Tā pagāja stunda. Kristiānam tā bija neizsakāmu baiļu un neiedomājamu moku pilna stunda.
Pa šo laiku viņš bija reizes divdesmit iekāpis ratos un izkāpis no tiem. Reizes divdesmit viņš meta skatienu uz kļūmīgo lampiņas gaismu nama logā.
Beidzot viņa vērīgā auss šķita dzirdam nama ejā soļus. Tad atvērās durvis un uz ielas iznāca mētelī ietinies vīrs.
Kristiāns jau bija paspējis izkāpt no ratiem un aizsprostot nācējam ceļu.
Svešais apstājās. Kristiāns manīja, ka viņa roka mēteļa krokās meklē zobena rokturi.
Pirms Kristiāns paspēja to pašu darīt, svešais atkāpās soli un iesaucās pavēlēt paradušā balsī:
— Hallo, mans kungs! Kas jūs esat, ka stājaties man ceļā, un ko jūs no manis gribat?
— Tas pats man jājautā jums! Kas jūs esat? Kā jūs tik vēlā stundā iznākat no šā nama?
— Cik mīļi! — otrs atbildēja zobgalīgi. — Varbūt man ir tas gods redzēt savā priekšā sardzes priekšnieku? Skat', skat', es nemaz nedomāju, ka Parīzes policija ir tik modra!
— Es neesmu sardzes priekšnieks, — to jūs ļoti labi zināt.
— Nu, ja jūs tas neesat, lad ļaujiet man iet savu ceļu, — teica nepazīstamais. Pie tam viņš izstiepa pret Kristiānu roku, lai pabīdītu to sāņus.
Bet Kristiāns satvēra svešā mēteļa apkakli un atrāva to vaļā, lai redzētu sava pretnieka seju. Tad izbijies viņš atkāpās.
— Artuā grāfa kungs! — viņš iesaucās, — vai jūs patiesi tas esat, cienītais kungs?
— Ā! Mans pāžs Kristiāns Obiņskis! — Artuā grāfs iesaucās un paspēra soli uz priekšu, pie kam jauneklis trīs soļus atkāpās.
— Karaliskā augstība, — skumji teica Kristiāns, — jau pirms divām stundām es dzirdēju jūsu balsi, pazinu jūsu gaitu un tomēr — ak, nē, nē! — es tam negribēju ticēt.
— Kam jiis negribējāt ticēt?
— Ka jūsu karaliskā augstība varētu iedomāties tā darīt.
— Ko tad?
— Ko jūs nupat darījāt… Tas ir briesmīgs noziegums!
— Skat', skat', kādā tonī jūs ar mani runājat, Obiņska kungs?
— Nē, nē, karaliskā augstība, jūs nevarat zināt, kādu briesmīgu darbu esat izdarījis.
— Un tas būtu?
— Jūs ieņēmāt kāda vīra vietu, kurš tikai šodien salaulāts.
— Un kurš man pārdeva savu sievu… Jā, tā ir, Kristiāna kungs, to visu es zinu.
— Un jūsu augstība atzīstas?.. Šausmīgi!
Princis paraustīja plecus.
— No kura laika tad mani pāži ir kļuvuši par tādiem tikumības varoņiem? Es patiesi nesaprotu, ko šī Parīzes tauta arvien rēc par nemo- rāliskumu, kad es eju garām?
— Cienītais kungs, vai es esmu tikumības varonis vai nē, par to Parīzes tautai nav nekādas daļas. Kas attiecas uz mani, tad mana sirdspziņa, mans gods man aizliedz kalpot princim, kuram man jāizdara tāds pakalpojums, kādu nupat jums izdarīju. Karaliskā augstība tāpēc man atļaus, kaut smagu sirdi, bet neatsaucāmi nolikt viņam pie kājām manu atlūgumos.
— Kā? Taču ne še, uz klajas ielas? — atbildēja princis ar piespiestu smaidu.
— Jā, mans princi, — nopietni turpināja Kristiāns, — un tā nav mana vaina, ja mana atlaišana, ko nolieku pie jūsu kājām, iekrīt dubļos.
— Dieva vārds, jocīgs puisis! — sakaitināts iesaucās princis.
— Karaliskā augstība, es esmu muižnieks; vairs es neesmu jūsu dienastā un…
— Un?
— Un jūs mani apvainojāt!
— Tas var gan būt, mans mīļais Kristiāna kungs, jo patlaban esmu ļoti sliktā garstāvoklī un nemaz neņemtu ļaunā, ja man gadītos izdevība kādu pārmācīt…
— Cienītais kungs…
— Uzklausiet mani, Obiņski! Arī es ar jums runāju kā* muižnieks… Jūs uzskatāt sevi par apvainotu, vai ne?
— Karaliskā augstība…
— Jūs uzskatāt sevi par apvainotu? Jā vai nē?
— Karaliskā augstība lietoja vārdu puisis.
— Nu, jā, jā! Vai gribat gandarījumu? Esmu gatavs to jums dot. Ar to es jūs nostādu uz viena pakāpiena ar Burbonas hercogu. Es domāju, ar to jūs varat būt mierā.
Kristiāns kavējās. Viņš nesaprata, ko princis ar to īsti gribēja teikt. Bet tas paskaidroja, turpinādams:
— Un tagad, mans mīļais draugs, izvēlieties zobenu, bet pasteidzieties! Zobenu ārā no maksts, kamēr mēs vēl esam vieni! Ja kāds ies garām un mani pazīs, tad jūs iespundēs. Tas jums droši vien var maksāt galvu!
— Manu princi…
— Rie velna, nebļaujiet, bet kaujieties, jūs, morāles sprediķotājs tāds, jūs laulības tiesību aizstāvis!
Pēc šiem vārdiem princis izvilka zobenu.
Ari Kristiāns, greizsirdības dzīts, bija savu līdz pusei izrāvis, bet tad, satrūcies par to, ko gribēja darīt, iesaucās:
— Nē, nē! Nekad!
Tad viņš iebāza zobenu atpakaļ makstī.
— Nu, lūk, — mierīgi teica princis, — tagad jūs atkal attopaties. Bet nu ejiet savu ceļu un ļaujiet man iet savu!
Princis attālinājās, vēl dažus vārdus nomurminājis, ko Kristiāns savā uztraukumā nesaprata un arī nemaz negribēja saprast.
Beidzot princis bija pazudis.
Kristiāns pamazām saņēmās un lūkojās apkārt.
Princis, iznācis no nama, bija atstājis durvis pusviru.
Kristiāns to pamanīja un viņam paspruka kliedziens — pa pusei aiz prieka, pa pusei sāpju dēļ.
Tas bija īsākais ceļš, lai izskaidrotu šo briesmīgo mīklu.
Jauneklis metās namā, uzskrēja pa trepēm un atrada durvis to galā, tāpat kā namdurvis — tikai pievērtas. Viņš iegāja un ieraudzīja Enženiju bālu, ar vaļējiem matiem, kā vājprātīgu, ceļos pie savas gultas.
Izdzirdējusi soļus, viņa pagriezās… viņa pazina Kriatiānu… iekliedzās… tad paģībusi saļima.
Ausa rīts. Pirmie stari maigi rotājās uz istabas sienas. Pa logu no Reveljona jaunkundzes dārza puses skanēja putnu rītadziesma.
Kad Kristiāns redzēja Enženiju saļimstam, viņš steidzās pie tās, uztvēra to savās rokās un mēģināja viņu vest pie samaņas. Pēkšņi blakustelpās atskanēja soļi. Tas bija Ošērs.
Viņš bija redzējis princi aizejam un nu gribēja pats atkal ieņemt savu vietu kāzu gultā.
Enženija nesamaņā, Kristiāns maigi pār viņu noliecies, šis vīrs uz sliekšņa. Tas viss austošajā bālajā gaismā izskatījās neparasti baigi.
Kristiāns tūlīt pazina nelietīgo vīru. Vēl gan viņš neko vairāk nezināja, kā tikai to, ka Enženija ir kritusi par upuri negantai intrigai.
Instinktīvi viņš tvēra pēc sava zobena.
Ošērs, kurš gandrīz vai bija nonācis līdz istabas vidum, strauji metās atpakaļ uz durvīm un apjucis raudzījās apkārt.
Viņš laikām meklēja kādu ieroci.
Enženija atjēdzās. Viņa atbīdīja atpakaļ garos matus, kas kā tikumības plīvuris aizsedza tās seju.
Tad viņas skatiens klīda no Kristiāna uz Ošēru.
Mazpamazām sajēga atgriezās un līdz ar to — viņas briesmīgā stāvokļa apziņa.
Viņa pamāja Kristiānam, lai tas iet.
Jauneklis kāvējās, Enženija atkārtoja mājienu vēl pavēlošāk nekā pirmoreiz.
Izmisis un noskumis par savu un šīs sievietes nelaimi, Kristiāns kā vergs klusēdams paklausīja.
Ošērs bailīgi atkāpās no kailā zobena, kad Kristiāns tam pagāja garām.
Uz sliekšņa Kristiāns vēlreiz atgriezās.
Varbūt aiz uzmanības, ka tam no mugurpuses neuzbrūk, varbūt, lai vēlreiz raudzītos šīs skaistās sievietas sejā, kas tagad viņam uz mūžu zudusi.
Arī Enženija bija pacēlusi pret viņu acis.
Viņu skatieni sastapās.
Enženijas skatienā bija tik daudz sirdsskaidrības, tik daudz nožēlas, tik daudz mīlas, ka Kristiāns, tūkstoš pretrunīgu jūtu mocīts, steidzās laukā.
Enženija palika viena kopā ar Ošēru.
Tas sev nekā nevarēja izskaidrot, kā Kristiāns ir ticis šinīs telpās.
Viņš nekā nezināja, nekā nesaprata un stāvēja kā apstulbis.
Ak, ja arī jaunās sievas domas ir aptumšotas, ka viņai nebūtu jāskata beždibens savā priekša! Kauns aizžņaudza viņai rīkli un tā spēja tikai izdvest:
— Ak, Dievs! Jūs esat nelietis!
Ošērs gribēja runāt.
— Ja jūs tuvosities, es saukšu tēvu! — iesaucās Enženija.
Ošērs nodrebēja.
No šādus ģimenes scēnas viņš baidījās vairāk par visu.
— Nekrietnais! — sauca Enženija. — Vai jūs, gatavodamies uz savu kaunpilno darbu, par vienu lietu padomājāt? Vai jūs padomājāt, ka pietiktu ar vienu manu vārdu tuvākajā tiesā, lai jūs iznīcinātu?
Ošērs gribēja aizstāvēties, bet Enženija stingrā balsī turpināja:
— Iznīcinātu, pie kam jūsu pavēlnieka augstais stāvoklis nespētu jūs glābt.
Ošērs atkal gribēja runāt.
— Klusējiet! — viņa bargi uzsauca. — Es jūs aizdzenu no savām acīm.
— Bet, Dieva dēļ, — beidzot Ošērs iesaucās neaprakstamā nekaunībā, — jūs jau vēl nemaz man neesat teikusi, ko īsti es esmu noziedzies.
— Ko jūs esat noziedzies? Jūs ievedāt še, manā namā, mana tēva namā, manā līgavas istabā, to pašu vīru, jūs agrāk noliedzāt, jūsu kungu un pavēlnieku — Artuā grāfu.
— Kas to jums teica?
— Viņš pats.
— Viņš to jums teica.
Ošērs klusēja. Viņš saknieba lūpas, lai tās atkal atvērtu ar ļaunprātātīgu smaidu.
Pa to laiku viņš meklēja kaut kādu atrunu.
Beidzot viņš domāja, ka tādu ir atradis.
— To viņš jums teica tāpēc, ka galu galā viņam taču jāaizstāvas, cik labi vien prot. Viņš mani pavēlēja apcietināt, kad es Santēru ģimeni pavadīju ārā uz ielas, un tad ielavījās te manā vietā.
Šī izlocīšanās varēja likties diezgan ticama un Enženija uz mirkli samulsa.
— Tātad jūs vainojat princi? — viņa jautāja.
— Protams! Viņš gribēja man atriebties.
— Tātad šādā veidā jūs būtu iekritis slazdos, ko viņš jums izlika?
— Vai tad tas liekas tik neticami?
— Labi, es pieņemu, ka tas nav neiespējami, tad tūlīt pasauksim manu tēvu.
— Jūsu tēvu?
— Jā, un tūlīt.
— Kāpēc?
— Viņa ierocis ir spalva, kas stiprāka nekā šķēps. Ar šo ieroci viņš aizstāvēs manu godu, kam jābūt arī jūsējam. Tā mēs pienaglosim ļaundari, kaut arī viņš ir princis.
— Ai, to nedariet! — iesaucās Ošērs, nobijies no Enženijas jūsmīgā spara.
— Kāpēc ne? Kas jums ko bīties?
— Prinča iespaids ir neizmērojams.
— Vai jums bail?
— Mans Dievs! Man vaļsirdīgi jāatzīstas, ka es sevi uzskatu daudz par mazu, lai strīdētos ar karalisko augstību.
— Tātad gods jums nav nekas, itin nekas? Vai tas jums nav nekāds gandarījums, ja varat atriebties princim, par kuru jūs pats pirmais un ne viena nespiests, varējāt stāstīt tik daudz ļauna?
— Bet, kundze, vai tad jūs patiesi gribat mani izpostīt?
— Bet mans kungs, vai tad jūs man gribējāt melot, kad teicāt, ka neviens upuris jums nav liels diezgan, lai atkal kļūtu par krietnu cilvēku?
— Kundze!
— Klusējiet! Es jau jums teicu un atkārtoju, ka jūs esat nelietis.
— Labi, kundze! Ja gribat karu, tad jums būs karš. Sakiet savam tēvam, ka es princi ielaidu, — tad es atkal viņam teikšu, ka jūs savu mīļāko pasūtījāt šurp.
— Ak jā, tieši to es gribu! — iesaucās sajūsmināta Enženija. — Atzīstat ies jūs savās nelietībās, es atzīšos savā mīlā!
— Kundze!
— Dariet to! Dariet to! Pasaule tiesās.
Ošērs uzskatīja, ka pret tādu raksturu viņš nekā nespēs. Dēmonisks smaids plaiksnījās viņa lūpās. v
— Esmu ar mieru, — viņš teica, — redzēsim, kas iznāks, kāds būs gals.
— Gals? O, ja gribat zināt, to es varu jums jau iepriekš pateikt.
— Nu, sakiet!
— Es visu atklāšu savam tēvam, un tad… ņemiet vērā, viņa dusmas verētu jums dārgi maksāt…
Nē, labāk es savam nabaga tēvam, kuru jūs jau tā esat nekaunīgi piekrāpis un apmelojis, noklusēšu šo briesmīgo nelietību, es klusībā cietīšu, neviena apsūdzība pret jums nenāks pār manām lūpām, bet no šā brīža jūs man esat riebīgs un nicināms cilvēks.
Ošērs draudīgi paskatījās, bet Enženija to nevēroja un turpināja:
— Ar vienu vārdu: vai nu jūs sevi attaisnojat divu dienu laikā, atriebdamies par to kaunu, kas pie manis pastrādāts, vai jums jāņem par labu, kā arvien, kad jūs manās acīs rādīsities, es jūs saukšu par gļēvuli.
— Labi! — pēc īsa klusuma brīža teica Ošērs un izgāja no istabas.
Viņš vēl nevarēja sev izskaidrot visu notikušo.
Viņa aizdomas taustījās ap tūkstoš varbūtībām, kuras cita par citu bija aplamākas.
Enženija redzēja savu vīru aizejam, dzirdēja izskaņām viņa soļus. Lēni viņa piecēlās un rūpīgi noslēdza durvis.
Tad viņa atkal nokrita pie gultas ceļos, sirsnīgā lūgšanā remdēja savas neizsakāmās ciešanas un tik saldā balsī piesauca Kristiānu, ka pat eņģeļi debesīs varētu kļūt greizsirdīgi uz viņas sirdsmīļāko.