Trīs dienas pēc sarunas starp kungu un kalpu pie Svētā Žaka baznīcas mācītāja pieteicās bāls vīrs ar samulsušīem sejas vaibstiem, vēl aizkusis no lielas skriešanas un ik uz soļa grasīdamies saļimt.
Pulkstenis bija viens pēc pusdienas brīnišķīgi maigā, mirdzošā rudens dienā.
Mācītājs sēdēja dārzā uz velēnu sola un lasīja nevis savu lūgšanu grāmatu, bet nesen iznākušu brošūru, par kuras autoru daži minēja Mirabo, daži Maratu vai vēl kādu citu.
Abats Bonoms tātad pašlaik lasīja brošūru, kad Žaklīne, viņa vecā saimniece, iesteidzās dāfrzā un pieteica jau minēto bālo vīru.
Pavēlējis ievest vīrieti dārzā, abats drošības dēļ noslēpa savu brošūru zem sola kādā biezā rezēdu krūmā.
No svešinieka ārienes abats vēroja, ka tam būs atgadījies kaut kas ļauns, jo viņš izskatījās ļoti apjucis.
Priesteris, nosēdies kārtīgi uz sola, pacēla degunu ar brillēm un raudzījās uz nācēju.
Lai atturētu to godbijīgā attālumā, viņš jau pa gabalu sauca:
— Labi, labi!.. Ko jūs vēlaties?
Svešais apstājās; viņa sejā atplaiksnīja — īsts vai liekuļots — uztraukums; drebošām rokām viņš burzīja savu cepuri.
— Mācītāja kungs, — svešais pusbalsī stostījās, — gribēju jums izsūdzēt kādu atzīšanos.
„Ahā," domāja Bonoms, „tas droši vien ir zaglis, kuram ir uz pēdām… Nelāga lieta!"
— Mans kungs, — viņš atbildēja, — priesteris nav nekāds tiesnesis, viņš neuzklausa atzīšanos, bet gan grēksūdzi.
— Šo labvēlību arī es no jūsu cienības gribēju izlūgties. Vai jūs būtu tik laipns uzklausīt manu grēku stāstu? — bālais vīrs jautāja.
„Piķis un zēvele, tas tik ir zellis…" domāja mācītājs, „viņam ir jātraucē mani tieši pēcpusdienas atpūtā…"
— Bet, mīļais, grēku sūdzēšana ir ļoti nopietna būšana un to nevar izdarīt dārzā. Pagaidiet līdz rītdienai, kad es būšu baznīcā, savā biktskrēslā, tad redzēsim…
— Tad būs par vēlu, mācītāja kungs, daudz par vēlu! Man tūlīt jādabū grēku piedošana; tā man jādabū, pirms es mirstu.
— Atļaujiet, mīļais kungs, jūs nemaz vēl neizskatāties pēc tāda, kas domā mirt.
Pie šiem vārdiem ļoti cienījamais mācītājs bailīgi grozījās pa velēnu solu un netika gudrs, kā tas viss varētu beigties.
— Tomēr, mācītāja kungs, tiklīdz saņemšu par savu noziegumu grēku piedošanu, mans dzīves ceļš būs galā…
— Tātad jūs esat izdarījis noziegumu un to gribat man izsūdzēt?
— Briesmīgu noziegumu, mācītāja kungs!
— Hm! hm! — mācītājs rūca, arvien vairāk baiļu mākts. Tad viņš palūkojās visapkārt, lai rastu iespēju varbūtēju briesmu gadījumā bēgt vai aizstāvēties.
Svešais, neievērodams mācītāja aizsargāšanās diplomātiju; turpināja stāstīt:
— Tas ir noziegums, pēc kura es ilgāk nevaru dzīvot un kura dēļ gribu dabūt vismaz no priestera grēku piedošanu, lai mierīgu sirdi varu stāties augstā soģa krēsla priekšā.
— Bet, mīļais kungs, kā tad lai piedod grēkus, kad jūs nododaties šādiem plāniem? Pašnāvība ir lielākais grēks, un nodoms to darīt, ir pielīdzināms īstenošnai. Jums nav tiesības sagraut to, ko Dievs radījis. Ja mirstat pats no savas rokas, tad mirsit lielākā grēkā, un tas nav nieks, jo, kā jau stāstījāt, tad jūsu sirdsapziņa jau ir apgrūtināta.
— Apgrūtināta gan, mācītāja kungs, vēl vairāk, ir pilnīgi nospiesta, tā kā es šo nastu vairs nespēju nest un eSmu galīgi izmisumā.
— Kas zina, kas zina? — atbildēja mācītājs, kurā tuvākmīla sāka ņemt pārsvaru par bailēm. — Izmisums!.. Šo kaiti varbūt vēl varētu dziedēt.
— Ak, mācītāja kungs, ja jūs zināt kādu līdzekli, tad mūžīgās žēlastības vārdā pasakiet man to!
— Esat mīļi sveicināts, mans dēls!
— Jūs esat ar mieru uzkausīt manu grēksūdzi?
— Jā!
Un cienījamais priesteris cēlās, lai dotos uz baznīcu.
Bet diena bija tik maigi dzestra, tik jauka, ka būtu grēks atstāt šo svaigo gaisu un tīkamo paēnu.
Mācītājs, gandrīz jau piecēlies, nopūzdamies atslīga atkal uz velēnu sola.
— Ja nu jums nav nepatīkami, — viņš ierunājās, — tad varat tepat, Dieva vaiga un dabas priekšā, iečukstēt man ausī to, ko gribējāt bikts krēslā stāstīt… Jūsu vāts šķiet sāpīga un gaida mierinājuma. Sēstieties man līdzās un sāciet!
Svešā piere savilkās drūmās rievās; viņa seja atspoguļoja sāpīgu uztraukumu un visi muskuļi likās krampjaini raustāmies.
Mācītājs, vēl pilnīgi neatsvabinājies no bailēm, piecēlās un atkāpās veselu soli.
— Vispirms — kā jūs sauc? — jautāja Bonoms.
— Ošērs, mācītāja kungs.
— Kas jūs esat?
— Es esmu, pareizāk, es biju viņa karaliskās augstības Artuā grāfa dienestā.
— Kāda veida dienestā? — jautāja mazliet pārsteigtais mācītājs.
— Tādā… uzticības dienestā, — Ošērs vilcinādamies atbildēja.
Mācītāja pārsteigums auga ik mirkli.
— Labi, labi! Bet es domāju, ka jums tur būs bijusi izdevīga protekcija un prinča vara būs kā universāls līdzeklis noderējusi pret katru nelaimes gadījumu, kas jūs varēja pārsteigt.
— Es izlūdzos manu atlaišanu, jo tie uzdevumi, kādiem es tiku izmantots, nebija man pa prātam… Var taču būt cilvēcīgas jūtas, kaut arī esi nabags.
— Jūs mani pārsteidzat, — mācītājs līdzjūtīgi teica un pievirzījās savam biktējamam tuvāk. — Un kādus pakalpojumus tad Artuā grāfs no jums prasīja, ko jūs negribējāt izpildīt?
— Viņa karaliskā augstība man uzdeva nolaupīt kādu šīs pilsētas daļas meiteni, mācītāja kungs.
— Ak, Dievs! — murmināja mācītājs, redzami satrūcies.
— Jā, mācītāja kungs, skaistu meiteni, vecā tēva vienīgo cerību un lepnumu.
— Nelaimīgais! Nelaimīgais! — čukstēja priesteris. — Un vai jus savu nosodāmo mērķi patiesi sasniedzāt?
— Nē, mācītāja kungs.
Garīdznieks atkal uzelpoja.
— Ja es būtu mērķi sasniedzis, viņa karaliskā augstība mani par to spīdoši apbalvotu. Tad es jums tagad neteiktu, ka gribu sev padarīt galu, bet šajā pašā acumirklī tas jau būtu izdarīts.
— Un tālāk? — priesteris jautāja.
— Es tātad saņēmu nekrietno uzdevumu, — turpināja Ošērs, — ievilināt nevainīgo meiteni prinča tīklos un ķēros pie darba ar centību, pat niknumu. Bet mans pirmais mēģinājums neizdevās.
— Kā, vai meitene pretojās? — izbrīnījies jautāja cienītais mācītājs.
— Vēl ne. Vispirms vajadzēja pierunāt tēvu, lai viņš pārdod savas meitas godu.
— Un jūs to mēģinājāt?
— Jā, mācītāja kungs… Bet šis vīrs parādīja lielu izturību.
— Krietnais tēvs! — Bonoms pie sevis murmināja.
— Nolēmu vērsties pie meitas, bet laimīgā kārtā tas neizdevās — vēstules, draudi, dāvanas — viss velti! Neveiksme sekoja neveiksmei.
— Nudien, tie ir krietni ļaudis! Un vai viņi zināja, ka jūs nācāt prinča vārdā?
— Viņi zināja, mācītāja kungs.
— Patiesi jābrīnās, ka jūs neatkāpāties no sava nolūka, redzot tādu rakstura stingrību.
— Pie tādas attieksmes es biju pieradis… Kā jau liels grēcinieks. Kad ar iestāstīšanu un viltību neizdevās, es nolēmu ķerties pie varasdarbiem.
Garīdznieks ar redzamu nemieru vēroja stāstītāju.
— Es nolēmu, — tas turpināja, — ka meitene jāaizved ar varu.
— Ak, Dievs! Ak, Dievs!
— Salīgu sev rokaspuisi, spēcīgu un drošu jaunekli, kas pievāktu tēvu, kamēr es sagūstu meitu… Ak, mācītāja kungs! Ak, mācītāja kungs! Mēs tā arī izdarījām, uzbrukām tēvam un meitai uz ielas… Lija asinis… Šai uzbrukumā viens cilvēks zaudēja dzīvību!
— Ā, slepkavība! Jūs nogalinājāt tēvu! Ak! Ak! — šausmās iesaucās mācītājs.
— Nē, nē, paldies Dievam, es neesmu slepkavojis! — Ošērs atbildēja mierīgāk.
— Tad par slepkavu kļuva jūsu biedrs?
— Ari tas ne! Tieši otrādi. Krita viņš, jauneklis, kuru es pierunāju palīdzēt mana neģēlīgā nodoma īstenošanā. Meiterie un viņas tēvs bija sagatavojušies un laikus sagādājuši vairākus pavadoņus un aizstāvjus. Cīņā manu biedri tik smagi ievainoja, ka viņš nomira, un tā kā tikai manis pierunāts viņš iejaucās apkaunojošā dēkā, tad viņa nāve gul uz manas sirdsapziņas… Jā, es esmu slepkava, vienīgi es, mācītāja kungs, jo es nelaimīgo pierunāju sākt cīņu un ievilināju nāvē.
Ošērs izmisumā tā lauzīja rokas, ka nabaga mācītājs jutās aizkustināts pašos dvēseles dziļumos, redzot tik briesmīgas sāpes.
— Jūsu ciešanas ir ļoti saprotamas, — Bonoms runāja,— un tomēr man jāatzīstas, ka jūs esat mazāk vainīgs, nekā es domāju.
— Tēv, vai jūs runājat nopietni? — Ošērs drebošā balsī iesaucās.
— Mans dēls, es uz jums runāju tā Kunga vārdā, it kā tas Kungs pats ar jums runātu.
— Vai tas ir iespējams? Un es vēl patiesi kļūšu tik laimīgs un zemes virsū iegūšu līdzcietību un žēlastību?
— Dievs jums piešķir, ja arī ne pilnīgu piedošanu, tad tomēr drošu mierinājumu… Bet man jums vēl kaut kas jājautā.
— Jūs, manu tēv, jau visu dzirdējāt!
— Notikuma beigas gan ne.
— Nu, tad, — Ošērs pēc garāka starpbrīža turpināja, — kad redzēju sava palīga dzīvību izdziestam, man pēkšņi nokrita kā zvīņas no acīm. Es steidzos pie Artuā grāfa, kurš jau nepacietīgi mani gaidīja un, nepieņēmis jaunos priekšlikumus, es izstājos no dienesta.
— To jūs labi darījāt! Ļoti labi! - runāja priesteris. - Un tagad, mans dēls, - viņš svinīgi turpināja, - neraudiet! Briesmīgs grēks gan ir izdarīts, bet jūsu nožēla ir tik liela, ka jūs mani dziļi aizkustinājāt… Arī turpmāk nožēlojat savu darbu, un tāpēc jums ir jādzīvo. Daudzu gadu pazemība tam kungam var kādudien grēku izdeldēt.
— Vai jūs, tēv, patiesi cerat?
— Jā, jā, mans dēls, un lielākā un smagākā atbildības daļa par notikušo negulsies vis uz jums, bet uz īsto ierosinātāju un uzkūdītāju, uz princi… Tiecit man, jūs — jūs nesat uz savas sirdsapziņas lielākais tikai vienu trešo daļu vainas.
Pateicoties divu trešdaļu vainas atlaišanai, sagrauztais kungs beidzot uzveica savas sāpes un noslaucīja asaras.
Mācītājs cerēja, ka laimīgi nokārtojis savas darīšanas, bet maldījās. Ošērs vēl nebija nospēlējis savu komēdiju līdz galam.
Viņš pēkšņi pārlēca uz agrākajām idejām un iesaucās:
— Ak, vēl viena doma mani moka, šausmīgi mocoša doma, kas nedod mieru ne dienu, ne nakti! Vai jūs domājat, mācītāja kungs, ka es varēšu mierīgi gulēt, kamēr sāpinātās meitenes un dziļi aizvainotā tēva pārmetumu pilnie skatieni plosīs manu dvēseli?
— Nomierinieties, mans dēls.
— Es lai nomierinos, — iesaucās Ošērs augošā uztraukumā, — kad man ausīs turpina skanēt viņu taisnīgie pārmetumi? Vai es varu nomierināties, ja ik dienu baidos ielās sastapt viņu nosodošās sejas, dzirdēt viņu pārmetumu pilnās balsis?.. Kā lai es nomierinos?.. Nē, nekad, nekad!
— Bet Dieva dēļ, — savukārt sauca mācītājs, — esat jel prātīgs, vai, goda vārds, es ņemšu grēku piedošanu atpakaļ!
— Vai nav tiesa, mācītāja kungs, jūs taču mani saprotat? Mana kauna pilnīgā nozieguma upuri dzīvo šai pilsētas iecirkni — tikai dažus soļus no jums atstatu. Ejot no jums projām, es varētu viņus satikt…
— Vai jums liekas, ka es viņus pazīstu?
— Pēc vārda? Droši vien, mācītāja kungs. Meiteni sauc Enženija, tēvu — Retifs de la Bretons.
— Kā? Retifs de la Bretons, romānu rakstnieks, avīžnieks?
— Jā, manu tēv!
— A! Ā!
Ošērs saprata šo „a! ā!" tīri labi. Viņš manīja, ka abu upuru vārdi labā mācītāja līdzjūtību šai lietai noskaņoja krietni vien zemāk.
— Un tomēr, — turpināja garīdznieks, it kā taisnodamies, — šie ļaudis tomēr ir turējušies varonīgi! To es nebūtu ticējis pēc tās morāles, ko šis vīrs sludina savos romānos. To es nebūtu ticējis.
— Nu redzat, cienītais kungs, arī man tas likās neticami un tomēr beidzot biju spiests ticēt, ka meitene ir tikumības paraugs un tēvs — godavīrs. Šo cilvēku cienība tagad man kļuvusi nepieciešamāka pat par dzīvību… Jā, neatgūdams viņu cienību, es nevaru vairs dzīvot.
Ošērs arvien vairāk uztraucās un beidzot izplūda asarās.
— Vai tad nav nekāda līdzekļa, — viņš turpināja, — kā šos cilvēkus ar mani samierināt, un vai mūžīgi pār mani gulēs viņu nicināšana un naids? Tas ir smags slogs, mācītāja kungs, man pārāk smags… Es zem tā saļimstu.
— Runājat atklāti, mans dēls! Kādi būtu jūsu nolūki? Vai jūs varbūt varētu tiem ļaudīm piedāvāt kādu gandarījumu?
— Ikkatru, kādu vien viņi prasītu! Bet es esmu nožēlojams blēdis un varu iedvest vienīgi bailes un riebumu… Būtu jel man vismaz cerība, ka viņi dabūs zināt manu dziļo nožēlošanu, manas sirdsapziņas plosošās mokas!
— Nu, labi! — mācītājs Bonoms kļuva pielaidīgāks, — vai lai es viņiem to pastāstu?
— Ak, mācītāja kungs, ja jūs to darītu, tad es jūs patiesi sauktu par manas dzīvības glābēju.
— Bet, mīļais, — samulsis iebilda krietnais priesteris, — es šos ļaudis nepazīstu, un jūs sapratīsit, ka pret Retifu de la Bretonu nejūtu nekādas simpātijas.
— To es zinu. Bet ja jūs man nepalīdzat, kas tad to darīs? Ja jūs, zinādams šausmīgo noslēpumu, negribat man sniegt atvieglinājumu, vai tad es lai no jauna izturu pārbaudījumu un uzticos kādam citam?
— Labi, es iešu pie Retifa kunga, — noteica sirsnīgais dvēseļu gans, — es viņu paskubināšu jums piedot, un tad?
— Tad, tēv, jūs būsit mans lielākais labdaris un es mūžīgi pateikšos Dievam, ka viņš mani pie jums novedis… Tad jūs būsit labais eņģēlis, kas manī uzvarējis ļauno dēmonu.
— Staigājiet mierā, mans dēls, — iesaucās priesteris cēlā pašaizliedzībā, — es darīšu, kā jūs vēlaties!
Ošērs nometās ceļos pie priestera kājām, satvēra tā roku un skūpstīja, kam arī mācītājs nepretojās; viņš lēni devās projām, rokas pret debesīm pacēlis.