Kristiāna māte pacietīgi gaidīja, kamēr ievainotais beidzot atmodās no dziļā snauda. Tad viņa to apbēra ar maigu rūpību un mīlas pilniem vārdiem, bet jaunā cilvēka domas neļāvās iežūžoties. Tās nemierīgi lidoja tālē pie savas tik nežēlīgi izpostītās mīlas.
Mātei, sievietei ar aukstu sirdi un bālu seju vajadzēja dažas dienas, pirms tai kļuva skaidrs, ka jauneklim ir otra brūce, dziļāka un bīstamāka par pirmo — kāds noslēpums. Kad viņa to redzēja guļam klusās domās, tad, atkal pēkšņi nemierā degot, tā domāja, ka dēls cīnās ar fiziskām sāpēm, kuras, neraugoties uz visu dūšu, tas tomēr nespēj pārvarēt.
Pamazām jaunā cilvēka ciešanas pārgāja arī uz māti. Viņa cieta dēlam līdzi un, redzēdama, ka kaite dienu no dienas kļūst ļaunāka un viņa nekā nevar līdzēt, tā nonāca tuvu izmisumam. Šī dzelzs sirds sāka kust mātes mīlas kvēlē. Stundām ilgi ceļos pie Kristiāna gultas tā lūdzās smaidu; bet tas nenāca, un ja parādījās, tad atgādināja nopūtas.
Bet tas vīrs, kuru viņa tik ļoti ienīda un nicināja, tas tika gaidīts baiļu nepacietībā, un ja viņš dažreiz ilgāk kavējās, tad ik mirkli tā apjautājās, kad viņš nāks, jo viņa ļoti labi sajuta, ka ja vispār kāds varēja tik rūpīgi kopt slimo kā viņa, māte, tad tas varēja būt tikai viņš viens.
Tāpēc viņa arvien nepacietīgi gaidīja Marata ierašanos un, izdzirdējusi tā soļus vai balsi, strauji atrāva durvis, steidzās tam pretim un — neraugoties uz nepatiku ar viņu runāt — apbēra to ar jautājumiem un lūdza, lai viņš dabas darbu pēc iespējas paārtrina.
Bet Marats ļoti labi sajuta, ka šis sievietes saltajai sirdij nav nekā kopēja ar mātes kvēlojošo mīlu. Viņš zināja, ka tā viņam ar prieku iegrūstu dunci sirdī, ja varētu ar katru viņa asins pilienu kaut atomu veselības atdot savam bērnam. Tāpēc viņš arvien nāca ar baigu nospiestību, ar dziļu iekšēju nemieru. Varēja redzēt, ka viņš šis sievietes klātbūtnē cieta.
Kādudien izmisusī māte atkal apbēra ārstu ar jautājumiem. Viņš piegāja pie gultas, tad vispirms pacēla segu, tad kompresi no ievainojuma un teica:
— Redzat, madame, dabas process lēni, bet neaturāmi iet uz priekšu. Šādas brūces dziedēšanu nevar paātrināt ne ar mākslu, ne zinātni. Daba iet savus vienmērīgos, drošos soļus. Mūsu palīdzība te ir lieka… Iekaisums, kā redzat, ir jau izzudis, slimie audi atkal cīnās pēc jaunas dzīves, sašķaidītie kauli formējas no jauna.
— Bet ja Kristiāns, kā jūs sakāt un kā es ceru, — iebilda noraizējusies māte, — patiesi ir ceļā uz izveseļošanos, kāpēc tad drudzis nemitējas? Iekaisuma jau nav astoņās dienas! Vai tad arī drudzim nevajadzēja pāriet?
Marats taustīja jaunekļa pulsu. Kristiāns nopūtas un gribēja atraut roku.
— Es nezinu, ko atbildēt, — teica Marats, ne mazāk noraizējies kā māte, — šo parādību es nevaru izskaidrot.
— Jūs to nevarat izskaidrot?
— Tas ir, es nedrīkstu to izskaidrot.
— Sakiet man visu, visu doktora kungs! Es nevēlos, lai nelaime mani nejauši pārsteigtu, es jūtos stipra diezgan, lai to zinātu.
Maratam atkal uzplūda sāpīgas atmiņas, kad šī sieviete ierunājās par savas dvēseles stiprumu. To viņš labi pazina un bija pats pie sevis sāpīgi izbaudījis. Viņš klusēja.
— Nu, mans kungs, — viņa bēdīgi teica, — atrisiniet man šo mīklu.
— Uzklausiet mani, madamel Jūsu dēls ar dvēseles ciešanām saindē savas miesas veselību.
— Vai tā ir taisnība? — iesaucās grāfiene, satverdama Kristiāna roku, ko tas velti centās atvilkt, — vai tā ir taisnība, mans dēls?
Slimā seja sārtojās; bet tā kā bija jāatbild, tad viņš pagriezās pret māti un teica:
— Nē, mīļā māt, es tev galvoju, ka doktors maldās.
Marats skumji pasmaidīja un neticīgi purināja galvu.
— Protams, doktora kungs, jūs taču man ticat! — atkārtoja Kristiāns.
— Ja tā būtu taisnība, — teica grāfiene, — tad viņš man teiktu, jo viņš savu māti mīl. Un tad, — grāfiene turpināja, pagriezusies pret Maratu, — kādas bēdas varētu grauzt viņa sirdi?
Kristiāns klusēja.
Marats ar asu skatienu vēroja māti un dēlu, tad atvadījās kā arvien, īsi sveicinādams un uzvilkdams cepuri uz pieres. Bet grāfiene to atturēja, roku izstiepdama. Kā apburts Marats palika stāvot.
— Doktora kungs, — māte iesāka, — mēs jūs padzinām no jūsu dzīvokļa un sagādājām jums daudz neērtību… Kur jūs mītat? Kā dzīvojat?
— Neraidzējaties par to, madame, — atbildēja Marats ar ļaunu smaidu, — kas jums var būt par interesi, kur es mītu un kā dzīvoju?
— Jūs maldāties, doktora kungs; mana un varbūt arī mana dēla miera labad mums ir jāzina, vai mēs neesam traucējuši jūsu parasto dzīvesveidu, ka jūsu cilvēkmīla jums nekļūst par slogu.
— Nē, nē, madame, kas mani pazīst, tas zina, ka es varu visu paciest.
— Ak, ja manu dēlu varētu aiznest projām! — iesaucās grāfiene.
Marats viņai uzmeta dusmīgu skatienu, bet jau pēc īsa brītiņa viņa
uztraukums pārgāja.
— Kā, madame, vai jūs varbūt neesat apmierināta ar kopšanu, kādu jūsu dēls še saņem?
— Nē jel, mīļais doktora kungs, — grāfiene steidzīgi piebilda, — mēs būtu ļoti nepateicīgi, ja uzdrošinātos tā teikt, vai pat domāt! Tēvs savu dēlu nekoptu ar lielāku maigumu un mīlestību.
Grāfiene iedrebējās un nobālēja.
Tad viņa ar apbrīnojamu pašsavaldīšanos turpināja:
— Doktora kungs, jūs mana dēla ārstēšanā parādījāt tik lielas zināšanas un tik uzupurējošu aizraušanos, ka man nevarēja nemaz ienākt prātā uzticēt viņu citām rokām. Bet galu galā man taču pašai ir dzīvoklis, un ja būtu iespējams manu dēlu nogādāt turp, tad mums nevajadzētu jūs ilgāk apgrūtināt.
— Viss ir iespējams, — atbildēja Marats, — bet tā būtu rotaļāšanās ar jūsu dēla dzīvību, kas jau tā karājas mata galā.
— Tad lai Dievs mani no tā pasargā! — nopūtās grāfiene.
— Vēl četrdesmit dienas viņam tā jāpaliek guļot, — noteica ārsts.
Grāfiene gribēja kaut ko teikt, bet velti meklēja piedienīgu vārdu. Beidzot
viņa pārtrauca klusumu.
— Vai varbūt es jums drīkstu piedāvāt mazu atlīdzību? — viņa jautāja.
Šoreiz Marats nemaz nepūlējās sava smaida rūgtumu apslēpt?
— Kad ārstēšanās būs pabeigta un Kristiāna kungs izveseļosies, — viņš teica, — tad jūs mani atalgosit pēc takses.
Atkal viņš tuvojās durvīm un gribēja iet.
Grāfiene labi sajuta, ka šoreiz nevis viņa, bet gan Marats tēlo cēlāko lomu, un šo pārākumu viņa tam negribēja ļaut.
— Bet tad vismaz pastāstiet mums, kā jūs dzīvojat! — viņa tam uzsauca.
— Ļoti vienkārši. Es klejoju apkārt.
— Kā? Jūs klejojat apkārt?
— Nu, jā! Bet tas jūs nepavisam lai neuztrauc, madame. Šinī bridi mani ir ļoti labi nedzīvot mājās.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka man ir daudz naidnieku.
— Tā? — jautāja grāfiene tādā balsī, it kā gribētu teikt: „Tas mani nepavisam nepārsteidz".
— Jums varbūt liekas dīvāni, — Marats zobgalīgi turpināja. — Es jums visu īsi paskaidrošu. Runā, ka es medicīnas un ķīmijas nozarē šo to esmu veicis. Vēl teic, ka es savas niecīgās zināšanas izmantojot, par velti ārstējot ļaudis no nabadzīgākiem slāņiem. Bez tam arī mazliet esmu rakstnieks: es rakstu politiskus rakstus, kas tiek daudz lasīti. Daži man pārmet aristokrātisku noskaņojumu tāpēc, ka es esmu prinča maizē, citi atkal mani apsūdz princim par manu patriotismu. Un tā vieni, tā otri mani ienīst. Bez tam ari daba mani ir apbēdinājusi: devusi man nīkuļa izskatu. Bet izskats viļ, jo es esmu spēcīgs, madame, es esmu izturīgs, un ja jūs zinātu, ko visu es jau dzīvē neesmu izcietis…
Viņš apklusa.
— Jūs daudz esat cietis? — grāfiene jautāja tādā mierā, ka Marata sirds sastinga.
— Ak, nerunāsim vairs par to, aizmirsīsim, kas pagājis, madame… Es jums tikai gribēju teikt, ka visas tagadnes ciešanas, salīdzinājuma ar pagātnes ciešanām, ir niecīgas… Tātad, ja jūs gribat manu tagadējo stāvokli uzskatīt par nožēlojamu, tad tās būtu veltas pūles. Kopš Kristiāna kungs še ieradās, es esmu uzsācis klaidoņa dzīvi un domāju, ka tā dzīvošu arī turpmāk. Tāds ir mans liktenis; es nemīlu cilvēkus, es nemīlu dienas gaismu, es labprāt dzīvoju neievērots, jo nespēju tik daudz ievērības radīt, cik būtu vajadzīgs manas godkāres apmierināšanai. Ir veca, gudra paruna, ka cilvēka vēlēšanās ir jāsaskaņo ar viņa spējām, un tā kā atturība ir vissaprātīgākais tikums, ko es pazīstu, tad es atturēšos no cilvēku sabiedrības, jā — pat no dienas gaismas.
— Kā! — nopietnā grāfiene iesaucās. — Tātad jūs cerat kļūt akls vai pats gribat sev izdurt acis?
— Pūcēm nav jākļūst aklām, pūcēm nav jāizdur acis: tās ir tumsai radītas un dzīvo tumsā. Ja pūce parādās dienas laikā, tad simtiem parasto laupītāju putnu ķērkdami tai uzklūp, lai tūkstoš veidos viņu mocītu un kaitinātu. Dzīvnieks to zina, viņš ir gudrs diezgan — pie vecajām tautām pūce bija gudrības putns, lai saprastu savu vietu, un tāpēc tā izlaižas tikai naktī, bet tad, naktī, lai tikai naidnieki mēģina tai uzbrukt vai ielauzties tās tumšajā ligzdā… Tad tie jutīs viņas nagus un knābi!
— Bēdīga eksistence, mans kungs, ļoti bēdīga! Tātad jūs nevienu pasaulē nemīlat?
— Nevienu, madame\
— Tad es jūs varu tikai nožēlot, — atbildēja grāfiene ar riebumu, kas atkal sadzina Maratā žulti.
— Es nemīlu, ja nevaru cienīt, — viņš atbildēja ar ievainotas čūskas niknumu.
Grāfiene saslēja savu skaisto galvu.
— Vai tad pasaule ir tik nabaga, — viņa teica, — ka nav pat vienas vienīgas būtnes, kas spētu iegūt jūsu cienību vai simpātijas?
— Tā tas tomēr ir! — Marats atteica īsi drūmi.
Grāfienei nebija ko atbildēt. Klusēdama, viņa atsēdās pie dēla gultas.
Marats, kaut gan mēģināja izlikties vienaldzīgs, bija dziļi uztraukts. Viņš paņēma cepuri un gāja. Šoreiz viņš tik spēcīgi aizcirta durvis, it kā par sava slimnieka nerviem tam nebūtu nekāda bēda.