Viņu vairs nebiedēja doma, ka Enženija varētu pieņemt Ošēra piedāvājumus, bet nu radās nemiers par meitenes sirdslietām.
Tā iznāca, ka Retifs pārtrauca darbu, īgni saknieba lūpas un nolēma pārliecināties, kas sagaidāms no Enženijas mīlas un vīrieša, kuru tā mīlēja.
Viņš piegāja pie meitas. Enženija sēdēja loga iedobumā domās nogrimusi un plūkāja vīnstīgu lapas, kas auga aiz loga. Retifs apsēdās viņai līdzās.
— Tātad, bērns, tu zini, ko nozīmē mīlēt, jo nupat man atzinies, ka mīli.
Enženija pavērās viņā ar savām lielajām, zilajām acīm un smaidot atbildēja:
— Es domāju, ka zinu.
— Un kā tu to zini? Pastāsti, kā un kad tu vispirms pamanīji, ka mīli?
— Es nezināju, tēv, vai mīlu, bet kad es kādu redzēju, ko nemīlu, tad nojautu, ka mana sirds pieder citam.
— Tu redzēji kādu, ko nemīli? Kadtad?
— Tai vakarā, kad Dofina laukumā tik daudz šāva.
— Un kas tad tas „kāds" bija?
— Skaists, jauns vīrietis.
— Un cik vecs?
— Aptuveni divdesmit seši, divdesmit septiņi gadi.
— Žēlīgais Dievs! — Retifs iesaucās. — Bērns, bērns! Un man tu nekā neteici?
— Kā ne, mīļais tēv! Es skaidri atceros, ka stāstīju tev, kā mani no tevis atšķīra, kā es viena, pa ielām klīzdama un bailēs drebēdama, beidzot pieņēmu kāda jauna cilvēka elkoni un kā viņš mani pavadīja līdz mājai.
— Ak, nabaga, nabaga Enženij! Ar šiem skaistajiem, jauniem cilvēkiem mēs esam uzņēmuši plecos krietnu krustu! — nopūtās godīgais Retifs.
— Bet, mīļais tēv, ko tad es tur varu darīt? — meitene naivi jautāja.
— Protams, nekā, bērns… Tu nekā nevari darīt!.. Skaists, jauns vīrietis aptuveni divdesmit sešus, divdesmit septiņus gadus vecs, tu saki? Tas ir viņš!.. Skaistas acis, liels, slaiks, apakšlūpa mazliet nokārusies.
— Man liekas — jā!
— Tad tas ir princis!
— Ak, laikam gan! — iesaucās Enženija.
— Kāpēc «laikam gan"?
— Tāpēc, ka viņš man teica, ka tas vīrs — mani ļoti biedēja kāds vīrs, kurš mums sekoja — ka tas vīrs esot no viņa ļaudīm un man nevajagot baidīties.
— Kādas nekrietnas lamatas! Kādas viltīgas čūskas! — sauca Retifs. — Manas mājas miers ir zudis… Tagad tu man pastāstīji par to, kuru nemīli; stāsti nu par to, kuru mīli.
— Viņu jau tu pazīsti, mīļais tēv. Tas ir Kristiāns.
— Tā tūlīt domāju, - ruca vecais. Un skumji viņš nokāra galvu uz krūtīm.
Retifs, kā visi tēvi, bija uz savu meitu mazliet greizsirdīgs. Viņš Enženiju zināmā mērā uzskatīja par savas fantāzijas radītu un nevarēja pieļaut, ka šis bērns, kuram devis vārdu Enženija, nevainīgā, vaļsirdīgā, varētu šim vārdam sagādāt negodu un tēva dramatiskajām kombinācijām pārvilkt svītru. Sevišķi nepatīkami tas vecajam vīram būtu tāpēc, ka viņš savu meitu bija
izraudzījis par nākamā romāna varoni.
Pastāstīt, ka Kristiāns ievainots, nozīmētu dubultot Enženijas līdzjūtību un mīlu pret šo jaunekli. Vecajam likās pareizāk atstāt viņu neziņā par notikušo un tad pamazām iemānīt meitenes sirdī šaubas.
— Ak, jā, — nopūtās Retifs, — Kristiāna kungs!
— Nu, kas tad? — Enženija atturīgi jautāja. — Kas pret Kristiāna kungu būtu ko iebilst?
— Tikai viens — viņš ir melis. Tāds pat pavedinātājs kā visi citi.
— Kāpēc?
— Kristiāna kungs… Viņš tev teica, ka esot amatnieks… vai ne?
— Jā.
— Bet… viņš nav amatnieks.
— To es zinu.
— Ko - o? Tu to zini?
— Es domāju, ka to var viegli pamanīt.
— Un tu ievēroji?
— Pirmajā mirklī!.. Nu, un kas vēl?
— Vairāk nekas! Tagad mums jāapspriežas, vai Enženijai Retifai de la Bretona jaunkundzei, kura noraida prinča mīlu, vajadzētu to pieņemt no nožēlojama pāža?
— Viņš ir pāžs! — Enženija šausmās iesaucās. Retifs vēroja savu vārdu sekas.
— Tikai kāda prinča pāžs! — viņš piebilda.
Enženija kļuva bāla… Tik laba slava toreiz bija pāžu kungiem no viena Francijas stūra līdz otram!
— Jā, viņš ir Artuā grāfa pāžs, tas ir, izvirtuļa sulainis.
Tad, gandrīz vai sabijies par nupat pasprukušajiem vārdiem, viņš klusā balsī noteica:
— Jo… mēs galu galā varam to skaidri pateikt… Artuā grāfs ir meiteņu pavedējs, izvirtulis, kurš pavaldoņa laika netikumus grib turpināt mūsu dienās.
— Bet, — pārtrauca Enženija, — kas tad Kristiānam ar viņu ir kopējs?
— Kas Kristiānam ar viņu ir kopējs? Va tu nezini sakāmvārdu: kāds kungs, tāds kalps? Es ceru, ka tu neiedomāsies Kristiānu par tikumības paraugu?
— Kāpēc gan ne? — Enženija kautri murmināja.
— Tas nav iespējams, jo tad viņš nevarētu viņa karaliskās augstības dienestā izturēt.
— Ak, tēv, nepārspīlē jel!
— Man vēl kas iekrīt prātā, — Retifs iesaucās enerģijas uzplūdumā, ko deva uzvaras sajūta, — kas zina, vai šis nelietis nenāca tādā pat nolūkā kā tas otrs.
— Kurš otrs?
— Tas pats Ošērs… Patiesi! Tas taču ir skaidrs kā diena, ka Kristiāna kungs ir tā paša prinča sūtnis — te nu mums ir intrigas pavediens rokā! Artuā grāfs vispirms sūta savu pāžu; kad pāžs tiek ceļā aizkavēts, viņš sūta Ošēru.
Retifs izrunāja vārdus: „ceļā aizkavēts" tik uzkrītoši ļaunā priekā, ka Enženija strauji pacēla galvu.
Viņā modās neskaidra nojauta nevis par Kristiāna nelaimi, bet ka tēvs būtu starp viņu un jauno cilvēku radījis kādus šķēršļus.
— Kā tā? Aizkavēts? — viņa jautāja.
Retifs atzina savu neapdomību un piesarka.
— Nu, jā, — viņš apķērās, — vai tad es viņu neaizkavēju, pierādīdams, ka viņš nav amatnieks?
— Pareizi, bet kā tad tu uzzināji, ka viņš ir pāžs?
— Ak, Dievs, vienkārši tā, ka es viņam sekoju.
— Un viņš tev teica, ka ir Artuā grāfa pāžs?
— Viņš man to neteica, — atbildēja Retifs, kurš tomēr neiedrošinājās tik nekaunīgi melot.
— Jā, kā tad tu uzzināji?
— Redzēju viņu ieejam staļļa ēkā. Tad es pajautāju durvju sargam: kas jaunais cilvēks tāds ir? Viņš atbildēja: „Viens no Artuā grāfa pāžiem, kurš te galma staļļos dzīvo."
Atkal meitenes skaistā galva noslīka pret krūtīm, bet šoreiz tā noliecās dīvainas domas mākta, kas kā zibens izšāvās caur smadzenēm.
Retifs to manīja; viņš juta, ka pateicis pārāk daudz.
— Ak, — viņš lielā mērā piebilda, — tu vari pilnīgi nomierināties, tā lieta ir galā. Viņš vairs nenāks.
— Kurš? Kurš?
— Kristiāns.
— Kristiāns vairs nenāks? Kāpēc? — Enženija sāpīgi jautāja.
— Viņš ir saniknots par neveiksmēm. Pavedēji nekad neveiksmes nepiedod.
— Bet tu taču teici, ka viņš neesot runājis sevis labā, bet nācis cita vietā.
— Vēl jo vairāk ir iemesls! Un tā kā nu tika sūtīts Ošēra kungs, tad tas vislabāk pierāda, ka Kristiāns no sava nodoma ir atteicies.
Pēc šiem vārdiem Enženijas sejā bija lasāmas tādas skumjas, ka vecais jutās aizgrābts.
— Lūk, mans. mīļais bērns… Tu taču esi lepna, vai ne? Tu nevari paciest, ja kāds tevi nicina?
— Nē, to nevaru.
— Tātad, ja kāds grib tevi notirgot citam, tam vajadzētu tevi ļoti nicināt.
— Ošēra kungs?
— Ak, nē… es runāju par to otru… to es zinu, ka Ošēra kungu tu nemīli.
Enženija purināja galvu.
— Kristiāna kungs nekad nav gribējis mani pirkt.
— Kas tev to sacīs?
— Viņš man nekad nav teicis, ka nāk pie manis kāda trešā uzdevumā.
— Es nešaubos, ka viņš to nav teicis! Un tomēr tā ir.
Atkal Enženija papurināja galvu.
— Tas būtu dīvains līdzeklis, iegūt mani kādam citam, modinot manī mīlu pret sevi.
Retifam vajadzēja padoties šai vienkāršajai, skaidrajai loģikai.
— Ak, — viņš stostījās, — uz to tu nevari paļauties, nabaga bērns; šādi pavedēji pielieto tūkstošiem viltību.
— Kristiāna kungs neizmantoja nevienu.
— Bet to, bērns, tu nevari zināt.
— Tomēr, mīļais tēv! Kas man izliks slazdus, tas nebūs tik maigs, laipns, paklausīgs un tik padevīgs manām vēlēšanām kā Kristiāna kungs. Tāds cilvēks neizturēsies pret meiteni ar tik lielu cienību kā Kristiāns.
— Tas izskaidrojams vienkārši, jo viņš šo meiteni nesavaldzina sev, bet gan otram.
— Bet ja viņš to grib savaldzināt otram, tad taču pats nedrīkstēja viņu skūpstīt?
— Viņš tevi skūpstīja? — Retifs jautāja, būdams galīgi izsists no sliedēm.
— Jā,— meitene vienkārši atbildēja.
Vecais sakrustoja rokas un teatrāli staigāja pa istabiņu no viena gala uz otru, klusi murminādams:
— Ak, daba, daba!
— Tēvs, izskaidro man visu to! — Enženija lūdza.
— Neko es neizskaidrošu,— rūca Retifs, — man tikai tev jāatkārto, ka Kristiāna kungs, ja viņš tevi skūpstījis, ir nelietīgs radījums.
— Jā, bet es arī viņu skūpstīju, — meitene atbildēja, — un es, tēv, neesmu slikta.
Meitas neatdarināmā izteiksme nomierināja vecā dusmas. Viņš aptvēra, ka jārīkojas aukstainīgi un ar viltu, lai piekļūtu šādai nevainībai.
— Tad man, bērns, tev jāsaka tas, ka ja Kristiāna kungs nav palaidnis un tevi patiesi mīl, tad viņš atkal nāks, lai gan es viņu aizdzinu.
— Par to arī es esmu pārliecināta.
— Bet ja nu viņš nenāk? Tad taču tu beidzot ticēsi, ka esi piekrāpta un viņš tavu nevainību gribējis izmantot vai nu savu untumu, vai pierastās trakulības dēļ?
— Es patiesi brīnītos, ja Kristiāns vairs nenāktu.
— Kā, tu brīnītos? Un vairāk neko? Tu gan esi lāga dvēsele.
— Varbūt es kļūtu arī aizdomīga.
— Tev būtu aizdomas, ka viņu sūtījis princis?
— Nē — tādas nekad!
— Jā, kādas aizdomas tad?
— Es domātu, ka tu viņam esi laupījis drosmi, viņu sabiedējis un kavējis mani tā mīlēt, kā viņš vēlas.
— Un kā tad viņš vēlējās?
— Vai es zinu? Varbūt mani neprecot.
— Ai! — Retifs līksmi iesaucās, — nu tu atkal esi mana meita! Paklausies, — viņš smiedamies piebilda, — vai mēs nesaderēsim?
— Nesmejies, tēv, tu mani ļoti sāpini!
Bet Retifs tā nedzirdēja vai negribēja dzirdēt; viņš turpināja:
— Varu derēt, ka Kristiāns divu nedēļu laikā — ko es saku, divas nedēļas būtu par maz — es deru, ka pat mēneša laikā viņš neatnāks šurp.
— Kāpēc tieši mēneša laikā? — Enženija jautāja, atkal uztvērusi tēva nevērīgi izteiktu vārdu, — kāpēc tu tūlīt nesaderi uz to, ka viņš nemaz vairs neatnāks?
— Es teicu, — taisnojās atmaskotais tēvs, — es teicu mēneša laikā… bet tikpat labi varēju teikt, ka sešos mēnešos, pēc gada vai pēc veselas mūžības… Kā lai to zinu?
— Nu tad es zinu vairāk nekā tu, tēv.
— Ko tad tu zini?
— Ka ja Kristiāns mēneša laikā neieradīsies, tad viņš vispār nenāks.
— Tā gan būs.
— Man gribētos vēl piebilst: ja viņš rīt neatnāks, tad ari mēneša laikā nerādīsies.
— Pareizi, mīļais bērns, pareizi!— Retifs piekrita sajūsmā, ka Enženija tik viegli sekojusi viņa domai.
Tad viņš klusi piebilda:
— Mēneša laikā… ak, kas tai laikā nevar notikt, lai jaunie viens otru aizmirstu!
Bet godātais romānists šoreiz savus rēķinus slēdza bez jaunatnes, kura spītē pat Laimes untumiem, un bez Laimes, kas par mīlošo jaunību plēš, sargādama savus spārnus.
Tā kā Enženija noteikti cerēja satikt Kristiānu tajā pašā vakarā Vai arī otrā rītā, viņa nomierinājās un pacietīgi gaidīja.
Bet Retifs, viss sakarsis no straujās vārdu cīņas, steidzās savā darbistabā turpināt savas „Parīzes naktis".