Grāfiene un viņas dēls bija ļoti pārsteigti par šādu ārsta atvadīšanos.
- Dīvains cilvēks! - sacīja grāfiene.
- Bet man šķiet, ka arī labs cilvēks, - vājā balsī piebilda Kristiāns.
— Labs cilvēks? — šaubīdamās atkārtoja grāfiene.
— Jā, ļaudis vairāk jāvērtē pēc viņu darbiem nekā pēc viņu vārdiem. Un viņš izturās pret mums vai, labāk sakot, pret mani, kā krietns cilvēks, bet…
— Bet… — atkārtoja māte.
— Bet man būtu patīkamāk, ja es vairs še nebūtu.
— Arī es to vēlētos. Vai varbūt tāpēc tu esi tik skumjš?
— Es neesmu skumjš, māt.
— Tomēr, tomēr, mans dēls! Tev ir kaut kādas bēdas… Ja tā ir, tad patlaban ir izdevīgākais brīdis to man pastāstīt!
— Man nav bēdu, māt.
Grāfiene paskatījās uz dēlu, bet Kristiāns smaidīdams novērsās, it kā tam būtu grūti mātes skatienu izturēt.
Bet no tā apķērīgā sieviete kļuva vēl vērīgāka.
— Vai tu neesi iemīlējies? — pēc brīža viņa jautāja.
— Es?.. Nē, māt!
— Es tāpēc tev jautāju, ka esmu dzirdējusi — mīla bieži padarot ļoti nelaimīgu.
Savādi Kristiānam izlikās vārdi „esmu dzirdējusi". Vai tā var teikt pieaugusi sieviete? Viņš smaidīdams raudzījās mātē.
Bet māte te neatrada nekā sevišķa un turpināja:
— Varbūt ar mīlas sāpēm ir tāpat, kā ar tūkstoš citām ciešanām, kas dzīvē gadās: tās pāriet un ir jāpacieš… Vai tu nedomā tāpat, kā es, Kristiān?
— Jā, māt, — atbildēja jauneklis.
— Patiesi, — grāfiene turpināja savā parstajā aukstajā tonī, — kādas bēdas gan varētu rasties mīlas dēļ? Liekas, ka tikai viena bēda!
— Un tā būtu? — ziņkārīgi jautāja Kristiāns un pagriezās, lai redzētu sievietes seju, kas teic, ka mīlai varot būt tikai viena bēda.
— Bēda, ja neatrod pretmīlu.
— Vai tu domā, ka tā būtu vienīgā bēda mīlā? — ar skumju smaidu jautāja Kristiāns.
— Es vismaz citu nezinu.
— Vai tu man to negribi tuvāk paskaidrot, mīļā māt?
— Labprāt, mans dēls, ja tas tevi nenogurdinās. Bet tad tev jāguļ mierīgi.
— Es paklausu.
— Vispirms mums jāvadāt pēc principa, ka varam tikai tādu mīlēt, kas ir mūsu cienīgs. Mēs esam zināmās aprindās dzimuši un audzināti, mans dēls. Mums ir zināmas dzīves paražas… Vai tu tam piekriti, Kristiān?
— Jā, tā ir taisnība… Vismaz ar vienu noteikumu…
Pēdējos vārdus jauneklis izrunāja tik klusi, ka māte tos nevarēja dzirdēt.
— Ja tā ir, tad mums ir tiesiba meklēt pie ļaudīm, kuri mūs mīl, tos pašus dzīves noteikumus, tās pašas attiecības. Saproti mani labi, es nesaku,— pie ļaudīm, kurus mēs mīlam, bet kuri mūs mīl, — jo es nepieļauju, ka var mīlēt, bez kā pašam uz to būtu noteiktas tiesības.
Kristiāns gultā sakustējās.
— Vai tu tāpat nedomā, mans dēls?
— Man liekas, ka tu esi loti stingra, māt.
— Kā lai es nebūtu? Vai tu uzskati par iespējamu mīlēt, jā šī mīla sev ir jāpārmet?
— Un vai kārtu starpību tu arī pieskaiti pie šīm neiespējamībām? — jautāja Kristiāns, kuram bija ļoti grūti neuzdot šādu jautājumu.
— Tas galvenokārt.
Kristiāns atkal sakustējās.
— Tu varbūt sacīsi, - grāfiene turpināja, — ka es turos pie vecajiem kārtu aizspriedumiem. Jā, es to daru un neredzu, ka tas būtu aplam. Kā mēs audzējām mūsu cēlos sugas zirgus, slavenos suņus, kas stājas pretim vilkiem un lāčiem? Tikai ar to, ka rūpīgi tos sargājam no sajaukšanās ar citām, nedižciltīgām sugām.
— Mīļā māt, — teica Kristiāns, — tu te runā tikai par dzīvniekiem un neapdomā, ka mums, cilvēkiem, ir prāts, ko debesis zvēriem ir liegušas. Tu aizmirsti, ka mums ir dvēsele, un ka arī plebejiskā miesā var būt cēla dvēsele.
— Tie ir reti izņēmumi, mans dēls, kurus gan negribu noliegt, bet kurus arī nevar ņemt vērā, ja runājam par vispārējo likumu, — atbildēja lepnā grāfiene. — Vai tu vēl atceries brīnišķo ķēvi, kas man bija? Es ar viņu divās dienās nojāju septiņdesmit jūdžu… Vai to es tev vēl neesmu stāstījusi?
— Nē, mīļā māt.
— Nu tad, šis dzīvnieks mita pilnīgā brīvībā, skraidīja pa kalniem un lejām un nāca tikai pēc mana sauciena. Beidzot viņš nelietīgi izmantoja savu brīvību necienīgos sakaros. No šīs kauna laulības radās Šasko, nožēlojams lopiņš, noderīgs tikai bailīgiem bērniem jāšanai! Bet no otras puses atceries jauko melni, kuru mēs dabūjām no tās pašas ķēves, kad tā sapārojās ar karaļa Staņislava kaujas zirgu, — šo vareno, no mātes un tēva puses dižciltīgo dzīvnieku, kurš pats bija tik dižciltīgs kā tēvs un māte… Tu nekā nemaki, Kristiān?
— Es domāju, māt.
— Par ko?
— Es domāju, ka pirmajiem cilvēkiem vajadzētu būt izvēlētai, varbūt pat pilnīgai rasei. Bet nu šī rase bez šaubām ir izvirtusi. Bet vai tu nepieļauj domu, ka varbūt šur un tur tumsā noklīduši un izkaisīti šīs cēlās ģints priekšstāvji gaida, lai kāda saprātīga kombinācija tos atkal savieno?
— Tu taču nesauksi mīlu par saprātīgu kombināciju? — jautāja grāfiene.
— Kāpēc ne, māt? Tā taču ir dievišķā gara pārnesēja cilvēciskās formās. Dzīvnieki sajūt tikai tieksmes, dzinuli, bet mīlu tie nepazīst.
— Tad iegaumē, mans dēls, — atbildēja grāfiene, — ja tu mīlu sauc par saprātīgu kombināciju, lad tu nevari neatzīt ari tās atribūtus — pašno- teikšanos un brīvu gribu. Tad nav pieļaujami neparedzēti, nejauši gadījumi. Tad tu nakad nedrīkstētu teikt: kāds ir aizrauts bez savas gribas vai pret to. Tad tu nedrīksti teikt, ka mīla rodas no divu elektrisku strāvu savienošanās, kā to apgalvo enciklopēdistiskie brīvdomātāji Francijā.
Kristiāns klusēja.
— Nu, lu atzīsti, ka man ir taisnība? — jautāja grāfiene.
— Piekrist tavai teorijai, mīļo māt, nozīmētu iznīcināt visu vareno un poētisko, kas piemīt mīlai. Mīlēt bez savas gribas vai pret savu gribu, mīļā māt, tāpēc vēl nebūt nenozīmē būt likteņa rotaļai, — te ir tikai padošanās nepieciešamībai, Dieva gribai… Vai nu vēl teiksi, ka mīla nav nekāda saprātīga kombinācija?
Kristiāns domāja, ka māti ir atbruņojis.
— Tu runā kā Marats, kas bēg no dienas gaismas un cilvēkiem, — viņa teica, — tāpēc, ka viņš visu redz tikai ar savām dzeltenajām acīm un tāpēc arī neko neatrod skaistu un labu. Nemeklē izņēmumus, bet priecīgs sniedzies pēc tā labā, ko dzīve parastās sliedēs tev ik uz soļa dod!
— Ak, māt, māt! — iesaucās Kristiāns ar rūgtu smaidu un melanholiski raudzījās uz savu kāju.
Grāfiene ievēroja šo skatienu, bet nesaprata tā nozīmi.
— Nelaimei, kas ilgst četrdesmit dienas, tomēr reiz ir gals; tu taču uz to neraudzīsies kā uz postu, kas nekad nebeidzas?.. Es tev atkārtoju, mans bērns: dzīve guļ tavā priekšā kā skaists dārzs, tu stāvi zem sulīgo augļu pilnajiem kokiem un gribi griezt dārzam muguru, lai meklētu kādā postažā nabadzīgu budiņu?.. Es esmu pārliecināta, ka tādas lietas tu tikai teorijā vari aizstāvēt. Bet tā darīt, mans mīļais Kristiān, tu nu gan nedarīsi!
— Izsakies skaidrāk, mīļā māt, — jauneklis čukstēja tik tikko sadzirdamā balsī, — kā liekas, tu ļoti nopietni ņem pie sirds.
— Es? Nebūt ne! Es tikai tev jautāju: vai tu esi iemīlējies? Tu man atbildēji: nē! Ja tu būtu iemīlējies,'tad viegli sasniegtu savas mīlas mērķi. Tu esi no cienījamas ģimenes, brāļu tev nav; tevi gaida liels mantojums, tavs pavēlnieks, Artuā grāfs, ir viens no varenākajiem kungiem Francijā. Kā tu varētu nelaimīgi mīlēt?.. Ja tu mīli kāda prinča meitu, tad es tev apsolos apgādāt viņas roku, — ja tu mīli meiteni no tautas, tad ņem viņu tik ilgi, kamēr tava mīla ilgst, tad novērtē to prieku, ko tev viņa devusi un samaksā par to, cik vērts tev tas liekas.
Grāfiene domāja, ka vēl atrodas Polijā.
Kristiāns nobālēja un ar nopūtu atslīga guļasvietā.
Nobijusies, grāfiene noliecās pie dēla.
— Kas tev ir, Kristiān? — viņa jautāja.
— Nekas, — atbildēja jauneklis, — es ļoti ciešu.
— Ak, es atdotu desmit gadus no savas dzīves, ja varētu atkal redzēt tevi pa šo istabu staigājam.
— Un es atdotu divdesmit gadus no savas dzīves, ja atkal varētu iziet uz ielas, — nomurmināja nabaga zēns.
Ar to saruna bija galā. Grāfiene nāca pie atziņas, ka dēlam ir kāds noslēpums.
Bet Kristiāns saprata, ka viņam nav mātes, kam varētu uzticēt savu noslēpumu.
Vai pēc savas mātes augstprātīgās mīlas teorijas viņam nevajadzēja vēl jo ciešāk noglabāt savā sirdī mīlu pret Enženiju?
Kā viņš cieta savā slimības gultā, mātes uzmanīts, nedrīkstēdams apjautāties par savu iemīļoto, nedrīkstēdams viņai ne rakstīt, ne nodod sveicienu.
Nabaga slimniekam bija tikai viens iepriecinājums: viņš zināja, cik vienmuļa bija Enženijas dzīve, un cerēja, ka viņa prombūtnes laikā tā netiks traucēta.
Bez tam viņam vēl palika viena cerība.
Viņš bija mācījies pazīt Retifu kā labsirdīgu, katram iespaidam pieejamu raksturu.
Vecais taču zināja par viņa nelaimi, jo bija tovakar sekojis; šī nelaime droši vien būs mīkstinājusi tēva sirdi.