Tanī svētlaimīgajā dienā, kad abiem mīlētājiem bija lemts atkal satikties, kopš agra rīta jau līņāja kluss, smalks lietiņš, kas gan ielas staigātājus atturēja no publisko dārzu alejām, bet nebija nekāds kavēklis ne mīlas pāriem, ne medniekiem, ne zvejniekiem: pirmajiem — mīlināties, otrajiem — gaidīt medījumu un pēdējiem — izmest savus tīklus.
Enženija norunātajā stundā atstāja māju un noīrēja ormani, bet Kristiāns jau bija gaidījis divas stundas, kad Enženija ieradās.
Kā Aurora, kas ar rožainiem pirkstiem atslēdz Saules dievam vārtus, Enženija izkāpa no ratiem. Viņai bija jauns uzvalks, jaukākais no viņas pūra.
Melns tafts, kas bagātīgi rotāts ar zīda mežģīnēm, tam klāt maza, pērļupelēka cepurīte ar melnām un rožsarkanām lentām, kurpes uz augstiem papēžiem, — īsi sakot, brīnišķīga parādība, kuras priekšā apstājās jauns un vecs, — jaunie saldās cerībās, vecie saldās atmiņās.
Un kad viņa pagriezās uz lapoto aleju, kur bija jau ieraudzījusi savu mīļāko, lai gan tā acis nolaida, vai, pareizāk sakot, izlikās nolaižam, tad viņa līdzinājās tām lauku un mežu dievietēm, kuras Bušē, Vanlo un Vato tik burvīgi jauki gleznojuši.
Redzēdams viņu nākam, Kristiāns steidzās tai pretim.
Beidzot abi stāvēja viens pret otru un sniedza rokas. Te nebija neviena, kas viņiem to liegtu, jo lietus atbaidīja visus dīkā staigātājus.
Bet tiklīdz abi bija sadevušies rokās, Kristiāns tūlīt ievēroja pārmaiņas Enženijas vaibstos un Enženija — Kristiāna sejā.
Kristiāns bija bāls no savas slimības un šinī acumirklī vēl bālāks no uztraukuma, bet Enženija bāla un nomocījusies, ārišķi izlikdamās kā sieva un namamāte, kaut gan vēl bija jaunava.
Brīdi viens otrā raudzījušies un mīlā kvēlodami, ilgodamies, gaisdami, abi strauji nolaida acis. Viņi nobijās paši par sevi.
Kristiāns, ar Artuā grāfa aplamībām galvā atsteidzies šurp, sāpīgi pārsteigts juta, ka šīs jaunās sievietes liktenis ir drūms un bēdu pilns.
Bet viņa, neraugoties uz izvēlēto apģērbu, uz drošsirdību nolikt savam mīļākajam satikšanos zem klajas debess, pēkšņi iedrebējās un nezināja, ko iesākt. Kristiāns satvēra viņas roku un noveda Enženiju alejas tumšākajā kaktā. Abi atsēdās uz sola.
— Tātad jūs atnācāt, Kristiāna kungs, — viņa iesāka nozīmīgā tonī, kurā skanēja kluss pārmetums un līdz ar to sirsnīga pateicība.
— Ak, kāpēc jūs mani agrāk nesaucāt, — sāpīgi atbildēja Kristiāns.
— Kad tad?
— Aizvakar, piemēram!
— Aizvakar?.. Tā diena ir tik tālu aiz manis; man liekas, ka kopš tā laika būtu pagājusi nedēļa, mēnesis… Ak, mans Kristiāns bija mani aizmirsis, atstājis!
Tagad jauneklis uzmeta jaunajai sievietei pārmetošu skatienu.
— Ak, vai patiesi jūs tam varējāt noticēt? — viņš jautāja.
— Vai man tas nebija jādara? Es taču redzēju.
— Un vai jūs nezināt, kas mani atturēja no jums?
— Varbūt jūsu griba, vai, kas būtu vēl ļaunāk, jūsu untumi.
— Mans Dievs, cik nelaimīgs es esmu! — iesaucās pāžs.
Tad viņš pagriezās pret Enženiju.
— Vai tad jūs neredzat manas sejas bālumu? Vai neievērojat, ka es vēl arvien kliboju un bez šā spieķa nevaru paiet?
— Mans Dievs, kas tad jums ir noticis?
Nu Kristiāns izstāstīja mīļotajai Enženijai savas ievainošanas un ilgās slimošanas garo un sāpīgo stāstu. Izbrīnējusies un līdzjūtīgi Enženija klausījās un beidzot atviegloti uzelpoja.
— Tātad nojauta mani nav vīlusi, — viņa klusi teica, — kad Santērs stāstīja, ka ievainotais pāžs ir aiznests uz Artuā grāfa staļļiem, es tūlīt pati gribēju turp aiziet un pārliecināties…
Pēc Kristiāna neatlaidīgā lūguma nu Enženija pastāstīja, kā viņa reiz ap pulkstens četriem vakarā aizlavījās no Bernardīna ielas, kā nejaukais vīrs viņu vajājā, kā viņa apmaldījās, kad gribēja no tā izbēgt, kā pēdējā brīdī, kad tas pēc viņas izstiepa roku, kāda skaista, stalta meitene Šarlote Kordē nāca tai palīgā un ņēma viņu savā aizsardzībā.
— Tas bija tā nolemts! — klusi nopūtās Kristiāns. — Ak, Enženija, Enženija! — tad viņš iesaucās. — Kā jūs mani tā varējāt pārprast, kā jūs varējāt uzskatīt mani par spējīgu jūs aizmirst, kad es savās bezgalīgajās ciešanu naktīs domāju tikai par jums?.. Un par ko jūs šaja laikā damājāt? Par jūsu nākamo vīru, vai ne?.. Bet kāpēc man jums pārmest! Ak, es esmu pārliecināts, ka jūs sevi daudz rūgtāk nosodāt, nekā es jebkad to spētu.
— Mans Dievs, ko tad es varēju darīt?.. Mans tēvs pavēlēja, dusmas bija mans padomdevējs…
— Dusmas? Dusmas uz mani?
— Ak, jā, — pret jums, ievainoto, pusmirušo! Ak, nožēlojamā sievietes sirds augstprātība… Un šodien, šodien jūs atgriezāties…
— Kā redzat, Enženija.
— Bet šodien, šodien jūs mani mīlat mazāk.
— Vai to jūs varētu iedomāties, Enženija! Es vēl arvien jūs mīlu, Enženij! Mīlu vairāk nekā jebkad.
— Jūs mīlat, jūs mani mīlat! — iesaucās Enženija. — Un es vairs neesmu brīva.
Kristiāns maigi viņu uzlūkoja, piepieda viņas roku pie sirds un tad teica tādā mīlas sajūsmā, ka negribot aizrāva līdzi Enženiju.
— Enženij, jūs zināt, ka sievietes uzdevums ir darīt laimīgu vīru, kuru tā mīl.
— Un es jūs mīlu, — teica Enženija.
— Nu, tad!..
Kristiāns uz brīdi apklusa, bet Enženijas neizsakāmi naivā sejiņa to atkal sadrošināja.
— Nu, tad — dariet mani laimīgu! — viņš teica.
— Kā?
Kristiāns uzlūkoja jauno sievieti. Viņa bija burvīgi skaista ar saviem pāri kaklam un pleciem plūstošajiem matiem.
— Tādā veidā, ko jūs man sekosit līdzi uz svešām zemēm, kur jūs kļūsit par manu sievu un es — jūsu virs.
— Un mans tēvs?
— Mēs viņam visu paziņosim, kad būsim drošībā.
— Nē, nē, nē!..
— Jūs mani nemīlat.
— Es mīlu jūs un kāda iekšēja balss man teic, ka mīlēšu jūs mūžīgi.
— Kāpēc tad jūs vēl kavējaties savu mūžu ziedot man?
— Es jau jums teicu, ka tas vairs nepieder man.
— Nu, kas tad jums no tā, ka jūs mani mīlat? Kas man, nabagam, no tā, ka mīlu jūs un tieku no jums mīlēts?
— Mums jānogaida.
— Nogaidīt! Ko? — nepacietīgi jautāja Kristiāns.
— Kamēr es topu atraitne, — mierīgi atbildēja nevainīgais bērns.
— Enženija, jūs mani nobiedējāt un es patiesi nezinu, vai jūs šos briesmīgos vārdus sakāt pa jokam vai nopietni.
— Tas nav nekas briesmīgs, ko es saku, — atbildēja Enženija, galvu purinādama, — Dievs, protams, nebūtu licis man apprecēt noziedznieku, ja šī laulība būtu uz ilgu laiku.
— Bet kā jūs to zināt? No kā jums šī paļāvība?
— Tāpēc, ka tā būtu nelaime, ko es neesmu pelnījusi. Dievs pats man uzlika šo pārbaudījumu, lai mani pārliecinātu, cik sirsnīgi es jūs mīlu, un tad lai mani ar šo salīdzinājumu padarītu vēl brīvāku un laimīgāku.
— Laimīgu? Kad?
— Kad es jūs apprecēšu.
— Briesmīgi! Briesmīgi! — iesaucās Kristiāns. — Te var zaudēt prātu!
— Uzklausiet mani, mīļais draugs! Agrāk es visu mīļu dienu dziedāju kā putniņš, kurš pie mana loga knābā maizes drusciņas, un nekad neesmu dziedājusi dziesmiņu, kas mīļo Dievu varētu apvainot. Kāpēc nu lai viņš gribētu, ka es nekad vairs nedziedu? Dievs mani mīl, es pelnu viņa mīlu, un gan jau viņš kaut ko manā labā darīs.
— Bet šo „kaut ko" viņš taču jums piedāvā ar mani.
— Nē, tas ko jūs man piedāvājat, tas būtu zvēresta laušana, no kura tikai nāve var atstvabināt.
— Tad es nonāvēšu jūsu vīru.
— Sargieties no tā! Kad jūs viņu nonāvēsit, tad mani vairs nevarēsit precēt.
— Precēt, vienmēr tikai precēt!.. Lepnība mīlas vietā!
— Redzat, jūs apgalvojāt, ka mīlat mani vairāk nekā Ošēra kungs. Ja tā ir taisnība, tad taču jūs nevarat manā labā darīt mazāk, nekā viņš ir darījis.
— Mans Dievs, vai tad es jums kādreiz kaut ko esmu liedzis? — iesaucās Kristiāns. — Vai es jūs nelūdzu ņemt visu manu dzīvi, bet tad par to man arī visu dot? Ak, Enženija, jūs esat auksta, par daudz aprēķinoša, lai patiesi varētu mīlēt! Enženij, jūs nemīlat!
Enženija nebūt neļāvās, ka Kristiāna izmisums viņu apmulsina.
— Katrs mīl tā, kā viņš var, — Enženija teica, — es gaidīju uz jums vairāk nekā divus mēnešus. Jūs nelikāties par mani zinis. Nu jūs atgriežaties, un tiklīdz esat te, tā tūlīt prasāt no manis, lai es jūsu dēļ visu aizmirstu.
— Nu, labi, tad neaizmirstiet nekā! — iesaucās Kristiāns, šoreiz neviltotā izmisumā. — Patiesi, Enženija, jūs pārdodat visu — pat savus smaidus — ļoti dārgi. Vai tā ir daudzinātā tikumība? Vai tā ir morāle, ko tēvs jums mācīja? Ko jūs man gribat pierādīt?
— To, ka es neuzticos, — vienkārši atbildēja Enženija, — un es domāju, ka jums vajadzētu mani saprast.
— Man? — Kristiāns likās dziļi noskaities.
— Kā lai es uzticos? Vai tad jūs pats mani nekrāpāt?
— Es? Kad tad?
— Kad jūs uzdevāties par strādnieku, nesacīdams man, ka esat pāžs.
— Un to jūs man pārmetat?
— Nē, — viņa teica ar burvīgu smaidu, ar maigo pirkstiņu glāstīdama jaunekļa smalko roku. — Bet jūs mani tomēr vīlāt! Nu redzat, no jums pievilta, tēva pievilta, kurš man slēpa jūsu nelaimi, kad Santērs par to manā klātbūtnē runāja, — pievilta savās cerībās uz skaistākām dienām.
— Pievilta no Artuā grāfa, kurš man piedāvājās kā nesavtīgs sargs un vēl tajā pašā vakarā varēja teikt tam vīram: «Pagādājiet man šo sievieti, man tā ir jāiegūst!" Ošēra pievilta, kas liekuļoja nožēlošanu un atgriešanos, kurpretim tam nebija cita nolūka, kā vien kļūt par manu vīru, lai tad mani atdotu Artuā grāfam. Tātad arvien pievilta. Visā dzīvē es esmu mācījusies pazīt tikai četrus vīriešus: manu tēvu, jūs, Artuā grāfu un to nekrietno. Un visi četri mani ir pievīluši. Nu, vai man nav iemesls neuzticēties.
— Manu saldo eņģeli, — smaidīdams teica Kristiāns, — jūs darāt nepareizi, šos četrus cilvēkus, kurus nupat minējāt, apzīmējot vienkārši par vīriešiem. Viens ir jūsu tēvs un tātad jums nav nekāds vīrietis. Otrs ir princis un pēc sava dzimuma stāv ārpus parasto vīriešu kārtas. Trešais — nekrietnais — kā jūs pati viņu saucāt, stāv zem tiem. Beidzot, ceturtais ir
jūsu mīļākais un tāpēc jums vairāk nekā parasts vīrietis, proti, jūsu draugs, jūsu brālis, jūsu īstais vīrs.
— Bet nu sakiet jel man, — Enženija jautāja ar nepacietīgu ziņkāri, virzīdamās tuvāk Kristiānam, — ko tad šis Ošērs īsti no manis gribēja? Pastāstiet man to.
— Ko lai es jums pastāstu, Enženij?
— Viņš mani atdeva Artuā grāfam?
— Jā gan.
— Bet kāpēc viņš mani tam atdeva?
— Kāpēc jūs jautājat?
— Nu jā, es taču princi nemīlēju.
Lai arī cik ļoti Kristiāns bija pieradis pie Enženijas vientiesīgajām piezīmēm, tad šī zināmā mērā viņu tomēr apmulsināja.
Viņš smaidīja.
— Nu, viņš jūs atdeva princim, lai…
— Lai es topu viņa, vai ne? — viņa jautāja, nenolaizdama skaistās acis. Tas bija skaidrākais pierādījums, ka viņas vārdiem nav pakaļdurvju domu.
— Jā gan, lai kļūtu viņa sieva, — atkārtoja Kristiāns.
— Un kas tālāk? Tātad Artuā grāfa kungs būtu tumsā kļuvis mans vīrs, ja vispār manā istabā būtu tumšs.
— Diemžēl, jā, — atbildēja jauneklis.
— Bet kad nu atkal austu gaisma, vai tad es nemanītu, ka vīrs man blakus nav Ošērs, bet Artuā grāfs, un tad princis vairs nevarētu būt mans vīrs! Kas tad Ošēram no tā būtu ticis?
Izbrīnējies par šo pasakaino nevainību, Kristiāns sasita rokas.
— Debesu dēļ, Enženij, nejautājāt man tādas lietas, — viņš teica.
— Kāpēc ne?
— Tāpēc, ka jūs ziņkārīgus vīriešus varat viegli iekairināt.
— Kāpēc?
— Jo katrs vīrs, kas tā jūs dzird runājam, nevarēs noturēties jums ne- pamācījis to, ko jūs vēl nezināt.
Un tā kā viņu bija vieni dziļā krēslā, jo tuvojās jau vakars, viņš to apkampa un maigi piespieda pie savas sirds.
Viņa nosarka, vēl nepazīta kvēle pārņēma viņas prātus un ugunīgos riņķos dzirkstīja viņas acu priekšā.
Kristiāns, kurš bija mazāk vientiesīgs nekā Enženija, tūlīt saprata, kāds sajūtas pārņem jauno sievieti.
— Uzklausiet mani, Enženij! Vai acumirkļa sajūta jums nerada domas, ka mīlā vajag būt vēl kaut kam citam, nekā tam, ko jūs līdz šim pazīstat?
— Jā… jo jūs mani jau bieži esat skūpstījis, bet vēl nekad jūsu skūpsts man neiedvesa šo kvēli, kas apreibina un sajauc manu prātu.
— Tāpēc, ka agrāk es jums biju tikai brālis.
— Un šodien?
— Šodien es jums tuvojos ar maiga laulātā drauga saldām tieksmēm.
— Tad arī turpmāk esat mans brālis, bet mans laulātais draugs ne, Kristiān, mans laulāts draugs jūs neesat.
Kristiāns nevarēja apspiest rūgtu smaidu.
— Bet, — viņš atkārtoja reizes desmit, — jūs taču neesat apprecējusies, Enženij.
— Nē, es zinu gan, jo savu vīru atraidu, bet es to atraidu tāpēc, ka viņš ir izdarījis noziegumu. Šis noziegums mani gan atraisa no viņa, bet nesaista ar citu.
— Tātad, ja Ošērs šo noziegumu nebūtu izdarījis, tad jūs būtu… viņa sieva?
— Protams.
— Ak, Enženij, nezaimojiet pati sevi, nezaimojiet mīlu. Tā jūs līdzinātos aklam, kas noliedz dienas gaismu un saka: es neredzu, tātad visa radība ir melna un tumša… Enženij, Enženij, pēc visa tā man jums jāsaka tikai viens…
— Runājiet, Kristiān, runājiet!
— Labi, nedāviniet man visu savu laiku, visu savu dzīvi, dāviniet man ik dienu tikai divas trīs stundiņas kādā namā, kas man pieder. Tad jums nevajadzes atstāt savu tēvu un tomēr varēsit būt mana.
— Ak, Kristiān, ko jūs man te piedāvājāt, tam vajag būt kaut kam sliktam.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka jūs nosarkstat un trīcat, ka jūs man nevarat droši sejā raudzīties. Ak, ja tas ir noslēpums, ko jūs man gribat mācīt, padarītu mani par nicināmu sievieti, tad, Kristiān, es jūs vairs nevarētu mīlēt.
— Nu, labi! — iesaucās Kristiāns. — Jūs man iedvešat dīvainu tikumības mīlu. Tikai es esmu labāks par jums, jo es ļoti labi zinu, kādu upuri man šī tikumība maksā, bet jūs, jūs to nezināt, jūs esat tikumīga kā smaržo puķe, jums nav pie tā nekāda nopelna, jeb, lielākais, tāds nopelns, kā puķei: jūs smaržojat, nezinādama kāpēc, jūs smaržojat tāpēc, ka citādi nevarat. Nu tad, Enženija, jūs esat mani uzvarējusi, — vairs neilgojos pēc
jums, cs esmu atkal jūsu brālis, es negribu šo šķistības un nevainības krustu iznīcināt, — tikai jums man jādod viens zvērests.
— Un tas būtu?
Kristiāns smaidīja un apkampa jauno sievieti. Viņa nepretojās, bet, smaidīdama kā bērns, krita jauneklim ap kaklu.
— Nu, tad zvēriet man, ka neviens vīrietis, uzņemot jūsu tēvu, nekad jūs neaizskārs ar lūpām, ka neviens jūs neapkamps, kā es to tagad daru!
— Jā, to es jums zvēru simtām reižu.
— Zvērat man, ka Ošērs nekad nedrīkstēs ieiet jūsu istabā!
— Arī to es jums zvēru! Ko lai viņš pie manis darītu, kad es viņu nevaru ieredzēt?
— Beidzot zvēriet, ka jūs man ik dienu rakstīsit. Ik vakaru es jūsu ielā saņemšu vēstuli, kas karāsies pie diega, pie kura es tad piestiprināšu savu atbildi.
— Arī to es jums zvēru!.. Un tagad dzīvojat sveiks, Kristiān!
— Dzīvojat vesela, dzīvojat vesela, Enženij… Mēs šķiramies, bet mūsu sirdis paliek vienotas… Vēl tikai vienu skūpstu!
Enženija smaidīja un nepretojās. Šis skūpsts bija tik ilgs, ka Enženijai bija jāiekaras Kristiānam kaklā, lai no reibuma viņa nenokristu zālē.
Beidzot tā sajūsmā skaļi iekliedzās, atbildēja Kristiāna skūpstam, atraisījās no viņa rokām un pazuda…
„Vēl trīs skūpsti," prieka reibonī domāja Kristiāns, „un Enženija sapratīs, ka viņa vēl nav bijusi precēta… No šā brīža, Enženij, tu esi mana sieva! Tikai izturēt! Dūša man ir, un es tik ilgi gaidīšu."