Kas šinīs nemiera pilnajās dienās bija noticis ar Retifu de la Bretonu?
Kamēr briesmīgie notikumi Sntantuāna priekšpilsētā visu savandīja, sacēla Parīzē uztraukumu, Versalā šausmas, Retifs de la Bretons darīja to pašu, ko dara avarējuši kuģinieki, kad kapteinis paziņojis, ka desmit minūšu laikā kuģis ar vīriem un žurkām būs nogājis dibenā: viņš mēģināja sakārtot domas un glābt no tā, kas viņam bija, to vērtīgāko.
Vispirms, protams, savu dzīvību! Uz to Retifs lika lielu svaru, kā visas laimes pamatnoteikumu, un tā kā attiecībā uz nākamo dzīvi viņam tomēr bija mazliet šaubas, tad viņš mēģināja, cik ilgi tik iespējams, palikt šinī.
Izglābis dzīvību, viņš sev jautāja, kas vēl bez dzīvības būtu ko glābt.
Vispirms tam iekrita prātā meita, viņa mīļotā Enženija.
Bet Enženija nebija mājās, tātad atradās ārpus briesmām.
Tad viņš domāja par saviem citiem bērniem, par tiem, kas pēc Enženijas tam bija mīļākie pasaulē, proti, par manuskriptiem.
Retifs bija pārliecināts, ka nama kāpnes vēl stāv stipri, tāpēc steidzās atkal augšā un sakampa kaudzi papīru.
Viņš tos sarullēja, pasita padusē un tad sabāza lielu daudzumu kastīšu ar burtiem savās milzīgajās kabatās.
Nu, redzēdams ka visu mantu nes līdzi, viņš atkal kāpa pa kāpnēm lejā, steidzās uz dārza vārtiņiem un aizbēga kā zaglis, kas baidās, kā to neapcietina. Tā kā daudzi piedalījās Reveljona kunga nama izlaupīšanā, tad arī viņu varētu noturēt par laupītāju.
Beidzot, juzdamies drošībā, viņš atsēdās uz stūra akmeņa, no turienes vēlreiz paraudzījās uz briesmīgo ugunsgrēku un tad lēni devās tālāk pa blakusielām, kur bija drošs no visām briesmām.
Tad viņš sadzirdēja franču gvardes pirmos šāvienus un ar šausmām atcerējās slaktiņu uz Jaunā tilta.
Ko lāga Retifs vēl varēja darīt? Nekā vairāk, kā vienīgi nogaidīt! Ko darīs viņa meita, kad tā pārnāks mājās, vai, pareizāk sakot, kad tā nevarēs mājās pārnākt?
Protams, viņa visur meklēs tēvu.
Zaķis arvien atgriežas vecā ligzdā. Retifs zināmā mērā līdzinājās — šinī brīdī arī attiecībā uz dūšu — zaķim, domādams, ka viņa meita to katrā ziņā meklēs viņa vecajā ligzdā.
Tas bija mazais dzīvoklītis Bernardīna ielā.
Cik patīkami un ērti viņš arī še nedzīvoja pēdējo mēnesi, cik vilinoša arī nebija greznība Reveljona namā, viņš tomēr vēl arvien ar skumjām domāja par to laiku priekiem un bēdām, kad viņš bija daudz nabagāks, bet arī daudz neatkarīgāks.
Šie prieks un bēdas nebija šķirami no atmiņām par mazo, veco dzīvoklīti.
Tagad viņš neapzinīgi griezās uz vecā dzīvokļa pusi, un gāja tādā noskaņojumā, it kā to nekad nebūtu atstājis.
Vēl nebija gluži tumšs, kad viņš tur pieklauvēja. Viens no iedzīvotājiem atvēra. Nama saimnieks, kas dzīvoja pirmajā stāvā, klausījās Retifa stāstā ne tikai ar ziņkāri, bet arī ar līdzjūtību, un tā kā Retifs savu īri bija kārtīgi maksājis, tad namsaimnieks izteica vēlēšanos nākt Retifam pretim un piedāvāja tam viņa veco dzīvokli, kas vēl arvien stāvēja tukšs.
Retifs šo piedāvājumu pieņēma ar prieku.
Jā, vēl vairāk! Tā kā dzīvoklī bez Četrām kailām sienām nekas nebija atrodams, tad namsaimnieks pārspīlēja savu augstsirdību tiktāl, ka piedāvāja Retifam pat divus krēslus — vienu viņam, otru meitai —,kamēr lāga rakstnieks ar sava izdevēja palīdzību iegādāsies jaunu dzīvokļa iekārtu.
Tā Retifs atkal ievācās ceturtā stāva dzīvoklī — ar sveci vienā rokā, ar krēslu otrā. Namsaimnieks viņu pavadīju, nezdams tam nopakaļ otru krēslu.
Nu Retifs vēl labprāt vēlētos galdu.
Jādod gods namsaimniekam. Tas, izdzirdējis Retifa vēlēšanos, tūlīt lūdza šo nonākt lejā un vienu izvēlēties.
Retifs izmeklēja vienkāršu galdu ar divām atvilktnēm, kuru ar saimnieka palīdzību uzstiepa augšā.
Atvilktnēs viņš sabēra burtus no kabatām.
Priecīgs, ka nu nekas vairs nevar viņa darbu kavēt, viņš brīdi staigāja pa istabu un gaidīja Enženiju, kurai — kā viņš zināja un bija pārliecināts — kuru katru acumirkli vajadzēja nākt. Tā pagāja laiks.
Lai lietderīgi šo laiku izmantotu, viņš sāka sīki aprakstīt ugunsgrēku un laupīšanas. Bet lai nesanāktu konfliktā ar to laiku stingro cenzūru, Retifs šo vielu iestrādāja novelē, attēloja ugunsgrēku no vientuļas pils
novērotu, nemierniekus apmainīja pret dažiem zemniekiem, kases vietā lika labības noliktavu.
Kad viņš tā strādāja, nogrimis savā fantāzijā un īsto ugunsgrēku ar Reveljonu un Enženiju bija pavisam aizmirsis, pēkšņi atvērās durvis un istabā kā lavīna iedrāzās kāds cilvēks.
Retifs nobijies pacēla galvu un pazina Ošēru. Ošērs bija bāls, acis iekritušas, elpa drudžaina. Kājas viņam drebēja, izspurušie mati nokarājās pār pieri. Viņš likās bija skrējis un vēl tagad it kā turpināja skriet, iedomādams istabu par nepārredzamu lauku.
— Jūs, jūs! — iesaucās Ošērs un piesteidzās pie Retifa, lai to apkamptu un skūpstītu.
— Jā gan, es tas esmu, — atbildēja lāga vecais. — Tātad jūs pareizi iedomājaties, ka es būšu atgriezies vecajā dzīvoklī?
— Jā… jā es to iedomājos, — stostījās Ošērs.
— Bet jūs taču neesat viens? — bailīgi jautāja vecais.
— Kā, neesmu viens?!
— Nu, jā, bet Enženija?
— Ak! — nopūtās Ošērs.
— Bet kur tad ir Enženija? — jautāja vecais ar augošām bailēm.
Pie šā jautājuma Ošērs vairs nenopūtās, bet sāka vārda tiešā nozīmē
gaudot.
— Runājiet! — beidzot uzsauca Retifs.
— Nu, tad, — vilcinādamies iesāka Ošērs, — jūs zināt, ka Reveljons man uzdeva goda pilno uzdevumu — apsargāt kasi. Jūs zināt, ka Enženija ap pulkstens divpadsmitiem vai pulkstens vieniem izgāja.
— Jā, laikam ar Revoljona jaunkundzi.
— Ar ko, to es nezinu! Nu, lūk, un, pārnākusi, viņa laikam būs iegājusi tanī istabā, kur atrodas kase.
— Kāpēc jūs sakāt — varbūt?..
— Tāpēc, ka galu galā nekas nav skaidri zināms…
— Sakiet man beidzot, kas ir zināms un kas nav zināms! — iesaucās Retifs tik sparīgi, ka Ošērs nobijās.
— Kase ir nodegusi, — Ošērs turpināja, — es gribēju tikt iekšā, lai paglābtu vērtīgākos papīrs no liesmām vai laupītājiem, bet tanī brīdī, kad tur nonācu, redzēju jumtu iebrūkam un neatradu vairāk kā…
— Kā? — jautāja Retifs un tam aizrāvās elpa.
— Kā līķi, — klusā balsī nomurmināja Ošērs.
— Kā līķi? — iesaucās sirmgalvis baigā balsī. — Manas meilas līķi?
Ošērs nolieca galvu un klusēja.
Retifs dobji iekliedzās un atkrita atpakaļ krēslā.
Mazpamazām viņam noskaidrojās visa nelaime.
Viņa bagātā fantāzija iztēloja visus drāmas sīkumus, par ko znots bija atstāstījis tikai beigu scēnu.
Tad viņš atkal vērsās pie Ošēra.
— Tātad viņa bija mirusi? — viņš klusi jautāja.
— Sakropļota, nepazīstama, iznīcināta, bet es — ak, es viņu tomēr pazinu, — slepkava piebilda. Viņš steidzās drīzāk pabeigt savu stāstu, it kā tā tiktu galā arī ar saviem sirdsapziņas pārmetumiem.
Vecais stāvēja sagrauzts, izmisis. Beidzot viņš raudāja.
Ošērs piesteidzās pie sievastēva, skūpstīja to, raudāja līdz ar viņu un ļāva tam karstās asarās izraudāt savas sāpes, nemēģinādams to mierināt.
Tad Retifs sniedza Ošēram roku. Tēvs aizgrābts spieda to roku, kas viņa meitai bija iegrūdusi sirdī dunci.
— Redzat, — iesaucās Ošērs, — es, kas strādāju ar savām rokām, pēc šā smagā sitienā neesmu tā piemeklēts kā jūs, kas strādājat ar galvu. Es vēl arvien varēšu rakstīt un rēķināt un kaut kā sisties pa dzīvi, kurpretim jūsu satriektie nervi ilgi nebūs darbaspējīgi. Tātad, mīļais Retifa kungs, mēs paliksim kopā?
— Jā, — atbildēja Retifs.
Mēs varam iedomāties, cik ļoti svarīgi Ošēram tagad bija labi sadzīvot ar Retifu. Kurš gan varētu nākt uz domām, ka tēva sirsnīgākais draugs ir meitas slepkava?
Redzēdams, ka Retifs to uzmanīgi vēro, Ošērs apslēpa savu prieku un atkal pieņēma agrāko bēdīgo sejas izteiksmi.
Un labais Retifs pielika visas pūles, mierinādams savas meitas nekrietno slepkavu.
Ošēra pārspīlētās sāpes tam lika uz mirkli aizmirst pašam savas ciešanas. Vecajam bija pietiekami daudz spēka nokāpt lejā un no tuvākā krāmu tirgotāja noīrēt divas gultas. Ošērs novietoja sievastēvu vienā istabā, pats sev ierīkodams otru.
Ošērs te gulēja ar sausām acīm un neģēlīgu smaidu uz lūpām. Viņš dzirdēja blakusistabā Retifa raudas. Šīs satriektā tēva asaras tam būtu vienaldzīgas, ja tikai netraucētu gulēt.