Stundu pēc šīs abu jauno draugu sarunas Dāvids devās mājās un Kamills Demulēns pie jaunās Lusilas Diplesī. Viņš mīlēja Lusilu un tika no tās mīlēts. Divus gadus vēlāk viņš to apprecēja. Talmā un Šenjē aizgāja uz Franču komēdiju; Grimo de la Renjers veica savu gremošanas procesu kā parasts — operā; Giljotēnam bija sarkšanās ar saviem vēlētājiem, bet Dantons un Marats patlaban nāca pa Onorē ielu uz Palērojālu.
Ielās viņi manīja uztraukumu, kāds parasti vēstī par lielas krīzes tuvošanos. Tiešām visur bija izplatījušās baumas par Brienna kunga atkāpšanos un Neķēra atsaukšanu, un uztrauktie iedzīvotāji atstāja savas mītnes, sapulcēdamies ielās un laukumos. Visur atskanēja abu naidīgo valstsvīru vārdi, visur bija dzirdama uzslava karalim, jo 1788.gadā vēl katrs, vismaz rakstos un runās, bija noskaņots stingri monarhistiski.
Marats un Dantons izspiedās cauri ļaužu pūlim. Jo vairāk tie tuvojās Palērojālam, jo lielāka bija drūzmēšanās. Iela dūca kā bišu strops. Pūlis baidījās, ka baumas par valdības maiņu var izrādīties nepamatotas.
Orleānas hercoga telpas bija spilgti apgaismotas un no ēnām, kas lieliem pulkiem slīdēja garām logu aizkariem, varēja spriest, ka princim šovakar ir ļoti liela sabiedrība. Pats laukums, kā arī visas apkārtējās ielas bija ļaužu pilnas, un šā mūžīgā pūļa nākšana un iešana, spiežoties uz pils pusi, likās kā jūras paisums un bēgums.
Marats un Dantons kā braši peldētāji iznira cauri ļaužu okeānam un tā tiem laimējās Palērojālam piekļūt no pretējās puses, kā no rīta tie šo vietu bija atstājuši.
Dantons, neraugoties uz pavadoņa nevēlēšanos, uz brīdi apstājās divkāršās galerijas ārmalā. Meitas ar vīna un smiņķa sārtotiem vaigiem, rotām un spalvām izgreznojušās, līdz pat jostas vietai dekoltējušas un līdz ceļiem svārkus uzspraudušas, sauca klāt garāmgājējus ar visnetiklākajiem žestiem; kas viņas nevēroja, tos apbēra ar zobgalībām un izsmieklu; dažas, kā labas draudzenes, pastaigājās zem rokas, un satiekoties ar citām, laida vaļā kādu neķītru piezīmi vai bezkaunību, kas nepieradušam klausītājam sadzina vaigos asinis. Neparasti bija netīrie vārdi no tik daiļu būtņu mutes, kuru izturēšanās un izskats atšķīrās no tā laika augstākās sabiedrības dāmām tikai ar to, ka viņas valkāja neīstas rotas.
Dantons stāvēja un raudzījās. Šo vīru ar dzelzs ķermeni netavairāmi kairināja izprieca vai metāls, kas palīdz pie izpriecas tikt. Ar tādu pat apbrīnu viņš varēja nostāties pie naudas mijēja durvīm un lūkoties zelta gabalos un stieņos, kā noraudzīties Palērojāla ielas meitās.
Marats vilka viņu sev līdzi, un tas gāja, protams, vēlreiz paskatīdamies uz skuķēm.
Bet tiklīdz abi draugu bija uzkāpuši akmens galerijā, pēkšņi viņu domas novirzījās uz kaut ko citu: fiziskiem kārdinājumiem sekoja morālie. Tolaik dienas kārtībā bija erotiskas grāmatas; vīri, kurus varēja pazīt no viņu mēteļiem — jo tie pat augusta vidū valkāja mēteļus — piedāvāja šīs grāmatas garāmgājējiem. Drīz viens, drīz otrs paraustīja Dantonu vai Maratu pie svārkiem:
— Vai jūs varbūt nevēlaties grāfa Mirabo grāmatu „Brālis palaidnis, kādam tam jābūt?" Ļoti jauks romāns!.. Vai varbūt „FeIicija jeb mani jaunības stiķi" no Nersiata ar kapara griezumiem?.. Varbūt varu piedāvāt „Tēvoci Matjē" no abata Delorēna?
Tas tolaik saucās pārdot grāmatas „zem mēteļa".
Lai tiktu vaļā no šiem pavedējiem, pret kuriem Dantonam nebija tāds riebums kā Marafam, stingri nopietnam Žana Žaka Ruso piekritējam, abi steidzās uz dārzu un nonāca uz slīpā ccļa, kas ved lejā uz cirku; tur varēja ļauties mierīgi bīdīties uz priekšu, un kam bija karte kabatā, to neviens nekavēja tiki iekšā pie izredzētajiem.
Dantonam bija divas kartes. Abi draugi, komisāru laipni sveicināti, iegāja zālē. Te bija žilbinošs mirdzums un greznība.
Aptuveni divi tūkstoši sveču apgaismoja aristokrātisko sabiedrību.
Apvienotie Francijas un Amerikas karogi karājās pār lielu piemiņas plāksni, uz kuras bija atzīmētas kopējo armiju uzvaras. Zāles dibenā skatienu saistīja trīs krūšutēli.
Pa labi un kreisi stāvēja Lafajeta un Franklina tēli, vidū — Vašingtona.
Teodors Lamets vecākais bija priekšsēdētājs. Laklo — sekretārs. Tribīnes un galerijas pilnas dāmu, kuras tāpat jūsmoja par Amerikas neatkarību.
Starp tām bija arī Šanlī kundze, marķīze Villeta, Terēze Kabarī, vēlākā madame Talljēna, tolaik vēl marķīze Fontnū, sieviete, kas allaž skaista, bet šodien izskatījās vēl daiļāka. Seja aizsegta ar smalku melnu šķidrautu, aiz kura viņas ugunīgās spāņu acis mirdzēja kā zvaigznes naktī.
Marķīze Bearnē, Zozefina Tašē de la Pažrī, daiļā kreoliete, kuras seja bija kā apskaidrota no tā laika, kad Lenormāna jaunkundze, pareģe no Sanžermēna priekšpilsētas, tai bija pareģojusi, ka kādudien viņa kļūs par Francijas karalieni.
Slavenā Plimpija de Gūža, rakstniece ar divsimttūkstoš livru renti, kura neprata ne lasīt, ne rakstīt un tomēr diktēja saviem sekretāriem romānus un lugas.
Starp šīm valdzinošajām sievietēm no vienas pie otras lidoja dienas varonis marķīzs de Lafajets.
Viņš bija skaists, elegants, gadus trīsdesmit vecs vīrs. Gadus piecpadsmit atpakaļ apprecējis Ajēnas hercoga meitu, ticis pie neizmērojāmām bagātībām, viņš brīvības jūsmās, kas tad gāja pa pasauli, slepus sarīkoja divus kuģus, sakrāva tajos ieročus un munīciju un brauca uz Bostonu, tāpat kā piec- padsmitgadus vēlāk Bairons uz Mezolongionu. Bet, būdams laimīgāks par slaveno dzejnieku, viņš tiešām piedzīvoja tās tautas atbrīvošanu, kurai steidzās palīgā, un ja Vašingtons varēja pieņemt goda pilno nosaukumu — Amerikas brīvības tēvs, tad viņš nevarēja liegt, ka Lafajets bija tās kūms.
Atgriezies Francijā, Lafajets sacēla vēl lielāku sajūsmu nekā Amerikā. Viņš nāca modē, karaliene tam uzsmaidīja, Franklins viņu iecēla par pilsoni,
Ludviķis XVI — par ģenerāli. Šī popularitāte un ģenerāļa uniforma ļoti labi piestāvēja jaunajam varonim. Arvien to viņam ausīs čukstēja paša patmīlība, un ja tā apklustu, tad sievietes to arvien atgādinātu.
Šinī vakarā ar Lafajetu godā dalījās grāfs Estēns. Par zaudētām kaujām Indijā, kur to divas reizes saņēma gūstā, atlīdzināja Amerika; pēc neizšķirtās kaujas pie Havras, pēc nelaimīgā uzbrukuma Santa Lučiai, beidzot viņš galīgi sakāva komandoru Baironu.
Grāfs Hektors Estēns, pretēji Lafajetam, bija sirmgalvis; tā sajūsma dalījās starp viņu un viņa jauno sāncensi, un tā kā sievietes, it kā slepus norunājušas, vienbalsīgi izšķīrās par Lafajetu, tad jo enerģiskāk vīrieši nostājās Estēna pusē.
No pārējiem klātesošajiem vēl mināms Maluē, kura slavenā grāmata par nēģeru verdzību nupat bija iznākusi un kurš patlaban, kad ienāca Dantons ar Maratu, grasījās kāpt tribīnē un sākt savu priekšlasījumu.
Klusums iestājās drīzāk nekā varēja cerēt; skatieni novērsās no Olimpijas Gūžas un, brīdi klīduši apkārt — vīriešu skatieni no Bearnē kundzes līdz Terēzei Kabarī, sieviešu skatieni no Briso līdz Lafajetam — tie beidzot apstājās pie runātāja tribīnē, kur sagatavojās Maluē.
Kad beidzot zālē valdīja dziļš klusums, Maluē iesāka:
— Mani kungi, es stājos pie grūta uzdevuma; es jums gribu tēlot kādas rases nelaimi, kas liekas apkrauta ar ciešanu lāstiem un tomēr šos lāstus nav pelnījusi. Par laimi visas jūtīgās sirdis ir iestājušās par šo lietu, ko es humanitātes vārdā aizstāvu, un tātad es ceru rast atbalsi, kaut arī manas runātāja dāvanas ir niecīgas.
Vai jums kādreiz ir ienācis prātā, mani kungi, kad pēc labām pusdienām, ērti atsēdušies mīkstos atzveltnes krēslos, jūs dzerat gardo dzērienu — kafiju ar cukuru, pilīti pa pilītei izbaudīdami, — vai jums kādreiz ir ienācis prātā iedomāt, ka šis cukurs un šī kafija, kas jums tādu baudu sniedz, maksā miljoniem cilvēku dzīvības?
Jūs uzminējāt, vai ne, uzminējāt, par ko es gribu runāt? Par tiem nelaimīgajiem Āfrikas bērniem, kam sava dzīvība jāziedo eiropiešu baudkārei, ar kuriem apietas kā ar lopiem un kuri tomēr Dieva un dabas priekšā ir mūsu brāļi.
Piekrītoša murmināšana sadūšoja runātāju. Visi šie elegantie, pūderētie kungi, visas šīs ar špicēm, spalvām un dimantiem apkrautās dāmas ar piekrītošu galvas mājienu pievienojās runātāja uzskatiem, ka viņi ir Kongo nēģeru un Senegālas nēģerieņu brāļi un māsas.
— Un nu, jūs līdzcietīgās dvēseles, — turpināja Maluē to laiku īpatnējā sentimentālajā frazeoliģijā, — un nu jūs, sentimentālās dvēseles, ņemat vērā, ka tas, ko jums gribu teikt, nav romāns, kas izgudrots jūsu garlaicības aizdzīšanai, bet patiesa aina no tā, kā jau divus gadsimtus apietas ar jums līdzīgām būtnēm. Tie ir sāpēs stenošās, vajātās cilvēces baiļu saucieni, kas sniedzas līdz jums un visām pasaules tautām vēstī par to nežēlību, kādu nodara nelaimīgajiem. Tic ir Āfrikas un Amerikas nēģeri, kas lūdz savus aizstāvjus, lai šie aizstāvji viņu vietā apelētu pie Eiropas valdnieku taisnības jūtām un panāktu viņu ciešanu remdēšanu. Spēcīgi lai paceļ savas balsis viri, maigi lūdzoši sievietes, un karaļi — Dieva vietnieki še zemes virsū — atzīs, ka viņi apgrēkojas pret pašu Dievu, ja pēc sava ģīmja un līdzības radītās būtnes ļauj tā mocīt.
Atkal skanēja piekrišana, kaut gan mazāk skaļa nekā pirmoreiz.
Liekas, ka sapulce juta — nu ievads jau bijis diezgan garš.
Arī Maluē uzskatīja, ka beidzot jāķeras pie lietas. Viņš turpināja:
— Bez šaubām jūs visi zināt, kas ir nēģeru tirdzniecība, bet kā tā notiek, to jūs nezināt! Nē, nezināt, vai arī esat tikai paviršu skatienu uzmetuši tai dīvainajai rīcībai, ar kādu viena cilvēku cilts tirgojas ar otru, kā cilvēks cilvēku pērk un pārdod.
Kad nēģeru kuģa kapteinis grib „iepirkties", tad viņš piebrauc pie Āfrikas krasta un liek ziņot kādam virsaitim, kas te valda: šim uz kuģa esot Eiropas preces un viņš gribot tās iemainīt pret divsimts vai trīssimts nēģeriem. Tad viņš savu preču paraugus nosūta valdniekam, ar kuru grib noslēgt darījumu, pieliek paraugiem vēl klāt krietnu porciju degvīna kā dāvanu, un gaida.
Degvīns — aqua vitae, dzīvības ūdens, ugunsūdens, kā saka nēģeri — nelaimīgais izgudrojums, kas reizē ar destilācijas mākslu no arābiem nokļuvis pie mums, šis nelaimīgais dzēriens ir kļuvis bīstams ierocis nežēlīgu cilvēku rokās. Tas ir jālād! Tas izpostījis un iznīcinājis vairāk tautību nekā tie ugunsieroči, kuri Jaunās Pasaules iedzīvotājiem nebija pazīstami un kurus tic noturēja par zibeni jaunu dievību rokās.
Kā redzams, Maluē pacēlās liriska lidojuma augstākājos kalngalos un viņa pūles atalgojās ar skaļiem piekrišanas saucieniem.
Viņš turpināja:
— Trešā dienā beidzot pienāk četri simti kopā saķēdēti nēģeri; tos pavada mātes, sievas, meitas un māsas, tas ir, ja tikai vīriešu kārtas vergi pieprasīti; ja vajadzīgas arī sievietes, tad sievas, meitas, māsas ir saķēdētas kopā ar saviem vīriem, tēviem, brāļiem.
Tad, apjautājoties, uzzinām, ka pa šim divām naktīm ir gājuši bojā četri tūkstoši cilvēku, lai peļņas kārais valdnieks varētu nodot četrus simtus vergu.
Ai, tiesneši, ai, Eiropas valdnieki, kas jūs mierīgi guļat savās pilīs, kamēr jūsu brāļus slepkavo! Vai ne, jūs taču nekā nezināt par šīm nežēlībām? Un tomēr tās dara jūsu vārdā! Nu, tad ļaujiet šo nelaimīgo baiļu saucieniem skanēt pāri jūrai un modināt jūs no miega!
Patētiskos vārdos, kuru uzdevuma bija izspiest asaras no sieviešu acīm, Maluē turpināja attēlot nēģeru vergu ciešanas. Tad ar dedzīgu protestu beidza savu priekšnesumu:
— Ai, jūs bezsirdīgie eiropieši! Kāpēc jūs arvien gribat būt nežēlīgi varmākas, ja varat būt labdarīgi aizstāvji? Nelaimīgie radījumi, kurus jūs vajājat, ir tāpat ar sāpēm dzemdēti kā jūsu bērni! Vai arī tie nav cilvēki? Vai mūs visus nav radījis viens Dievs? Vai mūs neuztur viena un tā pati zeme? Vai mūs nesilda viena un tā pati saule? Vai mēs visi nepielūdzam vienu un to pašu Pasaules Kungu? Tāpēc ka viņu adas krāsa ir citādāka nekā mūsu, vai tas mums dod tiesības viņus nogalināt, laupīt viņu sievas un bērnus, kalt ķēdēs viņu tēvus?
Lasiet visu pasaules tautu vēsturi: nevienā valstī, nevienā gadu simtenī, pat visbarbariskākajā, jūs neatradīsit piemērus tik labi pārdomātai, tik neatlaidīgai cietsirdībai! Laikmetā, kad veselīgā filozofija un plašās zināšanas padara Eiropu bagātu ar jaukākiem izgudrojumiem — tādā laikmetā jūs vēl arvien gribat būt cilvēces vajātāji? Vēl ir laiks, — lieciet aizmirst šis nežēlības, parādot pasaulei cilvēdbas un cēluma piemēru, atsvabiniet nēģerus, saraujiet viņu ķēdes, dariet viņu stāvokli panesamu un esiet pārliecināti, ka ar brīvlaistajiem jūs iegūsit labākus, uzticāmākus kalpus, kas jūs mīlēs kā savus tēvus. Vergi savus bendes nīst.
Runa elektrizēja klausītājus. Piekrišanas vētrā vīrieši steidzās uz tribīni, sievietes vicināja mutautiņus, runātājs atstāja tribīni, atskanot saucieniem:
— Brīvība! Brīvība!
Dantons pagriezās pret Maratu: divas, trīs reizes arī viņš grasījās pievienoties vispārējai jūsmošanai, bet, pamanījis pavadoņa slikti apslēpto zobgalību, apvaldījās.
— Nu, — jautāja Dantons, — ko jūs par to sakāt?
— Es saku, — Marats smīnēja, — ka vajadzīgas tikai tādas sapulces kā šī un tādi runātāji kā šis, lai cilvēce spertu kādu soli uz priekšu.
— Un tomēr tā ir jauka un cēla lieta, par ko viņš cīnās, — sacīja Dantons.
— Protams, bet mums ir jācīnās par kādu vēl svarīgāku lietu nekā amerikāņu vergi.
— Un tā būtu?
— Eiropas vergu jautājums.
— Es saprotu.
— Jūs apsolījāt nākt man līdzi.
— Jā gan.
— Tad nāciet!
— Kurp mēs iesim?
— Jūs mani atvedāt pie aristokrātiem, kas runā par melno atbrīvošanu. Es jūs gribu vest pie demokrātiem, kas strādā pie balto atbrīvošanas.
Pēc šiem vārdiem Dantons un Marats nepamanīti atstāja zāli, kad visu uzmanība vērsās pie runātāja.