i
Tā Reveljons stāvēja prieka un laimes kalngalā.
Bet viņam klājās kā visiem, kas par augstu kāpuši: no sava augstuma viņš vairs neredzēja tik zemu zem sevis stāvošo Ošēru.
Ošērs tam bija izdarījis lielus pakalpojumus un Reveljons aizmirsa samaksāt savu parādu.
Bet Ošērs svēti nozvērējās, ka fabrikantam ir jāmaksā, vai viņš pats liks sev samaksāt.
Savās naktsgaitās Ošērs bija arī iepazinies ar Maratu un apprasījās tam pēc padoma.
Marats to deva ar labāko apziņu un zināšanu.
— Šis Reveljons, — viņš teica, — ir ļaunāks aristokrāts nekā jebkurš muižnieks. Bet toties viņam ir visi pilsoņu tikumi: sīkstulība, uzmanība, neuzticība, — visas starpsienas, ko trešā kārta liek starp sevi un demokrātiju. Patlaban bīstamākais tautas ienaidnieks ir pilsonis. Viņš palīdzēs tautai gāzt troņus, sadauzīt vapeņus, sadedzināt muižniecības dokumentus. Tā kā pilsonība ir lielāka par tautu, tā uzkāps, lai izskrāpētu lilijas, tā samīs kroņa dimantus pīšļos. Bet izpostījusi, tā atkal gribēs celt. Ar ordeņiem, ko tā noņēmusi muižniecībai, viņa apkārs savas krūtis; no savas amata zīmes tā taisīs pati savu vapeni. Aristokrātijas, muižniecības, karalistes vietā uzdīgs pilsonība, pilsonis pats sevi pataisīs par aristokrātu, par karali.
— Bet ko te lai dara? — jautāja Ošērs.
— Tas taču ir ļoti vienkārši: jau dīglī jāiznīcina sēkla, no kuras draud uzzelt pilsoņu aristokrātija.
— Bet tas nav tik viegli. Francijā ir pieci miljoni balstiesīgu pilsoņu, visi braši viri vai dūšīgi jaunekļi. Viņu ģimeņu klēpī ir vismaz tikpat daudz jaunu vilcēnu, kas ies tieši veco pēdās… Kas šo slaku iznīcinās?
— Tauta, — atbildēja Marats, — kura ir pietiekam spēcīga — vai nu laika gaitā vai pēkšņā uzbrukumā — visu iznīcināt; tauta, kura var paciesties, jo tā ir mūžīga, bet neuzveicama, ja tā vairs negrib paciesties.
— Velns! Velns! Vai jūs arī zināt, ko liekat priekšā?
— Pilsoņu karu.
— Un policijas šefs? Un sardzes priekšnieks?
— Vai jūs domājat, ka pieliek skaļi kliegt uz ielas: „Nost ar pilsoņiem!" Tas būtu muļķīgi un veltīgi: pirmais pilsonis, kas jūs satiks, liks jūs arestēt. Spēcīgāks, daudz spēcīgāks ir tas, kurš dzīvo kādā pagrīdes slēptuvē un no turienes, kā vecie pravieši, izsūta savu runu bultas.
— Pagrīdes slēptuvēs, — pārsteigts teica Ošērs, — vai tad mūsu pilsētā ir vēl pagrīdes slēptuves?
— Es domāju gan.
— Kur tad?
— Visur! Es pats, piemēram, dzīvoju tādā pagrīdes slēptuvē, ko jums citiem darīt nav dūšas. Bet es esmu cilvēks, kas dzīvo tikai no sava darba un savas fantāzijas. Es varu iztikt bez saules, jo man galvā ir gaiša liesma. Manām acīm lampas gaisma ir pilnīgi pietiekama. Es mīlu vientulību, jo tā nemelo un veicina darbu. Es nīstu sabiedrību, kur visi cilvēki ir riebīgi un muļķīgi.
Ošērs uzlūkoja savu draugu un brīnījās, kā šis cilvēks, pats tik nejauks un ļauns, varēja runāt tādā tonī.
Marats turpināja:
— Klubi, kuros ieslēdzas no pasaules un rīko sazvērestības, ir pagrīdes slēptuves. Tie nelegālie žurnāli, kas milzīgā vairumā tiek izplatīti pa visu Franciju, ir pagrīdes slēptuves. Tie zināmie divdomīgie vārdi, kurus īstā laikā ar veiklu roku sviež pūlī un kurus katrs atkārto, nezinādams, kas tos teicis vispirms, ir pagrīdes slēptuves. Tātad redzat, mans dārgais, katram var būt viņa pagrīde, kā man ir manējā, lai neatlaidīgi strādātu revolūcijas darbu. Un, ticiet man, kas visiem spēkiem nepalīdz vilkt revolūcijas ķerru, tas ir nerrs; kas to gribēs apturēt, to rati samals.
— Un kādus slēdzienus no visa tā lai es izdaru attiecībā uz manu lietu?
— Jums padomā ir Reveljona kungs?
— Jā.
— Jūs gribat viņam atriebties?
— Jā gan.
— Nu, tad saceļat tautā aizdomas pret Reveljonu - pārējais nāks pats no sevis.
Pirmajā acumirklī Ošērs vēl nenojauta, kādas sekas var būt šim padomam, ko viņam deva Marats. Bet, ilgāk padomājis, viņš pats nobījās no spilgtās gaismas, kādā viņam pēkšņi parādījās šis padoms.
Sacelt tautā aizdomas pret Reveljonu — kas te par labumu būtu Ošēram un kas par sliktumu Reveljonam?
Uzmanīgi Ošērs noliecās pār drausmīgo bezdibeni un ieraudzīja dziļi lejā bīstamo mīnu, pie kuras sazvērnieki nenogurstoši strādāja.
Viņam bija jāatzīstas, ka tad, kad šī mina sprāgs, pēc dabas likumiem augšējam jāapgriežas uz leju un apakšējam jātiek augšā.
Un ko Ošērs no šīs dienas darīja?
Nekā — un tā bija visa viņa atriebība. Viņš atturējās no katra naidīga uzbrukuma Reveljonam, bet viņš to arī ncaiztāvēja pret citu uzbrukumiem.
Un priekšpilsētā, šai mūžīgi kvēlojošajā dcmagoģijas krāsnī, drīz dzirdēja, ka Reveljons esot tikpat slikts, cik bagāts pilsonis. Kopš ievēlēšanas viņš vairs nezinot, kur tam stāvot galva, un no tā laika viņš tiecoties pēc goda un cieņas kā īsts aristokrāts.
Sevišķi ar lielu sarūgtinājumu tautā runāja par diviem principiem, kādi gan nebija Reveljonam vienam, bet visiem: „Tauta jātura tumsībā un muļķībā" un „Ar piecpadsmit sū dienā strādnieks var ļoti labi iztikt."
Šie vārdi Reveljonam bija pasprukuši sarunā ar Ošēru, pret kuru tam nebija ne mazākās neuzticības, bet Ošērs tos izplatīja tālāk, un priekšpilsētas iedzīvotāji tos uzņēma ar niknu sašutumu.
Neraugoties uz tuvojošos negaisu, Reveljons palika pilnīgi mierīgs. Viņš bija apreibis no savas slavas un kā taurenīts priecājās pats par savu spārnu raibumu.
Tāpēc viņš arī nepamanīja, ko redzēja visi: viņa strādnieki, kad saņēma savu nedēļas algu, uzmeta kasierim niknus skatienus.
Starp strādniekiem, kuri caurmērā pelnīja divas livras dienā, bija arī fanātiķi, kuri nevarēja savu niknumu apslēpt un savus četrdesmit sū sadalīja divās čupiņās, sacīdami: „Ko tad Reveljona kungs īsti grib ar mums iesākt? Vai viņš par vari mūs grib nobarot? Ik dienu viņš mums dod piecpadsmit sū, lai varētu dzīvot."
Un viņu acis spīdēja un aiz bālajām lūpām parādījās baltie zobi.
Ošēram pietika tikai ar vienu vārdu, lai remdētu šo niknumu, viņam vajadzēja tikai paskaidrot, ka Reveljona kungs nekad šos vārdus nav teicis, un viņš kā uzticams sava kunga kalps būtu strādniekus samierinājis ar kungu.
Bet Ošērs piesargājās to teikt.
Divus mēnešus no vietas viņš visas šīs runas uzņēma ar bēdu brāļu mieru, kas nožēlo savus likteņa biedrus, tā kā, piemēram, bende līdzjūtīgi piekrīt, kad notiesātais tam sūdzas par tiesnešu bardzību.
Bet naids un atriebšanās kāre nebija vienīgie dzenuļi, kas vadīja Ošēru; arī paša interesē te bija sava loma.
Ošērs savās interesēs raka bedri, kurai vajadzēja aprit Reveljona kredītu.
Ošēram bija nodoms izpostīt savu maizes tēvu, lai apjukuma brīdī sev pievāktu ievērojamu summu. Pie šā plāna viņš strādāja atklāti un slepeni.
Atklāti — mēģinādams Reveljonu ar visādām samelotām tenkām maldināt.
Slepeni — neatlaidīgi kurinādams strādnieku naidu pret bagāto fabrikantu.
Neraugoties uz savu aklību, Reveljons tomēr juta, ka gatavojās kāds liels notikums. Viņš tāpat manīja naidīgos skatienus, ko tam aiz muguras raidīja strādnieki, viņš dzirdēja sev apkārt draudošas frāzes, kuru īsto nozīmi nespēja aptvert.
Bet visas šīs ļaunās pazīmes, visi šie neuzticīgie vaibsti, šie naidīgie skatieni un nelāga baumas viņu, veikalnieku, neatrāva no domām par sava nama kredītu.
Kā ģenerālis, paredzēdams uzbrukumu, ātri sasauc savus ļaudis un savu kara padomi, tā Reveljons no visām pusēm steidzīgi ievāca savus kapitālus.
Toreiz bija tikai divi veidi, kā naudu likt lietā: iepirkt gruntsgabalus vai ļaut naudai vairoties tirdzniecībā.
Rentēm un akcijām vairs nebija nekādas vērtības, kopš valsts ēka šķobījās.
Tāpēc Reveljons uzdeva savam kasierim uzrakstīt visu aktīvu sīku sarakstu, un visus brīvos fondus — gan vēl tūlīt nepārvērst naudā, — bet tomēr turēt gatavībā katram brīdim.
Viņa nodoms bija kādā jaukā rītā visu savu mantību pārvērst naudā un tad godīgi izbeigt veikalus.
Viņš jau izfantazēja, kā viņa bērni priecāsies, kad tiks ārā no sabojātā pilsētas gaisa kādā patīkamā lauku muižiņā vai arī jaukā namā kādā labākā pilsētas daļā. Tur tad deputāts Reveljons varētu spēlēt augstu kungu un satikties tikai ar tādiem ļaudim, kas tam būtu pa prātam.
Viņa plāns bija ļoti vienkāršs: kā ģenerālis savus pulkus tur gatavus kaujai, bet pagaidām šos pašus kareivjus izmanto zemes apsardzībai, tā Reveljons ievāca visus papīrus, kas varēja likt vienā mēnesī realizēti. Visi viņa papīri bija sagatavoti un viņš tos varēja pārvērst naudā, kad vien gribēja.
Ošērs noprata šo manevru, ka tādā veidā laupījums izspruks tam no rokām.
Piedzīvojuša veikalnieka instinkts draudēja iznīcināt Ošēra rēķinus, bet viņš turējās pie sakāmvārda: „Kas riskē, tas vinnē" un pārdeva daļu no Reveljona papīriem.
Iegūtos spožos luidorus viņš ieslēdza kasē un gribēja, ja Reveljons ko pamanītu, teikt, ka laiki ir vispār ļoti nedroši, godīgs ļoti viegli var tikt apdraudēts no pūļa dusmām un var pat tikt piespiests bēgt. Bet bēgt taču nevar ar vekseļiem kabatā, tam ir vajadzīgi spožie, skanīgie luidori, kuri arī ārpus Francijas saglabā savu kursu.
Tāds paskaidrojums no jauna pierādītu Ošēra padevību, un kungs piedotu viņa patvarīgo soli.
Reveljonam nebija ne mazākās neuzticības; viņš kasi nepārbaudīja, luidori mierīgi gulēja cietā maisiņā, kuru tiem Ošērs, kā uzmanīgs un apzinīgs kasieris, bija ierādījis par mītni.