Luvras milzu celtnē neviens vēl negulēja. Plašās telpas bija ierādītas kalpotājiem un garnizona virsniekiem.
Te Kristiāns meklēja patversmi, te bija viņa draugi, uz kuru palīdzību viņš varēja paļauties.
Viņš steidzās augšā pa labi pazīstamajām kāpnēm un noguldīja Enženiju greznā istabā uz gultas, kurai nebija ne segu, ne palagu un kura stāvēja istabas vidū zem dārga zīda baldahīna.
Viņš deva izlāpušajai slimniecei dzert un apslaucīja asinis no brūces, kas bija noslēgusies, jo plānais naža asmenis, izslīdējis gar krūšu kaulu, bija iedūries miesā.
Tad Kristiāns noskūpstīja meiteni uz pieres, ar pukstošu sirdi nosēdās tai blakus un jautāja pats sev, vai tas viss nav tikai nelāga sapnis un vai pamošanās to uz visiem laikiem nešķirs no Enženijas.
Kristiāns nevarēja še ilgāk izturēt: šķita, ka viņš te noslāps. Tāpēc jauneklis izgāja ieelpot svaigu gaisu.
Pagājis dažus soļus pa pagalmu, viņš aiz kādiem vārtiem izdzirdēja troksni.
Lāpas, zirgu puiši, zirgu zviegšana — ieskanējās ieroči, iečīkstējās vārti — tad dārdēdami, lielā ātrumā pa pagalma akmeņiem drāzās rati.
Kristiāns vēroja tuvojošos sešjūgu. Ratu logs bija vaļā un lāpu gaismā ratos redzēja sēžam Artuā grāfu.
Kristiāns attapās. Viņa kungs un pavēlnieks deva jaunas cerības.
Viņš steidzās ratiem Ildzi un panāca tos pie lielajām kāpnēm, tā būdamas pirmais, ko viņa karaliskā augstība apsveica un apjautājās par Parīzes notikumiem.
— Cienīts kungs, — teica Kristiāns, būdams bāls un satraukts, — es jūsu augstībai vislabāk varu dot paskaidrojumus. Es nāku no Sentantuāna priekšpilsētas, — kā varat vērot no manām apdegušajām, ar putekļiem un asinīm notraipītajām drēbēm.
— Asinīm? — jautāja princis ar vieglu iedrebēšanos. — Tātad notiek kautiņi?
— Sentantuāna priekšpilsētā laupa un slepkavo.
— Ātri, ātri, stāsti man visu! — teica princis, devis dažas pavēles un steidzīgiem soļiem iedams uz savām telpām.
Kristiāns sekoja princim un stāstīja visu, ko bija redzējis.
— Cik jūs esat bāls, grāf Obiņski, — teica princis, — cik uztraukts!
— Ak, cienīts kungs, labāk es būtu beigts!
— Tu, mans nabaga Kristiān?
— Vai karaliskā augstība visžēlīgi grib mani vienu minūti uzklausīt?
— Runā, runā!
— Nu tad, mousieur, Enženija šinī acumirklī varbūt jau ir mirusi.
Un viņš aizrautīgi atstāstīja visu briesmīgo notikumu.
Vairāk reizes Artuā grāfs to pārtrauca ar rūpju un līdzjūtības izsaucieniem.
— Nu, sakiet, cienīts kungs, — pabeidzis jautāja Kristiāns, — vai es neesmu pietiekam nelaimīgs? Ja viņa mirs, es to nepārdzīvošu. Ja viņa paliek dzīva, tad man tā jāatdod viņas tēvam, viņas nekrietnajam vīram, kas tagad — kad nesodīts varēja tai uzbrukt — bez žēlastības uzskatīs kā savu īpašumu. Ak, monsieur, vai jūs man nevarētu līdzēt, nodot šo nekrietno tiesai un likt atzīt laulību par nederīgu? Es lūdzu jūsu palīdzību!
Princis likās brīdi pārdomājam, tad smaidīdams atvēra mazu apszeltītu kastīti, ko kambarsulainis nupat bija nolicis viņa priekšā.
No šīs kastītes viņš izņēma mākslinieciski izgatavotu atslēgu un — vēl arvien smaidīdams — sniedza to Kristiānam.
— Kas tas ir? — jautāja jauneklis.
— Uzklausi mani uzmanīgi, — atbildēja princis, — un nezaudē ne vienu vārdu, ne vienu minūti; šī atslēga ir tavas laimes atslēga. Tā tev atvērs slepenu mītni, kur tu vari noslēpt savu dārgo laupījumu. Un kamēr daiļā Enženija tur būs, mēs varam padomāt par nākotni.