Kad Kristiāns bija nosūtījis savu vēstuli Artuā grāfam, kad pirmais dusmu uzliesmojums bija nodzisis un uztraukuma drudzis mitējies, viņš sāka domāt par savas izturēšanās sekām. Nebūdams tieši bailīgs, viņš tomēr zināmā mērā jutās nemierīgs, kad ap pulkstens vienpadsmitiem no rīta ieradās viņa karaliskās augstības sūtnis.
Vēl gultā gulēdams, Kristiāns tam jautāja, ko princis īsti vēlas.
Sūtnis nekā nezināja. Viņam bija tikai pavēlēts pilnos auļos jāt no Ver- saļas uz Parīzi un nogādāt Kristiānam paziņojumu, lai tas nekavējoties dodas uz Versaļu.
Domādams par likteni, kas to sagaida, Kristiāns nopūtās. Tomēr viņš drīz vien tika pie secinājuma.
Viņš paskaidroja sūtnim, ka tas var mierīgi atgriesties Versaļā un ziņot princim, ka Kristiāns seko viņam pa pēdām.
Tad viņš devās pie mātes.
Viņam vajadzēja sagatavoties uz visu, pat uz to, ka no Versaļas viņu nosūta tieši uz Bastīliju.
— Mīļā māt, — viņš teica, — viņa karaliskā augstība aicina mani pie sevis. Varētu gadīties, ka tagad, kad esmu atveseļojies, man prinča uzdevumā jāuzņemas garāks ceļojums, par ko kādreiz jau tika runāts.
— Nu, tad mēs vēl redzēsimies pirms tavas aizceļošanas?
— Varbūt, mīļā māt.
— Kā? Varbūt?
— Nu ja, jo šādi ceļojumi bieži nepieļauj ne mazākās kavēšanās.
— Mans dēls…
— Jā, jā, māt! Kurjeram acumirklī jābūt gatavam doties ceļa, tiklīdz tas saņēmis savas instrukcijas, un tādos gadījumos bieži ir ļoti grūti izdarīt atvadīšanās apciemojumus, sevišķi tāpēc, ka augstie kungi, zinādami, ka kurjers vēl ir Parīzē, sava sūtījuma noslēpumu uzskata par nedrošu.
— Es saprotu, es saprotu, — atbildēja grāfiene, pārvarēdama bailes, — tātad tu ej?
— Jā, māt.
— Uji tava veselība?
— Izklaidēšanās vaf man nākt tikai par labu* un ceļojums, par kuru runājām, tas man — ja es vispār to uzņemšos — dos daudz izklaidēšanās.
— Tad man vairāk nav nekā ko iebilst.
Grāfiene klusēja un uzlūkoja jaunekli ar neaprakstāmu maigumu.
Šīs mātes maigumam bija Argusa acis, tā priekšā nekādi meli ilgi nevarēja pastāvēt.
Pa to laiku Kristiāns, kurš jāšanai vēl jutās diezgan nevarīgs, bija licis zirgus iejūgt ratos.
Viņš atvadījās no grāfienes, neatbildēdams uz viņas atkārtotiem jautājumiem, kā jau bija teicis. Tad viņš steidzās pie viņa karaliskās augstības.
Princis bija pilnīgi apģērbies. Kā tas nekad nebija parasts, viņš staigāja domīgs, pat sapņains pa savu istabu no viena gala uz otru, kad pieteica Kristiānu.
Tas ar nolaistām acīm, bet drošu sirdi stāvēja uz sliekšņa.
— Nāciet vien iekša! Nāciet vien! — sauca princis. — Jums, bez šaubām, būs teikts, ka es jūs gaidu.
— Jā, cienītais kungs, es zinu, ka karaliskā augstība man parāda to godu.
Princis pamāja kambarsulainim, kas Kristiānu bija ievedis, iet un aizvērt
durvis.
Sulainis paklausīja. Princis un pāžs palika vieni.
Princis vēl dažas reizes pagājās šurp un turp, kamēr Kristiāns stāvēja mēms un nekustīgs.
— Notiek pavisam dīvainas lietas! — beidzot princis iesāka, pēkšņi apstādamies… — Vispirms vēstule, ko es šorīt saņēmu. Jūs man piekritīsit, ka parasti princim tādā toni nemēdz rakstīt.
— Atvainojiet, karaliskā augstība, bet kas ar man ir noticis, to neviens vīrs nevar mierīgi paciest.
— Es jūs pārtraucu un neprasu no jums agrāk paskaidrojumus, kā tikai pēc tam, kad būšu jums paziņojis savu gribu.
Kristiāns bija sagatavojies uz visļaunāko un turēja savu zobenu gatavībā, lai to nodotu princim.
— Redzat, — princis turpināja, it kā nojauzdams, kas notiek jaunā cilvēka sirdī, — viens no maniem kalpiem mani nekaunīgi piekrāpa un tā pamudināja uz soļiem, ko es nopietni nožēloju, jo esmu ieguvis kādas pieklājīgas sievas nelabvēlību. Bet katru kļūdu galu galā var izlabot.
— Nekad, cienītais kungs! — iesaucās Kristiāns, paslēpdams seju rokās. — Kļūda, kādu karaliskā augstība izdarīja, nekad nav labojama.
— Nekad? Un kāpēc, ja drīkstu jautāt?
— Sievietes gods, kā to karaliskā augstība zina, ir daudz vārīgāks nekā vīra gods. Nevainības zaudējums nav atdodams.
— Bet kas tad jums teica, ka Ošēra kundze ir zaudējusi savu nevainību? — princis jautāja un izbrīnījies uzlūkoja jaunekli.
Kristiāns pacēla galvu.
— Bet, cienītais kungs… Sieva, kuru jums atdevis viņas vīrs!..
— Pārdevis, jūs gribējāt teikt.
— Ak, cienītais kungs, Enženija ir un paliek negodā iegrūsta.
— Es jūs patiesi nesaprotu, jūs, kā liekas, esat iestidzis maldos.
— Arī es karalisko augstību nesaprotu.
— Nu, jūs tūlit mani sapratīsit. Tovakar, kad izcēlās dumpis un jūs tikāt ievainots, man bija tā laime satikt Enženiju vienu bez tēva. Nezinādams, kas viņa ir, es to pavadīju uz mājām. Tātad viņa bija mani redzējusi un pazina mani. Kad viņa mani šonakt atkal redzēja, tā, protams, pamanīja atšķirību starp manu un viņas vīra seju. -Man šķiet, viņai būtu par to ļoti jāpriecājas, vai ne? Bet nē, gluži otrādi! Viņa bija nobijusies, kliedza, lūdzās, metās man pie kājām. Es laidu darbā visparastākos laipnības vārdus, kādi ienāca prātā. Viņa pretojās. Tad es paņēmu savu cepuri un zobenu, pateicu viņai vēl dažus vārdus, paklanījos un, būdams priecīgs, ka esmu maldījies, vai, labāk, ka viens cits mani ir maldinājis, steidzos laukā uz ielas, kur satiku jūs.
— Vai tā varētu būt taisnība? — nomurmināja Kristiāns vislielākajā izbrīnā, — vai tā, varētu būt taisnība, cienītais kungs?
— Kā jūs domājat? — jautāja princis ar īsta aristokrāta lepnumu, kurš pat mazākās šaubas par savu vārdu patiesību uzskata par nepiedodamu apvainojumu.
— Jā, tā ir taisnība! Tā ir taisnība! — iesaucās Kristiāns. — Jūsu mute, tik augsirdīga prinča mute, tik bruņnieciska augstmaņa mute nevar melot… Es jums ticu, cienītais kungs, un jūs svētīju… Enženija tātad ir neaizskārta? Ak, žēlīgās debesis… Prieks man sajauc prātu…
— Tātad jūs esat viņas mīļākais?
— Es, viņas mīļākais? Ak, cienītais kungs, ja vīrs, kas pielūdz sievieti, kas to ar saņemtām rokām dievina, kas gribētu skūpstīt viņas pēdas smiltīs un svētlaimē nobeigties, aizskarot viņas drēbju vīli, — ja tas ir mīļākais, tad, mans princi, jā, tad es esmu Enženijas mīļākais.
— Patiesi, — princis teica smaidīdams, un pieņemdams uz brīdi draudzīgu toni, kādā jauni ļaudis viens ar otru mēdz runāt, — patiesi, jūsu stāsts mani interesē.
Nu arī Kristiāns savā sirdspriekā bija noskaņots sirsnīgāk un pastāstīja princim savus piedzīvojumus, kopš iepazinies ar Enženiju līdz savai izveseļo- šanai un tam brīdim, kad viņš, briesmīgas greizsirdības mocīts, stājies princim ceļā pie Reveljona nama.
Beidzot viņš apklusa. Nu bija Artuā grāfa kārta runāt.
— Redzat, mīļais Kristiān, — viņš teica, — tā kā es tagad zinu visus jūsu piedzīvojumus, tad gribu jums arī savējos uzticēt, kurus jūs, protams, vēl nezināt. Es, kā jau teikts, redzēju to nabaga mazo un redzēju viņā tūlīt to reto parādību, ko debesu untumi dažreiz novieto tautas zemākos slāņos, bet kuras īstā vieta butu blakus hercogam vai karalim uz troņa… Ošērs, mans sulainis, man apsolīja, ka es meiteni dabūšot.
- Ā! Ā!
— Es runāju ar jums pilnīgi atklāti'. Es pieņēmu viņa piedāvājumu un pieļāvu kļūdu. Bet tas muļķis kā lācis uzbruka meitenei un gribēja viņu ar varu aizvest. Viņš un viņa palīgs, ko tas bija paņēmis līdzi, tika smalki izpērti. Es, kā jūs varat iedomāties, biju tālu no visa tā un pat nezināju, kas notiek. Tātad Ošēra plāns neizdevās un es viņu padzinu tāpēc, ka viņš bija tik lempīgs, šinī izplūkšanās reizē kompromitēdams manu livreju. Te šim nelietim ienāk prātā atriebties citādā ceļā! Un kā jūs domājat, ko viņš dara? Šis viltnieks izliekas, ka būtu atgriezies grēcinieks. Ar skaistiem vārdiem viņš apceļ mācītāju Bonomu. Tam nu vajadzēja viņu tālāk ieteikt, īsos vārdos, mans Ošērs kļuva mūrnieks, tapsētājs vai kaut kas cits, ko es zinu! Viņš ik dienu nopelnīja trīsdesmit sū, pie tam cītīgi apstrādāja veco Retifu, pieglaimojās meitai un apprecēja to. Kā nu viņš izturējās pret mani, kas gan šad un tad domāju par Enženiju, bet pavisam vairs ne par Ošēru? Vakarrīt es no viņa saņēmu šādu vēstuli:
„Monsieur\
Enženija vairs nedzīvo ceturtā jā stāvā Bernardīna ielā, bet gan Sen- tantuāna iela, Reveljona nama treša ja stāvā. Bez tam viņas apstākļos šis un tas ir mainījies. Viņa vairs nav meitene, bet sieva, viņa vairs nav padota savam tēvam, bet ir patstāvīga.
Ierod ieties, karaliskā augstība, šonakt starp pulkstcns divpadsmitiem un vieniem Scntantuāna ielā, atbrauciet ar ormani un lieciet pieturēt iepretī minētajam namam! Karaliskā augstība tur sastaps vīru, kas jums atvērs durvis un pateiks visu tālāko
— Kā, augstība, tā šis vīrs rakstīja?
— Jā gan, te ir vēstule.
— Es saprotu… Karaliskā augstība tātad ieradās laikā.
— Un viņš arī. Viņš man iedeva atslēgu, pateica, kā man tālāk jāizturas, un bez nelaimīgās naktslampas, kas man pavisam nelaikā iespīdēja acīs, jūsu mīļākā būtu pazudusi, mīļais Kristiān.
— Šis nelietis!
— Vai ne?
— Tātad vienīgi Ošērs ir vainīgs!
— Gan es ar to tikšu galā. Man pienākas viņu nodot pelnītam sodam.
— Vai karaliskā augstība man kādreiz varēs piedot?
— Esmu jums jau visu piedevis. Jūs esat krietns jauneklis, Kristiān… Jūs gan viņu ļoti mīlat?
Kristiāns nopūtās un pacēla acis pret debesīm.
— Nu, ko jūs gribat iesākt ar Enženiju? Pastāstiet!
— Cienītais kungs, viņš ir ļoti vienkārši — es viņu nolaupīšu.
— Ej, nu ej, mīļais draugs! Padomājiet tik — Enženija ir salaulāta ar Ošēru. Ja jūs nolaupīsit viņa sievu, tad viņš sacels traci, un atklātība, no kuras tas tagad baidās, tad viņa rokā būs ierocis pret mums… Jaukākā loma šai komēdijā tad iznāks viņam un mēs tēlosim pieviltos ļaundarus!
— Bet, cienītais kungs…
— Ak, jūs nepazīstat šo Ošēru! Ticiet man, viņš ir nelietis! Es gan varētu viņu iesviest kādā cietuma caurumā, bet tad viņš, kas tagad ir tik nicināts, kļūst interesants. Jūs redzējāt, ko viņš spēj pat tur, kur to nīst un nicina. Piesargieties no viņa, jo viņš var pamodināt līdzjūtību.
— Ko lai dara, cienītais kungs?
— Vajag nogaidīt… Ošērs nevar ilgi palikt mierā. Viņa apstākļi un viņa raksturs to dzīs tālāk pa iesākto ceļu, un īsā laikā viņš kļūs pilnīgs noziedznieks. Jūs smaidāt, dzirdēdams mani tā runājam, kad es esmu tikai, lielākais, gadus septiņus astoņus vecāks par jums. Bet prinči jau no dzimšanas ir desmit gadus vecāki par citiem cilvēkiem, un tā es esmu divreiz tik vecs kā jūs.
— Karaliskā augstība tātad man ieteic nogaidīt? x - Jā.
— Bet šī nogaidīšana man ir tas pats, kas mirt. Viņš, šis nekrietnais, ir viņas kungs un pavēlnieks, tā pieder viņam.
— Par to, mīļais Kristiān, mums katrā ziņā jāparunā nopietni, un es ceru, jūs drīz vien atzīsit manu pārākumu, par kuru nupat pasmaidījāt… Tātad, vai gribat?
— Ak, cienītais kungs, nekā nevēlos tik ļoti, kā tikt ar jūsu padomu atbalstītam.
— Nu, labi, apsēdieties!
— Monsieur…
— Jums ir slima kāja.
— Es paklausu, cienītais kungs.
Kristiāns paņēma krēslu.
Artuā grāfs pievilka tuvāk sēdekli, kā uz skatuves, kad nāk syarīgs skats.
— Vai gribat mani uzklausīt? — jautāja princis.
— Augstība, es esmu gatavs.
— Tātad, jūs sakāt, mīļais Kristiān, ka jusu mīļāka pilnīgi ir šā nelieša
varā?
— Jā.
— Starp citu: vai šī meitene jūs arī patiesi mīl?
— To es nezinu, cienītais kungs.
— Kā? Jūs to nezināt?
— Nē, tā kā viņa ļāvās pierunāties citu apprecēt, tomēr…
— Jūs tam gribat ticēt?
— Mans Dievs, jūsu augstība taču sapratīs, ka es varu domāt, ka Enženija man dotu priekšroku pret šo nelieti, kurš aptraipītas ar noziegumiem.
— Tam es ticu! Ja viņa jūs patiesi mīl, lad nekad šim vīram neatdosies.
— Cienītais kungs…
— Mans Dievs, es saprotu, ka jums ar to vēl nepietiek.
— Protams, ka ne.
— Jūs gribat, lai viņa pieder jums.
— Tā tas ir, cienītais kungs.
— Nu, šinī gadījumā es varu nākt ar priekšlikumu, kas katrā ziņā jūs apmierinās.
— Pateicos jūsu augstībai jau iepriekš.
— Ko vēl ne! Es esmu jums parādā! Cik tur daudz trūka, ka es — gan bez vainas no savas puses — būtu nozvejojis jūsu mīļāko. Tagad to gribu tikai jums atdot un vairāk nekā.
— Ak, cienītais kungs, vai nu jums šis nodoms izdosies, vai ne, es mūžīgi būšu jums pateicīgs!
— Tātad jūs gribat mani uzklausit?
— No sirds. Ar miesu un dzīvību!
— Pienāks diena, kad jums būs manā labā jāziedo savas asinis; nu, redzat, tanī dienā jūs man visu atmaksāsit ar lieliem procentiem, ko jūsu labā esmu darījis. Ko es jums tagad dodu, tas ir tikai aizdevums. Vai jūs to pieņemat?
Sirsnīgas pieķeršanās un padevības izteiksme atspoguļojās Kristiāna sejā.
— Es zinu, ka varu uz jums paļauties, — Artuā grāfs turpināja, — un nu uzklausiet mani!
Kristiāns prinča vārdos klausījās ar divkāršotu uzmanību.
— Redzat, jūs lauzāt galvu ar tūkstoš plāniem par nolaupīšanu, laulības šķiršanu, slepkavību, divkauju un diezin ko vēl… Un kāpēc? Lai iegūtu šo apburošo sievieti savā nedalītā īpašumā.
— Jā gan, cienītais kungs.
— Jūs tikai tāpēc tik ļoti lauzāt galvu, ka labprāt gribētu atrast pēc iespējas pieklājīgāku ceļu, kā tam vīram atņemt viņa sievu.
— Jā, protams, cienītais kungs. Tas varbūt liekas smieklīgi, bet tā ir.
— Nu, padomājiet par to tuvāk… Jūs domājat par nolaupīšanu; ar to jūs laupīsit tēvam meitu, meitai tēvu; nemaz nerunājot par skandālu, kurā iepīs arī mani. Jūs iebildīsit, ka Retifs savās grāmatās stāv augstāk par ikdienas morāli un ka viņš nevienam nevar pārmest, kas tā dara, kā viņš raksta. Bet tā morāle, kuru Retifa tēvs sludina savos rakstos, nav tīra morāle, vai, pareizāk, nav nekāda morāle. Es esmu gandrīz vai visus viņa darbus lasījis, tie ir mazāk asprātīgi nekā Krebilona raksti, bet toties vēl daudz neķītrāki… Jūs taču man neņemsit ļaunā, ka es kritizēju mūsu sievastēva literāro darbību… Es saku „mūsu sievastēva", jo, kā jūs zināt, mīļais Kristiān, es nebiju tālu no viņa meitas precēšanas.
Abi jaunie cilvēki bija pietiekami ilgi nopietni izlikušies. Princis ilgāk nespēja valdīt savu neizsīkstošo jautrību, kas to ar visiem samierināja.
— Tātad jūs atzīstat, ka nolaupīšana nav sevišķi ētiska. Un tāpat ir atmetama divkauja, laulības šķiršana un kas cits, kas jums prātā.
— Diemžēl man jāpiekrīt.
— Labi! Bet klausieties tagad, kā es uz to skatos.
— Es klausos, cienītais kungs.
— Ja mazpamazām padomā, kas nav jādara, tad nāk pie atziņas, kas ir jādara. Ja ar mani kaut kas tamlīdzīgs būtu noticis, — grāfs turpināja, — tad es būtu rīkojies šādi: vispirms es pārliecinātos par Enženijas jaunkundzes mīlu. Ja šī skaidrība man būtu, es sievietē iedegtu karstāko vēlēšanos tam vīram atriebties. Atriebšanas ir sievietes dabā, tā kā Enženijas jaunkundze bez šaubām atriebtos savam vīram viņa noziegumam piemērotā veidā… Man ir nami visās Parīzes pilsētas daļās. Vienā no tiem jūs izmeklējat noslēgtu, mierīgu, patīkamu dzīvokli; aizvediet turp Enženiju, salaulājaties ar to pagaidām savā sirdī un ik dienu apmeklējat to ligzdiņā, kuru būsit viņai ierīkojis. Iespējamas tikai divas varbūtības: vai nu jūs būsit pavisam laimīgs, vai arī tāds nebūsit. Pēdējo gadījumu es uzskatu par neiespējamu un neiedomājamu, jo jūs nesat sev līdzi jaunību, mīlu, pacietību, kuras dēļ Enženijas jaunkundzei nav nekas jums jāliedz… Tātad jūs būsit laimīgs. Jūs esat bagāts, vai, ja jūs tāds neesat, tad mans maks ir jūsu rīcība. Ar likteņa palīdzību mēs esam kļuvuši draugi. Paļaujaties uz mani. No šā brīža es jums paaugstinu algu par trīssimt luidoriem, ko godam esat pelnījis. Nauda mīlā visu iespēj. Tātad jūs Enženijas dzīvokļa iekšieni izgreznosit kā teiku pili, iegādāsities tai hercogienes tualetes, īsi sakot, viņai nekas nedrīkst trūkt, lai tā būtu laimīga. Bet tikai viņai. Jums dāvanas jāizvēlas tā, ka tās tiek tikai viņai un ka vīrs pa to laiku mirst badā. Nekas nav vieglāks par to. Kad Enženija būs ar jums labi paēdusi, viņa varēs viegli paciest trūkumu Ošēra saimniecībā, bet Ošērs — kad tas redzēs, ka tam no viņa sievas nekas netiek un tai arī nekā nav ko pārdot — drīz vien mainīs savu izturēšanos pret viņu. Viņš varbūt slikti pret to izturēsies; tad bez kavēšanās mēs viņu ar tiesas spriedumu ietupināsim cietumā. Tad viņš nevienam nevarēs pārmest, kā tikai pats sev. Un tad mēs tiksim no viņa vaļā.
Kristiāns piekrizdams pamāja ar galvu.
— Pa to laiku jūs ar viņa sievu būsit dzīvojis laimīgi. Viņa piederēs pilnīgi jums vienam, un jums nebūs ne par ko vairāk jārūpējas, kā tikai par to, ka jūsu satikšanos neviens nenodod un ka jūs neviens netraucē. Vai tas nav jauki? Turklāt tas ir arī daudz morāliskāk un mazāk kaitīgi sabiedrībai, kā tie soļi, kādus jūs līdz šim domājāt spert. Jūs burtiski peldēsit laimē, vai ne?
Kristiāns piekrizdams pamāja ar galvu, il kā gribētu teikt: „Ja tā viss notiktu, tad es patiesi būtu pilnīgi laimīgs."
Princis turpināja:
— Izvēlaties pats vietu un laiku, aprēķiniet, cik ilgi jūs gribat šādu idilli turpināt… Vai ne, loti ilgi?.. Nu, labi, redzat, pret saviem draugiem es esmu augstsirdīgs. Jūs prasāt neiespējamo, — jums tas tiks dots: es jums dodu veselu gadu.
— Un es gribētu visu dzīvi, — iebilda Kristiāns.
— Mēs gribam runāt nopietni, un jūs runājat tagad ļoti neprātīgi… Labi, nu teiksim, divus gadus… Vēl nepietiek? Tad, teiksim, trīs gadus… Tas turpināsies trīs gadus, tad jūs pamazām sāksit pārdomāt. Enženija un Enženija — tas jau ir tīri jauki, bet galu galā tas ir mūžīgi viens un tas pats. Js būsit izdevis daudz naudas un apdāvinājis Ošēru ar dažiem bērniem, tad, kā jau teikts, jūs pārdomāsit, un pārdomas mīlā jau ir mīlas nāve. Mīla būs mirusi! Tad lieciet sev izmaksāt gada algu uz priekšu un dodiet to Enženijas jaunkundzei, tas ir, Ošēra kundzei. Ošēra bērniem jūs izmaksājat gada renti, tad atgriežaties pie savas mātes un preciet sievu, kura man jau būs sagatavota un kurai būs pūrā pieci līdz seši simti tūkstoši livru. Jūs dabūsit pulku, es jums ļaušu piedalīties karā, pagādāšu jums Ludviķa krustu un vienu no jūsu muižām pacelšu par marķizātu. Nu, ko jūs sakāt par manu romānu? Vai es nebūtu cienīgs piederēt pie Retifa ģimenes?
Šo trako runu princis pabeidza ar skaļiem smiekliem.
Kristiāns smaidīja un nolieca galvu.
— Karaliskā augstība aizmirst, ka jūs runājat ar iemīlējušos, un iemīlējušies ir slimnieki…
— …Kas negrib tikt dziedināti. O, tas jums man nav jāsaka. Bet vai jūs domājat, ka es jokoju? Pie mana goda — izņemot tos trīs gadus, tos bērnus un jūsu mīlas romāna beigas, kam jānoslēdzas ar pieciem līdz sešiem simtiem tūkstošu livru — es domāju tā, kā runāju, un es arī tā darītu, ja būtu jūsu vietā.
— Nu lad, cienītais kungs, es gribu mēģināt!
— Tas man patīk!.. Ejiet ar Dievu, lai viņš jūs sargā, protams, dievs Kupidons, jo ar to mēs nespēlējam! Šinī punktā mans brālis nesaprot nekādus jokus.
Artuā grāfs pavadīja Kristiānu līdz durvīm, draudzīgi uzsita tam uz pleca un bija sajūsmināts par saviem padomiem šim nerram no Vertera sugas, no kura viņš par vari gribēja izveidot filozofu savā gaumē.