Kamēr Ošērs sūdzēja grēkus Svētā Žaka baznīcas mācītājam, Retifs ar savu meitu gavilēja, ka tik spīdoši ir uzvarējuši pretiniekus.
Ošērs kļuvis nekaitīgs — tas nozīmēja daudz, nu vēl atlika tikt vaļā no Kristiāna.
Par bīstamāko pretinieku Retifs ar pilnām tiesībām uzskatīja klāt neesošo Kristiānu. Ja ne pats Kristiāns, tad katrā ziņā viņa iespaidš atturēja Enženiju no Ošēra. Atsvabinājusies no Ošēra, viņa ne par ko citu vairs nedomāja, kā par savu Kristiānu.
Diena pēc dienas pagāja, bet vērīgā meitenes acs nekur nemanīja seju vai stāvu, kas atgādinātu mīļoto.
Kāpēc viņš nenāca? Vai tas būtu neīsts kauns par sava vārda viltošanu? Tas nelikās visai ticami! Vai varbūt bailes, ko iedvesis Retifs? Arī vājš iemesls! Varbūt sašutums par Retifa nicinošo izturēšanos, notverot viņu pie meliem? Bet ko tad Enženija tur varēja darīt un kāpēc tas viņu sarūgtina, jo viņš taču nemīl Retifu, bet Enženiju.
Katrā ziņā te slēpās kāda mīkla, kuru meitene velti pūlējās atrisināt.
Šai laikā iekrita Ošēra neveiksme. Viņa uzbrukums un Retifa uzvara uz brīdi Enženiju izklaidēja.
Bet, uzvaras gavilēm izgaistot, vēl spēcīgāk atjaunojās piemirstās bažas.
Šīm bažām drīz vien sekoja šaubas — neizbēgamā mīlas rūsa, kas arvien spēcīgāk sāka grauzt viņas sirdi.
Arvien biežāk viņai šķita, ka Kristiāns viņu meklējis tikai pārejošai izpriecai, ka mīla, kuru viņš izrādījis, bijusi tikai untums, kuru tas vēlējies apmierināt. īsi sakot, Enženijai radās uzskats, ka Kristiāns viņai pagriezis muguru, jo viņa nolūku sasniegšana tam likusies saistīta ar pārāk lielām grūtībām.
Tēva velnišķīgi izceltā iedoma, ka Kristiāns nav nekas cits, kā nekrietns savedējs starp viņu un Artuā grāfu, Enženijai nemaz neienāca prātā.
Retifs ļoti uzmanīgi vēroja šo ideju vairošanos meitas nevainīgajā sirdī. Viņš klusībā priecājās par meitenes melanholiju, kurai pamazām vajadzēja pāriet vienaldzībā. Kādu vakaru, kad Retifs nesen bija nonācis no jumta kambara, kur tas žāvēja savas avīzes „Parīzes naktis" svaigās loksnes, viņam ziņoja, ka priesteris Bonoms vēlas ar to runāt.
Retifs bija filozofs, un kā visi tā laika filozofi, arī mazliet ateists, tāpēc saprotams, ka viņam ar sava rajona garīdzniekiem neiznāca tikpat kā nekādu darīšanu, bet ja viņš tomēr aizgāja baznīcā, tad tikai meitas dēļ, kura biktēja pirms katras augstas svētku dienas, tas ir, četrreiz gadā.
Kad nu Retifs no Enženijas izdzirda par priestera Bonoma vēlēšanos ar viņu runāt, viņš domāja, ka tas vēlēsies kādu ziedojumu baznīcai, bet pašlaik Retifam nebija naudas, kaut gan no izdevēja pienācās apmēram simtpiecdesmit livru.
Viņš labo mācītāju sagaidīja ar raktnieka lepnumu, kurš lielās naudas grūtībās jūtas traucēts no nepieklājīga parādu atgādinātāja. Un kad mācītājs Bonoms lūdza sarunu divatā,' Retifa seja aptumšojās vēl vairāk.
Viņš tomēr Dieva vīru ieveda savā darbistabā, kurā atradās arī drukātava.
Retifs piedāvāja mācītājam atzveltnes krēslu un pats nosēdās līdzās.
Var iedomāties, ka abas puses sāka sarunu ar vienādu nepatiku.
Bet jau pēc pirmajiem vārdiem patriotiskais priesteris ar filozofisko rakstnieku sapratās. Gan iedami dažādus ceļus, abi tomēr traucās pretim vienam mērķim. Arī mežā, rudens vēju purinātas krīt vienā laikā un cita virs citas gan ozolu, gan bērzu, gan alkšņu, gan kļavu lapas.
Bija pienācis astoņpadsmitā gadsimta rudenis, jā, gandrīz jau ziema, un spēcīgi vējš locīja lielo un mazo koku zarus.
Ar tik nesatricināmu ticību mācītājs runāja par sava biktsbērna tikumiem, ka Retifs jutās aizgrābts. Vēlēdamies sasniegt mērķi, mācītājs lika lietā visu savas izdomas bagātību, viņš apgaismoja Retifam no politiskā viedokļa, ka Ošērs bijis aristokrātiskās tirānijas nelietīgi izlietots ierocis.
Kad Retifs notikušo apsvēra no šā viedokļa, viņš noteikti nosodīja vairs tikai Artuā grāfu, bet mācītājs no kristīgās tuvākmīlas viedokļa arī prinča vainu centās mīkstināt, norādot uz viņa audzināšanu un augsto stāvokli.
Tā iznāca, ka sarunas beigās Retifs, kurš sākumā uzbruka Ošēram, tad Artuā grāfam, nu apsūdzēja tikai muižniecību. Tas vairs nebija ne Ošērs, ne Artuā grāfs, kas gribēja nolaupīt viņa meitu, tā bija aristokrātija.
Jautājumu vispusīgi izcīnot un aizstāvot, abiem radās arī prasība pēc kāda noslēguma. Šis noslēgums varēja būt vienīgi piedošana.
— Piedodiet, piedodiet! — sauca mācītājs, jau iepriekš izstāstījis, ka Ošēra dzīvība tagad atkarīga vienīgi no Retifa piedošanas.
— Es piedodu! — patētiski atbildēja Retifs.
Krietnais mācītājs priekā uzgavilēja.
— Un tagad, — Retifs piebilda, — mums būs darīšana tikai ar Enženiju, tāpēc atļaujiet man viņai visu izstāstīt. Nožēlošana ir jaunībai labākais piemērs. Jaunatnes saprāts, redzot pārkāpumu sodīšanu vai nožēlošanu, vienmēr turēs augstā cieņā dievišķo taisnību.
— Šī doma man gan patīk, — piekrita mācītājs.
Tad abi izgāja laukā pie Enženijas.
Retifs uzsita viņai viegli uz pleca; meitene pietrūkās kājās, bet, ieraudzījusi tēvu kopā ar mācītāju, viņa tiem skumji uzsmaidīja, pieklājīgi paklanījās un tad nosēdās atkal vecajā vietā.
Nu Retifs meitai iztēloja Ošēra nožēlošanu un tikumību. Vienaldzīgi Enženija noklausījās. Kāda viņai daļa, vai Ošērs ir labs cilvēks vai ne! Ak, ko gan viņa nedotu, ja Kristiāns būtu tikpat smagi nogrēkojies kā Ošērs un tikpat viegli caur nožēlošanu tiktu vaļā no vainas!
— Nu, — pabeidzis stāstīt, jautāja Retifs,— vai tu ar šo nolūgšanos esi apmierināta?
— Jā, pilnīgi! — mehāniski atbildēja meitene. — Es piedodu.
— Ak! — mācītājs iesaucās pārmērīgā priekā. — Jūs esat atdevusi šim cilvēkam atkal jaunu dzīvību, jūsu augstsirdība, Retifa kungs, ir izdarījusi cēlo darbu. Bet tas nav viss. Vēl jums jāīsteno kas cits, un es ceru, es esmu pārliecināts, ka jūs to izdarīsit.
Retifu atkal pārņēma bažas, ka runa varētu būt par viņa kabatas spējām.
Viņš raudzījās uz priesteri un priesteris uz viņu ar bezgala maigu skatienu.
Ik mirkli Retifs sagaidīja parādāmies no sutāna apakšas melno naudas dozi. Ātrāk par mācītāju viņš steidzās iebilst:
— Es domāju — Ošērs ir bagātāks par mums abiem, mācītāja kungs.
— Jūs maldāties, jo viņš savu nožēlošanu ir novedis līdz galam: Artuā grāfa piedāvāto naudu viņš ir atraidījis, atteicies no nokalpotās algas, un ietaupījumus ziedojis dievbijīgiem mērķiem savas dvēseles glābšanas labā.
— Vienalga, mācītāja kungs, vienalga! Vai jums pašam tas neliktos savādi, ja Ošēra kungs pēc mums nodarītā ļaunuma ierastos še arī vēl pēc žēlastības dāvanām?
— Un ja viņš ierastos pie jums ubagot, tad jūs, Retifa kungs kā labs kristīgais nevarētu viņu noraidīt, jo šāda dāvana tam Kungam kļūtu divkārt mīļa, tāpēc ka tā ziedota ienaidniekam.
— Tomēr… — Retifs murmināja.
— Bet par to še nav runa, — turpināja mācītājs, — Ošērs neprasa un nevēlas to, ko pats nav nopelnījis. Kā redzat, tad viņš jau tagad ir godīgs cilvēks un drīz vien kļūs vēl krietnāks.
— Jā, bet ko tad viņš prasa? — Retifs nomierinājies jautāja. — Stāstiet, mācītāja kungs!
— Viņš, mīļais kaimiņ, nekā neprasa, — es to daru viņa vietā.
— Un ko jūs prasāt?
— To, ko katras godīgs pilsonis bez nosarkšanas drīkst prasīt no sava tuvākā — darbu! Jūs, Retifa kungs, taču dodat darbu daudziem cilvēkiem!
— Nē, mācītāja kungs, ta nav! Es pats salieku burtus, un neticu, ka Ošēra kungs varētu grāmatas drukāt.
— Ja arī jus pats nevarat viņam palīdzēt, tad jums taču ir sakari un labas attiecības.
— Jā, tie man ir, — Retifs mehāniski atbildēja, — vai ne, Enženija… Jā gan, mums ir pat ļ6ti labas attiecības.
— Reveljona kungs, - Enženija čukstēja.
— Jūs domājat tapešu fanbrikantu Reveljonu Sentantuāna priekšpilsētā? — jautāja abats Bonoms.
— Jā, jā, to pašu!
— Man šķiet, tā mūsu nolūkam ir ļoti noderīga pazīšanās; Reveljona kungs nodarbina daudz cilvēku.
— Bet ko tad Ošērs varētu strādāt?
— Viņš nav neizglītots, ko var manīt no pirmā mirkļa. Parunājiet ar Reveljona kungu, jo šo vīru jūs viņam varat ieteikt ar labāko sirdsapziņu…
— Labi, jau šodien tas būs izdarīts. Bet jums jāsaprot, ka mans iepazīšanās veids ar Ošēru ne visai labi viņu rekomendēs Reveljonam, kurš pats ir meitu tēvs.
— Jums, Retifa kungs, jāattēlo Ošēra nožēlošana.
— Fabrikanti ir ļoti neticīgi ļaudis, — galvu purinādams, atbildēja Retifs.
— Bet jūs taču neatstāsit bez palīdzības cilvēku, kurš kritis par upuri mūsu samaitātajai aristokrātijai?
Tas izkliedēja Retifa šaubas; viņš apsolīja darīt iespējamo un stingri nolēma turēt doto vārdu. To viņš arī izdarīja.