Pa ceļam beidzot kā viens, tā otrs patriots dabūja zināt, ar ko tam ir darīšana. Hebērs gan bija minējis vārdus Dantons un Marats, bet ar to vēl maz bija pateikts, jo toreiz Maratu maz pazina, bet Dantons. pavisam nebija pazīstams. Tātad viņiem vajadzēja pašiem minēt savus titulus un stāvokli, ka Dantons beidzot zināja: šis vīrs, kas tam iet blakus, ir grāmatas „Vergu ķēdes" autors. Viņš ir arī citu darbu, kā, piemēram, „Literāro raibumu", „Ņūtona optikas", „Uguns, elektrības un gaismas pētījumu" sacerētājs. Marats turpretim bija dabūjis zināt, ka Dantons ir advokāts kasācijas tiesā, turīgas pilsoņu ģimenes mantinieks, pirms trim gadiem apprecējies ar jauko Gabrieli Sarpentjē, un divus gadus veca palaidņa zēna tēvs, par kuru viņš, kā jau visi tēvi, ir vislabākajās cerībās.
Dantona namā dzīvoja arī viņa patēvs Rikordēna kungs — Dantona tēvs bija miris jauns un viņa māte apprecējusies otrreiz. Bet viņa patēvs to ļoti cienīja un bija tam gandrīz vai kā otrs tēvs.
Rikordēna kungs ielas pusē otrajā stāvā apdzīvoja lielu dzīvokli, bet Dantons apmierinājās ar nelielu mītni, kuras logi bija uz Komersa pasāžas pusi. Abi dzīvokļi bija savienoti, un Rikordēns savam padēlam, jaunajam advokātam, atdeva lielo zāli par uzgaidāmo istabu klientiem, kurus cerēja drīz iegūt. Pagaidām Dantons te ierīkoja savu darba istabu, ieslēdzās tajā ar visu savu garīgo un fizisko spēku un atstāja sievai, bērnam un virtu- venei visu pārējo dzīvokli ar kopējo virtuvi, priekšnamu, guļamistabu un salonu.
Šinīs telpās, kas bija izgreznotas ar Rikordēna kundzes un vecā Šarpentjē ģīmetnēm, Dantons ieveda Maratu. Portreti likās pavirši uzgleznoti, tikai uzskicēti, bet pat tādā veidā tās bija pilnas dzīvības, uguns un ģenialitātes. Šīs gleznas nedaudz stundās tyja veidojis kāds Dantona draugs, jauneklis, vārdā Žaks Luijs Dāvids.
Viss pārējais šajā istabā bija loti vienkāršs. Tikai daži sīkumi ma/liet norādīja uz greznības tieksmi, kā, piemēram, vāzes, lukturi un pcndeļpulkste- nis — tie bija zeltīti. 4
Dantonu mājās visi pazina pēc zvanīšanas. Arī tagad tam steidzās pretim sieva, bērns un suns. Bet kad durvis atvērās un uz sliekšņa parādījās arī viesis, sieva soli atkāpās, bērns sāka raudāt, suns rēja.
Marata seja mazliet raustījās.
— Atvainojiet, mans dārgais viesi, - sacīja Dantons, — bet jūs te vēl esat svešs un…
— Un es atstāju parasto iespaidu, — papildināja Marats, — neatvainojiet ies, es to zinu!
— Mana mīļā Gabrielc, — noskūpstījis sievu, sacīja Dantons tādā toni, it kā lūgtu piedošanu par kādu vainu, — es satiku šo kungu Palērojālā. Viņš ir ievērojams ārsts, jā, pat vēl vairāk: viņš ir filozofs, un laipni pieņēma manu ielūgumu ierasties pusdienās.
— Mīļais Žorž, ja tu esi aicinājis šo kungu, tad viņš var būt pārliecināts par sirsnīgāko uzņemšanu, tikai bērns un suns nebija uz to sagatavojies…
— Prot saost, kā redzu, — papildināja Marats, — es jau sen esmu ievērojis, — viņš piebilda ar apbrīnojamu cinismu, — ka suņi pēc savas dabas ii ļoti aristokrātiski noskaņoti.
— Vai kāds no mūsu viesiem jau ir klāt? — jautāja Dantons.
— Nē… tikai pavārs.
Pie šiem vārdiem kundze pasmaidīja.
— Vai tu viņam nepiedāvāji savu palīdzību? Jo arī tu, mīļā Gabriele, esi lieliska virtuvene.
— Es to darīju, bet viņš noraidīja manu piedāvājumu.
— Dieva vārdā! Ļausim tam, jo viņš ir savādnieks… Lūk, zvana… Ej, mans bērns, paraugies, kas nāk!
Tad viņš atkal pagriezās pret Mai'atu.
— Te ir viesu saraksts, ko šodien redzēsim pie galda. Kāds jūsu kolēģis, doktors Giljotēns, tad Talmā un Zozefs dc Šenjē, abi nešķirāmie, — Kamills Demulēns, kāds jauns, bet ģeniāls palaidnis, tad… kas tad vēl? Jūs, mana 10* sieva un es, — vairāk neviens. A! pag, Dāvidu es aizmirsu. Biju ielūdzis ari savu patēvu, bet tas domā, ka sabiedrība viņam par daudz smalka. Tas ir krietns, labsirdīgs provincietis, kurš Parīzē jūtas nelaimīgs un arvien ilgojas pēc savas Arsirobas. Nu, nāc tikai iekšā, Kamill, nāc iekšā!
Pēdējie vārdi attiecās uz jaunu vidēja auguma cilvēku, apmēram divdesmit sešus divdesmit septiņus gadus vecu, kaut gan tas izskatījās tikai divdesmit gadus vecs. Tas likās bija mājas draugs, jo cik slikti Maratu, tikpat labi viņu te saņēma. Viņš palika priekšnamā, lai paspiestu Dantona kundzei roku, noskūpstītu bērnu un paglaudītu suni.
Viņš ienāca pēc Dantona aicinājuma.
— No kurienes tu nākdams? - jautāja Dantons. - Tu izskaties pavisam samulsis.
— Es! Pavisam ne! — atbildēja Kamills, nometis platmali uz krēsla. — Bet iedomājies tik… A! lūdzu atvainojiet…
Viņš tikai tagad pamanīja Maratu un sveicināja mazliet paliekdamies. Marats atņēma sveicienu.
— Iedomājies tikai, — turpināja Kamills, — es nāku no Palērojāla.
— Mēs arī, — teica Dantons. — Arī mēs nākam no turienes.
— Es tur cerēju sastapt to čūsku Rivarolu vai odzi Sansenē un izaicināt viņus uz divkauju, tāpēc ka tie nelieši nav mani uzņēmuši savā almanahā.
— Laikam gan tie nemaz ar tevi nerunāja, — iebilda Dantons.
— Viņi izlikās, ka mani nemaz neredz, mans mīļais.
— Es brīnos, monsieur, — iesaucās Marats, — kā jūs varat interesēties, ko par jums runā vai raksta?
— Diemžēl tā ir, — atbildēja Kamills, — man ir ļoti vārīga āda. Ja es kādreiz iegūšu vārdu literatūrā vai politikā, tad rakstīšu dienasgrāmatu un…
— Un tad?.. Ko tad jūs rakstīsit savā dienasgrāmatā? — atskanēja balss no priekšnama.
— Tad es teikšu, mīļais Talmā, — atbildēja Kamills, kurš tūlīt pazina tad vēl topošo lielo mākslinieku, — tad es teikšu, ka no tās dienas, kad jums iedos kādu pieklājīgu lomu, jūs būsit pasaules lielākais traģiķis.
— Ja tik vien būtu, — atbildēja Talmā, — tad loma man jau ir, un te ir tas vīrs, kas to lomu man uzrakstījis.
— A! labdien, ŠenjēL Tātad tu esi sarakstījis jaunu traģēdiju? — Kamills jautāja dzejniekam.
— Jā, mīļais draugs, — atbildēja Talmā, — lielisku darbu, kuru viņš mums lasīja priekšā vakar vakarā un kurš tika pieņemts ar balsu vairākumu, —
traģēdiju „Kārlis IX". Man jāspēlē titulloma, ja valdība vispār atļaus šo lugu iestudēt… Iedomājies tikai, Kārlim IX jāmodina simpātijas! Ko tu par to saki, Danton?.. Es domāju pielikt visas pūles, lai viņu tēlotu, cik pretīgu vien iespējams.
— No politiskā viedokļa jums taisnība, — piezīmēja Marats, — vienmēr labi tādus kungus izrādīt pretīgus, bet vēsturiskā ziņā jums varbūt nebūs taisnība.
Talmā bija ārkārtīgi redzīgs, viņš tuvojās runātājam, jo balss tam bija pilnīgi sveša.
Likās, ka Marata seja viņu ne visai patīkami pārsteidza, jo viņš palika stāvot kā sastindzis.
— Nu? — jautāja Marats, kurš nopratis, ka arī uz aktieri viņš atstājis tādu pat iespaidu kā uz Dantona kundzi, viņa bērnu un suni.
— Nu tad, — teica Talmā, mazliet apjucis, — es gribēju jūs lūgt izteikties mazliet tuvāk par savu teoriju.
— Mana teorija ir ļoti vienkārša: ja Kārlis IX būtu ļāvis hugenotiem vaļu, tad protestantisms mums būtu valsts reliģija un Kondē būtu kļuvuši par Francijas karaļiem. Tad mūsu zemei klātos tāpat kā Anglijai, mēs būtu pēkšņi apstājušies savā attīstībā, Kalvina metodiskais gars būtu stājies tās nerimstošās darbības vietā, kas ir īpatnēja visām katoliskām tautām un tās pastāvīgi virza uz priekšu uz Kristus apsolījumu piepildīšanu. Kristus mums ir apsolījis brīvību, vienlīdzību, brālību… Brīvība angļiem bija agrāk nekā mums, bet — iegaumējiet labi — vienlīdzība un brālība mums būs agrāk nekā viņiem, un par to mums jāpateicās…
— Garīdzniekiem? — zobgalīgi iejautājās Šenjē.
— Ne garīdzniekiem, Šenjē kungs, — atbildēja Marats, — ne garīdzniekiem, bet reliģijai. Reliģija veicinājusi labu, priesteri — ļaunu. Varbūt jums kādudien gadīsies dzirdēt: Marats vajā reliģiju, Marats netic Dievam, Marats pieprasa priesteru galvas. Tieši tāpēc, ka es cienu reliģiju, ka es ticu Dievam.
— Un ja nu jūsu rokās nodos šīs galvas, Marata kungs, — teica mazs, apmēram četrdesmit piecus gadus vecs vīrelis, kurš nupat ienāca, — ja nu jums šīs galvas nodos, tad es jums ieteicu lietot instrumentu, pie kura pabeigšanas es patlaban strādāju.
— Ā, tas esat jūs, doktor? — iesaucās Dantons un gāja pretim viesim, ar kuru vēl nebija apsveicinājies, jo visu vērību veltīja Šenjē un Marata sarunai.
— Ā! Giljotēna kungs, - Dantons piebilda, - lielisks ārsts, bet vēl lieliskāks cilvēks… Kas tas ir par instruumentu, pie kura pabeigšanas jūs patlaban strādājat, un kā to sauc?
— Kā to sauc, mīļais draugs? To patiesi jums nevaru pateikt, jo nekādu nosaukumu tam neesmu vēl devis. Bet vārds nav svarīgs.
Tad viņš turpināja, pagriezies pret Maratu:
— Jūs mani laikam tuvāk nepazīstat, bet kad iepazīsit, tad pārliecināsities, ka esmu patiess cilvēces draugs.
— Es par jums zinu visu, ko tik var zināt, - atbildēja Kamills ar viņam neparastu pieklājību, - tas ir, es zinu, ka jūs esat ne tikai liels zinātnieks, bet zinu arī kaut ko par to instrumentu, kuru nupat pieminējāt. Vai tā nav mašīna galvu nogriešanai?
— Kā, doktor, — iesaucās Kamills, — jūs saucaties par cilvēces draugu un izgudrojat mašīnas, ar kurām nokauj cilvēkus?
— Jā, Demulēna kungs, — nopietni atbildēja doktors, — un tieši tāpēc, ka esmu cilvēces draugs, es to izgudroju. Ar nāves sodiem, kā tie līdz šai dienai izpildīti, sabiedrība ne tikai sodīja, bet arī atriebās. Kas ir šīs uguns un rata mocības? Saraustīšana ar zirgiem četros gabalos? Karsta eļļa, izkausēts svins? Vai tas viss nav moku sola turpinājums, ko mūsu labais karalis gan nav atcēlis, taču vismaz ierobežojis. Bet, mani kungi, ko tad likums grib, piespriežot nāvessodu? Tas grib vainīgo iznīcināt, vairāk nekā! Tādēļ sods lai būtu vienīgi dzīvības atņemšana un vairāk nekas. Soda paasināšana ar sāpēm ir noziegums, ne par matu mazāks, kā tas, ko izraisījis noziedznieks, lai cik smags viņa grēks arī nebūtu.
— Ko jūs sakāt, — iesaucās Dantons, — jūs tak neiedomāsities, mīļais doktor, ka šī brīnišķīgā mašīna iznīcinās cilvēku tikpat viegli un bez sāpēm, kā šarlatāns velk zobus?
— Jā gan, Dantona kungs, — atbildēja doktors, arvien vairāk iesildams, — bez sāpēm. Es acumirklī iznīcinu cilvēku, tāpat kā elektrība, kā zibens. Es viņu sodu tā, kā soda Dievs, kas ir augstākā taisnība un augstākā žēlastība.
— Un kā tas notiek? — jautāja Marats. — Pastāstiet, es jūs lūdzu, — ja tas varbūt nav noslēpums! Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik ļoti tas mani interesē.
— Ahā! — priecīgs iesaucās Giljotēns, beidzot atradis pacietīgu klausītāju. — Mana mašīna ir gluži jauns izgudrojums un tik vienkārša… tik vienkārša… ja jūs to redzēsit, tad brīnīsities, kā tik vienkārša lieta seši tūkstoši gadus varēja palikt neizgudrota… Tātad iedomājieties mazu platformu kā teātra skatuvīti, uz kuru ved pieci vai seši pakāpieni… Uz šīs platformas es uzlieku divus stiprus stabus, lejas galā novietoju mazu kaķa slazdu, kura augšējā daļa ir svabada un tur ciet notiesātā kaklu. Augšā, šķērsām pāri abiem stabiem, atrodas plats cirvis, ko satur virve. Piespiežot atsperi, mēs atsvabinām cirvi, un tas krīt starp abiem stabiem labi ieeļļotā slīdē uz notiesātā kaklu. Acumirklīga asmeņa pieskāršanās — un galva nost!
— Ka tevi velns, cik asprātīgi! — iesaucās Kamills.
— Jā, mīļais kungs, — jūsmoja Giljotēns, — un šī operācija, kas šķir dzīvību no matērijas, kas nokauj, izposta, iznīcina, šī operācija ilgst… nu, uzminiet, cik ilgi? Pat ne sekundi!
— Jā, pat ne sekundi, tas tiesa, — atbildēja Marats, — bet vai jūs arī esat pārliecināts, ka sāpes nav ilgākas par notiesāšanas aktu?
— Kā gan sāpes var būt ilgākas par dzīvību?
— Tāpat kā dvēsele pārdzīvo miesu.
— Jā tā, — atbildēja Giljotēns ar tik tikko manāmu rūgtumu, — pareizi, jūs ticat dvēselei! Jūs tai ierādāt pat zināmu vietu. Jūs meklējat dvēseli smadzeņu audos. Bet atļaujiet man par dvēseli domāt citādāk nekā jūs! Dzīvības mītne jums jāmeklē sirdī, Marata kungs, ne smadzenēs.
— Labi, pieņemsim, ka dzīvības mītne ir sirdī, bet dzīvības apziņa — kur tā būtu meklējama? Taču smadzenēs… Tātad! Atšķirat galvu no ķermeņa, tad miesa būs mirusi, tas ir iespējams, tad miesa varbūt vairs necietīs, arī tas ir iespējams, bet galva, doktora kungs, galva?
— Nu, galva?
— Galva turpinās dzīvot un domāt, kamēr vēl asins pilīte ierosina smadzenes, un kamēr smadzenēm visas asinis tiek atrautas, tas ilgst vismaz astoņas līdz desmit sekundes…
— Ak, astoņas vai desmit sekundes, — domāja Kamills, — tas taču ātri paiet.
— Ātri paiet? — iesaucās Marats, strauji pieceldamies. — Jaunais cilvēk, vai jūs maz esat filozofs, ka mērojat sāpes pēc viņu ilguma un ne spēka, spriežat pēc cēloņiem un ne pēc sekām? Padomājiet tikai, kad nepanesamas sāpes ilgst vienu sekundi, tad tas velkas jau veselu mūžību, un ja tad šīs, jau pašas par sevi neciešamas sāpes, vēl dod apziņu, ka tās ir arī viņa dzīves beigas, un ja viņš, neraugoties uz briesmīgajām sāpēm, lai tikai savu dzīvību pagarinātu, labprāt arī paciestu sāpju pailgumu, — vai jūs nedomājat, ka tās ir visbriesmīgākās mocības?
— Tas jau ir tieši tas, kur musu domas nesakrīt, — sacīja Giljotēns, — šīs sāpes es noliedzu.
— Uņ es apgalvoju pretējo, - strīdējās Marats, - galvas nociršana nav nekāds jauns izgudrojums. Šo soda veidu es redzēju Polijā un Krievijā. Tur notiesāto uzsēdina uz sola. Četrus vai piecus soļus no viņa atrodas smilšu kaudze asins noslēpšanai. Ar vienu zobena cirtienu bende atšķir galvu no rumpja. Un, lūk, es pats savām acīm redzēju, ka tāds ķermenis bez galvas atkal piecēlās, pastreipuļoja dažus soļus un, tikai atdūries pret smilšu kaudzi, atkal saļima… Ja jūs man sacītu, ka jūsu mašīna strādā ātrāk, ka notiesāšana izdarama vieglāk, kā revolūcijas laikā tā labāk pielietojama nekā citi veidi, tad esmu ar jums vienisprātis un atzīstu, ka sabiedrībai ar to esat pakalpojis. Bet ka tā ir humānāka, nē, nē, doktora kungs, to es noliedzu!
— Gan piedzīvojumi pamācīs, mani kungi, kam ir taisnība, — sacīja Giljotēns.
— Vai jūs varbūt gribat teikt, ka mēs ar jūsu mašīnu izdarīsim praktiskus izmēģinājumus?
— Bet, mīļais draugs, mana mašīna ir domāta tikai noziedzniekiem… Tātad es gribēju sacīt, ka tās derīgumu varam izmēģināt pie kāda noziedznieka galvas.
— Nu, labi, Giljotēna kungs, tad nostājaties labi tuvu tam noziedzniekam, kura galva kritis zem jūsu mašīnas. Paceļat ātri šo galvu, kliedzat tam ausī to vārdu, kāds tam bija dzīvam esot, un jūs redzēsit, ka viņš atvērs acis un pagriezis tās uz jums, jā, to jūs redzēsit.
— Neiespējami!
— Jūs to redzēsit, es saku un varu droši teikt, jo es tā darīju, kā lieku jums darīt, un redzēju, ko ari jūs redzēsit.
Kamills šos vārdus teica ar tik ciešu pārliecību, ka neviens, pat doktors Giljotēns, neuzdrošinājās apstrīdēt sajūtas turpinājumu nocirstās galvās.
— Bet es vēl arvien nevaru iedomāties šo mašīnu, — teica Dantons. — Paskaidrojiet man vēl, mīļais doktor.
— Te, — iesaucās kāds jauns cilvēks, kas pa sarunu laiku bija nepamanīts ienācis un piesēdies pie galda, lai uzskicētu Giljotēna aprakstīto mašīnu, — te, — viņš teica, pasniegdams Dantonam skici, — tāda tā lieta izskatas. Vai nu vari to iedomāties?
— Pateicos, Dāvid, jā, tagad es saprotu… Kā liekas, tad tava uzzīmētā mašīna jau strādā.
— Jā, — atbildēja Dāvids, — patlaban (ā gatavojas nocirst galvas trim slepkavām. Vienu patlaban tiesā, divi citi gaida sodu.
— Šie trīs slepkavas bez šaubām ir Kartušs, Mandrīns un Pulaijē? — jautāja Dantons.
— Nē, šie trīs slepkavas ir Vanlo, Bušē un Vato.
— Ko tad tie nogalinājuši?
— Glezniecību!
— Galds ir klāts! — ziņoja sulainis greznā livrejā, un tajā pat acumirkli atvērās lielās divviru durvis uz Dantona darbistabu.
— Pie galda, pie galda! — sauca Dantons.
— Dantona kungs, — Marats teica, — vai jūs man negribētu par piemiņu šai dienai, kad man bija tas prieks ar jums iepazīties, uzdāvināt Davida kunga zīmējumu?
— Labprāt, — teica Dantons. — Redzi, Dāvid, kā mani aplaupa.
Viņš pasniedza Maratam skici.
— Nomierinies, — sacīja Dāvids, — es tev uztaisīšu citu.
Sabiedriba gāja uz Dantona darbistabu, kur šodien bija ierīkots mielasta galds.
Divviru durvīm atveroties, no istabas pretim mirdzēja gaismas jūra, jo lai gan bija tikai pulkstens četri pēcpusdienā, kad parasti mēdza pusdienot, ēdamistabā bija nolaisti aizkari un iedegtas lustras un daudzžuburu svečturi. Rakstāmgalds bija piestumts pie sienas starp abiem logiem, lielais atzveltnes krēsls noslēpts zem improvizētas bufetes, skapji aizsegti ar priekškariem, vārdu sakot, viss iekārtots tā, lai nekas neatgādinātu darbdienu.
Galds bija bagātīgi izgreznots ar puķēm, sudrabu, kristālu un mājām dievekļu statujiņām.
Katrs viesis blakus savai servjetei atrada karti, uz kuras garā rindā bija sarakstīta ēdienu kārtība, lai katrs jau iepriekš var iedalīties un ēst ar aprēķinu un izvēli.
Viesi piesēdās un katras lasīja savu karti ar dažādām sajūtām: Marats nicīgi, Giljotēns ar interesi, Talmā ar ziņkāri, Šenjē vienaldzīgi, Kamills Demulēns jūteklīgi, Dāvids ar apbrīnu un Dantons ar baudkāri.
Izrādījās, ka viena viesa trūkst. Pie galda bija septiņi, bet klāts bija astoņām personām.
Astotā vieta starp Dantonu un Giljotēnu bija tukša.
— Man šķiet, mani kungi, — piebilda Kamills, — kāds te trūkst, bet gaidīt uz laikā neieradušos viesi ir nevērība pret klātesošajiem, tātad es lieku priekšā nekavējoties atklāt sēdi.
— Un man tūkstoškārt jāatvainojas viesu priekšā, bet tas, kam šī vieta jāieņem, mums visiem no šīs ēdienu kartes ir tik labi pazīstams, ka patiesi būtu ļoti nelaipni sākt mielastu bez viņa.
— Kā, — iesaucās Kamills, — trūkstošais viesis būtu…
— Mūsu pavārs, — atbildēja Dantons.
— Mūsu pavārs? — viesi korī atkārtoja.
— Jā, mūsu pavārs… Lai jūs, mani kungi, nedomātu, ka ar šīsdienas banketu es nedomāju izputināties, tad vispirms man jums jāpastāsta par šā mielasta vēsturi. Kāds brašs abats, abats Rojs, kurš vada prinča veikalus, atnāca pie manis un mani uzaicināja uz juridisku apspriedi viņa augstības lietās. Astoņas dienas vēlāk krietnais abats man atnesa tūkstoš livru. Tā kā es savas rokas negribēju aptraipīt ar tirānu zeltu, tad nolēmu izmantot honorāru, sarīkodams dineju dažiem saviem draugiem. Un tā kā Grimo de la Renjērs ir mans tuvākais kaimiņš, tad viņu ielūdzu pirmo. Bet pazīstamais gardēdis paskaidroja, ka viņš nekad neēdot ārpus mājas, izņemot gadījumu, ja tam pašam atļauj pagatavot mielastu. Tad es teicu, ka nododu viņa rīcībā ne tikai minētās tūkstoš livras, bet arī manu virtuvi, manu virtuveni, manu pagrabu un tā tālāk. Viņš purināja galvu… „Es pats visu sagādāšu." Tātad viss še ir no mūsu pavāra: galda piederumi, sudrabs, puķes, svečturi, lustras. Un ja jūs kādam gribat pateikties, tad ne man, bet viņam.
Tiklīdz Dantons bija izrunājis, tā atvērās otras durvis un cits sulainis pieteica:
— Grimo de la Renjēra kungs!
Visi piecēlās un ieraudzīja trīsdesmit piecus vai trīsdesmit sešus gadus vecu vīru, apaļu, ziedošu, ar spirgtu seju, ienākam pa durvīm. Viņš bija tērpies ērtā melna samta frakā ar platām kabatām, puķu izaustās atlasa biksēs, pie kurām karājās daudz maziem brelokiem izgreznota pulksteņ- ķēde. Kājās viņam bija zīda zeķes un kurpes ar dimantu izrotātām sprādzēm. Galvā tam bija apaļa, gandrīz vai smaila cepure, kuru viņš nekad, arī pie galda ne, nenoņēma un kuras vienīgais rotājums bija divus pirkstus plata samta lenta, ko saturēja tērauda sprādze.
Šo vīru ieraugot, visi glaimīgi smaidīja, tikai Marats vēroja slaveno ^Francijas valsts spekulantu ar skatienu, kas drīzāk izteica dusmas nekā laipnību.
— Mani kungi, — iesāka Grimo de la Renjērs, tikai picskārdamies ar roku pie platmales un to nepaceldams, — es gribēju izlūgties šim svinīgajam gadījumam mana slavenā meistara la Gepjēra palīdzību, bet viņš jau agrāk ir apsolījis Provansas grāfam. Tātad man vajadzēja iztikt paša spēkiem,
bet es esmu darījis visu, kas bija manos spēkos, un tāpēc lūdzu ņemt par labu kā būs.
Atskanēja piekrišanas saucieni. La Renjērs paklanījās kā mākslinieks uz publikas applausiem. Ēdienu karte visus, izņemot Maratu, iepriecināja.
— Mani kungi, — Grimo turpināja, — pie galda nevienam nav jārunā, izņemot, ja kaut ko ievajagas. Galds ir vienīgā vieta, kur vismaz pirmās stundas negarlaikojas.
Sakarā ar šo uzskatu jeb, labāk sakot, aforismu, nu katrs sāka klusēdams rīt austeres.
Tad tika pasniegta zupa un pirmais ēdiens.
Pirmā ēdiena nesējiem pa priekšu gāja herolds veclaiku kostīmā un ar šķēpu rokā.
Tam sekoja nama pārzinis melnā tērpā.
Tad nāca balti ģērbies jauneklis. Beidzot sekoja pavāri ar kokvilnas micēm galvās, ar skoteli apjozušies, nazi aiz jostas, baltās jakās, baltās zeķēs ar sprādžu kurpēm. Katram rokās bija šķīvis.
Šī procesija, kurai vēl pievienojās seši apkalpotāji, apgāja trīs reizes apkārt galdam un tad nolika ēdienus uz galda, lai viesi, zupu ēzdami, var pie tiem mielot acis.
Tad svinīgā procesija atkal aizgāja un palika tikai sulaiņi, kuri nostājās katrs aiz sava viesa.
Zupas terīne stāvēja uz cita galda un zupu pasniedza šķīvjos.
Tā ar asprātīgiem Grimo paskaidrojumiem un piezīmēm ēdieni sekoja cits citam, kamēr pēc stundas ar mokām pabeidza mielastu.
Grimo de la Renjērs bija kļuvis īsts amfitrions. Viņš piecēlās. Citi tam sekoja. Dantons un Marats kā pēdējie.
— Jūs pa visu mielasta laiku ne vārda nerunājāt, — teica Dantons. — Vai jums tas likās slikts?
— Tieši otrādi, tas man likās par daudz labs.
— Un jūs par to skumstat?
— Tas man liek pārdomāt.
— Pārdomāt? Par ko tad jūs domājat?
— Ka šis ģenerālnomnieks Grimo de la Renjērs kopš savas dzimšanas viens pats ir noēdis tik daudz, ka ar to pietiktu, lai uzturētu pie dzīvības desmittūkstoš ģimenes.
— Bet viņš, kā liekas, par to neskumst. Jūs pats redzējāt.
— Jā, Dievs Šos ļaudis sodījis ar aklumu, bet reiz pienāks tā diena, kad tauta ar šiem vampīriem izrēķināsies, un šī diena…
— Nu, šī diena?..
— Es domāju, šī diena mūs mācīs novērtēt mūsu drauga Giljotēna izgudrojumu… Dzīvojat sveiks, Dantona kungs!
— Jūs ejat?
— Ko man te darīt? Esmu par neveiklu, lai atrastu gaumi pie jūsu ģenerālnomnieka, tā spekulanta jokiem.
— Es gribētu, lai jūs še paliktu un tad ar mani vakarā nāktu uz klubu.
— Uz kuru klubu?
— Uz sociālo klubu — es citu nepazīstu.
— Ja es iešu līdzi, kur jūs mani gribat vest, vai tad jūs arī nāksit līdzi tur, kur es jūs vedīšu?
— Ar prieku.
— Labi, tad es palikšu.
Dantons un Marats iegāja salonā, kur Grimo de la Renjērs ar dzīvu piekrišanu turpināja savus gastronomiskos priekšnesumus.