Ceļā Retifa prieks un cerības, ko bija radījis noslēpumainais raksts, izpaudās garā, cēliem žestiem pušķotā monologā.
Tomēr laiku pa laikam vecais apstājās un jautāja pats sev, vai tas viss nav tikai lamatas, kurās nelietis viņu grib ievilināt.
Rokraksts bija svešs, vēstulei nebija ne paraksta, ne kāds zīmes, kas veco kaut drusciņ varētu nomierināt.
Tomēr viņš devās uz Sentonorē ielu, kaut ar baigu sirdi.
Namu viņš uzgāja viegli, pieklauvēja un tika ielaists.
Pēc piecām minūtēm, nespēdams šādai laimei ticēt, viņš apkampa Enženiju, kas bija laimīgi izglābta un uzticēta kādam no labākajiem Parīzes ārstiem.
Mājās Retifs atgriezās agrāk par Ošēru. Novilcis ielas drēbes, viņš gaidīja. Pa ceļam viņš bija nopircis labu urbi un ieurbis caurumu savas guļamistabas tapešu sienā, pa kuru tagad varēja labi pārredzēt znota guļamistabu.
Lai vēl tanī pat dienā baudītu sava izgudrojuma augļus, viņš domāja izlikties slims un laikus gāja gultā.
Ošērs atgriezās vēlu naktī. Viņš ienāca sievastēva istabā ar lampu rokā un palūkojās, vai tas guļ.
Retifam gan uznāca bailes, ka norūdītais nelietis to varētu nožņaugt, bet viņš saņēmās un izlikās aizmidzis.
Tad Ošērs tikpat klusi, kā bija nācis, atkal izgāja.
Kad tas sasniedza savu Istabu, Retifs jau atradās pie novērošanas cauruma.
Viņš redzēja, ka Ošēra seja uz reizi pārvērtās: muskuļi sasprindzinājās, acīs iedegās jauna dzīvība un uguns.
Ošērs nobīdīja durvīm priekša galdu un lielu čemodānu, ko dažas dienas atpakaļ bija iegādājies.
Tad viņš pārliecinājās, vai atslēgas caurums labi aizbāzts, ka ziņkārīgs skatiens nevar ieskatīties.
Pēc tam aizvilka logu priekškarus, un kad tie vēl likās par caurspīdīgiem, tad aizklāja ar savu gultas segu.
— Ko gan viss tas nozīmē? — jautāja sev Retifs. — Kādi kauna darbi nu atkal nāks gaismā?
Ošērs izvilka no kabatas nazi.
Retifs iedrebējās, redzēdams pazibam asmeni. Bet, kā likās, nazim nebija drausmīgs nolūks.
Ošērs to izlietoja, lai izceltu no grīdas akmens plātni.
Izņēmis grīdas akmeni, viņš pielieca galvu un vērīgi likās klausāmies. Bet nekas nebija ne redzams, ne dzirdams. Tad viņš ar pirkstu parakājās smiltīs un izņēma zelta gabalu.
Retifs bija augstākā mērā izbrīnējies par šādām burvībām — viņš domājās savā priekšā redzam mantas racēju no tūkstots un vienas nakts.
„Ahā! Te tas blēdis apslēpis savu laupījumu!" — viņš iedomājās Enženijas stāstu par Reveljona kases aplaupīšanu.
Paslēpis naudas gabalu kabatā, Ošērs atkal ielika akmeni vietā un nolīdzināja grīdu. Tad noņēma segu no loga, pārklāja to gultai un atvilka čemodānu un galdu no durvīm. Beidzot izvilka papīrus no atslēgas caurumu, nodzēsa lampu un likās gultā.
Pēc pusstundas viņš tā krāca, ka būtu pamodinājis Retifu, ja tas pēc visa redzētā un dzirdētā vispār spētu domāt par gulēšanu. No rīta saņemtā vēstule, apciemojums priekšpilsētā, šie naktsrēgi laupīja vecajam vīram miegu. Viņš pārdomāja.
Otrā rītā vecais apsveica znotu ar patiesi tēvišķu maigumu. Ošērs bija jautrs un pārliecināts par savu uzvaru.
Tiklīdz viņš bija projām, Retifs ātri uzvilka savus zilos svārkus un gāja apciemot Reveljonu.
Santērs bija laipni uzņēmais nelaimīgo un viņa ģimeni. Viņš gribēja dot tam arī divdesmit tūkstoš livru, lai tas savu izpostīto fabriku var atjaunot, bet Reveljons noteikti liedzās pieņemt palīdzību.
Retifs sastapa veco tapešu fabrikantu ļoti pārvērtušos. Viņš bija krietni novecojis. Tas no savas puses vērīgi aplūkoja Retifu un brīnījās, ka sejā tam nemaz nemana, kā var izdariet slēdzienu, ka piecsimtstūkstoš livru zaudējums ir daudz lielāks par vienīgās meitas zaudējumu.
— Ko jūs domājat darīt, — jautāja Retifs, — lai izbeigtu savu bēdīgo stāvokli?
— Ak, Dievs, nu man atkal būs jāsāk no jauna.
— Un jūsu ienaidnieki?
— Šobrīd man gan ir vairāk draugu nekā ienaidnieku.
— Tas var būt.
— Un kad es atkal atvēršu ; savu veikalu, tad visi draugi pie manis iepirksies, lai redzētu, kādu seju es rādu.
— Arī te jums var būt taisnība.
— Kas attiecas uz maniem draugiem, tad neviens man neuzdrošinās piedāvāt dāvanu, bet es esmu pārliecināts, ka ikviens pasteigsies nopirkt kādu tapešu rulli vai krāsns aizsargu. Tātad, ja es drīkstu pieņemt, ka man Parīzē ir…
— Divdesmit tūkstošu draugu…
— Jā, apmēram… tad man vienā gadā būs vismaz simtstūkstoš livru.
— Smuka summiņa, — piebilda Retifs.
— Ak, tas tikai būtu mazs iesākums! — nicigi atbildēja Reveljons.
— Es ļoti labi zinu, Reveljona kungs, ka jums bija vairāk par simtstūkstoš livru mantības; bet otrs kapitāls, ko iegūst pēc pirmā zaudējuma, reti iznāk tik liels.
— Tur jums diemžēl taisnība. Te runa ir tikai par līdzekļiem šā otrā kapitāla iegūšanai.
— Vai tad jums nekas nav palicis?
— Nekas!
— Tomēr kredīts.
— Ak, ar to nedrīkst iesākt. Ja es bez naudas gribētu paļauties uz kredītu, tad tas varētu būt pavisam niecīgs.
— Vai tad Santēra kungs jums nekā nepiedāvāja?
— Es ne no viena nekā nepieņemu, — stingri atbildēja Reveljons.
— Bet ja jūs ne no viena nekā nepieņemat un jums pašam nekā nav, ko tad jūs varat iesākt?
Drūms mākonis nolaidās pār Reveljona pieri.
Sāpes par zaudēto bagātību izgaisināja viņa lepnumu.
Retifs saprata, kas notiek drauga sirdī.
— Cerat, Reveljona kungs, cerat! — viņš iesaucās.
— Retifa kungs, — atbildēja Reveljons, — lai varētu cerēt, tad ir vajadzīgs kāds pamats.
— Cik daudz jums pagaidām vajadzētu?
— Daudz, ļoti daudz!
— Apmēram?
— Ak, daudz, vairāk nekā mums abiem ir, — atteica Reveljons ar nicīgu rūgtumu.
Tik tikko manāms smaids rotājās ap Retifa lūpām, smaids, kura nozīmi, protams, Reveljons nezināja.
Te ienāca Reveljona meitas un pēc tam Santērs. Sākās sarunas par vispārīgām lietām.
Kad vecais bija aizgājis, Reveljons teica Santēram:
— Man liekas, ka Enženija tomēr ir laimīgāka, ka mirusi. Bez naudas var tikai vilkt dzīvību, bet ne dzīvot. Manām pieaugušajām meitām ir daudz grūtāk bez sū mantības, jo tās pieradušas pie vieglas dzīves.
Fabrikants smagi nopūtās.