Jaukā sadzīve starp sievastēvu un znotu visā iecirknī radīja izbrīnu.
Ziņas par nabaga Enženijas traģisko galu bija izplatījušās zibensātrumā. Visi viņu pazina, un šī negaidītā nāve vēl pacēla vispārējo līdzjūtību tai katastrofai, kam par upuri krita Reveljona nams.
Kad Retifs de la Bretons gāja pa ielu, tad daža laba acs kļuva mitra, redzot salīkušo sirmgalvi.
Lepni pa ielu gāja Ošērs ar sievastēvu zem rokas — kas gan reti notika — parādīdams tam visādu uzmanību kā uzticīgs, pieķērīgs dēls.
Tā pagāja nedēļa.
Pa to laiku nabaga tēva sirdi plosīja vissāpīgākās domas un sajūtas.
Mīla pret Enženiju viņam bija kļuvusi par tik saldu paražu, ka vairākas dienas viņš visā nopietnībā domāja, ka viņa ķermenis līdz ar Enženiju ir ieslīdzis kapā un tikai viņa gars vēl klīst apkārt pa zemi.
Viņa sirdī iesakņojušās sāpes atstāja arī uz grumbainās sejas neizdzēšamas pēdas, kā jūra uz krastu, ko tā paisuma laikā apskalo un izgravo.
Ošērs nebija tēvs un, kā zinām, arī maz kas no vīra viņam piemita, — viņš gāja kā agrāk savā darbāj nāca, gāja un gulēja kā senāk.
Tikai laiku pa laikam tas iedomājās, kāda loma tam jātēlo, un tad viņa parasti nejaukā sejas izteiksme kļuva skumji raudulīga.
Parasti tas notika tad, kad viņš ar sievastēvu zem rokas gāja pa ielu.
Un pilsētas iecirkņa labās dvēseles tad ik reizi steidzās pie logiem un durvīm, lai redzētu un apsveiktu saliekto pāri.
Ļaudis teica: „Nabaga nelaimīgais tēvs un tomēr atkal cik laimīgs, ka viņam ir tāds znots!"
Un šī mēmā, tikai skatieniem izteiktā līdzjūtība kā dziedinošs balzāms lija Retifa dvēselē.
Ošērs bija iekārtojies Enženijas agrākajā guļamistabā. Istabas iekārtojums, protams, bija ļoti vienkāršs: gulta, divi krēsli un galds, pie kura Retifs un viņa znots ieturēja vienkāršās maltītes.
Ošērs parasti lielāko dienas daļu pavadīja ārpus mājas un pārnāca ļoti vēlu.
Tā kā Reveljonam, kopš tam nebija kases, nevajadzēja ari kasieri, tad Ošērs sev radīja jaunu amatu. Viņš uzmetās par uzraugu izpostītā nama materiāliem un aiztāvēja nabaga Reveljona intereses āt tādu pat centību, kā kopa savu sievastēvu.
Kad diena bija galā un strādnieki no gruvešu kaudzes izvilka dažus derīgus dēļus, tad Ošērs jutās laimīgs, jo laiks nebija velti zaudēts.
Tad priecīgs viņš atgriezās pie sievastēva un visos sīkumos izstāstīja par dienas darbiem, nejuzdams, cik ļoti veco skumdināja arvien atkal dzirdēt par nelaimes vietu, kur tas zaudējis savu meitu. Ošērs nejuta, ka ar katru vārdu sievas tēvam iegrūž dunci sirdī.
Bija pagājušas astoņas dienas kopš Enženijas nāves. Devītās dienas pusdienaslaikā Ošēra pagatavotais ēdiens kūpēja uz galda.
Retifs atstāja savu burtu kasti un mehāniski piesēdās pie galda.
Ošērs tam bija pakalpīgi pasniedzis krēslu un sāka lielīt tās dažas lappuses dzejas, ko Retifs nupat bija salicis.
Ošērs nolika vecajam priekšā šķīvi. Retifs tikai pieskārās karotei, tad ar smagu nopūtu atbīdīja šķivi pie malas.
Ošērs turpretim ēda pilnā mierā, it kā nekā nemanītu par vecā bēdām.
No otrā ēdiena Retifs mēģināja kaut ko ieēst. Te lejā pie nama durvīm atskanēja četri spēcīgi sitieni.
Retifs lēni piecēlās, lai pieietu pie loga.
Bet Ošērs, kas bija daudz bailīgāks par sievastēvu, pie loga pasteidzās pirmais.
Abi ieraudzīja lejā izsūtāmo zēnu, kas slēja gaisā degunu, it kā gaidīdams atbildi.
- Tik uz augšu! - sauca Retifs, pavilkdams virvi, kas atvēra namdurvis.
Izsūtāmais zēns uznāca un pasniedza Retifam žūksni papīru, kas bija sarullēti kā korektūras loksnes. Šādus sūtījumus Retifs saņēma bieži, sevišķi, kad nepaspēja ar savu mazo presi salikt steidzamu darbu.
Kaut gan Ošērs jau šos sūtījumus pazina, viņš tomēr slepus pašķielēja uz atnesto paku un tad turpināja omulīgi ēst tālāk. Viņam bija patīkamāk, ka Retifs piecēlās no galda, jo tagad varēja dūšīgāk ieturēties.
Retifs pie loga pārskatīja korektūru. Pēkšņi viņa saja nobālēja, tad atkal piesarka. Pēdējā loksnē bija ielikta lapa ar šādu rakstu:
„Neuzt raucieties, un ja tanī brīdī, kad šo rakstu saņemat, neesat viens, tad neliecieties nekā manīt, kādu iespaidu šīs rindas atstāj uz jumsi
Sadedziniet rakstu un, cik drīz vien iespējams, aizejiet Sentonorē ielā uz namu, kurš atrodas bar jēras tuvumā un kura priekšā ir dārzs. Pie vārtiem divas akmens lauvas.
Jums tikai jāmin Jūsu vārds un Jūs ievedīs salonā, kur atradīsit savu meitu Enženiju, kas vēl dzīvo pēc tam, kad viņas vīrs to Reveljona kabinetā gandrīz vai nogalināja, Tad pat viņš arī apzaga savu nelaimīgo šefu.
Neliecieties nekā manīt, bet rādiet nekrietnajam, kas atrodas pie Jums, arī turpmāk smaidīgu seju, lai tam nerodas aizdomas. Citādi viņš spējīgs arī Jūs nogalināt.
Nāciet tūlīt! Jūs gaida."
Retifa asinis strauji joņoja pa dzīslām, bet viņam pietika spēka noturēties uz trīcošajām kājām un skaļi iesaukties:
— Neciešama lieta ar šiem burtličiem! Šī loksne čum un mudž no drukas kļūdām.
Tad viņš saburzīja papīru un iebāza kabatā. Ošērs tam nepiegrieza nekādu vērību.
Retifs atkal piesēdās pie galda un uzsāka sarunu ar znotu.
Tas bija labi paēdis un tāpēc jutās ļoti apmierināts. Sagremošana tam arvien bija patīkama nodarbošanās un tā viņš mazpamazām kļuva runīgs, pat jautrs.
Retifs atļāvās sev negantu joku — vēlreiz likt atstāstīt Enženijas nāvi un pie tam visos sīkumos, tas ir ar visiem meliem un izpušķojumiem, kas nelietim pēc sliktā vīna īsti tikās.
Retifs likās dziļi noskumis un ļāvās, lai Ošērs viņu mierina.
— Redzat, mīļais sievastēv! — Ošērs beidzot iesaucās, — tā pasaulē viss mainās: mūs abus tikai pirms dažām dienām piemeklēja tik briesmīga nelaime, un tomēr pienāks laiks, kad mēs jutīsimies atkal pilnīgi laimīgi.
— Pareizi, — flegmātiski atbildēja Retifs. — Bet jūs ari ļoti mīlat mani.
— Tieši tā, kā mīlēju Enženiju!
— Pateicos! — palocīdamies teica Retifs.
Nu vairs Ošēra jautrībai nebija robežu; viņš attīstīja vispārdrošākos nodomus, ka Cer tikt pie bagātības un laimes, un iepazīstināja veco tik pārspīlēti draudzīgā kārtā ar visiem saviem plāniem, ka sirmgalvis skaisto vārdu plūdos arvien skaidrāk redzēja nelieša liekulību un bezsirds zobgalību.
Beidzot Retifu nogurdināja aplamā pļāpāšana, viņš lēni piecēlās un vēlreiz laipni uzsmaidīja slepkavam.
— Vai jūs esat paēdis, mīļais Ošēr? — viņš jautāja.
— Pilnīgi, mīļais tēv. Šodien mēs pirmoreiz tik lieliski pusdienojām.
— Jums taisnība, un laba maltīte ir pārāka par visu… vai ne?.. Tā liek aizmirst pat sāpes?
— Ak, diemžēl, tā bieži ir!
Viņš arī piecēlās un iegāja savā istabā, lai apvilktu fraku un kurpes, ko taupības dēļ mājās mēdza novilkt.
Pa to laiku Retifs sadedzināja vēstuli, ko nupat bija saņēmis. Kad Ošērs atgriezās, vēl juta dūmus.
— Ko tad jūs te esat dedzinājis? — viņš jautāja vairāk ziņkāres nekā aizdomu vadīts.
— Loksni, ko nesen saliku.
— Un kāpēc?
— Tur bija vieta — kas man likās jautra un es vairs nevaru humoru ciest, pat savās grāmatās ne, kopš mana nabaga meita ir mirusi.
Ošērs paņēma spieķi un cepuri, lai atkal ietu uz darbu.
Retifs noslēpās pie loga un noraudzījās pakaļ savam znotam. Kad tas bija nozudis skatienam, viņš izgāja. Bet vēl brīdi uzkavējās pie kaimiņu tirgotājiem, kuri ik dienu mēdza apjautāties par jaunākajiem notikumiem un šad un tad vecajam lika atkārtot savas meitas bēdu stāstu.
Tiki tad, kad znots jau varēja būt labā gabalā, Retifs uzdrošinājās iet tālāk.
Bet ne reizi viņš nenogriezās gar stūri, iepriekš uzmanīgi neapskatījies, vai Ošērs kaut kur to neizspiego.