomāja:
„Enženija ir gudra, krietna meitene… paklausīsimies, ko viņa par to saka."
Iesaucis istabā Enženiju, viņš nosēdināja meitu sev līdzās, atstāstīja Ošēra žilbinošo priekšlikumu un neslēpa, cik par šo lietu ir norūpējies.
Enženija smējās.
Viņu no visiem kārdinājumiem sargāja jaunavīgi spēcīga, tīra un patiesa mīla.
— Tu jau turies varonīgi, — Retifs teica smejošajai meitenei. — Saki bērns, no kurienes tev tāda paļāvība? Kāds talismans tevi sargās pret ļaunumu, izvirtību un neveiksmēm? Ar kādiem ieročiem tu domā aizstāvēties pret šā prinča kaislību?
— Tēvs, to es varu pateikt divos vārdos!
— Saki, bērns!
— Es mīlu!
— Nu, tad stiprākie esam mēs! — iesaucās Retifs, atvērdams roku, kurā vēl aizvien turēja savus burtus. Un viņš sāka steidzīgi ievirknēt savā darbā „Manas dzīves romāns" visu nupat piedzīvoto.