Artuā grāfa mazliet pavieglā morāle bija atstājusi uz Kristiānu dziļu iespaidu. Pārnācis mājās, viņš tūlīt lika lietā šo padomu, rakstīdams Enženijai mīlas vēstuli:
„Madame\
Es esmu pārliecināts, ka Jums ir man daudz kas svarīgs sakāms. Arī man būtu Jums jāuztic dažādi noslēpumi. Ja manam ir kaut cik iespaids uz Jums, tad esat tik laipna un izejat rīt ap pulkstens trim pēc pusdienas mazliet pastaigāt. Ejat līdz Sentantuāna ielas galam, kur pietur ormaņi. Tur paņemat ratus, kuros es pēc Jūsu mājiena iekāpšu. Ja Jūs atrodat par labāku mani pieņemt savā dzīvoklī, tad lūdzu dot man ziņu. Esmu pilnīgi Jūsu rīcībā.
Pieņemat, madame, visi ielā ko cienības apliecinājumu no Jūsu maigā, patiesā drauga.
Kristiāns, grāfs Obiņskis."
Tanī brīdī, kad Kristiāns šo vēstuli ar sīkiem mutiskiem paskaidrojumiem gribēja nodot savam uzticības vīram, kāds vēstnesis tam atnesa Enženijas vēstuli.
Drebošām rokām jauneklis to atplēsa un lasīja:
„Mans kungsl
Jūs bez šaubām atnācāt pie manis tikai tādēļ, lai dotu man paskaidrojumus par savu izturēšanos un tāpat par kādu citu. Man nepieciešams drošs atbalsts. Jūs esat saprātīgs un sirsnīgs cilvēks, nāciet un dodiet man padomu! Rit ap pulkstens diviem es iziešu un paņemšu ormani Sentantuāna ielas galā. Izlikšos, ka braucu uz Bernardīna ielu, bet patiesībā došos uz karalisko dārzu. Sagaidiet mani tur pie vārtiem; man ar Jums ir jārunā!
Enženija."
Kristiāns palēcās no prieka. Šajās divu, tik tālu viens no otra šķirtu cilvēku saskanīgās domās viņš it kā saskatīja slepenas mīlas spēku.
Vispirms viņš nomierināja māti par iedomāto ceļojumu, kas tam būtu bijis jāuzņemas Artuā grāfa uzdevumā. Viņš tai stāstīja par prinča labvēlību un solījumiem nākotnē.
Par Enženiju un romānu, kam patlaban jāsākas, protams, netika minēts ne vārds.
Bet grāfiene neļāva maldināties. Tikai šoreiz viņa izlikās, ka nekā nenojaustu, kaut gan bija cieši apņēmusies ar visiem spēkiem cīnīties pret dēla noslēpumainajiem plāniem.
Līdz ar dzirkstošu fantāziju Kristiānam bija tik cieta griba, ka viņš būtu spējīgs atteikt savai mīlai, ja no mīļākās redzētu kaut vienu necienīgu darbu. Tāpēc, pirms akli nodoties kaislībai, kuras sekas viņš aprēķināja, jo pazina pats savu sirdi, viņš gribēja pārliecināties, vai šīs kaislības objekts ir arī vērts, ka tam ziedo savu dzīvību.
Kristiāns apvilka pelēkus svārkus un apmeta ap pleciem platu mēteli. Tā viņš noslēpās Enženijas namdurvju tuvumā tieši ap to laiku, kad sievām mēdz uznākt vājība pret viņu vīriem un mīļākajiem.
Ošēra nebija mājās. Tas pārnāca ap pulkstens septiņiem. Kad Kristiāns to ieraudzīja, viņa sirds pukstēja tik stipri, it kā gribētu izsisties cauri krūtīm. Mazliet vēlāk viņš Retifa tēva istabā pamanīja otru uguni. Pēc tā Kristiāns sprieda, ka sievastēvam ar znotu ir saruna.
Pēc pusstundas otrā svece pazuda. Ošērs, domājams, bija iegājis Enženijas istabā.
Šinī brīdī Kristiāna sirds gandrīz vai pārstāja pukstēt, elpa aizrāvās un skatiens cieši apstājās pie Enženijas loga.
Tiklīdz Ošērs tur bija iegājis, Kristiāns tūlīt ievēroja pieceļamies kādu ēnu.
Tā varēja būt tikai Enženijas ēna.
Otra ēna, kas bija ienākusi pa durvīm, saka sparīgi žestikulēt ar rokām.
Beidzot šī ēna noliecās.
Liekas, ka Ošērs bija meties Enženijai pie kājām, lai lūgtu piedošanu.
Kristiāna sirds sažņaudzās no domām, ka Enženija varētu atkal ļauties maldināties.
Enženija atbildēja savam vīram ar strauju kustību un steidzās pie loga, ko atvēra. Viņš balss lejā sasniedza Kristiānu; tie bija enerģiski vārdi, no kuriem Kristiāns gan dzirdēja tikai skaņas, ne saturu. Bet to nozīmi varēja viegli uzminēt.
Tad draudīgi piecēlās Ošēra ēna, bet Enženija neatgāja no loga.
Kad vārdu maiņa tā bija turpinājusies veselu stundu, otra gaisma pazuda, Enženijas istabā palika tikai viena svece.
Kristiānam tā sažņaudzās sirds, ka asinis apstājās riņķot.
Vai otra svece bija izdzēsta vai aiznesta? Vai pēc sparīgās vārdu maiņas būtu noslēgts miers?
Bet kas gan aprakstīs jaunekļa prieku. Viņam gandrīz vai neatlika laika noslēpties kādā mūra spraugā, kad viņš redzēja durvis atveramies un pa tām iznākam Ošēru, kurš neuzticīgi lūkojās visapkārt.
Nelietis gāja uz bulvāra pusi, bet tad tūlīt atgriezās, lai vēlreiz paraudzītos Enženijas logā un aplūkotu ielu. Tad viņš atkal pazuda tumsā.
Kristiāns vēl gribēja kādu stundiņu nogaidīt, lai redzētu, kas tālāk notiek. Bet pēc divdesmit minūtēm Enženijas istaba satumsa un no vājās gaismiņas, kas spiedās caur aizkariem, viņš noprata, ka sveces vietā iedegta naktslampiņa.
Nabaga bērns bija licies gultā.
Kriatiāns savā sirdī pateicās debesīm, tad steidzās atpakaļ pie mātes, kas viņu ar nepacietību gaidīja.
Viņam bija nepieciešams miegs, jo nepātrauktais uztraukums un piespiešanās bija patērējusi visus viņa spēkus. Viņš iemiga, divu saldu sapņu apdvests. Trīs mēnešu laikā tā viņam gadījās pirmoreiz.
Šais sapņos jaucās Artuā grāfa ēnainie nami ar maziem, slepeniem vārtiņiem…
Kamēr Enženija un Kristiāns dusēja saldā miegā, kas veldzē dvēseli un atspirdzina miesu, palūkosim, ko labais Retifs de la Bretons domāja par savas meitas precībām un tām sekojošajiem dīvainajiem notikumiem.
Neviens tēvs nekad nav slējis tik lepni galvu kā Retifs, kad viņš redzēja stājāmies altāra priekšā šo jaunavu pēc savas gaumes, šo visas fiziskās un morālās audzināšanas paraugu.
Atgriezies no baznīcas, viņš pasauca Enženiju savrup un noturēja tai garu runu par laulātās draudzenes un mātes pienākumiem. Nevainīgās meitenes vaigi vairākas reizes sārtojās. Kāzu dienas priekšvakarā Retifs, salda vīna iejūsmots, bija kalis pantus, izdomājis noveju tematus, sadomājis virsrakstus romāniem. Tāpēc gadījās, ka viņš drīz iemiga un pie tam gulēja tik cieti, ka no visa tā, kas notika starp Enženiju un Artuā grāfu, nedzirdēja ne vārda.
Kā lai arī viņš būtu kaut ko dzirdējis? Kā piedzīvojis tēvs, kurš saprot, ka nedrīkst traucēt sirsnīgākās laulības dzīves svētlaimību, viņš biju uzcēlis starp sevi un jaunlaulātiem sienu, kas bija tik bieza, ka no visa tā, kas notika vienā istabā, nekā nevarēja dzirdēt otrā.
Tomēr nākamajā rītā Retifs bija ne pa jokam izbrīnījies, kad brīdi paklausījies pie durvīm un, nekā nesadzirdējis, beidzot iegāja un atrada Enženiju vienu un apģērbušos.
Vispirms viņš pētīja, pa pusei kā šķelmīgs tēvs, pa pusei kā erotisks rakstnieks, salda noguruma pēdas, ko cerēja atrast Enženijas sejā.
Ko viņš meklēja, to domājās arī esam atradis, kad pamanīja Enženijas sejā „mīlas rozes un vijolītes" — pelēki bālos vaigus un iekritušās acis.
Enženija, ieraudzījusi tēvu ienākam, metās pretim un ieslīga viņa rokās.
Tur tā Jāva vaļu karstām asarām.
— Kā, kā, mans bērns? — teica vecais, vēl vienmēr būdams to domu varā, ar kādām bija ienācis, — mēs raudam?
— Ak, tēv, mīļais tēv! — vaimanāja Enženija.
— Nu, nu, tagad tas jau garām un pēc vīra nāk tēvs.
Enženija noslaucīja asaras un uzlūkoja tēvu nopietni. Viņa sajuta zobgalīgo toni un viņas dziļajām sāpēm nekas nelikās neciešamāks kā joks nevietā.
Tikai tagad Retifs apskatīja savu meitu tuvāk un ievēroja viņas daiļajā sejā skumju pēdas.
Šādas skumjas varēja rasties tikai no lielām dvēseies ciešanām, no asarās pavadītas bezmiega nakts.
Bet «Pavestās zemnieces" autors šorīt vēl nebija pie meitas cerējis rast nekādas dvēseles ciešanas, ne asarās pavadītas nakts iezīmes.
— Mans Dievs! Tu taču esi pavisam samulsusi, tu nabaga bērns! Pastāsti, mazā, — viņš teica, novilkdams meitu sev klēpī kā dzīvu statuju, lai to savās rokās un ar saviem skūpstiem sasildītu, — runā atklāti ar savu tēvu! Vai ne, tu neesi apmierināta? Tikai nemelo, bērns!
— Nē, tēv, patiesi neesmu, — atbildēja Enženija.
Vēl arvien Retifam nevarēja ienākt prātā šīs neapmierinātības īstais iemesls.
— Ej, nu, ej, — viņš teica, akli turēdamies pie aplamā domu gājiena, kas to arvien noveda tālāk no patiesības, — iemīlējies taču viegli zaudē galvu, neliecies no tā skumdināties.
Šos vārdus Retifs pavadīja ar blējošiem smiekliem.
— Un viņš taču ir tavs laulātais draugs, un laulātajam draugam… hē, hē, hē!.. un laulātajam draugam arvien ir zināmas tiēsības…
Enženija palika auksta un mēma.
— Redzi, manu sirsniņ, — vecais turpināja, — tu vairs neesi bērns. Tev jāpieradinās pie laulātas sievas domāšanas veida un pacietības… Es patiesi nezinu, kā lai tev to izskaidroju… Ak, ja man pie rokas vēl būtu tava nabaga māte, gan tā prastu tevi mierināt!.. Galu galā tā ir nelaime, kurai agrāk vai vēlāk visām meitenēm jāpadodas… Tātad nomierinies, saņem dūšu un rādi man atkal priecīgu seju!
Enženija tomēr ne nomierinājās, ne saņēma dūšu, ne rādīja tēvam priecīgu seju. Viņa pret debesīm pacēla savas lielās zilās acis ar divām asaru pērlēm.
— Ak, kas par burvīgu gleznu! — iesaucās vecais, — šī nevainība, šī tikumība! Cik jauki tas viņai piestāv! Šis rezgalis Ošērs taču var būt sevišķi lepns uz savu jauno sieviņu.
Enženija lēni piecēlās, noslaucīja asaras un tad teica tēvam:
— Nāc, es gribu sagatavot tev brokastis, tēv.
— Ko? Man brokastis? Un kas tad ir ar tavējām? Vai tad jūs nebrokas- tosit, vai tad mēs nebrokastosim kopā?
— Es neesmu izsalkusi un, ja Ošēra kungs ir izsalcis, tad viņš gan zinās, ka uz brokastim jābūt īstā laikā.
— 'Ej, ej, tu stingri viņu ņem.
— Es tevi lūdzu, mīļais tēv, nerunāsim vairs par to!
— Kā, vairs par to nerunāt? Lai mēs vairs nerunājam par tavu vīru?
— Nē, tēv! Tici man — tā ir labāk!
— Gluži otrādi! Jo sevišķi mums par viņu ir jārunā! Padomā, Enženij, tu esi precēta sieva un tavs pienākums ir būt pret vīru uzmanīgai, rūpīgai…
— Ne es viņa sieva esmu, ne es esmu apprecējusies, ne arī man kāds pienākums būt pret Ošēra kungu uzmanīgai. Lai viņš samierinās ar to, ko tam atjauju; viņam ar to būs pietiekami.
Retifs bija bez gala izbrīnējies par šo gandrīz vai bezsirdīgo stingrību, jo tas pavisam nesaskanēja ar viņa pagājušo dienu maigajām atmiņām.
Vecā atmiņā atausa viņa jaunība ar tās kairinājumiem un jaukumu un viņš svētlaimīgi smaidīja par pagājības sapņiem.
Laimīgais laiks, kad nopūtas un skūpsti tika pārmīti no viena loga uz otru!
Laimīgais laiks, kad iepriecēja necerētas satikšanās, kad tika teikti komplimenti par daiju kājiņu, kad atspīdēja pateicības smaids par labi pateiktu glaimu! Dievišķīgais satikšanās laiks krēslainās stundās, pastaigāšanās kautru jaunavu sabiedrībā, kuras izgāja no mājām sārtas un smaidošas un atgriezās bālas un nogurušas, turēdamās pie zēnu elkoņiem, ko tās dažas stundas iepriekš neuzdrošinājās pat aiztikt.
Viss tas pazibēja gar Retifa gara acīm. Šo tīkamo seju, maigi vilinošu skatienu, daiļo kājiņu parādība ilga tikai dažus īsus mirkļus.
Tad Retifs ar dziļu nopūtu, kas varbūt nāca no viņa tukšā vēdera, iegāja jaunierīkotajā ēdamistabā un kopā ar Enženiju nosēdās pie bro- kastgalda, ko kalpone bija uzklājusi.