Ilgā Kristiāna klusēšana, ko Enženija nevarēja saprast, jo nezināja tās iemeslus, kļuva liktenīga Bernardīna ielas iedzīvotājiem.
Reveljons izmantoja pirmo gadījumu, lai klusībā pateiktu Retifam, ka meitai paredzama nopietna un laba partija.
Retifs jau tā kaut ko bija nojautis.
Tikai tam bija viens iebildums, proti, viņa nākamā znota nedrošais stāvoklis.
Bet Reveljons tika galā ar šo iebildumu, apgalvodams, ka viņš kāzu dienā došot Ošēram divus tūkstošus livru. Arī Ošērs mierināja veco, cik nu spēdams, solīdamies dzīvot ar sievu pie sievastēva un nodot tos divus tūkstošus livru pilnīgi ģimenes saimniecībai.
Enženija jutās kā apmāta. Visi rīkojās, visi runāja par šīm precībām kā par nolemtām, neviens viņas piekrišanu neprasīja. Un viņa to arī nebūtu devusi.
Kad šīs kāzas viņas klātbūtne pirmoreiz apsprieda, Kristiāns jau trīs nedēļas nebija rādījies.
Negribēdama pati sevi krāpt, viņa arī tagad vēl tāpat domāja, kā to reiz, kad teica tēvam: „Ja es vienu mēnesi Kristiānu neredzēšu, tad es nekad viņu vairs neredzēšu, un ja viņš rīt nenāks, tad nenāks arī pēc mēneša."
Viņa vairs nebija Kristiānu redzējusi.
Bet kāda iekšēja balss tai čukstēja: „Spēcīgāka vara nekā Kristiānam attur viņu no tikšanās ar tevi."
Kas tā varētu būt par varu, to viņa nezināja.
Un tāpēc viņas sirdī iesēdās šaubu dēmons.
Kad Enženija dzirdēja runājam par viņas savienošanos ar Ošēru kā par faktu, tai vairs nebija dūšas pretoties.
Vienīgais, ko viņa varēja darīt, bija vilcināties.
Ak, ja pa šo laiku būtu pienākusi kāda Kristiāna vēstule, ja viņš kaut ar vienu vārdiņu dotu par sevi zināt, kā tad viņa izjauktu visus nodomus!
Viņa izlūdzās mēnesi laika apdomāšanai.
Tas bija vairak nekā visi — sevišķi Reveljons — bija cerējuši, tāpēc Enženijas prasību pieņēma bez vārda runas.
Retifs gan vēl gribēja šo laiku saīsināt, baidīdamies, ka tomēr neierodas Kristiāns, jo saprata, ka tad visas viņa tēva cerības ir vējā.
Pagāja mēnesis.
Mēs redzējām, ka Kristiāns divas reizes Enženijai rakstīja, un ka tam nebija iespējams šīs vēstules nodot.
Šā mēneša laikā nu notika sagatavošanās, it kā pēc termiņa beigām vairs nekāda liegšanās nebūtu iedomājama. Tika ievadīta uzsaukšana baznīcā, sapirktas kāzu dāvanas. Viss bija gatavs, tikai Enženija ne.
Trīsdesmitās dienas rītā Enženija — kura tāpat kā Kristiāns bija skaitījusi stundas, minūtes un sekundes — atgriezās no meses. Viņa bija lūgusi Dievu, lai tas dod kādu ziņu no Kristiāna. Ienākusi savā istabā, viņa to atrada pilnu ar puķēm, uz visiem krēsliem bija saliktas drānas un gultā pilnīgs pūrs.
Enženijai, raugoties skaistajās lietās, saskrēja asaras acīs, jo nu viņa noprata, ka nav vairs nekāda pamata, ne izredzes atteikt Ošēram.
Bet viņš bija tik priecīgs, tik apmierināts, tik laimīgs, tik darbīgs, tik goddevīgs, no viņa acīm staroja tik patiesa mīla, ka visi interesējās par nabaga precinieka mīlu, kura atgriešana visā kvartālā bija sacēlusi tik daudz ievērības un mācītāja Bonoma runas dāvanas darījušas pat slavenu.
Protams, Enženija šo jauno cilvēku nevarēja mīlēt, bet tomēr netaisni būtu viņu nīst.
Un no parastās pilsoniskās dzīves redzesviedokļa viņa varēja cerēt pēc visa laba, ko tā par Ošēra bija dzirdējusi, būt ar to īsti laimīga.
Viņa prasīja vēl četrpadsmit dienas laika apdomāties, bet Retifs pretojās ar rokām un kājām. Viņš labi zināja, ka Kristiāns drīz var izveseļoties.
Ja viņš arī ierastos kaut tikai dienu pēc Enženijas kāzām ar Ošēru, tad Retifa tēvam būtu maza bēda — tad meitas vīra uzdevums būtu to sargāt. Bez tam viņš labi pazina meitas stingros tikumības jēdzienus un zināja, ka Ošēram nav par ko baidīties.
Bez tan'j savā ziņā apmierinājums tik.dziļi un sāpīgi ievainotai meitenes sirdij bija dabūt vīru, ja ne vairāk, tad lai vismaz pierādītu, ka ir vēl cilvēki, kam dūša precēt atstātu, nonicinātu meiteni, kas negrib ne pārdoties, ne atdoties kādam mīļākajam.
Ieinteresējošs vērēja būt vēl kāds cits apstāklis: Enženija atrada vīru, vēl nebūdama pilnus septiņpadsmit gadus veca, kurpretim Reveljona jaunkundzes, visā kvartālā pazīstamas kā miljonāres, neraugoties uz saviem deviņpadsmit un divdesmit gadiem, vēl arvien nebija tikušas zem aubes.
Ak jā, tas, protams, bija tikai viegls plīvurs, ko Enženijas fantāzija auda, lai ar to apsegtu savas skumjās atmiņas. Ļoti labi viņa saprata, ka šis plīvurs ir gaisīgs audums, kas no pirmās Kristiāna dvesmas aizlidos, ja vispār Kristiāns vēl kādu reiz viņas dzīvē parādīsies.
Ošērs grieza savas laimes ratu, cik vien spēja. Dienu un nakti viņš rūpējās, lai kāzas notiktu. Un tas, pateicoties mācītāja Bonoma pūlēm. Viņām bija jālaulā jaunais pāris — tās notika četrpadsmitajā dienā, tas ir, pēc Enženijas otrreiz izlūgtā apdomāšanās laika.
Arī Retifs pēc iespējas paātrināja kāzas. Viņš vēl arvien baidījās, ka pēkšņi neizlien no zemes agrākā mīļākā spoks, kurš, tiklīdz būs izveseļojies, droši vien nāks un cels priekšā savas prasības.
Dažas reizes Enženijai atkal prātā ienāca doma tēva prombūtnē aizlavīties uz Artuā grāfa staļļiem, bet arvien divējādas atmiņas to atturēja: šausmīgais satīrs Marats un šķīstā Minerva — Šarlote Kordē.
Kad beidzot kāzu diena bija noteikta, Reveljona namā ierīkoja piecistabu dzīvokli: divas istabas Retifam, pārējās — jaunlaulātajiem. Vēl strādnieki kārtoja mēbeles, lika klāt priekškarus, tapsēja sienas, kam Reveljons augstsirdīgi bija dāvājis materiālu.
Naktī pirms kāzu dienas Enženija maz gulēja, bet toties vairāk raudāja. Līdz pēdējam brīdim kā uz nāvi notiesāts noziedznieks tā cerēja uz kādu negaidītu glābiņu.
Viņai likās — kuru katru acumirkli jāatnāk Kristiānam.
Tuvās baznīcas pulkstenis ziņoja desmito stundu.
Jau no pulkstens astoņiem Enženija kā automāts ļāvās savām abām draudzenēm, lai viņu grezno laulībām. Viņa nepretojās, viņa nerunāja ne vārda, tikai divi nerimstoši asaru strauti tecēja no viņas acīm.
Bija jauka ziemas diena, kad Enženija — tīrāka un baltāka nekā gulbis — iznāca no tēva mājas starp divām rindām ziņkārīgo ļaužu.
Ak, Dievs, jau četrpadsmit dienas kā Jeftas meita tā apraudāja savu jaunavību, un ja viņu tanī brīdī, kad spēra kāju uz ielas bruģa, kāds jautātu: „Ko tu labāk gribi, Enženija, mirt vai kļūt par Ošēra sievu?" tad viņa; kaut gan nenīda Ošēru, bet mīlēja Kristiānu, bez apdomāšanās atbildētu: „Es labāk gribu mirt!"
Ceļā uz baznīcu tā domāja tikai par Kristiānu, divas trīs reizes tā uzdrošinājās pacelt galvu un paraudzīties apkārt, vai neredzēs kaut kur Kristiānu. Viņa meklēja Kristiānu pat baznīcas krēslā aiz pilāriem. Bet velti.
Tātad Kristiāns bija viņu neuzticīgi atstājis, nebija tai novēlējis pat skumjo prieku par viņa sāpēm, redzot to pie cita sāniem.
Tātad nabaga atstātajai Enženijai neatātālika nekas cits, ka pateikt savam līgavainim pie altāra Dieva un cilvēku priekšā svinīgo vārdu — jā.
Un viņa izrunāja šo vārdu, drebēdama un trīcēdama. Bet Ošērs savu likumīgi pielaulāto sievu gavilēdams veda uz kāzu mielastu jaunajā ēdamistabā ar Reveljona jaunajām tapetēm — divpadsmit Herakla varoņdarbiem.