Diemžēl Kristiānu no Enženijas šķīra puse Parīzes un viņš nevarēja dzirdēt saldo balsi, kas būtu mierinājusi.
Šinī notikumi haosā, šai domu labirintā Kristiāns, tāpat kā Ošērs, bija zaudējis galvu. Arī viņš mocīja sāpes, kā Ošēru — bailes un nicināšana.
Satriekts, bāls, viņš atgriezās pie mātes, neatbildēja uz viņas rūpju un mīlas pilnajiem jautājumiem, bet iekrita gultā un sakampa galvu rokās, it kā tā grasītos pārplīst.
Bet drīz vien viņš piecēlās.
Tumsā, kas to apņēma, viņš tomēr izšķīra kādu nekaunīgi zobgalīgu seju. Tā bija prinča seja, kurš tam bija piedāvājis gandarījumu, ko tomēr pāžs ar drosmi noraidīja.
Kristiāns nolēma princim uzrakstīt.
Viņš izpildīja šo apņemšanos un rakstīja — vēl vienmēr pirmo iespaidu varā — rakstīja vēstuli, kurā izlēja visu savu sirdsrūgtumu. Šo vēstuli viņš nosūtīja uz Versaļu un lika tūlīt nodot princim.
Vēstule bija oficiāls atlaišanas lūgums un paziņojums, ka ar pagājušās nakts intrigas publicēšanu Enženijas gods būs atriebts.
Tā kā nabaga zēns vairāk nekā nevarēja darīt, kad visas viņa cerības un viņa mīla ar vien sitienu bija satriekti, viņš atkal izstiepās gultā, lai atpūtinātu savu brūci, kas no pagājušas nakts uztraukuma atkal bija iekaisusi.
Lai kā arī sūtnis nesteidzās, viņš tikai pulkstens deviņos spēja sasniegt Versaļu.
Tā kā viņš bija kāda viņa karaliskās augstības pāža sūtīts, tad vēstuli princim pasniedza tūlīt, kad tas pamodās.
Viņš atplēsa vēstuli un lasīja. Viņš gan kļuva drusciņ nemierīgs, jo tie laiki bija pagājuši, kad franču tauta padevīgi liecās zem valdnieku spaida.
Ludviķis XVI savu ģimeni jau mazliet bija atradinājis no patvarībām.
Lai skandāla gadījuma savu alibi varētu pierādīt, jaunais princis no sava nakts sirojuma bija straujā galopā atgriezies Versaļā. Viņš bija vēl gluži noguris. Sapratis savu kritisko stāvokli, viņš domāja par līdzekļiem, kā novērst draudošās briesmas… Te pie viņa gultas pienāca Ošērs, kuram te bija brīva nākšana un iešana.
Ošērs domāja, ka ne tikai pildījis savu solījumu, bet izdarījis vēl daudz vairāk.
Kad princis ieraudzīja Ošēru, viņš skaļi iesaucās „Ā!". Ošērs bija pārliecināts, ka tas priecājās par viņa ierašanos.
— Lūk, meistars Ošērs! — iesaucās princis, — pēc jūsu domām man tagad vajadzētu būt laimīgākajam un apmierinātākajam cilvēkam, vai ne?
— Protams! Un vai tad karaliskā augstība nav apmierināta? — jautāja Ošērs, nesaprazdams, ka princim varētu būt vēl kaut kas, ko vēlēties.
— Un kādēļ tad lai es būtu apmierināts?
— Ā? Es saprotu! Karaliskā augstība ir neapmierināta tāpēc, ka jūs pazina. Mans Dievs! Pazina, — nu kas par to?! Tāpēc bauda ir jo lielāka.
— Tā gan. Patiesi jādomā, ka jūs zobojaties par mani, meistar Ošēr, — iesaucās princis, pieceldamies no spilveniem.
Ošērs atkāpām no dusmu zibeņiem, kas sprikstija prinča acīs.
— Bet… karaliskā augstība mani biedē!.. Kāpēc jūs uz mani dusmojaties? Vai tad es savu vārdu neesmu turējis?
— Jūs darījumu noslēdzāt, bet preci nedevāt, Ošēra kungs!
— Vai drīkstu lūgt tuvākus paskaidrojums? — pārsteigts stostījās Ošērs.
— Jūs esat aitasgalva vai nodevējs, jo atstājāt istabā degam naktslampu, kuras gaismā tiku pazīts. Bija kliegšana, draudi, asaras, un tā kā neesmu paradis sievietēm kaut ko nodarīt ar varu, tad man, apkaunotam un uzvarētam, vajadzēja atkāpties.
— Kā, cienītais kungs…
— Neraizējaties, Ošēra kungs, jMrms gāju, es visu sīki izstāstīju, ka jūs tas bijāt, kas man pavēra ceļu.
Neaprakstāms pārsteigums parādījās Ošēra sejā.
— Kā — karaliskā augstība pats!?
— Jūs ļoti labi zināt, jūs — viltīgā lapsa! Vai tad jūs savu laulātās draudzenes jaunkundzi pēc tam neesat saticis?
Princis ar sevišķi uzvaru izcēla vārdu „jaunkundzi".
— Jā gan, — atbildēja Ošērs, domādams, ka prinča dusmas norimušas un viņš atkal ir noskaņots uz jokiem. — Karaliskajai augstībai ir taisnība, kad jūs sakāt laulātās draudzenes jaunkundze, jo viņa ir tik nevainīga, ka laikam gan nebūs citu domājusi, kā: jūs tikai tādēļ ieradāties, lai viņu apciemotu. Tikai vienu gan viņa man pārmet, ka es esmu karalisko augstību ievedis viņas guļamistabā. Ticiet man, ne velti viņai pie svētās kristības dots vārds Enženija — nevainīgā. Viņa šo vārdu pilnīgi pelna.
— Un tas, protams, jums patīk?
— Cienītais kungs…
— Labi, jums tas var būt ļoti patīkami, bet man ne, jo ar šo nevainību es esmu zaudējis visu nakti un vairāk nekā neesmu ieguvis, ka tikai no šīs jūsu sirdsvientiesības izmests pa durvīm.
— Bet, cienītais kungs…
— Klusējiet! Jūs esat aitasgalva! Jūs man nodarījāt neizsakāmu kaunu, mans vārds ar jūsu palīdzību ir aptraipīts…
— Vai patiesi karaliskā augstība to visu ņem tik nopietni? — murmināja Ošērs.
— Vai es to ņemu nopietni?.. Pērkons un zibens, es domāju gan! Kā? Jūs mani iepināt dēkās, kas var radīt vislielākās nepatikšanas, ja man, par laimi, nebūtu jūs, ko varu izlietot kā zibensnovadītāju… Un tad jūs man vēl jautājat, vai es to visu ņemu nopietni? Jūs, nelieti!
— Vai es pareizi dzirdu? Karaliskā augstība domā visu .vainu uzvelt man?
— Jā, protams, tā es darīšu.
— Un kāpēc, mans princi, ja drīkstu jautāt?
— Es satiku uz ielas savu pāžu Kristiānu Obiņski. Viņš uzstājās kā apvainotas nevainības bruņinieks un mēs nebijām tālu no divkaujas.
— Ā! Tas varbūt ir tas pats, ko es satiku Enženijas guļamistabā?
— Nu redzat, jūs pats sakāt: Enženijas guļamistabā! Jūsu nevainībai tātad ir mīļākais.
— Vai karaliskā augstība tiešām domā…
— Šī eņģeļskaidrā tikumība jau pirmajā naktī jums sagādāja vietnieku, kurš to apsargāja. Šis vietnieks dabūja pirms numuru, kurpretim man jūs piedāvājāt numuru divi… Ļoti pateicos, Ošēra kungs!
— Bet kā karaliskā augstība var domāt…
— Ka jūs man esat pierādījis ārkārtīgi maigu uzmanību, ko es jums savulaik pienācīgi atmaksāšu. Esiet par to pārliecināts, lapsas kungs!
— Bet, cienītais kungs, es par to pāžu nekā nezināju! Man nebija ne jausmas par šo Kristiānu… Kā tad viņš ir uzzinājis?..
Princis pabāza Ošēram zem deguna Kristiāna vēstuli.
— Te, lasiet! Šis jaunais cilvēks numur viens, mans pāžs, man raksta visā laipnībā, viņš man pat piedraud visu to joku publicēt atklātībā, bet es jums jau iepriekš paskaidroju, ka es no šīs atklātības nebaidos, jo šoreiz — dzirdat, Ošēra kungs, — šoreiz viss šis kauns kritīs uz jums!
Ošērs plati iepleta stulbās acis. Viņš vēl arvien nesaprata, ko īsti princis grib teikt.
— Vispirms, — princis turpināja, — es jūs otrreiz aiztriecu ratā. Es jums pateikšu — tā zem četrām acīm — kāpēc: tāpēc, ka jūs esat tikpat neveikls, cik viltīgs, nelietīgs priekšā, mietpilsoņu priekšā, šo avīžnieku, publicistu, filozofu priekšā. Es jūs aizdzenu pie velna par to kauna darbu, ko jūs pastrādājāt pie savas paša sievas.
— Cienītais kungs…
— Es — es neesmu nekā zinājis — un ja es teikšu, man gan ticēs — es nezināju, ka Enženija ir jūsu sieva; jūs mani piekrāpāt; jūs pazīst kā nelieti, tā kā neviens nebrīnīsies, kad es atklāti atzīšos, ka jūs mani piekrāpāt. Ar savu lomu visos šajos kumēdiņos es varu būt pilnīgi mierā. Jūs bijāt mans kambarsulains. Lai pieglaimotos manai labvēlībai, jūs man iedevāt atslēgu, — es to pieņēmu, tā ir taisnība. Bet es nezināju, ka šī atslēga ir no jūsu sievas, šīs eņģelim līdzīgās nevainības, guļamistabas. Es atvēru… ak, meistar Ošēr, jūs taču esat īsts teļagalva! Bet nu jūs man esat rokā un vaļā netiksit, tam varat ticēt.
— Bet jūs mani grūžat postā, cienītais kungs!
— Zibens un pērkons! Jūs taču nedomāsit, ka es kaut acumirkli šaubītos, kad man jāizvēlas starp sevi un jums?
— Karaliskā augstība tātad mani pilnīgi atstāj? — jautāja Ošērs, locīdamies kā tārps.
— Es jūs neatstāju, bet nododu jūs.
— Un ja viss būtu laimīgi beidzies?
— Jāsaka atklāti, ka tad man būtu ļoti žēl. Redzat, mīļais Ošēr, es mīlu baudu, bet pirkts ar tik tīras un nevainīgas sievietes asarām, kāda ir Enženija Ošēra kundze, dzimusi Retifa de la Bretona, tā tomēr man liekas par dārgu. Ja viss būtu labi beidzies, tad. es varbūt jūs — Dievs piedod man grēkus! — liktu nosist kā suni, jo tad man būtu arī jācieš sirdsapziņas pārmetumi, kurpretī tagad, paldies Dievam, esmu ticis cauri tikai ar kaunu vien.
— Cienītais kungs, vai jūs tiešām esat nepielūdzams?
— Ošēra kungs, tas būtu muļķīgi no manas puses, ja es neizmantotu šo gadījumu, lai attaisnotos ļaužu acīs ar to, ka vienkārši jūs padzenu.
— Tātad nekādas cerības, nekādas?
— Nekādas, Ošēra kungs, nekādas! Tagad ejiet un atcerieties, ka vārdiņš, kas par šo lietu tiks runāts atklātībā, te atradīs savu atbalsi!.. Jūs būsit lakta, bet es — veseris. Tātad uzvedietics labi, Ošēra kungs, uzvedieties labi!
— Ak, mani spiež, mani ar varu spiež izdarīt noziegumu! — iesaucās Ošērs. — Tik tālu es gan negribēju iet.
— Ejiet kurp vien gribat un cik tālu jūs gribat, visi jūsu ceļi tomēr novedīs pie karatavām.
Ošērs iestenējās un streipuļoja ārā no istabas.
Kad viņš izgāja, princis piezvanīja.
— Pasaukt Kristiānu Obiņska kungu, — viņš pavēlēja, — gribu ar viņu tūlīt runāt.