Atgriezies mājās, Retifs uzrakstīja dažas rindas mācītājam, ziņodams pa saviem pānākumiem. Cienītais priesteris tūlīt steidzās pateikties rakstniekam, kurš ar Enženiju sēdēja pie vienkāršas maltītes.
Kad tēvs un meita sāka remdēt izsalkumu ar kūpošo zupu, kāpnēs atskanēja soļi un abats Bonoms iesteidzās istabā.
Kā vienmēr viņš jautri un laipni smaidīja. Paspiedis Retifa roku, viņš pieklājīgi paklanījās pret Enženiju.
— Mācītāja kungs, — Retifs piesarcis iesāka, — te jums pati piedāvājas godīga vīra zupa. Mēs arī tik tikko piesēdāmies, un šodien nav piektdiena.
— Pateicos, pateicos, mīļais Retifa kungs!
— Es zinu gan, ka mūsu maltīte ir ļoti vienkārša, — smaidīdams piebilda Retifs.
— Nebūt ne, nebūt ne, — priesteris atbildēja, kāri ieelpodams ēdiena smaržu, — zupa smaržo lieliski, un ja jūs atļaujat, tad atsūtīšu savu Zaklīni iemācīties to pagatavot.
— Nu, lūdzu, mācītāja kungs…
— Es jau gan paēdu.
— Ak, nemelojiet, mācītāja kungs! — Enženija smiedamās draudēja ar pirkstu. — Kad nesen mans tēvs jūs apciemoja, pulkstenis rādīja pusvienu un jūs vēl nebijāt ēdis. Tad jūs teicāt, ka pirms vieniem nekad neēdot, bet pašlaik nosita divpadsmit.
— Nu, labi, es nemelošu, daiļā jaunkundz, ja jūs mani tik mīļi pamācat.
— Ātri, Enženij, pasniedz mācītāja kungam traukus! — sauca Retifs.
— Nē, un vēlreiz nē… Diemžēl šodien es nevaru ar jums pusdienot, Retifa kungs, šodien ne…
— Kāpēc tad ne?
— Tāpēc, ka ārā… uz kāpnēm… es atstāju…
— Lai viņš ienāk! — Retifs sauca. — Lai viņš nāk iekšā!
Rakstnieks bija mācītāju sapratis.
Arī Enženija. Viņa klusēja.
— Es saprotu… Ošēra kungs… vai ne? — jautāja Retifs.
— Tā ir!
No Enženijas lūpām izlauzās smaga nopūta, kas izklausījās gandrīz vai kā pārmetums.
Mācītājs redzēja, ka šāds solis prasa atvainošanos.
— Šis nelaimīgais tik tikko bija pie manis, kad es no jums saņēmu priecīgo vēsti. Viņš lūdza atļauju mani pavadīt.
— Fatāli, fatāli, mācītāja kungs! — Retifs mazliet saīdzis murmināja.
Mācītāja siltās gādības iespaidots, rakstnieks vēl nespēja pateikt „jā",
kad centīgais abats jau atvēra durvis un ielaida vīru, kurš, asaras liedams, metās Retifam un Enženijai pie kājām.
Arī mācītāja acīs mirdzēja asaras; Retifs jutās saviļņots, bet Enženijas sirds dziļumos tā iesāpējās, it kā tur urbtos auksts, ass tērauds.
Ošērs, ilgi un ar apdomu iestudējis lomu, tagad aizstāvēja savi apbrīnojami veikli un drīz vien Retifu pilnīgi pārliecināja.
Cilvēki ar dzīvu fantāziju mēdz parasti būt slikti ļaužu pazinēji — viņi redz pārāk skaidri, ko sapņojuši, bet pārāk neskaidri to, kas acu priekšā.
Enženija, izmantojot Ošēra pārmērīgo jūtu izplūdumu, ar skaidru skatienu novēroja to vīru, kuram gandrīz būtu izdevies iegrūst viņu neaprakstāmā nelaimē.
Ošēru nevarēja saukt par neglītu, viņa seja drīzāk izlikās pārāk ikdienišķa. Daudzas sejas tieši savas pareizības dēļ nav pievilcīgas, kurpretim citas, pateicoties sīkām nepilnībām, iegūst pat skaistumu.
Ošēram bija dzīvas acis, kuru izteiksme tiecās pat uz cinismu, biezi mati, skaisti zobi un veselīga seja. Viņš gan bija mazs, tomēr labi noaudzis un ar gaumi tērpies. Tikai zemā, slīpā piere un triviālā mute atstāja negatīvu iespaidu.
Bet Enženija toreiz vēl nesaprata, ko šāda mute var slēpt, un tāpēc Ošērs uz viņu atstāja diezgan labu iespaidu.
Ošērs atkārtoja to pašu, ko mēs jau zinām par viņa sirdsapziņas pārmetumiem, izmisumu un nožēlošanu. Viņš attēloja savu iekšējo cīņu, šaubas,
ciešanas, un beidzot paziņoja, ka noteikti ir apņēmies kļūt par strādīgāko un krietnāko cilvēku pasaulē.
Kad Ošērs redzēja, ar kādu uzmanību Retifs klausās viņa nostāstos par livrejām, ekipāžām, Artuā grāfa istabām, tad par grezniem mielastiem un grāfa mīlas dēkām — šīs dēkas tika tā aizplīvurotas, ka tās nevarēja aizskārt Enženijas nevainīgās austiņas — kad viņš redzēja cik uzmanīgi pat meitene sekoja grezno drēbju, mēbeļu, zirgu un ratu aprakstiem, un ka neviens viņā vairs neredz pavedēju, bet tikai stāstītāju, Ošērs saprata: Retifs viņam ir piedevis un vairs nejūt naidu.
Ar plēsīga zvēra instinktu, kurš aplenc savus upurus, Ošērs noprata, ka pirmais apmeklējums nedrīkst ieilgt. Tāpēc viņš šķīrās, vēlreiz apliecinājis savu pateicību un padevību, tā pilnīgi iekarodams Retifu un nomierinādāms Enženiju. Atvadoties viņš dziļi paklanījās pret meiteni un laipni, tomēr godbijīgi viņai uzsmaidīja.