Kristiāns nekā nesaprata no mēmās scēnas, kas norisinājās starp Maratu un viņa māti.
Atstājis Marata dzīvokli, viņš pavadīja māti uz mājām.
Nu atradās iemesls iziet vienam: pēc izveseļošanās viņam vajadzēja ierasties pie Artuā grāfa.
Princis bija saņēmis ziņu par nelaimes gadījumu un — tā kā viņam bija ļoti laba sirds — vairākkārt licis apjautāties par sava pāža veselību.
Bez tam princis pāžam arvien bija izrādījis sevišķu uzmanību un to iemīļojis viņa jaukās dabas dēļ.
Ap pulkstens pieciem Kristiāns izgāja no mājas, lai apciemotu princi, bet pēc tam izmantotu visus līdzekļus un satiktos ar Enženiju.
Princis bija ļoti labā garstāvokll, novēlēdams laimi, atveseļošanos un apsolīdams Maratu personīgi atalgot par labo ārstēšanu.
Kristiāns aizsūtīja atpakaļ savus ratus un lika mātei pateikt, ka princis grib viņu šovakar paturēt pie sevis. Tā māte būs apmierināta ma Kristiāns pats — brīvs. ^
Ap pulkstens septiņiem Kristiāns atstāja princi, paņēma ormani un lika braukt uz Bernardīna ielu.
Pēc Kristiāna aprēķiniem parasti ap šo vakara stundu Retifs ar savu meitu gāja pastaigāt. Ja tā vēl nebūs pārnākusi, tad nemantot tai varēs dot uz ielas kādu mājienu, bet ja būs, tad Kristiāns gribēja uzdrošināties uzkāpt pa kāpnēm un pieklauvēt pie Enženijas durvīm.
Tas gan bija pārdroši, bet jauneklis domāja, ja tā zinās, ko viņš ir izcietis, tad arī piedos.
Jo vairāk Kristiāns tuvojās pazīstamajai ielai, jo stiprāk juta pukstam sirdi. Ar ilgu pilnu skatienu viņš raudzījās augšā uz logu, ko cereja redzēt apgaismotu.
Logs bija tumšs.
„Ahā," Kristiāns domāja, „viņi vēl nav mājās, jo gulēt vēl neviens nevar būt aizgājis. Bez tam Enženija nekad neguļ bez naktslampas un tā iedegta izplata rožainu gaismu pa visu istabiņu."
Tātad Kristiāns sāka staigāt šurp un turp.
Viņš tā soļoja gandrīz vai veselu stundu.
Pēc stundas ievainota kāja sāka sāpēt, bet vēl lielāks nemiers spieda sirdi.
Viņš gāja uz krastmalu, pamāja savam ormanim, iekāpa ratos un lika apturēt divas vai trīs mājas no Enženijas dzīvokļa.
Ratos sēdēdams, Kristiāns dzirdēja torņa pulksteni nositām astoņi, pusde- viņi, tad deviņi.
Iela kļuva arvien tukšāka, kamēr beidzot uz tās viņš atradās viens pats.
Nu viņam radās nopietnas bažas — patlaban pulkstenis sita pusdesmit — jo tik vēlu Retifs un Enženija nekad nemēdza nākt mājās.
Galu galā viņš nolēma atkal izkāpt un apjautāties pie kaimiņa.
Tuvākais kaimiņš bija sīkpreču bodnieks, kas patlaban slēdza savu veikalu, kad Kristiāns viņu uzrunāja:
— Vai jūs man nevarat pateikt, kas ir noticis Retifam de la Bretona kungam, kurš dzīvo blakus namā piektā stāvā?
— Nu, viņam nekas vairāk nav noticis, ka viņš ir izvāries no šā dzīvokļa.
— Izvāries?
— Jā — aizvakar.
— Vai jūs nezināt, kur viņš tagad dzīvo?
— Kā tad nc… Viņš dzīvo Sentanluāna priekšpilsētā.
— Un adrese?
— To gan nezinu. Zinu tikai, ka viņš dzīvo pie kāda tapešu fabrikanta.
— Varbūt tas būs viņa draugs Reveljons?
— Jā, jā, tas fabrikants saucās Reveljons.
Kristiāns atkal iekāpa ratos un pateica ormanim Reveljona adresi, ko viņš labi zināja, jo bija to vairāk reizes dzirdējis no Enženijas.
Pēc stundas ceturkšņa rati apstājās uz ielas stūra tieši pretim Reveljona namam.
Vārtu priekšā stāvēja daudz tukšu ormaņu pajūgu, pirmā stāva logi bija spilgti apgaismoti un meta gaismu arī uz ielu.
Kristiāns dzirdēja mūziku un redzēja dejotāju ēnas slīdam gar priekškariem. Viņš noprata, ka pie Reveljoniem ir balle. Bet kam par godu?
Viņš uzdeva savam kučierim ievākt ziņas.
Tas aprunājās ar citiem ormaņiem un atgriezās.
— Nu, kas ir? — jautāja Kristiāns.
— Tur notiek kāzas — vairāk nekas.
— Kas tad precas?
— Kas tad cits — kāda meiča.
— Vai tu nezini viņas vārdu?
— To es neprasīju.
— Tad apklaušinies vēlreiz un mēģini uzzināt līgavas vārdu.
Ormanis paklausīja.
Līdz šim viss Kristiānam bija gan pārsteidzošs, bet ne uztraucošs. Reveljonam bija divas meitas. Pirmajā stāvā, tās ir, pie Reveljona tika dejots, tātad varbūt viena no viņa meitām precas.
Un tomēr viņa sirds sažņaudzās, kad ormanis paziņoja, ka te svin kāzas.
Pēc brītiņa lāga vīrs atgriezās.
— Mīļais kungs, jums mani jāatvaino, — viņš teica, — bet neviens nezina līgavas vārdu, saka tikai — kā jau jūs pats redzat — ka tiek svinētas kāzas pie Reveljona kunga.
— Varbūt viena no viņa meitām precas?
— Nē, nē! Man teica, ka tā persona, kam tās kāzas svin, šinī namā dzīvo tikai divas dienas.
— Kas tas? — Kristiāns pie sevis nomurmināja, salīdzinādams nupat dzirdēto ar Bernardīna ielas bodnieka izteicieniem.
Baiļu mākts viņš paraudzījās uz pirmā stāva logiem.
Tanī brīdī atvērās logs; dziesmas un priecīga čala skanēja pa logu, kurā parādījās kāds vīrs. Kristiānam likās, cik nu labi viņš no tālienes varēja saskatīt, ka šo vīru pazīst.
Ilgāk viņš vairs nevarēja izturēt nezināšanu. Viņš atgrūda vaļā karietes durvis un izkāpa, lai pats visu izdibinātu.
Bet tanī pat acumirklī — pulkstens sita divpadsmit — piebrauca citi rati un, nepiestādams vis pie nama durvīm, nobrauca ielas tumšā kaktā — blakus Kristiāna ormanim.
Ratos sēdēja vīrs, kurš šķiet tāpat kā Kristiāns kaut ko gaidīja un tāpat gribēja palikt neievērots. Jo tiklīdz svešais bija uzmanīgi pabāzis galvu pa ratu lodziņu, viņš to atrāva steigšus atpakaļ, jo patlaban no nama iznāca daži viesi un sauca savus važoņus.
Aiz šiem pāris nogurušajiem no nama izsteidzās kāds vīrs, kurš ar manāmu nemieru kaut ko meklēja. Viņš devās tieši uz nupat piebraukušajiem ratiem.
Kristiāns domāja no šā vīra katrā ziņā uzzināt vairāk nekā no ormaņa. Viņš atstāja ratus un namu ēnā nogāja līdz tumšajai iebrauktuvei, kur neviens viņu nevarēja redzēt. Vīrs no Reveljona nama bija ļoti uzkrītoši ģcrbies un izskatījās pēc mietpilsoņa svētdienas tērpā.
— Varbūt pats līgavainis, — Kristiāns teica pats sev.
Patiesi, un viņš arī ievēroja tā pogcaurumā lielu puķu pušķi.
Sasniedzis ratus, viņš noņēma cepuri un klusi jautāja:
— Vai tas esat jūs, cienītais kungs?
Nakti, kad gaisa atomi var brīvāk izplesties, lai ļautu skaņām caur sevi plūst, pat klusākā balss ir dzirdāma diezgan lielā attālumā.
— Ā, tu jau te? — atskanēja balss no ratiem.
— Gatavs pakalpot, cienīts kungs.
Pie vārdiem „cienīts kungs" Kristiāns aizturēja elpu un sāka uzmanīgi klausīties.
— Nu, — līgavainis jautāja, — vai es vārdu turēju, vai ne?
— Nudien, es tam negribēju ticēt.
— Kam tad jūs gribējāt ticēt, cienīts kungs?
— Ka tu gribi atriebties… tavs pēdējais vārds, kad tu mani atstāji, bija drauds, to es neesmu aizmirsis… Kā pierādījums tam ir mans apkalpotājs, kas ar divām pistolēm kabatās sēž uz bukas… Arī man ir pāris klāt, kā redzi.
— Lieka uzmanība, cienīts kungs, — ar neslēptu rūgtumu teica līgavains, — es jums teicu, ka es atriebšos par jūsu netaisnību. Nu jūs pats redzēsit, kā es atriebjos: es jums piedāvāju, ko jūs tik ļoti kārojāt, es izpildu, ko esmu solījs. Godīgs vīrs tur vārdu.
— Tātad mazā ir te?
— Tas ir — mana sieva ir te, cienīts kungs.
— Oho! Un tu?
— Es, cienīts kungs? Es eju un jūs paliekat. Viens pēc otra jau izklīst; trīs vai četri viesi vēl gaida mani, lai atvadītos. Tad vecais vēlreiz grib savu meitu svētīt. Pēc saņemtās svētības mazā dosies līgavas istabā un liksies gultā. Jūs no manis dabūsit atslēgu no šīm telpām, ieņemsit manu vietu un no tā upura, ko es jums nesu, mācīsities turpmāk labāk novērtēt savu uzticamāko kalpu.
— Ā, ā, tu to visu esi tīri labi ievadījis.
— Nejokojiet, mans princi; viss bija nopietnāk, nekā jūs domājāt, un tikai vēlēšanās atgūt atkal jūsu laipnību deva man dūšu un izturību. Jūs man kā paraugu nosaucāt Lebeli un biedrus, un es jums gribēju parādīt, ka es šos paraugs varu ne tikai sasniegt, bet pat pārspēt.
*> — Tagad pat nelieši sāk lepoties ar savu slavu, — pie sevis nomurmināja vīrs ratos.
— Un nu, lūdzu, izturēties mierīgi. Tiklīdz Santēru ģimene — sieva, astoņus vai deviņus gadus vecais bērns un pats alus brūveris — kad šī ģimene atstās namu, tad bez kādas kautrēšanās ejiet iekšā, uzkāpiet trešajā stāvā un atslēdziet durvis tieši pretim kāpnēm. Es jums iedošu atslēgu.
— Labi, labi! Gan es tev pastāstīšu, kā man būs klājies. Tad tu arī redzēsi, kā es savu netaisnību atkal izlabošu.
— Cienīts kungs, to atzīt arī jau ir ļoti daudz.
— Tomēr ne tik daudz, lai pietiktu atlīdzībai par tavu kāzu nakti… Nu, dzīvo vesels, Ošēr!
Kristiānam, kas visu sarunu bija dzirdējis, šķita, ka viņš sapņo.
No visa runātā viņš gandrīz vai nekā nesaprata un tāpēc nemaz nenojauta, ka šī komēdija trijātā starp kādu, kas sevi dēvējās par princi, starp otru, kas saucās Ošērs un starp kādu jaunlaulātu sievu, kura jau pirmajā naktī tiek pārdota kādam augstam kungam, varētu attiekties arī uz viņu.
Tomēr viņš sajuta neizskaidrojamu nospiestību. Balss karietē viņam nelikās sveša, arī Ošēra vārdu viņš bija kaut kur dzirdējis.
Viņš vēl arvien klausījās, bet saruna bija galā. Ošērs atkal iegāja namā, pēc brītiņa atgriezās ar Santēriem, par kuriem bija minējis.
— Ar labunakti, Santēra kungs, — viņš sauca tīši skaļi, aizvērdams karietes durvis. — Ar labunakti, Santēra kundze. Tātad rit mēs atkal redzēsimies.
Skarba balss atbildēja dažus nesaprotamus vārdus un pērkoņdārdoši smiekli pabeidza sarunu.
Tad rati aizbrauca.
Ošērs pamāja. Otras karietes durvis atvērās un no tās izkāpa mēteli ietinies stāvs. Klusi viņš tuvojās nama vārtiem, kur Ošērs to sagaidīja. Viņš tam iespieda kaut ko rokā, ko Kristiāns tūlīt pazina. Tā bija atslēga, kuru viņš bija kungam apsolījis. _ v
Tad jaunlaulātais ātri pazuda ap stūri.
Kristiānis stāvēja nekustēdamies, šausmu pārņemts.
Jo mazāk tas varēja sev izskaidrot redzēto un dzirdēto, jo lielākas kļuva viņa bailes.
Tiklīdz Ošērs pazuda, svešais iegāja namā un aizlēdza aiz sevis durvis.
Bet pa vaļējo logu Kristiāns dzirdēja balsi, kas viņa sirdi ievainoja nāvīgāk nekā lode viņa kāju uz Dofina laukuma.
Tā bija Retifa balss. Viņš sauca:
— Lai Dievs ar jums, mīļais znot… Noslēdzat labi savas durvis… Ar labunakti… Dievs Himenej, tavā aizsardzībā es nododu savu bērnu!
Logs aizdarījās.
Kristiāns atstreipuļoja pret mūri.
— Tātad nav šaubu, nav šaubu, — pēc brītiņa viņš čukstēja. — Enženija ir apprecējusies… Bet, — viņš sparīgi piebilda, — kas gan ir šis Ošērs, kurš runāja par „savu sievu", kas no šā nama bēg, lai kādam citam atstātu savu vietu līgavas gultā? Kas ir šis cilvēks, kas sevi sauca par princi?.. Kuram no šiem abiem Retifs uzticēja savu bērnu?.. Ak, nolādētais nams, kāpēc.tavas sienas nenoslīd, lai manām acīm atvērtos tavi apslēptākie kakti?!
Un viņš izpleta rokas — kā otrs Simsons — lai apkamptu mūrus un tos nobīdītu no vietas.
Kāzu namā pamazām izdzisa ugunis. Tikai vienas naktslampiņas bālā gaisma trešā stāva logā vēstīja par svētlaimi, kuru tagad kāds cits pilniem malkiem baudīja.
Sapņainu skatienu viņš atkal iekāpa savos ratos, lika pabraukt uz priekšu un apturēt tieši pie nama durvīm. Tur ar asiņojošu sirdi viņš gaidija, kamēr svešais atkal iznāks un, sāpju un izmisuma mocīts, skaitīja šīs briesmīgās nakts garās stundas.