Enženija nogaidīja, kamēr Šarlote iekāpa ratos uri tie ar daiļo svešinieci aizripoja. Un tomēr pat ar šo aizkavēšanos viņa nokļuva mājās agrāk nekā
tēvs.
Labais Retifs atgriezās, ja arī ne piedzēries, tad tomēr ļoti jautrā gar- stāvoklī.
Tāpēc Enženija, sadzirdējusi tēvu nākot pa kāpnēm un dungājot dziesmiņu, ko tas parasti mēdza darīt ļoti labā noskaņojumā, steidzās tam pretim atvērt durvis.
Kad Retifs ienāca, Enženija to saņēma ar glāstiem.
— Tu gan laikam garlaikojies, mans bērns, — viņš teica, noskūpstījis meitu.
— Ak jā, tēt, — atbildēja Enženija.
— Es bieži iedomājos par tevi. Kādēļ tu neesi vīrietis, lai arī tevi varu līdzņemt?
— Vai tu nožēlo, tēv, ka tev ir meita?
— Ak, nē, jo tu esi skaista un es mīlu daiļas sejiņas… Tas man visu izlīdzina; tu esi manas mājas prieks, mana nabaga Enženija, un kopš esi pieaugusi, visām manam varonēm ir zilas acis un blondi mati.
— Mans labais tēvs!
— Bet nu padomā, ja tu būtu zēns, tad varbūt tu būtu iemīlējies vai godkārīgs.
— Godkārīga? Ak nē! Es tev zvēru, tēv!
— Tātad iemīlējusies? Tas ir vēl ļaunāk, kaut gan drīzāk pāriet.
Enženija uzskatīja tēvu ar lielām, zilām, šaubu pilnām acīm. Viņa nemaz nevarēja saprast, ka šinī pasaulē var būt vēl jūtas, kas būtu ilgstošākas par mīlu.
— Tā kā patlaban runājām par iemīlēšanos, — Retifs turpināja, — šovakar mēs sasodīti daudz triecām par mīlu.
— Ar ko tad? — izbrīnījusies jautāja Enženija.
— Ar Reveljona kungu. Viņš ir ļoti mīļš vīrs, ļoti mīļš, es saku, neraugoties uz viņa muļķību.
— Tu runāji ar Reveljona kungu par mīlu, tēt? — Enženija jautāja ar vēl lielāku izbrīnu. — Tu, mīļais Dievs, kā tad jūs nācāt uz tādām domām?
— Ošērs mūs uzveda uz šo tematu.
— Ošērs? Kāds Ošērs? Taču ne jau mūsu?
— Jā gan, mūsu Ošērs… Ak, Dievs, cik jauka ir tuvākmīla, un tu pati šo vīru sauci par mūsu Ošēru. Nu tad iedomājies — mūsu Ošērs ir zelta cilvēks. Reveljona kungs par viņu ir sajūsmā. No sākuma viņš pilnīgi dibināti tam neuzticējās un raudzījās uz to ar aizpriedumiem. Bet nu tas viss ir pagājis. Šis cilvēks, tā sakot, uzmin katru savu kunga vēlēšanos, veic savu darbu priekšzīmīgi, kā pēdējais sēstas pie galda un kā pirmais atkal pieceļas. Viņš dzer tikai ūdeni. Visi apbrīno viņa veiklumu un tad… he… he… es nezinu, vai tu jau neesi ievērojusi… tā zēna seja nebūt neizskatās nesmuka.
— Hm!
— Kā? Kā tu domā?
— Es domāju, viņš nav ne smuks, ne nejauks.
— Ej nu, tu esi pārāk izvēlīga. Viņam ir dzīvas acis, labs stāvs, plecīgs, bet ne lempīgs, brašs puisis… Reveljons un viņa meitas par to ir sajūsminātas. Klausies tikai: Reveljoniem ir ziemas dārzs, pēdējā laikā mazliet nolaists. Ošērs to ievērojis un bez kāda uzaicinājuma sācis tur strādāt vai līdz pusnaktij. Reveljons nejauši uznācis un palicis mēms par šādu centību. Viņš jautājis Ošēram, ko tas darot. „Es strādāju Enženijas jaunkundzei, jo jūsu meitas viņai bieži dāvā rozes un puķes, kas še aug." „Un", Ošērs teicis tālāk, „Kad saskrāpējos uz ērkšķiem, tad saku pats sev: tas viss vēl daudz par maz! Par visu savu dzīvi tev jāpateicas šai jaunkundzei, un ja pienāktu izdevīgs brīdis, tad lai tā redz, ka Ošērs neaizmirst, kas tam labs darīts."
Šaubīdamās Enženija uzlūkoja tēvu.
— Vai tā viņš teica? — viegli piesarkdama meita jautāja tēvam.
— Vēl vairāk, manu meitiņ, viņš teica vēl daudz vairāk.
Enženija nokāra galvu un mazs īgnuma mākonis pārlaidās pār viņas seju.
— īsi sakot, — Retifs turpināja, — viņš ir ļoti mīļš zēns, un Reveljons jau to ir pienācīgi atalgojis.
— Tā?! Ar ko tad?
— Kā jau es paredzēju, Ošērs nebūt nebija radīts palikt par vienkāršu strādnieku, par prastu algādzi. Viņš ļoti glīti raksta un prot rēķināt — kā matemātikas profesors. Tātad Reveljons viņu izņēma no darbnīcas un deva tam vietu savā birojā. Tā ir laba vieta. Tūkstoš divsimt livru algas, pie tam brīvs dzīvoklis un uzturs…
— Smuka vieta, — mehāniski atkārtoja Enženija.
Pa šīs sarunas laiku Retifs bija apmainījis savus uzticamos vecos svārkus pret ērtiem rītasvārkiem.
— Dīvaina sagadīšanās, — viņš iesaucās. — Likteņa untumi! Šis cilvēks, kuru mēs ienīdām, kas bija mīīsu nāvīgs ienaidnieks, kuru mēs abi — es un tu — gribējām novest tiešā ceļā pie karatavām… šodien ir viens no krietnākajiem un labākajiem cilvēkiem. Viņa citiem tikumiem nu pievienojas vaļsirdīga nožēlošana; tas ir divkārt teicami, un es divkārt priecājos, ka tu esi viņu atgriezusi uz labā ceļa.
— Es, tēt?
— Protams, ka tu! Atzīsti nu beidzot to slepeno sirdsbalsi, to visu cēlo darbu vareno dzinekli: ja Ošērs tevi nemīlētu, viņš tā nevarētu darīt.
To teicis, viņš apkampa un skūpstīja savu meitu; tad devās uz alkovu un aizvilka priekškarus, lai izģērbtos.
Piecas minūtes vēlāk labais Retifs bija saldi iemidzis.
Bet Enženija gāja uz savu istabiņu. Miegs bēga no viņas un viņa sev jautāja, ko nozīmē šī pēkšņā tēva jūsmošana par Ošēru tajā brīdī, kad viņa tik spilgti sajuta Kristiāna vienaldzību.
Viss tiešām bija tā, kā Reveljons mūsu Retifam un Retifs savai meitai par Ošēru bija stāstījuši.
Dzīti no apslēptās, smeldzošās kvēles, Ošēra spēki likās augam bezgalībā. Darbs tā sakot gaisa viņa pirkstos, viņš padarīja neticamu daudzumu darba, ka viņa biedriem reiba galva.
Tā Ošērs milzu soļiem gāja uz priekšu savā jaunajā dzīves ceļā, jaunkundžu atbalstīts, tēva dievināts, pret Retifu pārspīlēti laipns, bet bāls un pazemīgs pret Enženiju.
Reveljons bija sajūsmināts par Ošēra spējām un kādudien izteica tam savu atzinību, solīdamies paaugstināt viņa līdzšinējo algu.
— Ak, labāk nepaaugstiniet to, bet parūpējaties, lai Enženijas jaunkundze mani neienīst, — Ošērs atbildēja savam šefam, — dariet uz viņu iespaidu, lai tā laipni uzklausa manus novēlējums viņas laimei, lai viņa mani neatstumj, kad es tai gribu teikt, cik karsti, cik sirsnīgi es viņu mīlu. Tad, Reveljona kungs, jūs būsit vairāk darījis nekā manas laimes labā, nekā tad, ja jūs man dotu tūkstoš dālderu algas. Ar vienu vārdu sakot, Reveljona kungs, pagādājiet man Enženijas roku un tad jūs man būsit ieguvis cilvēku, kas jums ir padevīgs līdz pēdējam elpas vilcienam.
Ošērs tik veikli prata ievilkt savas daiļrunības tīklos vienkāršo Reveljonu, ka fabrikants bija dziļi aizkustināts, sajūsmināts un pārliecināts.
— Ak, mans Dievs, par tādu laimi es pat neuzdrošinos domāt.
— Nu, vai zināt, jūsos klausoties, tiešām ir jādomā, ka runa ir par kādu dzimušu princesi. Kas tad īsti ir šī Enženijas jaunkundze?
Fabrikants bija tādos uzskatos, ka pārāk silta Enženijas slavināšana aptumšo viņa paša meitas.
— Kas ir Enženija? — atkārtoja Ošērs. — Ak, skaista, pielūgšanas cienīga meitene.
— Nu lad, mans mīļais draugs, — nopietni teica Reveljons, — lai jūs savu mērķi sasniegtu, tad jums pilnīgi jāiegūst savā pusē Retifs, jo, pirmkārt, viņš ir Enženijas tēvs un, otrkārt, viņš par jums labi domā. Retifs ir ļoti jūtīgs pret mazām uzmanībām.
— Vai varbūt viņš pieņemtu mazu dāvanu?
— Ja jūs to pratīst maigi pasniegt, kāpēc gan ne?
— Mīla, ko sajūtu pret meitu, un cienība, ko jūtu pret tēvu, man palīdzēs atrast pareizo toni.
— Tad ielūdzat viņu uz mielastu un atklājat tam savu sirdi.
— To es neuzdrošinos.
— Nu tad runājiet ar Enženiju, kuru likšu savām meitām, viņas draudzenēm, noskaņot jums par labu.
— Cik jūs esat laipns!
Un Ošērs saņēma fabrikanta rokas, it kā pateikdamies.
Aizkustinātais Reveljons teica:
— Jūs to pelnāt, Ošēr! Un tā kā no minētā ir atkarīga jūsu laime, tad es gribu, vai dzirdat, es gribu, lai jūs būtu laimīgs!
Ošērs aizgāja gavilēdams.
Reveljons turēja vārdu.
Viņa meitas apstrādāja Enženija, pats Ošērs — Retifu.
Beidzot viņš pats gāja uzbrukumā. .
Šī kombinētā uzbrukuma iznākums bija tas, ka Retifs pieņema no Ošēra kabatas pulksteni un ielūgumu uz pusdienām. Nu palika vēl tikai Enženija.
Bet abas Reveljona meitas tā apvārdoja Enženiju, ka tā beidzot bija ar mieru pavadīt tēvu uz viesnīcu, kur bija norunāts mielasts.