Jau dažas dienas Parīze bija manāmi pārvērtusies. Patlaban beidzās 1788. gada briesmīgā ziema, kurā bija notikušas vēlēšanas. Pusnobadējusies, pusnosalusi Parīze pēkšņi atguvās un kā drausmīgs vulkāns sāka dūkt un spļaut uguni. Pēc nemierīgajām dienām, kas nupat bija pārdzīvotas, kārtības un miera ļaudis devās pie miera. Bet tāpēc, ka tie devās pie miera, savas pagrīdes kūdīšanas uzsāka tie, kas tikai ar miera traucēšanu cerēja ko iegūt.
Ir vajadzīgi gadu simteņi, lai tauta nonāktu rūgšanas stāvoklī. Bet ja nu tā tiktāl ir, tad viņa kāpj arvien uz augšu un viņas putojošās bangas pārplūdina pat revolūcijas kuldu, pie kuras liesmām tā iesildīta.
Reveljons — mērenākais no mērenākajiem — bija ievēlēts. Tas bez mēra sarūgtināja pretinieku partiju. Par nelaimīgo fabrikantu, šo „nodevēju", kurš izteicies, ka strādnieks ar piecpadsmit sū dienā ir bagātīgi atalgots, neko citu nedzirdēja, ka tikai zaimus un lāstus.
Mazpamazam proletārieši sāka skaitīt savas rindas, — tie redzēja, ka viņu skaits ir liels, un kad nu tie reiz pie šīs atziņas bija nākuši, tad viņi no pasīvas pretošanās pārgāja pie draudiem.
Un tā kā Reveljons bija rūgšanas galvenais iemesls, tad arī viņu vispirms apdraudēja strādnieki.
Ļaudis no visām Parīzes malām un kaktiem vienbalsīgi bija izteikuši savu nemieru, ka Reveljons tik zemu novērtējis strādnieku dienas algu. Bet vislielākā vaina Reveljonam šo strādnieku acīs bija tā, ka viņš pats bija kā strādnieks iesācis, no strādnieku sviedriem dzīvojis un kļuvis bagāts.
Toreiz bija modē sods, kuru it viegli varēja kādam uzlikt tāpēc, ka tas līdz šim vēl nevienam nebija kaitējis: tautas ienaidnieki lika sadedzināti tēlos. Pagatavoja salmu lelli, tai uz krūtīm piekāra dēlīti ar tā cilvēka vārdu, ko gribēja sodīt, un lika sārtā.
Šie tēlu dedzinātāji jau agrāk bija sadedzinājuši nepopulārus ministrus un citas personas. Nu visā nopietnībā tie nolēma arī Reveljonu, šo aristokrātu, šo bezsirds cilvēku un slikto pilsoni mazliet sadedzināt par vispārēju uzjautrināšanu. Par šiem tautas tiesas svētkiem visi priecājās — jo sevišķi tāpēc, ka nebija jābaidās par traucējumu.
Reveljons taču nebija nekāds ministrs, viņam nebija ne sardzes, ne šveiciešu, ne ar dzelzs treliņiem aizsargāta pils pagalma, kur pulkiem uzmaršēt kaujas kārtībā.
Viņš dzīvoja savā fabrikā, parastā pilsoņu namā, kura allaž vaļējais pagalms tikai suņa apsargāts. Tātad pie viena varēja sev arī atļaut prieku noskatīties, ko šis draņķis Reveljons mājās dara, kad ārā sadedzina viņa tēlu.
Sardzes priekšnieks, kurš tik enerģiski aizstāvēja Lamuanjonu un Briennu, kad tiem parādīja tādu pat godu, droši vien par Reveljonu neliksies ne zinis.
Kas tad šis Reveljons bija? Taču ne vairāk kā parasts pilsonis, par kura esamību galms varbūt nekā nezināja. Tātad bez liekas domāšanas pie darba!
27. aprīlī ap pulkstens deviņiem no rīta caur Parīzes barjerām pilsētā sāka plūst tas netīrais nokrējums, kuru katra galvaspilsētas iela izmet un kura revolūcijas dienās atkal no visām pusēm saplūst atpakaļ, pārplūdinādams visas ielas un laukumus.
Šim pūlim vēl pievienojās ziemas badeieši ar bāliem vaigiem un divām draudošu zobu rindām.
No sākuma pūlim liekas nebija nekāds noteikts plāns. Tā kā neviens baram nepretojās, tad tas lēnām plūda uz priekšu, laiku pa laikam apstādamies.
Tad juceklīgais pūznis sadalījās atsevišķās grupās. Katras šādas grupas vidū stāvēja, kā tas šādos gadījumos parasts, kāds runātājs, kurš iztirzāja jautājumu, vai franču tauta ir brīva vai nē.
No šīs brīvības tad nu secināja, protams, tiesību sadedzināt Reveljonu tāpēc, ka viņš bija vainojams par viņa majestātes — tautas — nodevību.
Ātri pagatavoja milzīgu salmu vīru, vēl lielāku par Lamuanjona un Brienna tēliem, — vienkāršam tapešu fabrikantam katrā ziņā ļoti liels gods!
Šim salmu vīram ordeņa lentas vietā ap kaklu apsēja virvi — tā esot goda zīme, viņi teica, ko Reveljona kungs esot dabūjis no galma par saviem nopelniem.
Uz krūtīm lellei bija dēlītis ar nozieguma un sprieduma atzīmi.
Tā šis groteskais un tomēr draudīgis gājiens devās no Sentantuāna priekšpilsētas uz Bastīlijas pusi, kuras tuvumā atradās Reveljona nams.
Reveljona mājas priekšā pūlis apstājās, tad izplēsa dažus ielas akmeņus, un mietu, kurā salmu lelle karājās, iedzina zemē.
Tagad no apkārtējo namu iedzīvotājiem pieprasīja salmus, žagarus un citu degmateriālu. Viss tika dots ar lielāko pretimnākšanu, pa daļai baiļu, pa daļai skaudības dēļ, kas arvien ir pret bagātniekiem. Dažās minūtēs sārts bija gatavs. Nu pielaida lāpu, uguns ķēra salmus, pūlis sāka rēkt kā lauva, kas — lai notiesātu vērsi vai zirgu — pirms izmēģinās pie zaķa vai gaceles, tā ierosinot ēstgribu.
Bet pēc vecās mācības par ideju asociāciju degošais sārts uzveda pūli uz ļoti tuvām domām. Sadedzinājuši Reveljona tēlu, viens otrs jautāja, sākumā nedroši, bet tad arvien skaļāk, vai nebūtu prātīgāk un piemērotāk tūlīt sadedzināt Reveljonu pašu.
Šāda atmaksa par Reveljona noziegumu pūlim likās gluži dabīga. „Strād- nieks var ar piecpadsmit sū dienā ļoti labi iztikt," teica Reveljons. Nu labi! Tad lai viņš redz, cik tālu var nonākt, kad iztikai diena nav vairāk kā piecpadsmit sū.
Un nu uzreiz parādījās tie svešādie tēli, kuri tikai tādos brīžos un tādās dienās uzpeld sabiedrībā. Skatītāji apkārtējo namu logos manīja plūstam šurp vazaņķus ar rungām rokās, kuras tie lietoja kā kruķus, kamēr vēl nebija ko sist.
Bez tam, tā ļaudis sačukstējās, zināmas personas esot pūlī izdalījušas naudu. To varēja novērot vakarvakarā, to manīja šorīt, un uzmanīgs novērotājs vēl tagad varētu1 manīt tādu rīcību.
Beidzot arī dažas anonīmas vēstules bija nosūtītas Reveljonam; tomēr savādi — tas nevienu nebija saņēmis.
Kamēr pūlis rīkojās pa ielām, Reveljons ar savām meitām atradās dārzā. Pavasaris sūtīja uz zemi savus pirmos smaidus, kas dabai dod jautru un priecīgu izskatu.
Pumpuri, vēl slēpti ziedoņčaulā, jautri līda laukā no zariem, kuros bagātīgi plūda sula.
Mūri, kuri vēl rēgojās cauri kailajiem koku zariem, likās baltāki un gaišāki, kopš pavasara saule atkal ilgāk tos apspīdēja.
īsi sakot — visur atspoguļojās jaukais gadalaiks; puķēs, kokos, pat akmeņos likās briestam jauna dzīvība.
Lai gan Reveljons bija nodevies dārza darbiem, viņam pēkšņi likās tālumā dzirdamas klaigas un trokšņošana.
Viņš sāka uzmanīgi klausīties un viņa meitas līdz ar to.
Īstenībā pie šādiem nemieriem jau pamazām bija pierasts, jo kopš vēlēšanām Parīzes dzīslās, bieži ar kliegšanu un draudiem, viļņoja patriotu bari, kuri bija mierā vai nemierā ar vēlēšanām.
Pirmajā brīdī Reveljons domāja, ka tas atkal ir tāds vētras brāziens, kāds pirms dienas aizšalca garām. Viņš domāja, ka tas ir kāds no tiem trokšņojošiem bariem, kuru gadījums atvedis uz šo pusi un kurš nu dodas uz mājām, nedarīdams nevienam nekā ļauna, izņemot logu rūtis un laternas.
Bet Reveljons maldījās: tas nebija nekāds pārejošs vētras brāziens. Vētra turpināja rūkt dobji un draudoši un tuvojās tieši godājamā deputāta namam. Vismaz pēc skaņām tā sprieda Reveljons, jo augstā mūra sēta aizsedza skatienu.
Viņš steidzās pagalmā un atrada vārtus jau noslēgtus: apkalpotāji bija pasteigušies.
Te atskanēja pie vārtiem klauvējieni, sākuma vēl nedroši, kautrīgi.
Iešķīgi saviļņotais pūlis pie fabrikanta nama stāvēja klusēdams. Tas bija nospiedošs klusums, kāds mēdz būt pirms lielām katastrofām. Tad putni klusē koku lapotnē, vējš savā alā, un tikai cilvēks, šis mūžīgais Edips, bez padoma jautā zemei un debesīm.
Dzirdējis ārā klauvējienus, Reveljons baiļu pilns tuvojās vārtiem un atbīdīja mazo lodziņa lūku vārtos.
Zemes pelēka seja, sarkani, spuraini mati, divas iekritušas acis kā kvēlojošas ogles — tas bija viss, ko Reveljons saskatīja viņā pusē lodziņam, apmēram dažas collas no savas sejas.
Viņš šausmās atkāpās.
— Ko jūs no manis gribat?
— Mēs gribam runāt ar Reveljonu, — atbildēja nejaukā seja aiz lodziņa.
— Tas esmu es, — atbildēja Reveljons, mazliet iedrošināts no stiprajiem vārtiem un aizrestotā lodziņa.
— Ā! Jūs esat šis Reveljons?
— Jā gan!
— Nu labi! Tad atveriet mums vārtus!
— Kāpēc?
— Mums jums kaut kas ir sakāms.
— Kas ir šie „mēs"?
— Tad paraugies jel! — iesaucās balss no vārtu viņas puses.
Pie šiem vārdiem nejaukā seja atgāja mazliet sāņus un tagad izbaiļu pārņemtais Reveljons ieraudzīja pūli, kas ielenca viņa namu.
Ar vienu acu uzmetienu Reveljonam pietika.
Briesmīgas sejas, galvu pie galvas saspiedušies, skrandaini tērpi, zarains nūjas, sarūsējušas šautenes, veci pīķi un naidīgi skatieni. Reveljonam pa kauliem pārskrēja drebuļi; viņš nobālēja un atstreipuļoja atpakaļ.
— Kusties! Atdari! — kliedza sarkanmatis, kurš laikam bija pūļa vadonis.
Un viņš sāka dauzīt ar dzelzs apkalto papēdi pa vārtiem, ka tie dunēja
vien.
— Bet ko tad jūs īsti gribat? — jautāja Reveljons.
— Ā! Tātad tu gribi zināt, ko mēs gribam?
— Protams?
— Nu tad — mēs gribam tavā pagalmā sadedzināt kādu ļaundari, kādu nabaga tautas ienaidnieku, kādu augļotāju, kādu aristokrātu, kurš teicis, ka strādnieks var karaliski dzīvot ar piecpadsmit sū dienas algas.
— Es to neesmu teicis, lai Dievs mani pasargā, — izbījies iesaucās Reveljons.
Izdzirdis šos vārdus, pūlis sāka neganti gaudot.
Tanī brīdī Reveljons dzirdēja balsi, kas tam klusi ausī iečukstēja:
— Taisiet ciet, Reveljona kungs, taisiet ciet lodziņu!
Viņš pagriezās un ieraudzīja savā priekšā Ošēru.
Dažus soļus aiz tā stāvēja Reveljona meitas un, rokas lauzīdamas, lūdza tēvu kļausit Ošēra padomam.
— Taisiet ciet, Reveljona kungs! — atkārtoja Ošērs.
Beidzot Reveljons aizvēra lodziņu.
Nu sākās īsts lamu un lāstu pērkons, un zem tūkstoš sitieniem nodunēja vārti, it kā būtu tikai gaidīts uz lodziņa aizvēršanu, lai tad bez liekiem vārdiem sāktu naidu.
Ošērs aizvilka savu kungu uz pagalma otru pusi pie meitām un dažiem strādniekiem, kas bija palikuši uzticīgi.
— Bēdziet! Bēdziet! — viņš tam uzsauca.
— Bēgt? Kāpēc? Es tiem ļaudīm nekā ļauna neesmu darījis.
— Klausieties! Klausieties! — Ošērs norādīja uz vārtiem, kur tracis pieņēmās arvien vairāk.
— Sitiet viņu nost! Uzkariet to pie laternas! — rēca pūlis.
Jau toreiz bija ienācis prātā, ka garais dzelzu stabs ar šķērsi, kas turēj laternu, bija arī citam nolūkam izmantojams.
Tā kā valdībai vairs netikās kārt noziedzniekus uz sava rēķina, tad tauta nolēma, lai šis jaukais paradums nepazūd aizmirstībā, izdarīt to ar saviem ienaidniekiem uz sava rēķina.
No izbailēm pilnīgi apreibušais Reveljons beidzot ļāvās pierunāties. Viņš ar meitām izbēga caur dārzu, kur vārtiņi vēl nebija ielenkti, un ar lielu līkumu sasniedza Bastīliju.
— Tā, — Ošērs teica pats sev, ticis vaļā no sava kunga, — tagad redzēsim, kas te tālāk notiks.