Kristiāna nelaime Enženiju bija atsvabinājusi vismaz no tēva aizdomām. Retifs loti labi zināja, ka jaunais cilvēks uz ilgāku laiku ir saistīts slimības gultā. Tātad Enženija vairs netika tā uzmanīta, un viņa atkal ņēma savās rokas saimniecību.
Lāga rakstniekam vairs nebija bēdas par savu meitu, ar Ošēru bija izlīgts un Kristiāns gulēja slims.
Enženija, tāpat kā agrāk, izgāja viena, lai izdarītu savus rīta iepirkumus. Tagad kaimiņi viņu ik dienas redzēja uz ielas un izteica tūkstoš komplimentu par viņas nevainību, ko visnelabprātāk dzird tās meitenes, kas patiesi ir nevainīgas.
Ik dienu iziedama, Enženija cerēja satikt Kristiānu. Bet arvien tā atgriezās mājās noskumusi. Viena doma kaut cik viņu mierināja: Artuā grāfa pāžs esot ievainots un guļot slims — tā tika stāstīts, un viņa teica pati sev: „Jā, jā, tas gan būs pāžs, par ko Santēra kungs runāja; viņš ir ievainots, uz nāves gultas, varbūt jau miris! Tāpēc viņš nenāk.
Enženija apraudāja vispirms Kristiāna neuzticību, tad viņa nāvi. Nepamanīt meitas saraudātās acis un nenojaust iemeslu nevarēja Retifs, kaut gan viņš pašlaik meklēja plānu kādam jaunam romānam.
Bija gadījies, ka dumpja naktī arī Provansas grāfa staļļmeistars bija ievainots rokā. To ziņoja kāda avīze, kas nejauši gadījās Retifam de la Bretonam rokā. Rakstnieks, priecīgs par šīm ziņām, tūlīt bieidzās ar laikrakstu pie meitas, lai tai pierādītu, ka ne tikai Artuā grāfa pāžs, bet arī Provansas grāfa staļļmeistars ir ievainots.
Nu nabadzītei vajadzēja ticēt, ka jauno cilvēku no Bernardīna ielas apciemojuma neattur vis nelaimes gadījums, bet gan pēkšņa uzskatu maiņa.
Tā greizsirdība arvien vairāk iezagās nabaga meitenes sirdī. Savās sirdssāpēs tā vispirms sevi pārliecināja, ka viņa vairs Kristiānu tā nemīl, un tad — ka to no sirds ienīst. Tad viņa nopietni un cieši nolēma aizmirst jaunekli un savā nevainībā aizgāja tik tālu, ka uzdrošinājās uzlūkot dažus jaunekļus, kas uz ielas tai pagāja garām.
Bet, ak, tās nebija Kristiāna maigās acis, tas nebija viņa vieglais, cēlais gājiens, tā nebija viņa atklātā seja, visas viņa būtnes aizraujošā piemīlība.
Enženijai bija jāatzīstas, ka jo vairāk tā cenšas Kristiānu nīst, jo vairāk viņu mīl un dievina.
Te gadījas, ka Retifs tika ielūgts uz kādiem Parīzes rakstnieku un izdevēju svētkiem. Tā kā šādā sabiedrībā arvien valda mazliet brīvāks tonis, Enženija lūdza tēvu, lai tas iet viens un atstāj viņu mājās.
Šādu gadījumu meitene bija gadījusi.
Neapmierinātas mīlas dēmona mocīta, Enženija gribēja izmantot tēva prombūtni, lai Artuā grāfa staļļos apjautātos, kas noteicis ar grāfa pāžu.
Viņa nogaidīja līdz pulkstens četriem. Tā kā bija novembris, tad ap šo stundu jau sāka krēslot. Pirms desmitiem Retifs nebija gaidāms mājās. Viņa pa logu noraudzījās, ka tas aizgāja; kad viņš jau bija nozudis aiz ielas stūra, tā ātri uzmeta plecos savu vilnas mēteli, ar nevainības drosmi devās lejā pa kāpnēm un gar krastmalu uz prinča staļļu pusi, kurus tai reiz garāmbraucot bija rādījušas Reveljona meitas.
Kā stirniņa Enženija slīdēja gar mūri uz priekšu.
Līņāja sīks lietiņš. Ar kreiso roku Enženija pacēla svārciņus, atsegdama daiļās kājas, ko tikai māju sienas varēja redzēt un apbrīnot, — tik tuvu meitene gāja gar mūriem.
Tomēr viņai gadījās dīvains un negaidīts piedzīvojums.
Kādā nama logā, kam Enženija pagāja garām, parādījās vīrieša galva. Tas savā pagraba dzīvoklī, kā likās, bija pakāpies uz soliņa un ieelpoja vakara gaisu. Pazibot garām meitenes kājiņām, viņš spēji sakustējās.
Ja Enženija būtu bijusi tikpat ziņkāra kā šis vīrs, tad viņa varbūt būtu pamanījusi pagraba dzīvokli galdu ar degošu sveci un daudz papīriem, svina tintnīcu ar spalvu un dažas medicīnas un ķirurģijas grāmatas.
Bet Enženija aizslīdēja garām tik ātri, ka neredzēja ne dzīvokli, ne pie loga stāvošo vīru.
Bet tas viņu labi redzēja; meičas svārciņi gandrīz vai aizskāra viņa degunu un izjukušos matus, un arī pagraba iemītnieka elpa aizskāra Enženijas gan apvalkātās, bet glītās zīda zeķītes.
Šo elpu meitenei vajadzēja just, bet viņa bija nogrimusi bēdās par neuzticīgo mīļāko, noraizējusēs par traci, kādu saceltu tēvs, kad dabūtu zināt par viņas vēlīno gājienu.
Bet vīrs pie pagraba loga bija vienīgi daiļo kājiņu varā. Viņš strauji uzvilka pār netīro kreklu tikpat netīru jaku un tāpat bez cepures steidzās augša pa pagraba trepēm. Viņš sekoja Enženijai pa pēdām kā medību
suns. Tā bija tikai piecdesmit soļu priekša un apstājās, lai orientētos līko un šauro ieliņu labirintā.
Te viņu panāca vīrs no pagraba.
Enženija tam uzmeta nedrošu skatienu. Viņa degošais skatiens iedvesa meitenei bailes un tā steidzās uz priekšu, pati nezinādama kurp.
Bet vīrs neatlaidīgi sekoja.
Ar katru mirkli auga Enženijas bailes.
Pēc liela līkuma tā atkal atradās krastmalā. Viņa gribēja atgriezties, bet bailes no vajātāja to atturēja. Nabaga bērnam sāka reibt galva.
Bet vīrs stūrēja droši uz savu mērķi. Arvien mazākus un mazākus riņķus viņš meta ap meiteni, kā vanags, savu laipījumu gūstīdams.
Vientulība un tumsa, pie kuras tas likās būt pieradis, to padarīja drošāku. Enženija vairs negāja, bet lidoja. Svešais tāpat jau izstiepa roku — kā zvērs ķetnu, lai satvertu laupījumu.
Enženija gribēja kliegt. Svešais likās uzminējis nodomu un apstājās. To redzēdama, meitene saņēma visus spēkus un sāka skriet vēl ātrāk. Bet apmulsumā ieskrēja šaurā ieliņā un uzdrāzās virsū lauku pajūgam, kas bez zirgiem, kučiera un pasažieriem, stāvēja ielas vidū.
Netālu atradās sīku preču bode, kur tirgojās arī ar degvīnu. Uz veikala neapgaismotā sliekšņa, aiz pajūga, stāvēja mētelī ietinies stāvs, kas likās kādu gaidām.
Enženija, vairīdamās no vajātāja, apskrēja apkārt ratiem. Te pēkšņi tā atradās pretim ēnai uz bodes sliekšņa.
Meitene iekliedzās, sevi redzēdama starp diviem uguņiem.
— Kāpēc jūs tā kliedzat un kāpēc bīstaties, jaunkundz? — no mēteļa kapuces skaidra, cieta sievietes balss jautāja gandrīz vai pavēloši.
Tad viņa paspēra soli uz priekšu, nākdama pretim vajātajai.
— Ak, paldies Dievam, sieviete, — bez spēka iesaucās Enženija.
— Jā, un jūsu aizsargātāja, ja tāda jums ir vajadzīga! — teica svešā.
Pie tam viņa atsita vaļā sava mēteļa kapuci, atklādama skaistu, lepnu,
bet jaunavīgi svaigu seju.
Enženijai bija aptrūkusies elpa, viņa vairs nevarēja parunāt un tikai bailēs norādīja uz vīru, kas meiteni vajāja.
Tas apstājās iepretim abām sievietēm, rokas gūžās atapiedis, kājas izplētis, ar velnišķīgu smaidu un ironisku spītību sejā.
— Jā, jā, man liekas, mīļā jaunkundz, — teica svešā, saņemdama meitenes roku, — šis vīrs jūs biedē, vai ne?
— Ak, jā! — stostījās Enženija.
— Es saprotu, jo viņš ir ļoti nejauks.
Viņa pagāja soli uz priekšu, lai to tuvāk aplūkotu.
— Viņš ir ne tikai nejaukas, bet arī īsts riebeklis! — tā turpināja, nenolaizdama skatienu no vīra, kura nejaukums viņu nebūt nebiedēja.
Vajātājs bija palicis pārstegts brīdi stāvam, bet pie šiem vārdiem, kurus tas nepavisam nebija gaidījis, viņš nikni ieņurdējās.
— īsts riebeklis! Bet tāpēc taču nav no viņa jābaidās.
Jaunā sieviete atkal pagāja soli tuvāk svešajam.
— Klausieties, — viņa tam jautāja, — vai jūs varbūt esat zaglis!? Tad man te ir kaut kas priekš jums.
To teikusi, viņa no kabatas izvilka pistoli.
Vīrs novērsās no ieroča, ko dūšīgā amazone tam turēja pretim.
— Nē, — atbildēja skarba, nedroša un tomēr izsmiekla pilna balss, — es esmu tikai daiļu meiteņu apbrīnotājs.
— Tad jums jācenšas pašam kļūt skaistākam, — atbildēja svešā.
— Vienalga, skaists vai neskaists, es varu tikpat labi patikt kā jebkurš cits.
— Varbūt, bet ne mums. Mums jūs nepatikai un nepatiksit, un tāpēc es jums ieteicu iet savu ceļu.
— Ne agrāk, pirms vienu no jums abām esmu noskūpstījis, un kaut arī tikai tādēļ, lai pierādītu, ka es no jūsu pistoles nebaidos, mana skaistā varone.
Enženija iekliedzās, kad šā cilvēkveidīgā zirnekļa roka atkal stiepās pēc viņas.
Svešā gluži mierīgi iebāza savu pistoli kabatā un ar spēcīgu roku atgrūda uzbrucēju.
Tas vēl negribēja atzīt, ka ir uzvarēts, un atjaunoja savu uzbrukumu ar neķīrtiem žestiem, kas pat ielu staigulei radītu riebumu.
Jau jaunā sieviete sajuta vajātāja nagus pie sava pleca. Tad tā atkāpās soli kā duelants, ieņemdams izdevīgāku stāvokli, cirta nekaunam tik spēcīgu pliķi, ka tas gandrīz vai bez samaņas aizstreipuļoja līdz ratiem.
Saņemies, viņš brīdi kavējās, nezinādams, vai atriebt apkaunojumu; bet amazones pistole lika apdomāties.
Viņš atkāpās un pazuda aiz ielas stūra, dusmās nošņākdams:
— Man ir nelaime pie sievietēm un tumsā es neizskatos labāks kā dienas gaismā.
Rūkdams un lādēdamies viņš atgriezās savā pagraba dzīvokli, nosēdās pie galda, uz kura vēl arvien dega svece, un iesaucās:
— Nu, labi! Tā kā Dievs mani nav daiļu radījis, tad es gribu parādīt, ka viņš mani ir radījis briesmīgu.
Kad abas sievietes pēc Marata atkāpšanās — jo vīrs no pagraba bija viņš — palika vienas, svešā apkampa drebošo Enženiju un ieveda bodē, pie kuras durvīm nupat norisinājās vesela notikumu un piedzīvojumu virkne.
Saimniece, paēdusi kopā ar kučieri vakariņas, stāvēja bodes dibenā ar lampu rokā.
Tikai tagad Enženija varēja mierā aplūkot tās sievietes starojošo un mierīgo daiļumu, kura tik varonīgi bija aizstāvējusi no vīrieša uzbrukuma.
Svešā teica:
— Laime, ka es patlaban tur stāvēju un gaidīju kučieri.
— Jūs laikam aizbraucat no Parīzes, madame? — jautāja Enženija.
— Jā, jaunkundz, es esmu no provinces un jau no bērnu dienām dzīvoju Normandijā. Es tikai atbraucu uz Parīzi kopt kādu vecu radinieci, kura te gulēja slima un vakar nomira. Nu atkal atgriežos mājās, redzējusi no Parīzes tikai to, ko tur no tā pretējā nama logiem var redzēt. Tagad slēģi ir ciet — kā tās sievietes acis, kas tur dzīvoja.
— Patiesi? — izbrīnījusēs iesaucās Enženija.
— Un jūs, mans bērns? — jautāja svešā gandrīz vai ar mātes maigumu, lai gan varēja būt tikai gadus trīs četrus vecāka par Enženiju.
— Es esmu no šejienes un nekad neesmu Parīzi atstājusi.
— Un kurp jūs tagad dosities?
— Es… es gribēju iet uz mājām.
Neviens neprot labāk melot kā meitenes, kas noķertas uz neceļiem.
— Mans Dievs! — iesaucās sveša, Enženiju tuvāk vērodama. — Mans Dievs! Cik bāla jūs vēl tagad esat!
— Ak, ja jūs zinātu, kādas bailes es izcietu… Šis šausmīgais vīrs…
— Jā gan! Tik atbaidoša seja… Tā rada pretīgumu.
— Un šausmas.
— To gan ne, šis plakanais deguns, greizā mute, mazās, apaļās acis, tas viss manī šausmas nerada, bet riebumu gan.
— Savādi! — čukstēja Enženija, ar apbrīnu uzlūkodama savu varonīgo glābēju.
— Redzat, — svešā teica, ar gaišreģes aizgrābtību paceldama roku, — mani vada instinkts. Šis cilvēks, kas jums rada bailes, mani izaicinātu uz pretestību. Man bija prieks ar viņu mēroties spēkiem, kad tas manā priekšā nolaida acis. Bez žēlastības es viņu būtu nogalinājusi, jo instinkts man saka: viņš ir ļauns cilvēks.
— Jūs viņam izlikāties ļoti skaista, jo viņš ilgi jūs uzlūkoja, klusēdams un apbrīnodams.
— Jo apvainojošāk man.
— Bet vienalga… Bez jums es bailēs būtu nomirusi.
— Tagad jūs no tā vīra esat vaļā. Varbūt man jūs pavadīt līdz mājām?
— Ak nē, nē, es pateicos!
— Pagaidiet vēl acumirkli, - svešā aizturēja Enženiju, - lai saimniece jums skaidri parāda ceļu, pa kuru jums jāiet.
Saimniece tūlīt izpildīja svešās vēlēšanos.
— Nu, nu, - tā teica, kad saimniece bija galā, - man liekas, tas ir ļoti tālu. Jums būs krietns gabals ko iet.
— Tas nekas, es skriešu ātri, — atbildēja Enženija.
Tad viņa palika, kautrīgi stāvot, un lēni cēla galvu augšā, kamēr tās skatiens arī sastapās ar svešās skatienu.
— Vai drīkstu jūs apkampt? — viņa jautāja nedroši.
— Nu skat', nu skat', — smiedamās svešā teica, — jūs jau izturaties tāpat, kā tas nekrietnais vīrietis.
— Nu tad noskūpstiet mani! Tā man vēl patīkamāk.
Abas meitenes apkampās un sirsnīgi saskūpstījās… divas tīras sirdis pukstēja kopā.
— Un tagad, — Enženija iečukstēja svešajai ausī, — vēl vienu vārdu… vēl vienu mīlas pakalpojumu.
— Un tas būtu, mans bērns?
— Es, — atbildēja meitene, — es saucos Enženija un mans tēvs — Retifs de la Bretons.
— Rakstnieks? — iesaucās svešā.
— Jā.
— Viņam esot liels talants, vismaz tā saka.
— Vai jūs viņa darbus nepazīstat?
— Nē, es nekad nelasu romānus.
— Un jūs, jaunkundz, — Enženija jautāja, — vai es nedrīkstu zināt, kā jūs sauc?
— Mani?
— Jā gan, lai es jūsu vārdu varu pievienot savām saldākajam atmiņām, lai jūsu drošsirdību ņemtu sev par paraugu.
— Mani, miļā Enženija, sauc Šarlote Kordē, — atbildēja svešā, — un nu vēl vienu skūpstu… zirgi jau iejūgti.
— Šarlote Kordē, — atkārtoja Enženija, — o, šo vārdu es nekad neaizmirsīšu!