Brokastis noritēja ļoti klusu. Enženija domāja savas domas un viņai netikās uzsākt sarunas. Arī Retifs domīgi strēba savu kafiju.
Tāpat pagāja arī diena.
Enženija strādāja tāpat kā agrāk; Retifs te redzēja vecā turpinājumu, — tik daudz rezignācijas un maigas jūsmošanas manīja visā šīs jaunās sievietes būtnē.
Ošērs atgriezās tikai ap pulkstens septiņiem vakarā. Viņa prombūtni visu dienu Retifs uzskatīja par rīta strīdiņa dabīgām sekām; bet dievs Himenejs, Retifs domāja, prot tādas mazas ķildiņas nokārtot tikpat labi kā dievs Amors.
— Ko? Tik vēlu, klaidoni? — viņš uzsauca savam znotam. — Kas gan varēja jūs tik ilgi turēt prom no laulības ligzdiņas?
— Prom no laulības ligzdiņas? — atkārtoja Ošērs. — Mans Dievs, man bija jānokārto svarīgas lietas Reveljona kungam.
Tad viņš klusi teica pats sev: „Ja Enženija tēvam vēl nekā nav teikusi, tad viņa arī neteiks. Viņa noklusēs par Artuā grāfu, lai es par viņas pāžu klusēju: viens krauklis otram acīs neknābs. Tā būs labāk un tagad pamēģināsim uz šā pamata iesākt miera sarunas ar meitu.
Noklausījies tēva jocīgajā sprediķī, viņa retoriskajās frāzēs par kāzu nakti, Ošērs nokārtu galvu iegāja pie sievas.
Tā gaidīja, jo bija redzējusi viņu nākam.
Viņš sāka runāt ar viņu mīlīgi, tā atbildēja vienaldzīgi.
Beidzot viņš metās viņas priekšā ceļos.
— Piedošanu, — viņš lūdzās, — es neesmu vainīgs! Un vai to var saukt par vainu, kad es bīstos no varena kunga dusmām? Artuā grāfs mani piespieda uz to, ko es darīju. Viņš man attēloja visus atriebības līdzekļus, kādi ir tā rīcībā, — man Bastīlija un nāve, tev un tavam tēvam visas cietuma šausmas, un tā man atlika tikai izvēlēties starp.postu un nāvi, starp laimi un brīvību, ja mēs viņa gribai padodamies.
Enženijas atbilde bija dziļas nicināšanas pilns skatiens.
Viņa neteica ne vārda.
— Nedusmo, — Ošērs turpināja, — jo debesis tevi izglāba! Brīdi es patiesi domāju nelietīgo princi tavās rokās nogalināt, bet ar to tavu godu nebūtu glābis un tavu dzīvi, manu dzīvi, visu mūsu dzīvi licis uz spēli. Briesmīga prāva un beidzot kāķis — tas mūs gaidītu! Pēc mana plāna, ko man iedvesa bailes, tu nekad nebūtu dabūjusi zināt par to noziegumu, kas būtu pastrādāts pie tava goda. Princis būtu pazudis nepamanīts. Nākamajā dienā tu atkal pilnīgi būtu mana, un nekad pagātnes atmiņas kaut uz brīdi nebūtu apēnojušas tavu dzīvi…
— Pietiek! — dusmās drebēdama, iesaucās Enženija. — Pietiek! Jūs man riebjaties! Vai jūs domājat savu noziegumu mazināt, ja aizbildināties ar bailēm?
— Bet es tikai domāju…
— Klusējiet, es jums saku! .
— Enženij!
— Un šāds nelietis man jāsauc par vīru, tam es sniedzu savu roku Dieva altāra priekšā, — vīram, kas nevis mani aizsargā ar savu dzīvību, bet pārdod mani, gāž mani kaunā, lai glābtu savu nožēlojamo dzīvību. Jūs esat nožēlojams gļēvulis, un jūs vēl uzdrīkstaties prasīt no manis piedošanu? Nē, tāpēc, ka jūs esat gļēvulis, es jūs dzenu prom tāpēc, ka jūs esat gļēvulis, es jums nekad nepiedošu!
Satriekts Ošērs gulēja pie Enženijas kājām. Viņš bailīgi pacēla galvu un saņēma rokas. Bet Enženijas nicināšana auga ar katru brīdi.
— Ja gribat, pieceļaties, — viņa teica, — vai vārtieties vēl tālāk sava kauna dubļos, man vienalga!
— Tad atstāj man vismaz cerības uz tavu piedošanu.
— Nekad!
— Kā tad mēs viens ar otru dzīvosim?
— Kā pirms mūsu laulībām, šķirti.
— Bet tavs tēvs?
— Ar savu tēvu es darīšu tā, kā gribu; es viņam teikšu, ka jūs man iedvešat nepārvaramu riebumu, un ar to nebūs melots, jo tā ir.
— Un es viņam teikšu, ka tev ir mīļākais.
— Tad jūs vienreiz gandrīz vai būsit teicis patiesību.
— Bet es esmu tavs vīrs un novākšu tavu mīļāko no ceļa.
— Bet es darīšu visu iespējamo, lai viņš jūs novāc.
Ošērs iedrebējās un atkāpās no dusmu liesmām, kas dega Enženijas acīs.
— Mēs esam šķirti uz visiem laikiem, — viņa turpināja, — nemēģiniet mani vēlreiz pievilt; neizmēģiniet nevienu no jūsu kaunpilnajiem līdzekļiem, lai panāktu, ka es mainu savu apņemšanos, — jo katram sapnim seko atmoda, un kad es atmodīšos, tad padzīšu jūs kā suni.
— Ļoti vaļsirdīgi — ne par velti tu saucies Enženija, vaļsirdīgā, — viņš atbildēja ar neģēlīgu smaidu, ko šoreiz necentās mīkstināt ar izlikšanos. — Dzīvojiet sveika, madamel
— Dzīvojat vesels, Ošēra kungs.
Tā Ošērs atstāja Retifa māju, kad Kristiāns no savas slēptuves viņu
redzēja.