Kas tanī laikā notika Artuā grāfa staļļos, kad Parīzes otrā galā visi sazvērējās pret nabaga Kristiāna laimi?
Viņa māte to nebija atstājusi ne uz mirkli; dienā tā sēdēja krēslā pie viņa gultas, bet naktī gulēja gultā blakus Kristiāna guļasvietai.
Reizes divdesmit Kristiāns bija mēģinājis aizdabūt māti prom, iegalvodams, ka viņš jūtas labāk, bet grāfiene ne par ko neatstāja savu dēlu.
Grāfienes Obiņskas mātes mīla, tāpat kā visas citas viņas jūtas, izpaudās gribas nelokāmībā, pret ko Kristiāns nekā nespēja.
Gatava pie katras dēla pakustēšanās dot, kas viņam vajadzīgs, novērodama viņu pat miegā, rūpīgi vērodama katru viņa kustību, nabaga sieviete beidzot panāca dēla izveseļošanos, nepavisam nemanīdama, ka tādā pat mērā, kā mazinājās viņa miesīgās sāpes, pieņēmās spēka tā dvēseles ciešanas.
Tā pagāja dienas un naktis — ak, slimajam — gadu simteņi! Viņš skaitīja stundas, minūtes, sekundes.
Pēc doktora Marata priekšrakstiem Kristiānam vajadzēja palikt četrdesmit dienas gultā; jau nedēļu pirms tam nabaga zēns apgalvoja, ka četrdesmit dienas ir pagājušas; bet grāfiene — ar nepielūdzamo kalendāru rokā — turēja dēlu gultā, kamēr pēdējā diena bija pagājusi.
Beidzot pienāca karsti ilgotā stunda, kad Kristiānam bija atļauts spert pirmos soļus, kuriem bija jātuvina Enženijai, kad viņš vēl desmit dienas būs pavadījis istabā.
Sākumā viņš mazliet piekliboja, bet drīz vien jau varēja tīri labi turēties uz slimās kājas. Vēlāk ar mātes palīdzību viņš mēģināja kāpt pa trepēm. Beidzamās dienās jau bija atļauts mazliet pastaigāties pa pagalmu, uz mātes roku atbalstoties.
Galu galā viņš jutās gandrīz vai tikpat vesels kā senāk.
Divas reizes jau tam palaimējās sadabūt zīmuli un papīru un — kamēr māte, domādama, ka viņš ir cieši iemidzis, pati iesnaudās — uzrakstīt dažas rindiņas Enženijai. Bet ko ar tām iesākt? Kam tās uzticēt? Ar nama kalpotājiem Kristiānam vairs nebija nekādu sakaru, pret Marata saimnieci viņš juta riebumu un Marats pats gan būtu pēdējais, kam jauneklis savas uzticētu jūtas pret Retifa de la Bretona meitu.
Tā abas vēstules palika mierīgi guļam viņa kabatā. Viņš tās paturēja cerībā, ka varbūt tomēr gadās izdevība nosūtīt adresātei. Bet diemžēl šī izdevība negadījās.
Kristiānam palika viens iepriecinājums; tā kā ar katru stundu viņš juta spēkus pieņemamies, tad noteikti varēja paredzēt savu atsvabināšanās brīdi.
Un, lūk, šī diena pienāca: Kristiānam atļāva iziet, protams, sākumā tikai mātes pavadībā, ratos pabraukāt pa skaistajām Parīzes ielām… Ak, Kristiānam nebija skaistākas ielas par Bernardīna ielu! Bet kā lai viņš grāfienes klātbūtnē teiktu kučierim: brauciet uz Bernardīna ielu?
Pēc turpmākajām piecām dienām Kristiānam jau atļāva mazu pastaigu kājām, bet atkal — mātes pavadībā.
Galu galā pēc piecdesmit piecām Marata dzīvoklī pavadītām dienām viņš varēja pilnīgi atstāt šīs telpas.
Marats bija neparasti uzcirties. Viņš gribēja izskatīties kā toreizējais Marats, jauneklis, kas dzīvoja Polijā. Varbūt tā varēs modināt grāfienes Obiņskas sirdī kādas atmiņas, ko vārds vien nespēja.
Veltas pūles! Salīkušo mugurkaulu viņš nevarēja atliekt taisnu, griezo degunu padarīt taisnu. Viņa acis palika blāvas, skatiens gurdens. Viņa apģērbs, laba skrodera šūdināts, tomēr bija bez vainas.
Bet grāfiene, kura nedz meklēja Marata skatienu, nedz no tā vairījās, to visu neredzēja. Viņa pateicās ārstam ar vienkāršiem, laipniem vārdiem.
Kad Marats redzēja staigājām daiļo jaunekli, kura sejā atspoguļojās gaidamās brīvības ilgas, viņš spogulī aplūkoja pats savus vaibstus, meklēdams līdzību starp ziedošo jaunekli un kādreizējo grāfienes Obiņskas skolotāju. Diemžēl šīs viņa pūles bija tikpat veltīgas kā ar apģērbu.
— Vai ne, doktora kungs, — teica grāfiene, — jūs brīnāties par mana dēla straujo izveseļošanos?
— Jā, madame, — atbildēja Marats, — es apbrīnoju savu darbu.
Grāfienes bālajos vaigos pēkšņi iegailējas sārtums, bet jau nākamajā
acumirklī nozuda.
Un Cecīlija kļuva atkal aukstā, lepnā dāma.
— Jums taisnība, jūsu ārstēšana jums patiesi dara godu.
— Vai ne, madame? Jūs nemaz nevarat iedomāties, ko visu iespēj griba. Šā jauna cilvēka labā es būtu darījis visu, ko tikai dievs Eskulaps pats var veikt.
Kristiāns palocījās. Dīvaini draudzīgi skatieni, ko viņš pie sava ārsta vēl nebija ievērojis, viņu mazliet samulsināja. Jaunais muižnieks domāja, ka starp slimnieku un izveseļojušos ir noteikti asa robeža, pār kuru plebejs, kaut arī ārsts, tik viegli nedrīkst pāriet.
Grāfiene izlikās, ka nemaz nemana Marata uzbāzību, tāpat arī likās nemanām dēla apjukumu.
— Un tagad, — viņa teica, - tagad, doktora kungs, lai pateicība mūs nekavē nokārtot mūsu rēķinus.
Marats piesarka.
— Jūs taču negribēsit mani atalgot ar savu nožēlojamo sudrabu?
— Mans kungs, — tā atbildēja valdonīgā augstprātībā, — mēs esam paraduši maksāt tikai zeltā.
Marats saslējās.
— Vai jūs esat nodomājusi pazemot?
— Gluži otrādi! Jūs taču negribēsit apgalvot, ka nu kāds grib ārstu pazemot, atlīdzinot par viņa pakalpojumiem?
— Madame, jūs liekas, esat aizmirsusi, kas ir Marats… Marats nav tikai ārsts. Marats ir… — viņš ar stingru skatienu raudzījās grāfiene. — Marats ir…
Tad viņš panāca soli tuvāk, sakrustoja rokas uz krūtīm un jautāja:
— Vai jūs zināt, kas ir Marats?
Grāfiene sakoda lūpas.
— Iegaumējiet, — ārsts turpināja ar uzsvaru, — es saucos Marats!.. Bet jūs taču zināt… Vai arī esat piemirsusi un man tas jāatgādina?
— Es zinu, — ar piespiestu mieru atbildēja grāfiene, — jūs diezgan bieži man to esat atgādinājis… Bet vai šis vārds man uzliek kādus pienākumus, ko neesmu pildījusi? Tādā gadījumā, protams, neesmu to darījusi ar nolūku, jūs varat man ticēt.
Šī pārdošība Maratu satrieca. Viņš klusēja.
Bet tas vēl nebija viss. Nesamierināmā grāfiene ieurba viņā savu skatienu, ka tam bija jānolaiž acis. Viņa blāvās acis nespēja paciest Šos liesmojošos skatienus.
— Mans dēls un es, — grāfiene turpināja, — tagad atstājam jūsu dzīvokli, kuru jūs mums laipni atvēlējāt. Atvainojiet par tam neērtibām, ko jums sagādājām.
Tad viņa piebilda neaprakstāmi lepnā, izaicinošā tonī, kas Maratu galīgi samulsināja:
— Esiet pārliecināts, doktora kungs, ka es ne vienu acumirkli savu dēlu nebūtu pie jums atstājusi, ja katra kustība nebūtu bīstama viņa dzīvībai!
Marats kodīja savas bezasiņainās lūpas, viņa dzeltenās acis nolīda novītušajos plakstiņos un pleci dusmās raustījās.
Nu grāfiene dēla acu priekšā, kam visa šī scēna palika neatrisināma mīkla, nolika uz galda maku ar zeltu.
Marats gribēja to atbīdīt, bet grāfienes pēdējais skatiens magnetizēja paceltās ārsta rokas, ka tās bez spēka noslīdēja gar sāniem.
— Iesim, dēls, — teica grāfiene, paņēmusi Kristiānu pie rokas.
Tad viņa izmantoja acumirkli, kad Kristiāns paklanījās pret ārstu, un ātri steidzās uz durvīm.
Marats izpleta rokas, it kā gribēdams Kristiānu apkampt. Bet grāfiene uzminēja viņa nodomu.
Nebēdādama, ka dēlam vēl grūti nostāvēt uz kājām, viņa to rāva līdzi ar tādu spēku, kas spētu pat izraut koku ar saknēm.
— Uzmanies, ka nekrīti, — viņa sauca, spraukdamās starpā starp Maratu un Kristiānu.
Tas bija pēdējais sitiens.
Maratam šķita, kā viņš nobeigsies no dusmām un kauna, un kad durvis čikstēdams aizvērās aiz grāfienes un viņas dēla, viņš klupa virsū naudas makam, saplēsa to tūkstoš gabalos un trakodams kaisīja dārgo saturu pa galdiem, krēsliem un kastēm.
Par laimi viņam bija rūpīga saimniece, kas visu, līdz pat pēdējam dubultluidoram, atkal uzlasīja.
Viņa atdeva Maratam astoņdesmit zelta gabalus, pie kam vismaz desmit bija nomaldījušies viņas kabatā.
— Ak, vilku dzimums! — murmināja Marats, vēl pa logu pamezdams slepenu skatienu uz ratiem, kuros aizbrauca māte ar dēlu. — Šī sieviete ne par mata tiesu nav vairāk sieviete, kā viņas ziemeļu dzimtenes mežonīgā stepju ķēve… Pacietību, aristokrāti, pacietību! Gan pienāks mana diena un tad es atriebšos kā tev, tā visiem citiem! Jūs sajutīsit Marata atriebību!