Vārti ilgi izturēja uzbrucēju uzmākšanos.
Pa to laiku ielencēji mazliet paraudzījās apkārt un ievēroja tikai divsimts soļu attālumā Bastīliju, šo granīta milzeni, kam pietiktu izšaut tikai no viena vai diviem saviem lielgabaliem, lai viņus visus izšķaidītu. Un nu viņiem kļuva bail no pašu saceltā skandāla un trača.
Tad viņu skatiens no Bastīlijas šaujamlūkām vērsās apkārt uz ielu stūriem, kur varētu parādīties kāda sardzes nodaļa, kas vēl bija labi atmiņā no Dofina laukuma.
Citi vērsa jautājošu skatienu uz Reveljona logiem. Dziļais klusums, kas valdīja aiz tiem, padarīja viņus nemierīgus un aizdomīgus: cik viegli aiz loga aizkariem varētu atvērt savu rīkli kāda šautene un sēt pūlī nāvējošās lodes, no kurām katra trāpītu.
Bet programma bija jāiztur un salmu vīrs, kas tēloja Reveljonu, — jāsadedzina.
Tanī brīdī viens no nemierniekiem ar degošu lāpu tuvojās sārtam. Salmi uztvēra uguni un liesma uzšāvās augstu gaisa.
Bija jau vakars: vislabākais laiks lieliskai uguņošanai. Liesmas slējās uz augšu gar vārtiem un dūmi melnoja nama sienas.
Autodafe ilga vairāk nekā stundu, nemieri — jau pusi dienas, un vēl nerādījās neviena formas cepure, neviena bajonete, neviens zobens.
Kā izskaidrojama šāda bezdarbība?
Tieši 27. aprīlī, tanī dienā, par kuru mēs runājam, vajadzēja notikt ģenerālštatu atklāšanai. Galms, kas pārāk labi pazina šīs korporācijas elementus, drebēja par šo atklāšanu un atlika tos uz 4. maiju. 4. maijā tas nedomāja vārdu turēt, tāpat kā 27. aprīlī.
Galms vēl arvien cerēja ar kādu negaidītu notikumu starpniecību izsprukt no neērtā stāvokļa.
Viņš cerēja, ka šie pieci seši simti nožēlojamie trokšņotāji un kādi simts tūkstoši ziņkārīgo, kas tracī noskatas, vēl dabūs biedros trīsdesmit tūkstošus bezdarbnieku, ka laupīšanas, kas izmēģinājuma dēļ sākas pie Rēveljona, radīs nabaga ļautiņiem vēlēšanos atdarināt šo paraugu, ka desmit vai divpadsmit bagātnieki tiks izlaupīti un ar to radīsies iemesls atlikt ģenerālštatu sasaukšanu un starp Parīzi un Versaļu savilkt karaspēku.
Tā nemierniekiem ļāva netraucēti rīkoties Sentantuāna priekšpilsētā.
Tuvākās sekas bija tās, ka no sākuma nospiestie prāti ap pulkstens trim pēcpusdienā sāka vieglāk uzelpot, jo ne Reveljons aizstāvējās, ne fabrikanta kaimiņi nāca tam palīgā, ne arī galu galā iestādes spēra kādus soļus pret demonstrantiem.
Tātad nebija ko raizēties.
Ap pulkstens četriem sākās nopietns uzbrukums vārtiem, daži sāka rāpties uz mūra.
Tikai tagad parādījās policijas nodaļa, kas mēģināja uzsākt sarunas ar uzbrucējiem, jo viņu spēki bija pārāk vāji.
To ielencēji saprata un, neklausīdami policijas tēvišķīgās pamācības, atjaunoja uzbrukumu ar divkāršu sparu.
Bet nu sāka birt lodes. Diemžēl par vēlu, jo galvas jau bija iekarsušas, uz šāvieniem atbildēja ar akmeņiem, un beidzot policija bija jāmūk.
Nu ar lielu steigu sekoja ielaušanās namā.
Vairs nemaz nepūlējās ielauzt vārtus, bet pieslēja pie mūra dažus trepes; drošākie iekāpa pa logiem namā un sētā un citiem atvēra vārtus un durvis.
Kā tas gadājās, to neviens nezināja: tanī brīdī tapešu veikalā izcēlās ugunsgrēks.
Nu sākās vistrakākās jaukās, katrs akli skrēja uz priekšu.
Daži izklīda pa istabām un meta uz ielas istabas lietas. Citi skrēja pagrabā. Bet gudrēkie meklēja kasi.
Reveljona kase atradās mazā blakuspiebūvē šaurā pagalmiņā, kur parasti izmēģināja krāsas.
Kases istaba bija diezgan ērta telpa starp priekšnamu un kabinetu.
Naudas skapis bija liela ozolkoka kaste, kuru pat tad, kad tā bija tukša, trim vīriem pietika ko stiept.
Dzelzs atslēgas, slēdzamie ar milzīgām bārdām, tērauda apkalumi un klamburi sargāja kasi no zagļiem.
Ieeja šinī telpā nebija viegli atrodama; riņķveida kāpnes, kas veda uz kasi, varēja būt pazīstamas tikai firmas strādniekiem.
Tāpēc laupītāji vispirms izklīda pa Reveljona istabām, lai uzlauztu rakstāmgaldus, sadauzītu spoguļus, un pievāktu visu, kam tik bija kaut cik vērtības un ko varēja iebāzt kabatā, paņemt līdzi.
Sākoties uzbrukumam, Ošērs atvilkās kases telpās. No turienes viņš vēroja uguns izplatīšanos. Pelēki sarkani dūmu stabi pamazām piepildīja pagalmu un lēni pacēlās pret debesīm.
Sēdēdams uz kases, Ošērs noraudzījās trakojošā barā. Tie rīkojās kā dēmoni pa elles liesmām.
Te, aiz mazā kabineta dzelzu treliņiem viņš gaidīja, kamēr tam uzbruks viņa vissvētākajā vietā.
Bet, cik dīvaini, neviens Še nenāca: uzbrucēji savu niknumu izgāza nama otrajā pusē.
Pa to laiku šāvieni kļuva arvien spēcīgāki.
Franču gvardes nodaļa Satelē kunga vadībā bija ieradusies priekšpilsētā.
Bet arī šai nodaļai bija tikai divdesmit pieci līdz trīsdesmit vīru.
Šāvienu ugunij pastiprinoties, Ošērs piegāja pie loga ielas pusē. Viņš redzēja pakrltam dažus ložu caururbtus cilvēkus. Cik liela bija gvardes nodaļa, viņš nezināja, bet domāja, ka tā ir diezgan spēcīga, lai apspiestu nemierus.
— Es esmu pazudis, — viņš murmināja, — kasei vēl nav uzbrukts: paies pusstunda un zaldāti būs padzinuši dumpiniekus.
Izmisumā viņš plūca sev matus.
— Labi! — viņš pēkšņi iesaucās, — ja šie muļķi to nav darījuši, tad es pats tikšu galā!
Viņš nosteidzās lejā mazajā pagalmā un iemeta degošu papīra gabalu pilnā terpentīna mucā. Acumirklī zaļi sarkanas liesmu mēles slējās gaisā gar nama sienu.
Ošērs redzēja, ka visi apkārtējie krāsu kubuli — visas krāsas bija eļļā jauktas — uzķēra uguni; viņš dzirdēja degošus kokus brikšķam un steidzās uz kasi, lai to atvērtu un izņemtu rūpīgi noglabāto naudas maisiņu.
Tad viņš atkal kasti noslēdza, piegāja pie loga, kur liesmas jau šāvās augšā, un, lai paātrinātu savu darbu, apsmērēja koka palodzes ar eļļu, lai tad tās ar sveci aizdedzinātu.
Briesmīgs skats — šā ļaundara seja dzeltenīgu liesmu spilgti apgaismota, viņa nelaimi nesošais skatiens, līksmais smaids, saviebtās lūpās, — viņš līdzinājās ļaunam elles garam, kam pats sātans uzdevis iznīcināt Reveljonu.
Liesmas izpletās un jau apņēma kasti, kurā vēl palika diezgan daudz vekseļu, bet tie Ošēram nevarēja noderēt, tikai nodot.
Te viņām aiz muguras atskanēja balss:
— Nožēlojamais! Tātad tu esi arī zaglis?
Ošērs pagriezās.
Enženija bāla, ar pukstošu sirdi, stāvēja nekustēdamās uz sliekšņa.
Ošēram izkrita svece no rokas, viņš atslējās pie sienas, it kā atbalstu meklēdams, un pūlējās noslēpt maisiņu ar naudu, ko turēja rokā.
— Jūs, — viņš stostījās, — jūs te?
— Jā, es. Beidzot es jūs redzu visā jūsu nelietībā! — atbildēja Enženija.
Ošērs pārvilka ar nosvīdušo roku pār pieri; tad šī roka instinktīvi tvēra
svārku kabatā, kur sataustīja nazi, kas bija diezgan ass un izturīgs, lai noderētu kā duncis.
Bet vēl viņam nebija nodoms, viņš bija gluži apstulbis un negribēja ticēt savām acīm.
Enženija, kā viņš zināja, bija izgājusi, un tagad, pievakarē, atgriezusies, notvēra viņu nozieguma vietā.
Kā lā ieradusies še?
Kā parasti, ari šodien Enženija izgāja ap pulkstens vieniem; šī bija viena no viņas dzīves jaukākajām dienām, jo tā satikās ar Kristiānu.
Abiem mīlētājiem strauji pagāja laiks; kad tie bija kopā, tad viņiem vairs neienāca prātā skaitīt stundas un jautāt pēc pulksteņa.
Tikai, uznākot naktij, tie juta, ka ir laiks šķirties.
Tad Kristiāns savu mīļāko pavadīja pa īsāko ceļu uz mājām. Viņi norunāja vietu un stundu, kad nākamreiz tikties, un šķīrās.
Šodien abi mīlētāji priekšpilsētā bija pamanījuši tādu kā nemieru, bet, nezinādami tā iemeslu, un tā kā traci no tās puses, kur tie nāca, nevarēja tik skaidri sadzirdēt, tad Kristiāns bija pavadījis jauno sievu līdz dārza vārtiņiem un atstājis viņu vienu.
Enženija atrada vārtus vaļā. Ienākusi, viņa ieraudzīja dūmus un sadzirdēja kliedzienus pagalmā.
Panākusi tuvāk, tā saskatīja noskrandušos vīriešus, kas, kaucot un rēcot, skrēja garām, un tikai tagad saprata, ka troksnis, ko jau no tālienes varēja sadzirdēt, nāca no Reveljona nama.
Drošsirdīga, kā visas tīras, nevainīgas būtnes, viņa domāja, ka Reveljons atrodas briesmās un tāpēc steidzās namā.
Tur viņa satika nemierniekus, kas meklēja Reveljonu.
Sapratusi, ka viņš nav atrasts, Enženija iedomājās, ka tas būs nobēdzies kases istabā, lai aizstāvētu savu naudu.
Viņa steidzās turp.
Un ienāca tieši tanī acumirklī, kad Ošērs aizdedzināja kasi un namu, lai nozagtu naudu.
Atjēdzies no pirmā pārsteiguma bailēm, Ošērs noskārta savu bailīgo stāvokli.
Šai sievietei jākļūst līdzvainīgai vai par viņa upuri.
Viņš pārāk labi pazina Enženiju, lai kaut acumirkli sev glaimotu cerībām, ka tā par notikušo klusēs.
Tāpēc viņš aiztaupīja sev liekas pūles un iesaucās uztrauktā balsī:
— Ļaujiet man iet laukā! Mums nav nekā kopēja. Jūs pastāvīgi mani pazemojāt, nicinājāt un ar to beidzot novedāt izmisumā. Es vairs neesmu jūsu vīrs, jūs vairs neesat mana sieva. Ļaujiet man iet!
Enženija noskārta, ka beidzot pienākusi stunda, ko tā tik karsti no debesīm izlūdzās, tā stunda, kas viņu uz visiem laikiem atraisīs no vīra.
— Es lai jums ļauju iet? — viņa jautāja.
— Jums tas jādara!
— Laist jūs projām ar Reveljona naudu?
— Kas jums ir teicis, ka šī nauda pieder Reveljona kungam?
— Vai jūs patlaban to neizņēmāt no Reveljona kases?
— Vai es nevaru ari savu naudu uzglabāt Reveljona kasē?
— Kur ir Reveljona kungs?
— Vai jūs man viņu likāt sargāt?
— Piesargieties, nelaimīgais! Jūs man atbildat tāpat kā Kains tam Kungam, kad tas nosita savu brāli Ābelu.
Ošērs neatbildēja un mēģināja paspraukties garām.
Bet Enženija stājās ceļā.
— Zaglis! Zaglis! — viņa iesaucās vislielākā uztraukumā.
Ošērs apstājās un nezināja, ko iesākt.
— Jā, zaglis! — Enženija turpināja. — Varbūt jūs esat Reveljona kungu nogalinājis, jūs aizdzinājāt viņa namu! Jūs izpostījāt savu labdari. Zaglis un slepkava! Vismaz atdodiet šo naudu, kas varbūt rīt būs jūsu labdara un viņa bērnu vienīgā mantība.
— Jūs saucat mani par slepkavu? — Ošērs jautāja ar drausmīgu smaidu.
— Jā, slepkava! Slepkava!
— Tātad jūs gribat, lai es jums atdodu šo naudu? — Ošērs nekaunīgi norādīja uz maisiņu.
— Jā, es gribu, lai jūs to atdodat!
— Un ja es to nedarīšu, vai tad jūs mani nodosit?
— Protams, lai redz, kāds dzīves atkritums jūs esat.
— Ha! — ļaundaris iesaucās tādā balsī, kurā vairs nekā cilvēcīga nebija. — Jūs neteiksit nekā! Nost, nost, Ošēra kundze!
Un atkal viņš iegrūda roku kabatā.
Enženija pamanīja šo kustību un tūlīt saprata tās nozīmi.
— Zaglis! Zaglis! — viņa kliedza un gribēja atvērt logu, kura rūtis bija no karstuma sasprāgušas. — Palīgā!
Bet biezie dūmi, kas sitās pretim, neļāva pasaukt palīgus.
Ošērs metās tai virsū, sagrāba viņu pie rīkles, atrāva atpakaļ galvu un iegrūda nazi tās krūtīs.
Izšļācās asins šalts un Enženija iestenēdamās saļima.
Ošērs drudžaini piespieda naudas maisiņu pie krūtīm, veikli kā ēna izslīdēja pa vaļējam durvīm un metās zemē pa kāpnēm, kas telpu šķīra no priekšnama.
Šinī īsā laikā viņš jau varēja sadzirdēt sabrūkam tikko atstātās telpas mūrus.
Bet vienu lietu viņš nevarēja redzēt un arī neredzēja, proti, ka tanī pat acumirklī pie loga tika pieslietas trepes un kāds vīrs ar nokvēpušu seju veikli kā kaķis uzkāpa kases telpā.
— Enženij! Enženij! — viņš iesaucās".
Šis vīrs bija Kristiāns.
Kamēr Enženija bija pie viņa sāniem, viņš nekā nedzirdēja, un ja kaut ko dzirdēja, tad nepiegrieza tam nekādu vērību.
Bet kad Enženija viņu atstāja, kad viņš palika viens, viņam tūlīt kļuva skaidrs, ka priekšpilsētā notiek kaut kas sevišķs.
Viņš izlēca no ratiem un steidzās pie tuvākā ļaužu pulciņa apjautāties.
Tur teica, ka Reveljona strādnieki aplaupa un dedzina sava maizestēva namu un visus, ko tur atrod, nogalina.
Kas šinī briesmīgā tracī var notikt ar Enženiju?
Kristiāns steidzās pakaļ savai mīļākajai.
Ar varu viņš izlauza sev ceļu ļaužu pūlī. Saspiests, ievainots, ar apdegušām rokām un kājām viņš beidzot sasniedza mazo pagalmu.
Tur, beidzot, viņš ieraudzīja logā abu ēnu spēli.
Viņš pazina Ošēru un otru noturēja par Enženiju.
Liesmas kļuva arvien gaišākas, tā kā lejā pat sejas varēja pazīt.
Viņš dzirdēja kliedzienu.
Kliedziens skanēja kā palīdzības sauciens.
Bez šaubām kāds atradās briesmās.
Neizsakāmu baiļu mocīts viņš raudzījās apkārt un ievēroja zem šķūņa nojumes trepes.
Viņš tās paķēra, pieslēja pie sienas, uzskrēja augšā, ar dūri izsita logu un, ar zobenu zobos, ielēca istabā tanī brīdī, kad nabadzīte saļima.
Kristiāns pacēla asiņojošo mīļāko un, sapratis, ka nams var kuru katru brīdi sabrukt, strauji pazuda ar to pa logu.
Viņš ar saldo nastu steidzās pāri ievainotajiem un mirušajiem, nebēdādams par ložu lietu un akmeņu krusu.
Viņš nepaspēja vēl atiet ne desmit soļus no mazā pagalma, kad blakus brakšķēdama sagāzās piebūve. Pret debesīm pacēlās dūmu un putekļu stabs.