Nākamajā dienā Retifs ar Enženiju devās pie Reveljona, lai pildītu mācītājam Bonomam doto solījumu.
Pie Reveljona bija atnācis viesos kāds kaimiņš. Abas Reveljona meitas tūlīt ielenca Enženiju un lūdza Retifu uzgaidīt, kamēr tēvs beigs sarunu ar Santēra kungu.
— Vai tas ir brūveris Santērs? — jautāja Retifs.
— Jā, Retifa kungs, jūs taču dzirdat viņu runājam.
— Jā, bet tie kungi kliedz mazliet par skalu.
— Par politiku viņi vienmēr tā sarunājas.
Retifs sāka klausīties sarunā, kas bija skaidri sadzirdāma no Reveljona istabas.
— Ahā, — vecais rūca, — viņi runā par sardzes virsnieku Dibuā; patiesi, par šo tematu var daudz strīdēties.
— Viņš rīkojās pareizi, — skanēja Reveljona balss, — viņš izturējās tā, kā drošsirdīgam kareivim un uzticamam karaļa kalpam pienākas.
— Viņš ir nelietis un blēdis, — kliedza Santērs, — viņš lika šaut uz tautu!
— Ak, dumpinieki vairs nav tauta! — Reveljons atbildēja.
— Patiesi! Būdams bagāts, jūs gribat vienīgi sev paturēt tiesības izteikt kādu uzskatu; nabags lai visu panes pacietīgi, bez sūdzēšanās, bez pretošanās! Ak, ejiet jel, ejiet!
— Es neciešu, ka likuma un karaļa ienaidnieki traucē sabiedrisko mieru — tas ir viss.
— Reveljon, Reveljon, tā nerunājiet! It īpaši jūsu strādniekiem dzirdot.
— Kāpēc tad ne?
— Tāpēc, ka viņi kādā jaukā dienā nodedzinās jūsu fabriku ar visām tapetēm. Vai sapratāt?
— Labi, labi, un ja tad vēl būs mūsu Dibuā, viņš ieradīsies ar savu sardzes nodaļu un sados piparus šiem neliešiem, tāpat kā viņš pie Jaunā tilta un uz Dofina laukuma tos plukatas sašāva kaudzēm.
— Ahā, jūs sauksit palīgā Dibuā kungu? — Santērs kliedza. — Jūs aicināsit sardzi? Un uz nabaga neaizsargātiem darbarūķiem jūs liksit šaut? Un tad es jums saku, ka, pirmajam šāvienam atskanot, mani strādnieki būs pie rokas, lai kopā ar jūsējiem aizstāvētos.
— Jūsu strādnieki?
— Jā, ar mani priekšgalā — vai jūs sapratāt?
— Labi, to mēs vēl redzēsim!
— Jā gan, to jūs redzēsit!
Šajā brīdī durvis tika atrautas vaļā; Reveljons un Santērs parādījās uz sliekšņa: Santērs — sarkans kā vēzis, Reveljons — līķa bālumā.
Abi uzskrēja virsū sabiedētajām meitenēm un Retifam, kurš izlikās, it kā sarunu nebūtu dzirdējis.
— Labdien, mīļais Retifa kungs! — apsveica Reveljons.
— Ā, Retifs de la Bretona kungs! — pērkondimdošā balsī iesaucās milzīgais brūveris, laipni uzsmaidīdams rakstniekam.
Retifs paklanījās — laimīgs, ka tāds vīrs kā Santērs zina viņa vārdu.
— Redzat, Reveljona kungs, šis rakstnieks ir īsts patriots! — brūveris piebilda.
Retifs atkal paklanījās.
Santērs piegāja viņam klāt un spieda roku.
Pa to laiku Reveljons mazliet neveikli sasveicinājās ar Enženiju, jo manīja, ka saruna ar brūveri ir dzirdēta.
— Jūs noklausījāties, ko mēs runājām? — jautāja Santērs tik atklāti smaidīdams, kā var smaidīt vienīgi godavīrs, kurš savu labāko pārliecību par kādu taisnu lietu gatavs atkārtot visas pasaules priekšā.
— Nu, bet jūs taču diezgan skaļi runājāt, Santēra kungs, — nepiespiesti atbildēja Reveljona meita.
— Tas tiesa, — smiedamies piekrita Santērs, jau pievārējis dusmas," — šis velna Reveljons vēl vienmēr netiek ārā no Henriha IV laikmeta, viņš slavē visu, ko dara valdība.
Retifs, iedomājies, ka viņš brūveri samierinājis, pašapzinīgi piebilda:
— Tas gan ir tiesa, ka nesen pie Henriha IV pieminekļa cīņa bija karsta.
— Ā! Vai jūs tur bijāt, Retifa kungs? — Santērs jautāja.
— Jā, mēs abi ar Enženiju… Vai nav tiesa, meitēn? Mēs tur bijām, un daudz netrūka, ka arī būtu turpat palikuši.
Redzēdams Retifu savā pusē, brūveris vērsās pie viņa:
— Tā kā jūs tur bijāt, tad sakiet jūs savas domas. Stāsta, ka esot krituši trīssimts pilsoņi.
— Tas ir jauki! — iesaucās Reveljons,— ka šādus ļaudis jūs godājat par pilsoņiem! Tādu klaidoņu pūli, kas uzbruka Dibuā kunga namam, lai to izlaupītu! Uz viņiem pavēlēja šaut, un tas bija pareizi, es vēlreiz atkārtoju — tas bija pareizi!
Sarunu virziens un viņam pievērstā uzmanība Retifu nopietni sabiedēja.
— Vai tas ir tiesa, — jautāja viena no Reveljona meitām, — ka tur krituši ari krietni cilvēki?
— Es domāju gan, — Santērs atbildēja,— kāpēc gan ne? Lodes ir aklas. Tā, piemēram, stāsta, ka…
Te Retifam uznāca neapturāms kāss.
— Tiek minēti pat aristokrātu vārdi.
— Kāpēc ne?
— Tā, piemēram, tika minēts kāds pāžs…
Retifs uzreiz kļuva purpursārts, Enženija bāla.
— Kāds pāžs? — viņa čukstēja.
— Jā, jā, kāds pāžs, — Santērs atkārtoja, — kāds Artuā grāfa pāžs.
— Atvainojiet, — sauca Retifs, pārkliegdams Enženijas vaidu, — tika minēts gan kāds Provansas grāfa pāžs.
— Nē, man teica, ka Artuā grāfa, — Santērs atbildēja.
— Bet es noteikti dzirdēju, ka Provansas grāfa, — Retifs turējās pretim ar apbrīnojamu drosmi, ko iedvesa meitas ārkārtīgais bālums. Elpu aizturējusi, Enženija klausījās runātājos, gatava vai nu sabrukt vai atdzimt, skatoties, kuram no viņiem būtu taisnība.
— Tas vienalga, Artuā vai Provansas grāfa, — beidzot noteica Santērs, — skaidrs tomēr tas, ka jaunais pāžs arī ir aristokrāts.
— Ak, — Reveljons abus pārtrauca, — Retifs teic, ka Provansas, jūs, ka Artuā, jūsu ziņas runā viena otrai pretī… Kas zina, vai tas maz ir bijis pāžs?
— Arī man ziņas neliekas ticāmas; ko mēs zinām, kas jaunais cilvēks ir bijis! — Retifs iesaucās priecīgs par negaidīto atbalstu.
— Pag', pag', kungi, — Santērs atkal iejaucās sarunā, — te es varēšu paskaidrot; tas ir pāžs, katrā ziņā pāžs! Mans draugs Marats ārstē šo ievainoto. Viņš esot nogādāts Artuā grāfa galma staļļos un Marats, ļoti humāns cilvēks, atdevis slimajam pats savu istabu.
— Un to jums stāstīja pats Marats? — Reveljons jautāja.
— Nē, — Santērs atbildēja, — ne Marats man to stāstīja, bet Dantons, kurš no Marata dzirdējis.
— Kas tas par Dantonu?
— Kasāciju tiesas advokāts… Jūs taču neapgalvosit, ka viņš arī pieder pie pūļa, lai gan ir patriots.
— Ak, Dievs, ja arī kāds pāžs būtu ievainots, tad Parīzē tādu pāžu ir vairāk nekā simts,. — Retifs it kā sarunu turpinādams piebilda, ne Santeram, bet Enženijai atbildēdams.
Bet Enženija tēva vārdus nedzirdēja.
— Ievainots, — viņa murmināja, — tikai ievainots!
Nabaga meitene atbieglota uzelpoja, lai gan vaigus vēl joprojām klāja līķa bālums, ko ievēroja arī Reveljona meitas.
Debates likās izbeigušās, bet Retifs, baidīdamies no temata atkārtošanās, novirzīja sarunas uz citu pusi.
— Miļais Reveljona kungs, - viņš ierunājās, - man taču beidzot jums jāpastāsta, kāpēc esmu atnācis.
— Nu, es domāju tādēļ, lai mūs apmeklētu un kopā ar mums pabrokastotu.
— Ak, nē, šīsdienas apmeklējumam ir sevišķs iemesls: gribēju no jums izlūgties kādu labvēlību.
— Labvēlību?
— Jūs taču atceraties nejēdzīgo atentātu, kuram par upuri mēs ar Enženiju droši vien kristu, ja nebijis jūsu brašo strādnieku?
— Jā, jā! Mani strādnieki pamatīgi piekāvuši vienu no tiem necienīgajiem aristokrātiem, par kuriem jūs, Santēra kungs, nupat runājāt. Pastāstiet jel manam kaimiņam, kā tas īsti nolika.
Retifam šis uzaicinājums nāca kā saukts; viņš izstāstīja brūverim visu notikumu, to bagātīgi izpušķodams ar romānu raktniekam piemītošu fantāziju.
Santēru šis stāsts ļoti aizrāva.
— Bravo! — viņš iesaucās, kad izdzirda par neliešu piekaušanu. — Bravo! Lūk, ja tauta kādreiz paceļ roku, tad tā arī pamatīgi sadod.
— Un kas notika tālāk? — jautāja Reveljons. — Vai jums neliek kādus šķēršļus, vai varbūt Artuā grāfs sāk atkal rīkoties?
— Nē, — Retifs atbildēja, — bet rīkojās pats uzbrucējs.
— Ja tas vēl iedrošināsies rosīties, — iesmējās Santērs,— tad es zinu labu līdzekli — viņš jāaizraida uz viņpasauli.
— To nevajadzēs darīt, jo viņš savu darbu nožēlo un pārnāk mūsu pusē ar visām savām mantām.
Un nu Retifs, kā turpinājumu savam pirmītējam stāstam, attēloja visu Ošēra atgriešanās gaitu.
Līdzjūtīgi un klusēdami visi klausījās. Tā laika apstākļos nebija joks, ja tāds vīrs kā Ošērs turējās ar tautu un saucās par tās domubiedru, bet nopelnus vairoja vēl tas, ka viņš pieslējās kā „pārbēdzējs", kā «pazudušais dēls".
Santērs nespēja apspiest skaļu gaviļu saucienu:
— Velns lai parauj, tas tik ir zellis! Tas man patīk! Bet tā nevar, šis krietnais vīrs ir jāatalgo… Kā viņu sauc?
— Par Ošēru, — Santēra kungs.
— Nu, kā jums šķiet, ko mēs viņa labā varētu darīt? — brūveris jautāja pārmērīgā patriotiskā priekā.
— Es tik tikko jums stāstīju, ka viņš pārnācis mūsu pusē ar visām savām mantām; man gan vajadzēja teikt „bez mantām", jo krietnais jauneklis nav no prinča itin neko pieņēmis! Viņš tātad ir nabags, cieš badu, bet viņš grib strādāt un tā saņemt īsta patriota kristību.
— Bravo! — iesaucās Santērs, sajūsminājies par Retifa izteicienu. — Šis zellis nedrīkst mirt badā! Es viņu pieņemšu. Došu tam uzturu un dālderi algas dienā. Es saku, tas tik būs pārsteigums visai priekšpilsētai. Un kā aristokrāti iepletīs mutes!
Pie Santēra vārdiem Reveljons sajuta, cik niecīga loma viņam ir šajā notikumā, tāpēc viņš nolēma strauji atkarot zaudēto pamatu.
— Nā,— viņš iesaucās, pēkšņi atcerēdamies, ko Santērs pareģoja viņa fabrikai ar visām tapetēm, — pamēģināsim taču, cienītais, saprasties, arī es neesmu remdens, ja runa ir par tuvākmīlestību. To es jums tūlīt pierādīšu, jo lai gan man cilvēku nevajag, es Ošēru uzņemu savā namā.
Svētlaimīgi smaidīdams, Retifs paraudzījās Reveljonā; te jau tīri vai plūcas ap viņa aizstāvāmo.
— Kāpēc tā? — brūveris iekaisa. — Jūs nupat .teicāt, ka jums cilvēku nevajagot, bet es varu nodarbināt savā brūzī vēl simtu strādnieku.
— Es arī varu!— iesaucās Reveljons, gribēdams par katru cenu pārsolīt. — Vai tad es, neraugoties uz grūtiem laikiem, ik dienas nepieņemu bezdarbniekus?.. Bez tam man liekas, ka Retifs lūdza palīdzību man.
Retifs apstiprinoši pamāja.
— Un tad es domāju, ka ja viņš te var lemt, tad katrā ziņā izvēlēsies veca drauga atbalstu.
Retifs sirsnīgi paspieda Reveljona roku.
— Manis dēj, — Santērs beidzot kļuva pielaidīgāks, — jūs rīkojaties pareizi, kļūdams patriots, vai vismaz izlikdamies tāds — tas nekaitēs!
Un brūveris ar zīmīgu skatienu ilustrēja savus vārdus.
Reveljons pavadīja Santēru līdz durvīm, kur abi šķīrās bez naida.
Tad viņš vērsās pie Retifa:
— Un nu Dieva vārdā sūtiet viņu šurp! Kas būšu ar viņu runājis, kad zināšu, kur viņš lietojams, tad tālākais pats nokārtosies! Bet es jums saku, — Reveljons rūca, — to es jums piesaku, ka viņam, jūsu Ošēram, jāuzvedas krietni!
Retifs pavēra durvis uz Reveljona meiteņu istabu un sauca Enženiju:
— Nāc, mana sirds, viss ir nokārtots. Pateiksimies vēlreiz labi sirsnīgi mūsu draugam Reveljonam un tad ziņosim mācītājam, ka — ja Ošērs grib kļūt godīgs cilvēks — no šā brīža viņa nākotne ir nodrošināta.
Enženija noskūpstīja meitenes, Retifs paspieda Reveljona roku un tad abi atstāja fabrikanta māju. 14*
- Beidzot, beidzot šī lieta ir kārtībā! — rakstnieks teica meitai, kad viņi atkal bija uz ielas.
Šos vārdus viņš izrunāja dziļi nopūzdamies.
Bet toreiz nabaga Enženija vēl nenojauta šīs nopūtas smagās sekas.