Kamēr Kristiāns ar savu līdzvainīgo Enženiju tā uzbruka Ošēra kunga laulības tiesībām, pēdējais, no visām pusēm vajāts, jutās kā mežazvērs, kas, kamēr spējis, tikmēr bēdzis un lietojis viltību, — beidzot paliek stāvam,
vēro savu pretinieku un iedomājas griezties atpakaļ un aizsargāties pret mednieku un suni.
Ošērs uzskatīja, ka no prinča tam nav nekā ko cerēt. Tas viņu noliedza, ar draudiem aizdzina. Un no tā brīža, kad Artuā grāfs varēja būt drošs, ka atradis Kristiānā spēcīgu atbalstu un savā stabulē pūtēju, viņš vairs nedomāja par to, ko Ošērs varētu darīt.
Ošērs, kuram nebūt netrūka veselā saprāta, bija tūlīt sapratis prinča taktiku. Pagaidām tam vajadzēja uzskatīt sevi par uzveiktu un mierīgi nogaidīt gadījumu, lai atkal ņemtu virsroku. Tas, protams, nav viegli, kad pats esi smilšu graudiņš, ko milzis samin.
Te ir vajadzīga spēcīga vētra, kas smilšu graudiņu paceļ gaisā un nosviež milzim uz galvas.
Tāda vētra patlaban gatavojās, — par nelaimi lielmaņiem, par laimi Ošēram.
Jauns, līdz šim vēl nepazīts spēks strauji pieplūda nospiestās tautas dzīslās un to apvienoja lielā, vispārējā sazvērestībā, kam drīz bija jāiegūst vareni panākumi: sākās revolūcija.
Materiāli taustāmi, redzami tā vēl nekur netika atzīmēta, un tomēr tā bija visur…
Kad Ošērs bija nokritis no tāda augstuma, viņam, protams, kādu laiku bija jāpaliek apdullinātam guļot. Tad viņš paraudzījās sev apkārt, uzķepu- rojās atkal kājās un tagad sāka uzmanīgi novērot sabiedrības dažādākos slāņus, kuru centrs viņš bija.
Ošērs pievienojās jaunajai kustībai un sāka savus manevrus.
Kalpodams Reveljona namā, viņš ļoti labi zināja, cik ļoti viņa šefs kāro pēc deputāta goda.
Tapešu fabrikants Reveljons bija lepnās, godkārīgās pilsonības priekš- stāvis, kura virzījās uz muižniecības vietu, bet tautai neļāva tiekties uz viņas vietu. Reveljons gribēja tikt par deputātu.
Ošērs sāka darboties it kā Reveljona interesēs, bet tā kā viņš bija tālredzīgāks par to un vēroja, kas notiek tautas zemākajos slāņos — strādniecībā, tad viņš nolēma — tā kā pie bagātīgi klātā galma galda vairs nedrīkstēja ēst — tā vietā sēsties reizē pie diviem galdiem: pie tautas un pilsonības galda.
Tā kā savu darbu viņš beidza ap pulkstens pieciem, tad viss vakars, un tā kā Enženija to bija padzinuši, tad arī visa nakts bija viņā rīcībā. Kas tagad nu viņam sekotu viņa noslēpumainās gaitās vakaros un naktī, tas redzētu, ka viņš piedalījās visās sazvērestībās, ka viņš iespiežas visās slepenās sabiedrībās un pulciņos. Šodien viņš klausījās Malē un Lafaetu Palērojāla klubā, rīt Marata tautas klubā uz Valuā ielas un šad un tad arī pats teica svarīgu vārdu.
Lielo notikumu izredzes, kuri gatavojās un kuri katru dienu draudēja sākties, viņš beidzot apžēlojās par savu sievu un to vairs nemocīja.
Sevišķi nicīgi viņš raudājās uz veco, labo Retrifu, kura filozofiskie uzskati bija tik tālu no patiesības, ka Ošēram nebūt nebija netaisnība, kad viņš to nosauca par bērnišķīgu un neauglīgu pļāpu.
Negaiss, kas dobji ducināja sabiedrības apakšslāņos, ik dienu kļuva jo draudošāks.
Ap to laiku Reveljons, kuram veikala lietās veicās lieliski, nodarbināja septiņus līdz astoņus simtus strādnieku, viņa fabrika zēla, viņa bagātība auga ar katru dienu. Vēl daži tādi gadi un viņš kā bagāts vīrs varētu atstāt darbu un mierīgi atpūsties.
Šis godīgais vīrs jutās pilnīgi apmierināts. Kā vienkāršs strādnieks no tautas viņš ar centību un taupību bija ticis uz augšu.
Viņš iedomājās, ka izpildījis savus pienākumus kā pilsonis un cilvēks, kad lutināja savus bērnus un rūpējās par veikalu. Šo tēvišķīgo, bet arī egoistisko mērķi Reveljona kungs bija sasniedzis. Bet pamazām viņam veidojās ieskats, ka būtu labi līdz ar bagātību iegūt vēl mazliet slavas. Ja arī tas vēl izdotos, viņš domāja, tad cilvēciskās laimes kalngali būtu sasniegti.
Viņš domāja, ka tādā kārtā «godīgā vīra" slava, ko tas bija ieguvis veikala dzīvē, tiks arī atzīta un apstiprināta no viņa līdzpilsoņiem uz vispārējo vēlēšanu tiesību pamata.
Kārdinājums bija tik spēcīgs, ka Reveljona kungs kādudien atklāja Ošēram savu dvēseli, tāpat kā reiz agrāk — Retifam.
Bet Santērs bez kādas atzīšanās bija uzminējis sava bagātā kaimiņa nodomus.
Godkārīgais ar pirmo skatienu mana cita godkārību, ja tā grib sacensties ar viņējo.
— Vai man ir izredzes kļūt par deputātu? — viņš kādudien jautāja savam kalpotājam.
Ošērs smaidīja.
— Reveljona kungs, es dienu un nakti pie tā strādāju.
Ošērs uzmeta pētīgu skatienu savam kungam, lai redzētu, kādu iespaidu viņa vārdi atstājuši uz to.
— Ķā? — iesaucās Reveljons priecīgi, — jūs strādājat, lai es tiktu ieskaitīts deputātu sarakstā?
— Tā tas ir, es arvien un visur runāju jums par labu, man ir sakari ar daudziem ļaudīm, un strādniekiem katrā ziņā ir liels iespaids uz vēlētājiem.
— Un vai es rodu atbalstu?
— Jā, protams… Bet… Jūs vēl esat pārāk mazpazīstams.
— Mans Dievs, tas gan var būt. Es neeju sabiedrībā, domāju tikai par savu veikalu un ģimeni.
— Tas jau ir ļoti teicami, bet Francijas kārtu supulcē nav jābūt priekšstāvjiem tikai ar ģimenes tikumiem. Kas jūs pazīst, tas domās, ka jūs pie deputātiem nodosit savu balsi, ņemot vērā tikai ģimenes tikumus.
— Jā, kad tad lai es īsti nododu savu balsi?
— Reveljona kungs, tautai ir vajadzīgi tautas deputāti.
— Ko jūs saprotat ar vārdiem „tautas deputāts"? ' — noteikti jautāja Reveljons, jo viņš neko daudz nedeva par to tautiskumu, ko var iegūt ar dumpjiem un tračiem.
Ošērs manīja, ka gājis pārāk tālu.
Viņš cerēja, ka godkārība būs viņa šefu noskaņojusi citādāk nekā līdz šim.
Reveljons atkārtoja jautājumu.
— Pastāstiet, — viņš vēlreiz teica, — kā jūs to saprotat — „tautas deputāts"? Izsakieties tuvāk!
— Reveljona kungs, — kautrīgi atbildēja Ošērs, — es nenodarbojos ar politiku, es neesmu vēlētājs.
— Nu, tad es jums teikšu, — sacīja Reveljons, arvien vairāk iesildams, — kādi ir mani uzskati par tautu.
Krietnais fabrikants ieņēma īstu oratora pozu un saslējās, it kā stāvētu uz tribīnes.
Ošērs ausījās, jo tas, ko viņš tagad dzirdēs, būs visas sarunas izejas punkts.
— Tauta, — skaidroja Reveljons, — ir metērija, kas dod nodokļu maksātājus, kā nodokļu maksātāji dod vēlētājus un vēlētāji — deputātus. Tauta nav nekas un ir viss, bet lai tā kļūtu viss, ir vajadzīgi gadu simteņi. Par laimi tā līdz šim vēl guļ, tā ir nesaprātīgs pūlis un tā arī nesaprašanā ir jātur.
Ošērs smaidīja.
Reveljons apklusa. Viņš gan gribēja dzirdēt Ošēra padomu, tomēr negribēja tam pieļaut viņa paša domas.
— Vai jums ir ko iebilst?
— Lai Dievs pasargā!
— Tātad es saku, ka viņa jātur nezināšanā un nesaprašanā, un, proti, šādu iemeslu dēļ.
— Es klausos, — pazemīgi piebilda Ošērs.
— Tauta emancipējama tikai ar pamācībām. Šis pamācības ne vienmēr atrod auglīgu zemi un tāpēc visur nenes vienādus augļus. īsi sakot, šī pamācība, apgaismība rada tādu pat apjukumu, kā grādīgie dzērieni ietekmē mežoņus. Kad tie dzer, viņi apreibst; kad viņi ir apreibuši, tie slepkavo un dedzina. Es neticu, ka godīgs valstsvīrs uzņemsies atbildību, kas no tautu emancipācijas varētu rasties, — šis sajukums varētu būt tik liels, ka tikai Dievs vien spēj paredzēt galu.
Reveljons pacēla rokas pret debesīm un tad, juzdamies noguris, apklusa.
Ošērs viņu uzlūkoja auksti un vienaldzīgi.
— Jūs man nepiekrītat? — izbrīnījies jautāja Reveljons.
— Ne pilnīgi.
— Un kādi ir jūsu iemesli?
Atkal Ošēra lūpās parādījās smaids, kura īstā nozīme labākam ļaužu pazinējam, kāds bija Reveljons, būtu skaidra.
— Reveljona kungs, man ne prātā nenāk būt citādos uzskatos nekā jūs. Gluži otrādi, es eju vēl tālāk nekā jūs. Pēc manām domām tautai ne tikai vajag liegt attīstību, bet, vārdu sakot, tā ir jāapspiež.
— Ā! Kā jūs to domājat?
— Tauta ir nepateicīga, aizmāršīga un negausīga.
— Tas ir pareizi! — iesaucās Reveljons, pārsteigts no šīs patiesības, it kā tā būtu viņam kaut kas jauns.
— Tāpēc ka tauta savus dievēkļus, ko vēl vakar pielūdza, šodien sadauza, tāpēc ka, pēc manām domām, popularitāte ir drošākais ceļš uz krišanu vai nāvi.
— Ā! Ā! Stāstiet, paskaidrojiet sīkāk! Tas katrā ziņā attieksies uz kādu zināmu personu vai lietu. Tā nevar būt vispārēja teorija.
— Gluži pareizi! Ņemsim, piemēram, Santēra kungu. Ko viņš darīja šoziem, kad bads un aukstums plosījās tautā? Viņš paaugstināja savu strādnieku algas.
— Bet Santēram ir tikai divdesmit pieci vai trīsdesmit strādnieki, kurpretim es nodarbinu astoņus simtus.
— Vienalga, viņš to būtu paaugstinājis, ja tam arī būtu astoņi simti. Santēra kungs — man viņa dēļ žēl to teikt — Santēra kungs nes populāritātei ievērojamus upurus, ko jūs, Reveljona kungs liekas pavisam negribat.
— Protams, ka ne! Bet šis Santērs jau no laika gala ir pret galmu un ministriem…
— Bet jūs esat par abiem?
— Es esmu un arvien būšu par tiem, — apstiprināja Reveljons.
— Bet par to Santēra kungs iegūs neskaitāmu daudzumu balsis… kurpretim jūs, kas esat darījis tieši pretējo un kas savu strādnieku algu samazināja un vēl tālāk grib samazināt…
— Jā, to es gribu. Strādnieks var un viņam ir jāiztiek ar piecpadsmit sū dienā.
— Pie kam jūs kā atalgojumu par to, ko esat darījis, iegūst visu pilsoņu balsis.
— Uz to es gribu cerēt! — iesaucās Reveljons. — Tomēr es neliedzos paaugstināt darba algu tādēļ, lai glaimotu pilsoņiem, bet gan tikai tā iemesla dēļ, ka pēc manas nupat attīstītās teorijas tauta nedrīkst tikt pacelta pāri savai sfērai, un tāpēc ka nauda ir varenākais dzenulis uz slinkumu un netikumību.
— Ļoti labi, ļoti jauki! — iesaucās Ošērs, — lieliska ticības apliecība! Tā jums katrā ziņā sagādās balsis.
Sajūsminātais Reveljons paspieda savam kasierim roku un nolēma paaugstināt algu šim vīram, kurš tik karsti piekrita tam, ka citu algas tiek samazinātas.
Ošērs gāja un apbrīnoja nabagu, kas pēkšņi kļuvis bagāts, šo strādnieku, kas pēkšņi kļuvis darba devējs, un tagad nabagus un strādniekus uzskata par pilnīgi nespējīgiem un bīstamiem.
Ošērs atbalstīja Reveljona kandidatūru ar visiem līdzekļiem, no kuriem varēja cerēt atstāt kaut kādu iespaidu uz vēlētāju noskaņojumu.
Bet lai savam kandidātam iegūtu pilsonības balsis, Ošēram bija jāsaka viss, ko teicis Reveljons. Proti, ka tauta jātur neziņā, muļķībā, ka strādnieks ar piecpadsmit sū dienā var ļoti labi dzīvot.
Labie mietpilsoņi bija sajūsmināti, redzot tik daudz enerģijas cilvēkā, kurš nicināja parastos līdzekļus, kā iegūt tautas labvēlību, kaut gan viņa bagātība viegli atļautu šo līdzekļu izmantošanu. Viņi bija sajūsmināti, ka vīrs, kas pats no tautas cēlies, bija pirmais, kas tautu noliedza.
Un Reveljons izgāja cauri kā deputāts.