Garajā sarunā minētā persona — Ošērs — atvadījās no Artuā grāfa ar solījumu un no Retifa de la Bretona ar draudiem. Nu vajadzēja abus izpildīt.
Bet labais virs gan solījumos, gan draudos cerēja vairāk nekā spēja veikt.
Solījumi nedeva ne mazākos panākumus.
Kas attiecas uz draudiem, tad laiki bija ļoti mainījušies; apcietināšanas pavēles vairs nevarēja tik viegli iegūt kā Sartīnes laikā. Ludviķis XVI, godīgs vīrs, šad un tad pat mazliet saņēmās un rādīja sevi arī kā taisnīgu cilvēku, bet ja nu tomēr pagadījās, ka viņš, kā mēdza teikt, palaida pa vecai modei, piemēram, ar Bomaršē, aizsūtot rakstnieku uz Sanlazāra cietumu vai Bastīliju, bet tad vajadzēja rasties kādam rakstnieka noziegumam vai vismaz tāda varbūtībai.
Retifa de la Bretona apcietināšanai nebija pamata. Ja viņš kā tēvs nepiekrita savas meitas pavešanai, tas Ludviķim XV būtu pietiekams iemesls izdot pavēli, bet Ludviķim XVI ar šādu prasību nedrīkstēja tuvoties.
To zinādams, Retifs arī uzsāka cīņu ar kārdinātājiem.
Bez tam viņš sargāja savu meitu kā acu ābolu.
Šādā uzmanībā pagāja astoņas dienas un Ošēram nebija vēl izdevies neko panākt. Tas nozīmēja ļoti daudz! Artuā grāfs deva savam kalpam tikai četrpadsmit dienas laika.
Retifs meitu vairs neatstāja ne uz brīdi; kopā ar to viņš raudzījās ārā pa logu, un ja tur parādījās Ošērs, Retifs tam zobgalīgi uzsmaidīja vai izsmējīgi to pasveicināja.
Pēc katras šādas neveiksmes Artuā grāfa Merkurs ik reizi aizskrēja saniknots.
Retifa uzmanība izpaudās vissīkākos gadījumos.
Iziedams kopā ar Enženiju, viņš bija Arguss, kam katrā vecā svārka stūrī atradās vairāk acu, nekā dievu karalienes vecajam spiegam tās varēja būt visā ķermenī.
Ošērs, atrazdamies dienu un nakti kājās, beidzot taču atzina savas mākslas paņēmienus par izsmeltiem.
Nu viņam vēl atlika tikai varas lietošana, kā jau viņš Retifam de la Bretonam bija draudējis. Kāduvakar viņš to izmēģināja.
Bet piemirsts bija pats Retifs de la Bretons. Jo vairāk Ošērs nopūlējās nolaupīt vecā meitu, jo vairāk vecais centās nepieļaut meitas nolaupīšanu. Reveljons bija vienīgais cilvēks, kura māju Retifs apmeklēja. Ik reizes no turienes atgriežoties, viņš lika sevi pavadīt dažiem strādniekiem. Šie ļaudis nejuta pret aristokrātiem nekādu draudzību un no sirds gaidīja izdevību krietni pamizot aristokrātu muguras. Pavadīdami Retifu, viņi gāja namu ēnā, lai varbūtējie uzbrucēji tos nemanītu.
Ošērs, pārģērbies par ormani, tēloja pirmās šķiras dzērāju. Viņa palīgs, tikpat maz dzēris kā Ošērs, palīdzēja viņam galīgi aizsprostot ielu; abi ar šļupstošu mēli dziedāja kādu ielas ziņģi.
Kad pulkstens pusdcsmitos Retifs sasniedza Bernardīna ielu, Ošērs, jau pa gabalu pamanījis savus upurus nākam, piestreipuļoja pie Enženijas un grasījās ar varu to noskūpstīt.
Viņa kliedza. Kā tīģeris Ošērs metās virsū savam upurim, satvēra to ap viduci un gribēja aiznest.
Arī Retifs sauca pēc palīga. Ošēra biedrs, kurš vispirms norāva vecajam parūku, tagad sažņaudza viņa kaklu.
Par vēlu! Signāls bija dots! Strādnieki to jau nepacietīgi gaidīja. Pirms abi nelieši paspēja sasniegt ratus, viņus aplenca četri spēcīgi jaunieši, kas bija apbruņoti ar pletnēm, un visiem spēkiem sāka apstrādāt abu meiteņu laupītāju muguras, pavadīdami ik sitienu ar ne visai glaimojošiem pagodinājumiem.
Ošērs palaida vaļā meiteni un viņa rokaspusies — tēvu; Retifs ar Enženiju izmantoja izdevību un iesteidzās savā namā un noslēdza tā durvis. Uzrāpušies piecas kāpnes augšā, viņi pa sava dzīvokļa logu vēroja pārmācīšanas tālāko gaitu, kas turpinājās vēl krietni ilgi.
Jaunie strādnieki tik cītīgi izpildīja savu uzdevumu, ka Ošēra līdzzinātājs palika uz ielas guļam.
Ošēram, gan ar sasistiem locekļiem, tomēr beidzot izdevās nozust. Par savu izglābšanos viņš varēja pateikties tam apstāklim, ka īstā laikā izvilka savu pistoli, ar kuru bija drošības dēļ apbruņojies un pret kuru pletnes mazliet juta respektu.
Šis notikums, kas saviļņoja visu pilsētas daļu, pacēla Enženijas tikumību iedzīvotāju acīs par neieņemamu cietoksni.
Vēlāk pienākušais policijas komisārs aizvāca ievainoto, kuru neviens nepazina un kurš, ja tautai ļautu vaļu, būtu turpat pakārts kā ielas laupītājs.
Piedzīvotās neveiksmes dēļ Ošērs zaudēja cerības un rosību; mazliet atspirdzis pēc izciestajām grūtībām, viņš kāduvakar ieradās prinča istabās, kad tas jau gribēja doties pie miera.
Nelaimīgā kārtā viņa karaliskā augstība atradās ļoti sliktā garstāvoklī. Kādas skriešanās sacīkstēs starp franču un angļu zirgiem princis bija zaudējis divus tūkstošus luidoru Orleānas hercogam.
— Ahā, Ošēra kungs, — princis viņu apsveica, — tad beidzot jūs esat te?.. Es jau domāju, ka būsit aizceļojis uz Ameriku!.. Nu, varbūt no jums es uzzināšu kaut ko iepriecinošu?
Ošērs atbildēja ar garu, dziļu nopūtu.
— Kā, jūs vēl neesat iņan pagādājis to meiteni?
— Ak, augstība, — taisnojās nelaimīgais mīlas sūtnis, — par nožēlošanu ne! Pret mani, cienītais kungs, ir sazvērējušās visas pasaules neveiksmes.
Un Ošērs gaudulīgā balsī izstāstīja savas daudzās neveiksmes.
Princis vienaldzīgi klausījās garajā stāstā. Ošērs sāka izmist, neredzēdams sava pavēlnieka sejā ne mazāko līdzjūtību par tik nedzirdētu postu.
— Jūs esat muļķis! — beidzot ierunājās Artuā grāfs.
— Jūsu augstībai taisnība, — palocīdamies atbildēja Ošērs,— to es jau sen manīju.
— Bet tas vēl nav viss! Jūs esat ne tikai muļķis, bet arī savam kungam slikts kalps! īsts blēdis!.. Kā?! Ar to vien nepietika, ka jūs neko nepanācāt, jums vajadzēja apkaunot ari mana nama ne visai populāro livreju, ļaujot pa to dancot ar pletnēm!
— Augstība, ko tad es varēju darīt… Tas ir liktenis.
— Ja šī lieta kļūs zināma, es jūs padzīšu, jā, vēl vairāk…
— Tā būtu bēdīga atmaksa par to, cienītais kungs,, ko jūsu labā esmu darījis un izcietis.
— Tā būs atmaksa par to, ko jūs neesat ne darījis, ne izcietis! It kā tas būtu kāds ievērojams darbs! Jauna zostiņa bez aizstāvja, bez pazīstamiem, un vecs nespējnieks viņas vienīgais sargs!
— Manas muguras apstrādātāji vis nebija nespējnieki, karaliskā augstība.
— Es pieļauju — kādreiz var gadīties tikt piekautam, bet tad ir vēl jo vairāk iemesls censties par to atmaksāt.
— Tas būtu grūti veicams. Par uzbrukumu zināja visa pilsētas daļa.
— Cik jūs jauki taisnojaties! Kur nelīdz vara, tur jālieto viltība. Meitene jāiemāna cilpā.
— Bet tad man vajadzētu ar viņu runāt, vai vismaz redzēt, un tas nu, cienītais kungs, nav iespējams.
— Ak, Dievs, vai tad jums vairs nav ne vienas izdomu dzirksteles? — pārskaities kliedza princis. — Vai tad jūs esat tāds aita, tāds ragulops galantās lietās? Varu ar jums saderēt, ka pirmais pretimnācējs, kuru uz ielas satveršu, īstenos visu to, kas jums neizdevās, ka viņš — jums par kaunu — manu uzdevumu izpildīs bez kādām grūtībām.
— Cienītais kungs, es tomēr iedrošinos šaubīties.
— Bet kā tad to izdarīja Bontēni, Bašljē, Lebeli un kā visus tos kungus sauc? Kā to panāca pavaldoņa kambarsulainis? Kā hercoga Rišeljē sekretārs? Vai vēsturē ir zināms piemērs, ka viņiem kāda sieviete būtu izmukusi? Ar ko tad pavaldonis būtu pildījis savu Moso un Ludviķis XV savu Briežu parku?.. Neiespējami! Neiespējami!.. Tā ir pirmā reize, kad kāds karalis vai princis dzird šo vārdu.
— Un tomēr, mans princi, kad apstākļu vara…
— Muļķīgas pļāpas, Ošēra kungs, muļķīgas pļāpas! Apstākļiem nav nekādas varas pār cilvēkiem, bet gan cilvēki valda pār apstākļiem… Velns lai parauj! Kāpēc tad man izdevās pavadīt to meiču uz māju? Ja es droši zinātu, ka pie viņas lādē nav paslēpts kāds mīļākais, kurš var sacelt traci, ar vārdu sakot, ja es būtu vienkāršs gvardes virsnieks, es to iņeiteni iegūtu un droši vien tikai otrā rītā no viņas šķirtos. Vai jūs tam ticat, Ošēra kungs?
— Pilnīgi, cienītais kungs.
— Bet nē, man vajadzēja būt tik neveiklam, sākt visu šo lietu kā princim! Es sev algoju tādu Bontēnu, tādu Bošeljē, Lebelu, kuram maksāju un kurš meiteni nevis izcīna, bet man visu sabojā…
Es esmu patiesi nelaimīgs, būdams dzimis princis. Ikkatrs nabadzīgākais rakstvedītis varētu smieties man sejā, ka nevarēju Enženiju Retifu de la Bretona jaunkundzi dabūt savā varā.
Ošērs gribēja atbildēt, bet princis bija dusmās tā aizrāvies, ka nespēja vairs atkāpties.
— Ejiet! — viņš sauca, — ejiet!
— Cienītais kungs, — Ošērs paklanīdamies atbildēja, — nākamajā reizē es savu uzdevumu veikšu labāk.
— Nevajag! Jūs mani nesaprotat! Es jums saku, ejiet un vairs nenāciet! Man jūsu pakalpojumi nav vajadzīgi.
— Jūsu augstība dzen mani projām? — Ošērs sami^lsis jautāja.
— Jā gan. Jūs neko neesat izdarījis, un tas ir pietiekams iemesls, lai jūs padzītu.
Ošērs pārāk labi pazina princi un zināja, ka nav vairs ko cerēt. Princis paķēra no naktsgaldiņa pilnu naudasmaku un nosvieda Ošēram pie kājām, tad pagriezās uz otriem sāniem un drīz vien sāka krākt.
Brīdi Ošērs bija dziļi sašutis par prinča izturēšanos un nepateicību. Tad viņš pacēla naudas maku un, ārā ejot, pietiekami stipri sacīja, lai arī princis sadzirdētu:
— Labi! Es atriebšos!
Bet šāda cilvēka draudus princis nemaz neievēroja un turpināja izkrākt
savas dusmas.
Artuā grāfam nevajadzēja tik mierīgi gulēt. Nav tāda ienaidnieka, kuru droši drīkst nicināt, pat tad, ja esi varens princis.
To piedzīvoja Dibarī kundze, kādu bridi būdama pat varenāka valdniece nekā dzimušās princeses. Viņas naidnieks bija tikai nabaga mazs nēģeris, kurš vēlāk lika nocirst to pašu galviņu, uz kuras Dibarī rotaļādamies uzlika Francijas kroni, — to kroni, kas Marijai Antuanetei atnesa tik bezgalīgu nelaimi.