Nu varam atkal atgriezties pie mūsu nabaga Kristiāna, kuru līdzcietīgi ļaudis plecīgā advokāta Dantona vadībā bija aiznesuši uz Artuā grāfa staļļiem.
Liels pavadītāju pulks drūzmējās vēl pie vārtiem, raudzīdamies bālajā, melnmatainajā jauneklī, no kura ievainotās kājas arvien vēl tecēja asinis. Atskanēja līdzjūtības vārdi un lāsti.
Vārtu sargs, lāpu gaismā ieraudzījis jauno pažu uz nestuvēm, tūlīt atdarīja vārtus. Pēc Dantona pavēles daži tūlīt steidzās modināt staļļa ārstu Maratu. Tas vēl nebija aizgājis gulēt, bet sēdēja pie rakstāmgalda, turpinādams savu romānu.
— Labi, — īgns par traucējumu, rūca Marats, — noguldiet to cilvēku manā gultā un sakiet, ka es tūlīt nākšu.
Ļaudis devās projām. Pa to laiku bija ienācis vēl kāds un nostājies istabas krēslā.
Marats to vēroja ar savu pie tumsas pieradušo skatienu, kas naktī redzēja labāk nekā dienā.
— Ā, tas esi tu, Danton? — viņš iesaucās. — Es jau domāju, ka vēl šovakar tevi redzēšu.
— Tā? — atbildēja Dantons, nebūdama pārsteigts, — tu zināji, kas notika?
— Varbūt… Es daudz ko zinu, kā tu jau būsi ievērojis.
— Tas bija traks darba gabals, ko šodien pastrādāja, un es tev atnesu mazu paraugu.
— Ievainoto!.. Vai tu viņu pazīsti?
— Es? Nepavisam! Bet viņš ir jauns un skaists, un es mīlu visu, kas ir jauns un skaists, tāpēc viņu pievācu un atgādāju šurp.
— Vai viņš ir no tautas?
— Ak, nē! Tas ir aristokrāts vārda vispilnīgākajā nozīmē: mazas kājas, maigas rokas, smalki sejas panti, augsta piere, ar vārdu sakot, kā radīts pēc pirmā acu uzmetiena pamodināt tavu naidu.
Marata lūpas saviebās smaidā.
— Kur viņš ir ievainots?
— Ciskā.
— Ahā! Laikam dragāts kauls un nepieciešama operācija… Nu, redzi, kas viņam no tā, ka tas ir jauns un skaists un aristokrāts? Ar koka kāju tam būs jāklibo pa dzīvi.
Marats berzēja rokas, aplūkoja pats savas kājas un tad teica gluži līksmi:
— Man… man gan ir līkas kājas, tomēr veselas.
— Vai tad ievainojumi ciskās ir tik bīstami?
— Ļoti! Pirmkārt artērija ir ļoti vārīga, un tad kauls; pārrauts nervs noved pie sastinguma… tādas brūces ir nejaukas, ļoti bīstamas!
— Tad jums jo vairāk jāsteidzas slimajam palīdzēt.
— Jau eju!
Marats gausi piecēlās, vēlreiz noliecās pār manuskriptu, pārlasīdams romāna pēdējās rindas un šo to pārlabodams, tad paņēma savu ķirurģisko instrumentu etviju un sekoja Dantonam, kurš visu laiku uzmanīgi bija vērojis katru viņa kustību un domu.
Gaitenis bija pilns ļaužu, kas ievainoto nesuši vai tikai tāpat līdzi nākuši un vai nu aiz līdzjūtības, vai ziņkāres gribēja izmantot gadījumu un noskaitīties operāciju.
Dantons vēroja ne tikai Marata prieku, ka tagad varēs griezt aristokrāta miesa, bet arī pamanīja, ka staļļa ārsts un daži no ļaužu bara sarunājās mēmām, slepenām zīmēm. Bez šaubām tie bija kādas slepenas savienības locekļi, pie kuras piederēja arī Marats.
Pēkšņi gluži negaidot mājas ļaudis raidīja projām tautu. Pat telpas atstājot, dažs labs no pūļa vēl apmainījās zīmīgiem skatieniem ar staļļa ārstu.
Tad Marats, pat skatienu neuzmetis slimniekam, atvēra savu etviju, sakārtoja instrumentus, starp kuriem skalpelis un zāģis bija pirmajā vietā, un tad attina šarpiju. To visu viņš darīja bezgala miegaini, bet bez trokšņa un ar tādu brūču ārsta drausmīgu svinīgumu, kas savu mākslu mīl ne jau tāpēc, ka tā dziedē, bet gan tāpēc, ka tā dara sāpes.
Pa to laiku Dantons piegāja pie jaunekļa, kas gulēja ar aizvērtām acīm.
— Mans kungs, — Dantons uzrunāja ievainoto, — jūsu ievainojumam liekas būs vajadzīga sāpīga, varbūt pat bīstama operācija. Vai jums še Parīzē ir kāds, kuru jūs vēlētos redzēt vai kurš uztrauktos par jūsu prombūtni? Es ar prieku šai personai nosūtītu ziņu.
Ievainotais atvēra acis.
— Man ir māte, — viņš klusi teica.
— Kā jau teicu, esmu gatavs jums pakalpot. Pasakiet man savas mātes adresi un es tai aizrakstīšu, ja pats nevarat rakstīt, vai likšu viņu atvest.
— Nē, kungs, man pašam jāraksta; tik daudz speķa man vēl būs. Tikai, lūdzu, dodiet man spalvas vietā zīmuli.
Dantons izņēma no kabatas mazu vēstuļu somiņu, izvilka zīmuli un papīru un pasniedza jauneklim.
— Te, rakstiet!
Ar lielu piespiešanos, sviedriem uz pieres, apspiezdams sāpju vaidus, viņš uzrakstīja un pasniedza Dantonam dažas rindas. Tad, gandrīz vai paģībis, atslīga spilvenos.
Marats dzirdēja sava pacienta ievaidēšanos un pienāca pie gultas.
— Redzēsim, kas darāms, — viņš teica.
Slimnieks sakustējās, it kā gribēdams atraut savu kāju no ārsta, kura izskaits liekas neiedvesa uzticēšanos. Netīrais kabatas lakats ap galvu, šķībais deguns, mazās ačeles, — tas atbaidja Kristiānu.
„Es esmu ievainots," slimnieks teica pats sev, „es vēlētos būt miris, bet kroplis negribu būt."
Šī doma tik dzīvi iezīmējās ievainotā smadzenēs, ka viņš instiktīvi satvēra ārsta roku, kad tas patlaban grasījās pārbaudīt ievainojumu.
— Atvainojiet, doktora kungs, — viņš teica maigi un mierīgi, — es ļoti ciešu, bet tomēr negribētu kā izmisis atdoties dziedniecības mākslas rokās. Tāpēc, lūdzu, neķerieties pie operācijas, dzirdat, doktora kungs, nekādu operāciju, pirms neesam pietiekami apspriedušies un pirms neesat uzklausījis manas domas!
Marats dusmīgi saslēja galvu un gribēja dot apvainojošu atbildi.
Bet jaunekļa cēlais skatiens, viņa skaidrās acis, maigums atturēja skarbo vārdu. Kā neredzamas varas valdzināts, ārsta sirds un prāts apstulba. Viņam likās, ka šo jaunekli neredz pirmo reizi un ka slimnieka sejas panti tam modina atmiņas, kuras tas pats neizprot.
— Jūs mani sapratāt? — jautāja Kristiāns, spriezdams no ārsta apjukuma, ka tas nekā nejēdz savā darbā.
— Jā, es jūs sapratu, jaunais kungs, — atbildēja Marats gandrīz vai drebošā balsī, — bet jūs taču nedomāsit, ka es jums tīši gribu darīt sāpes?
Kristiānu pārstedza dīvainā pretešķība: nejaukais izskats un labvēlīgā balss.
— Kas tas par instrumentu? — viņš jautāja, norādīdams uz rīku, ko Marats turēja rokā.
— Tā ir zonde, — atbildēja ārsts, raudzīdamies slimniekā vispirms nedroši, tad gandrīz vai maigi.
— Es domāju, ka šis instruments parasti mēdz būt no sudraba.
— Jums taisnība, — atbildēja Marats, ātri sakravāja savu etviju, ko bija izklājis uz galda, un steidzās atpakaļ savā istabā, lai atnestu citus, vissmalkākos instrumentus, kuru futrālis vien bija divkārt tik vērts kā pirmā etvija ar visiem instrumentiem. Tā bija Artuā grāfa dāvana par kādu grāmatu, ko Marats tam kādreiz veltījis.
Tagad Marats pie slimnieka gultas pienāca ar sudraba zondi.
— Doktora kungs, — teica Kristiāns, kuru pat šī ārsta laipnība nebija spējusi pilnīgi nomierināt, — es jau jūs tiku lūdzis nesākt operāciju bez ieprekšējas apspriedes. Ar to es domāju, ka vēlos dzirdēt arī viena vai divi jūsu ievērojamo kolēģu domas, nebūt nenoniecinot jūsu paša spriedumu.
— Ak, jā, jums tasnība, — iebilda Marats ar rūgtumu, ko nespēja apslēpt, — es, protams, vēl neesmu ievērojams, man vēl nav slavens vārds, bet tikai prasme.
— To es nebūt neapšaubu, doktora kungs, bet pie tik smaga ievainojuma sešas acis taču redzēs vairāk nekā divas.
— Jūsu vēlēšanās tiks izpildīta. Sentonorē priekšpilsētā ir doktors Luī un Jaunā Luksemburgas ielā doktors Giljotēns. Vai šie abi vārdi jums liekas pietiekami droši?
— Jā, tie ir vispār pazīstami un cienīti vārdi.
— Tātad es likšu šos abus kungus atsaukt.
— Lūdzu.
— Bet iegaumējiet, viņi būs citādās domās nekā es.
— Tad jūs būsit tris un balsu vairums izšķirs.
— Kā vēlaties.
Slimnieka balsij likās esam liela vara pār Maratu.
Padevīgi viņš piegāja pie durvm, pasauca kādu zirgupuisi, pateica tam abu ārstu vārdus, lika tos atvest un neatgriezties vienam.
Ilgi nebija jāgaida: pēc desmit minūtēm atnāca doktors Luī un stundas ceturksni vēlāk ieradās arī doktors Giljotēns.
Kristiāns ārstus saņēma ar maigu smaidu.
— Mani kungi, — viņš teica. — Šovakar tiku smagi ievainots, un tā kā es esmu viņa karaliskās augstības Artuā grāfa kunga pažs, tad liku sevi atnest še, kur arvien kāds ārsts atrodams. Bet kā es arī uzticētos doktora kungam, tomēr gribētu pirms izšķiroša soļa dzirdēt jūsu domas par manu ievainojumu.
Giljotēns un Marats apsveicinājās kā divi paziņas, Luī un Marats - kā sveši.
— Vispirms mums brūce jāizmeklē, — albildēja Marats, — es jau ievainojumu zondēju un varu dot paskaidrojumus par lodes stāvokli un ceļu, kādu tā gājusi.
— Labi, tad ieiesim blakusistabā, — sacīja doktors Luī.
— Kāpēc, mani kungi? — iesaucās Kristiāns. — Lai es nekā nedzirdu, ko jūs savā starpā apspriežaties?
— Lai jums ar vienu otru vārdu bez vajadzības neradītu veltas bailes.
— Vienalga, mani kungi, lūdzu mierīgi turpiniet savu apspriedi manā klātbūtnē.
— Viņam ir taisnība, — tcica Marats, — un es pievienojos viņa vēlmēm.
— Tad mums nav ko iebilst, — atbildēja doktors Luī. Tad jautāja latīniski: Kādā stāvoklī ir brūce?
Marats ar smaidu ap bālajām lūpām atbildēja latīņu valodā.
— Mani kungi, — teica Kristiāns, — es esmu polis un protu latīniski gandrīz vai tikpat labi, kā savu mātes valodu.
Ja nevēlaties, lai jūsu sarunu saprot, tad jums jāizvēlas cita valoda. Tikai man jāpiebilst, ka protu visas valodas, kuras jūs pazīstat un kurās runājat.
— Tad runāsim franciski, — atbildēja Giljotēns, — jaunais cilvēks, man liekas ir ļoti brašs un drošs.
Tad viņš griezās pie Marata:
— Runājiet, kolēģi, mēs klausāmies!
Bet pie Kristiāna vārdiem „es esmu polis", Marats pēkšņi bija kļuvis tik saviļņots, ka nedabūja pār lūpām gandrīz ne vārda. Lielām pilēm sviedri parādījās ar dīvainu baiļu sajūtu, tad papurināja galvu, it kā nokratīdams kādu domu, kas arvien mācās virsū.
— Kā redzat, mani kungi, — viņš beidzot iesāka, — lode trāpījusi gurna augšējā trešdaļā, aizspiedusies līdz kaulam, to sadragājusi un palikusi sēdam starp kaulu un muskuļiem. Tas ar zondi ir skaidri konstatējams.
— Nopietns ievainojums, — murmināja doktors Luī.
— Ļoti nopietni, — apstiprināja doktors Giljotēns.
— Jā, katrā ziņa ļoti nopietni, — atkārtoja Marats.
— Vai ir šķembas? — jautāja doktors Giljotēns.
— Jā gan, — atbildēja Marats, — es divas izvilku ar zondi.
— Ļoti nopietni! — atkārtoja Luī.
— Tomēr, — Marats turpināja, — asiņu zaudējums nav bijis sevišķi liels un, cik var spriest, galvenās artērijas nav bojātas.
— Tātad kauls ir sadragāts? — jautāja Luī, uzskatīdams kolēģus.
— Tad neatliek nekas cits kā amputācija, — sacīja Giljotēns.
Marats nobālēja.
— Piedodiet, kolēģi, — viņš teica, — bet labi padomājiet. Vienkārša kaula lūzuma dēļ tas būtu pārāk bīstams lēmums.
— Es uzskatu amputāciju par nepieciešamu, — atkārtoja doktors Luī. Tad viņš sīki aiztāvēja savu stāvokli, atsaukdamies uz neskaitāmiem līdzīgiem gadījumiem un uz sava laika ievērojamāko ķirurgu piedzīvojumiem.
Marats noteikti pretojās šiem uzskaitiem, bet nespēja pārliecināt biedrus.
— Es ņemu atbildību uz sevi, — Marats neatlaidās.
Pēc šiem vārdiem, kas tālākas zinātniskas debates padarīja liekas, abi ārsti palocījās un Giljotēns patiesā līdzjūtībā sniedza Maratam roku.
— Lai jūsu uzņēmums izdodas, — viņš teica, — es no sirds jums vēlu sekmes! <
— Arī es to novēlu, kaut šaubos, — piebilda doktors Luī.
— Un es galvoju par to, — atbildēja Marats.
Tad viņš abus kolēģus pavadīja līdz durvīm. Atvadoties tie vēlreiz paskai- roja, ka visa atbildība tiem jāatstāj Maratam.
Garās apspriedes nebija nomākušas Kristiāna dzīvības spēkus, bet gan tos pacēlušas.
Kad Marats atkal pienāca pie gultas, no slimā acīm tam pretim mirdzēja drudžaina kvēle.
Kristiāns sniedza ārstam pretim abas rokas un teica sirsnīgā atzinībā:
— No sirds pateicos, ka aizstāvējāt manu nabaga kāju. Ja tā paliks, tad tikai jums pateicoties un visu mūžu būšu jums pateicību parādā. Bet ja abu citu ārstu pareģojumi piepildītos un man būs jāmirst, tad es palikšu tajā pārliecībā, ka jūs esat darījis visu iespējamo, lai mani glābtu.
Marata roka uztraukumā drebēja, kad viņš saņēma jaunekļa roku. Tas viņu uzskaitīja brīnīdamies. Pie ārsta tas bija neparasti.
— Vai jūs neteicāt, ka esat polis? — jautāja Marats.
— Jā, doktora kungus.
— Kur jūs esat dzimis?
— Varšavā.
— Cik vecs jūs esat?
— Septiņpadsmit gadu.
Marats aizvēra acis un pārvilka ar plaukstu pār pieri, it kā gribēdams aizdzīt reiboni, kas tam uzmācās.
— Vai jūsu tēvs vēl ir dzīvs? — viņš jautāja tālāk.
Un viņa skatiens sastinga pie jaunekļa lūpām, it kā uzglūnēdams nākamajam vārdam, lai to tūlīt aprītu.
— Nē, doktora kungs, mans tēvs mira, kad es vēl nebiju dzimis, — es viņu nekad neesmu pazinis.
Marats uz brīdi iegrima dziļās domās, tad attapās un ar divkāršu rūpību un uzmanību nodarbojās ap slimo. Viņš sagatavoja dzērienu, lai novērstu nervu atslābumu un drudzi. Tad viņš ierīkoja pie gultas sevišķu aparātu, ar kuru cerēja novērst iekaisumu un sastingumu. Tas bija kaut kas līdzīgs ūdensvadam, kas vienmērīgos laika sprīžos ļāva pa salmiņu nopilēt auksta ūdens pilei uz brūces apsējumu.
Ar izbrīnu un patiecības jūtām slimais vēroja savu ārstu. Bija skaidri manāms, ka šāda centība un rūpība parasti Maratam nepiemita.
— Tātad lodi jūs nemeklējat, doktora kungs? — jautāja Kristiāns.
— Nē, labāk lodi atstāsim tur, kur tā ir. Tā nav iesprūdusi kaulā. Ja tagad to meklētu, varētu rasties ļaunas sekas; piemēram, saplīst, kāds no tiem dziedinošiem asins pūslīšiem, ko pati daba — vislabākais ārsts — katrā ziņā veidos… Tā vai nu lode pati no sava smaguma izspiedīsis uz āru un kādā jaukā rītā mums vajadzēs tikai pārgriet ādu, lai to izņemtu, vai atkal — ja tā apgrūtinās — mēs varam citā, tuvākā vietā izdarīt mazu griezienu un to izņemt.
— Dariet tā, kā atrodat par labu, doktora kungs, es savu dzīvību uzticu jums.
Marats pēkšņi, kā likās, atelpoja.
— Ak, — viņš teica ar gandriz vai maigu smaidu, — tātad jums pret mani vairs nav nemaz neuzticības?
Jauneklis gribēja atvainoties.
— O, neliedzaties, sākumā jūs man nepavisam negribējāt uzticēties.
— Piedodiet, doktora kungs, es jūs vēl nepazinu, un nebūt nešaubīdamies par jūsu mākslu…
— Tas viss ir ļoti vienkārši, — atbildēja Marats, pa daļai ar sevi, pa daļai ar Kristiānu runādams, — mana seja neiedveš daudz uzticības, kamēr mani tuvāk neiepazīst, jo mēdz teikt, ka es esmu nejauks. Un kad pats aplūkoju sevi spogulī, tad arī man jāpiekrīt. Arī mans apģērbs nav pievilcīgs, sevišķi tas, ko valkāju mājās. Slavena vārda arī man nav. Un tomēr jūs redzējāt, kā es aizstāvēju jūsu kāju, kuru citi par varu gribēja nogriezt. Un tomēr, — viņš melanholiski piebilda, — tomēr es esmu vairāk redzējis, vairāk mācījies, vairāk strādājis nekā tie visi. Un tagad sakiet man, kas jums iedvesa pret mani uzticību?
— Pārmaiņa jūsu attieksmē pret mani, tā maigā labvēlība, kas stājās skarbuma vietā. Kad es redzēju jūs ienākam un ar abām rokām rīkojāmies ap saviem briesmīgajiem instrumentiem, tad — neņemiet ļaunā — es jūs drīzāk noturēju par miesnieku nekā par ārstu. Bet tagad jūs mani kopjat tik centīgi un rūpīgi, kā mīļa sieviete, tagad jūs tik maigi un draudzīgi raugāties — ka tēvs uz savu bērnu. Cilvēkam, kuru tik maigi uzlūko, neļaus nevajadzīgi ciest…
Marats novērsās… Ko gan šī ar sarūgtinājumu un nievām pildītā sirds centās apslēpt? Vai tā kaunējās cēlu jūtu, kā cita sirds centās apslēpt? Vai tā kaunējās cēlu jūtu, kā cita kaunētos sliktu? Vai arī šīs drūmās dvēseles dziļumos notika kaut kas neparasts, ārkārtīgs, kam bija jāpaliek noslēpumam?
Šinī brīdī priekšnamā dzirdēja tuvojāmies steidzīgus soļus… Istabā iedrāzās sieviete.
— Mans dēls! — viņa iesaucās aizlūzušā balsī, — mans Kristiāns! Kur viņš ir? Kur viņš ir?
— Māt! Māt! — jauneklis ar pūlēm piecēlās savā gultā un ienācējai pretī stiepa rokas.
Te vaļējās durvīs parādījās arī Dantona varenais stāvs.
Viņa skatiens meklēja Maratu, kurš, ieraudzījis ienākušo sievieti, izdzirdējis viņas balsi, skaļi iekliedzās un nolīda istabas tumšākajā kaktā.