Ievainotajs gribēja krist mātei ap kaklu, bet nevarīgi atslīga atpakaļ spilvenos. Mātei paspruka baiļu sauciens. Viņa iedomājās, ka Kristiāns mirs, bet Dantons, pienācis tuvāk, to mierināja, un slimnieks atkal atvēra acis.
Marats vēl arvien stāvēja tumsā, kur bija nobēdzis, svešajai ienākot. Viņš nenovērsa skatienu no mātes un dēla.
Māte bija, lai gan vairs ne jauna, tomēr skaista sieviete. Viņas uztrauktā seja pauda dižciltību un lepnumu, gaiši zilās acis un, blondie mati liecināja, ka tā ir ziemeļniece no aristokrātiskas cilts.
Viņa skūpstīja dēlu uz pieres, un tas raudzījās mātē ar mīlas un pateicības pilnu skatienu.
Tad Kristiāns dažos vārdos izstāstīja, kā viņš ievainots, kā tad licis sevi aiznest uz prinča staļļiem, kā Dantons — viņš tikai norādīja uz to ar pirkstu, jo viņa vārdu vēl nezināja — par viņu rūpējies, kā tad staļļa ārsts viņu aizstāvējis pret diviem saviem kolēģiem, kuri par varu gribēja kāju noņemt, un kā, beidzot, šā ārsta rūpība un uzmanība viņa sāpes krietni remdējusi.
To visu stāstot, viņš ar skatienu meklēja Maratu, kurš arvien dziļāk slēpās tumsā. Kad mātes mīla bija dēlu apveltījusi ar glāstiem, viņa atcerējās arī izteikt atzinību jaunekļa glābējam.
— Kur tad ir šis mācītais, cēlais ārsts? — svešā jautāja, raudzīdamās apkārt istabā un kavējās ar skatienu pie Dantona, it kā gribētu to lūgt palīdzību uzmeklēt šo ārstu.
Dantons paņēma no kamīna sveci un gāja uz kaktu, kur Marats bija nobēdzis. Tur viņš apgaismoja ārsta seju un teica smiedamies:
— Te viņš ir, madame\ Tikai nevērtējiet viņu ne pēc apģērba, ne pēc sejas, bet gan tikai pēc tā pakalpojuma, ko viņš jums izdarījis.
Marats un Kristiāna māte ātri saskatījās. Svešās skatienā bija sirsnīga pateicība, Marata skatienā — neizsakāmas šausmas.
Pietika ar vienu skatienu, lai Dantons nojaustu, ka šo abu cilvēku sirdīs notiek kaut kas tāds, ko tikai zinātājs var saprast.
Marats stāvēja apmēram divus soļus no sienas; uzlūkojot svešo, it kā spoku redzot, viņš kautrīgi atskāpās un būtu bēdzis vēl tālāk, ja siena atļautu.
Svešā brīdi saglabāja savu aukstasinību, bet pēc dažiem mirkļiem Marata šausmas, bālums, viņa ilgos ciešanu gados pārvērtusies seja pēkšņi lika kaut ko atcerēties… Viešņa zaudēja pašsavaldīšanos, šausmās sakampa rokas un atkāpās uz sava dēla gultas pusi, it kā to sargādama vai pati meklēdama aizsardzību.
— Augstais Dievs, vai tas varētu būt? — viņa čukstēja.
Šai mēmajai scēnai, kas pat uzmanīgākam novērotājam paliktu nesaprotama, nebija citu liecinieku, kā vienīgi Dantons un Albertīne, kas nemierīga staigāja pa istabu.
Kristiāns, noguris no ciešanām un uztraukuma, aizvēra acis un viņu kā spirdzinošs rīta gaiss parņēma viegla snauda.
Marats pamazām sāka atjēgties un atguva līdzsvaru.
Māte ar ledusauksto roku pārbrauca pār seju, it kā atmiņas un nelāgo sapni aizdzīdama.
Dantons vēroja abus. Lai tos ne uz brīdi neizlaistu no acīm, viņš atmuguriski atkāpās un nolika uz tā atpakaļ sveci.
— Madamel — stostījās Marats, kurš ar visu savu gribasspēku vairāk vārdu nedabūja pār lūpām.
— Mans kungs, — teica māte ar viegli jūtamu svešu akcentu, — mans dēls un es esam jums ļoti daudz pateicības parādā.
— Es šā jaunā cilvēka labā darīju tikai to, ko būtu pie kura katra cita darījis, — atbildēja Marats. Bet viņa balss negribot iedrebējās pie vārdiem: „šā jaunā cilvēka labā".
— Saņemiet manu sirsnīgāko pateicību, — māte turpināja. — Un tagad lūdzu pateikt, vai varu savu dēlu likt aiznest uz manu dzīvokli?
Varena iekšeja cīņa iedegās Marata sirdī. Viņš piegāja pie gultas un uzmeta slimniekam rūpīgu, pētīgu skatienu. Bet mātei Marats neuzdrošinājās raudzīties sejā.
— Jūs redzat — viņš guļ.
— Es par to nejautāju, doktora kungs… es prasīju, vai dēlu bez dzīvības briesmām varu nogādāt uz savu dzīvokli.
— Man šķiet… tas būtu ļoti bīstami un tad, — viņš piebilda drebošā balsī, — esat pārliecināta, ka te viņš tiks labi kopts.
— Bet es, es! — māte teica un pagriezās pret Maratu ar zibsnījošu skatienu.
Marats palocījās, ne tik daudz goddevībā, cik tādēļ, lai izvairītos no acu liesmas, kas dedzināja viņa sirdi.
— Es jutīšos pagodināts, — viņš teica, — drīkstēdams jums nodot savu dzīvokli. Jūsu dēla aizveseļašanās vispirms ir atkarīga no lietpratīgas brūces apsiešanas un no tā, ka bojātiem audiem tiek dots vajadzīgais miers. Es slimnieku apmeklēšu divreiz dienā, iepriekš jums paziņodams par savas ierašanās bridi. Tad, kamēr būšu te, jūs varat palikt istabā vai iziet, ja vēlaties. Pārējā laikā jūs ar savu dēlu būsit viena.
— Bet jūs, mans kungs?
— Ak, par mani jums nav jārūpējas, madame, — Marats atbildēja ar padevīgu nožēlas izteiksmi sejā.
— Bet pakalpojumu, ko jūs esat izdarījis man un manam Kristiānam, es taču nevaru atlīdzināt ar to, ka izdzenu jūs no jūsu dzīvokļa?
— Tas nav svarīgi, ja tik jauneklim tas var nākt par labu un viņš nav ar dzīvības briesmām jāpārved uz citu vietu.
— Bet uz kurieni iesit jūs?
— Gan staļļa telpās atradīsies kāda tukša jumta istabiņa.
Māte, kā likās, cīnījās ar sevi.
— Vai vēl labāk, — Marats steidzīgi piebilda, — ja es nemaldos, tad Dantona kungs jūs atveda šurp… viņš ir slavens advokāts un viens no maniem vislabākajiem draugiem.
Kundze palocīja galvu.
— Viņš, cerams, būs tik laipnis un dos man pajumti tik ilgi, kamēr jūsu dēla kungs būs vesels.
— Ar prieku, — iebilda Dantons, kas visu laiku klusēja un tūkstoš domās lauzīja galvu par abiem apjukušajiem.
— Tad es pieņemu jūsu piedāvājumu, — teica kundze un nometa savu mēteli uz tuvākā krēsla atzveltnes.
Pati viņa nosēdās slimā galvgalī.
— Kā es varu palīdzēt kopt manu bērnu? — viņa jautāja.
— Jūs varat pieskatīt, lai nekad neizsīkst ledusūdens, kas pa salmiņu pil uz ievainojuma, un tad ik stundu jums jādod slimajam glāze dzēriena, ko atnesīs Albertīne.
Marats juta, ka viņa spēki ir galā, lai vēl turpinātu šādu sarunu. Viņš paklanījās un iegāja blakusistabā, kur savus rītasvārkus apmainīja pret vēl diezgan pieklājīgu fraku. Tad viņš paņēma cepuri un spieķi un gāja.
Dantons, tam sekodams, teica:
— Nepiemirstiet savu manuskriptu. Pie manis jūs varat netraucēts strādāt.
Bet Marats liekas to nedzirdēja un izklaidīgi sniedza viņam roku.
Dantons skaidri juta, ka šī roka drebēja.
Marats vēlreiz iegāja slimnieka istabā, lai uzmestu pēdējo skatienu jauneklim un viņa mātei.
Uz kāpnēm to ielenca mājas ļaudis. Katrs gribēja zināt, kā klājas jauneklim, Artuā grāfa pāžam.
Uz ielas Dantons vairs nevarēja valdīt savu ziņkāri.
— Tagad atzlstaties godīgi un vaļsirdīgi! — viņš teica.
— Ak, draugs, kas par piedzīvojumu! — iesaucās Marats.
— Patocki! Liekas, Patocki! Vai ne? Epilogs mūsu poļu romānam.
— Ak, Danton, es jūs lūdzu, nesmejieties!
— Jauki, patiesi jauki! Kas tad jums kaiš, mans mīļais Marat? Es domāju, ka jūs no visas sirds smiesities līdz ar mani.
— ŠI sieviete savā lepnajā, sarmatiskajā skaistumā, šī maigā, par sava dēla veselību norūpējusies māte…
— Nu? — Dantons brīnījās.
— Vai jūs zināt, kas viņa ir?
— Tas tik būtu joks, ja svešā galugalā būtu jūsu mīklainā daiļava, jūsu kņaziene Obiņska.
— Jā, tā ir viņa!
— Bet vai to noteikti zināt? — jautāja Dantons, vēlreiz mēģinādams visu notikušo uzņemt no jocīgās puses.
Marats pēkšņi kļuva svinīgi nopietnis.
— Danton, ja jūs gribat palikt mans draugs, tad nekad nejokojiet, runādams par šo notikumu manā dzīvē. Ap to saistās daudz ciešanu, zemi slacījušas manas asinis, manas dārgās jaunības asinis, un tādu pagātni nevar atcerēties ar vienaldzību. Ja jūs patiesi esat mans draugs, ja jūsu nolūks nav mocīt nelaimīgo ar vieglprātīgām runām, tad uzklausiet mani ar tādu nopietnību, ko gan varat romānam, bet ne cilvēka dzīves stāstam liegt.
— Labprāt, — atbildēja Dantons ar drauga prasīto nopietnību, — bet vispirms atļaujiet man mazu atzīšanos.
— Runājiet!
— Bet jums jāapsola par to neļaunoties.
— Ak, es ne par ko neļaunojos, — atbildēja Marats ar hiēnas smaidu, — runājiet!
— Nu tad man jāatzīstas, ka es no visa tā, ko jūs man stāstījāt par savu pagātni, neticēju ne vārda.
— Ahā, es saprotu, — rūgti iesaucās Marats.
— Ko jūs saprotat?
— Jūs nevarat ticēt, ka es reiz esmu bijis jauns.
— Hm… to nē.
— Ka es biju skaists.
— Ko lai dara? Svētais Toms bija apustulis un tomēr vājš ticībā.
— Jūs nevarat ticēt, ka es reiz biju drošs, varonīgs un zināmā mērā pat mīlas cienīgs? Galu galā jums ir taisnība. Es ļoti labi saprotu, ka jūs tam visam nevarējāt ticēt.
— Bet nu es apsolos no sirds laboties un ticēt visam, ko jūs man stāstīsit.
— Tas tikai pierāda, — Marats murmināja, it kā pats ar sevi runādams, — cik bērnišķīgi, cik neapdomāti, cik muļķīgi tas dara, kas atver savas sirds slūžas, lai savu atmiņu straumei ļautu izlīt sausās, putekļainās, nepateicīgās ikdienas smiltīs. Es biju gļēvulis, ka nepaturēju savas sāpes pie sevis. Es biju nelga, ka uz acumirkli varēju ticēt kāda cilvēka sirdij. Es biju muļķis, ka savu noslēpumu izklāstīju klīrības dēļ, jo ar savu smieklīgo izturēšanos pie jums neieguvu ne tikai līdzjūtību, bet pat ne ticību.
— Bet, Marat, — iesaucās milzis, purinādams savu pavadoni pie rokas, — kā jūs varat tā spuroties, kad es savu vainu atzīstu un apsolu laboties? Pie velna, ko tad jūs vēl varat gribēt?
— Ja jau jūs neticat, ka es reiz biju skaists, — Marats turpināja, — tad jūs taču vismaz ticēsit, ka viņa tāda bija?
— Ak, jā! — atbildēja Dantons, — viņa būs bijusi brīnumskaista. To es ticu un nožēloju — jūsu dēļ. Bet pag'… sakiet man… — iesaucās Dantons kādas domas varā.
— Kas tad?
— Es salīdzinu datus.
— Kādus datus?
— Jūsu uzturēšanos Polijā… ar šā jaunā cilvēka gadiem.
Marats smaidīja.
— Nu, un? — viņš jautāja.
— Nu, šim jauneklim būs ne vairāk kā septiņpadsmit gadu.
— Jā, apmēram…
— Tad nebūtu neiespējami…
— Kas tad?
— Ka viņš — jūs saprotat!?
Dantons strauji paskatījās uz Maratu.
— Kāpēc ne, — tas rūgti atbildēja. — Jūs taču redzējāt, cik viņš skaists. Tad jau tā nevar būt, kā jūs domājat.
Draugi apstājās pie advokāta namdurvim.
Viņi bija izgājuši cauri visai Parīzei, nemanīdami no pagājušās nakts trača nekādu citu pēdu, kā vienīgi izdegušo Brienna kungam domāto sārtu un nodedzinātās policijas sardzes drupas.
Ja būtu gaiša diena, tad gan tie pamanītu arī asiņu traipus uz ielas akmeņiem no Grēva laukuma līdz Dofina ielai.