Ošērs bija sagatavojies atstāt Parīzi.
Viņš nolēma apmiesties kādā Gaskonijas pilsētiņā, apprecēt kāda bagāta vilnas tirgotāja meitu un tad mierīgi dzīvot kā labs tēvs un labs vīrs. Bagātam, viņš domāja, visi tikumi radīsies paši no sevis.
Tuvākajās dienās viņš jau cerēja aizceļot.
Bija pirmdiena, 16. maijs, tātad jaukākais pavasara laiks.
Kā parasti Ošērs ap pulkstens diviem nosēdās savam sievastēvam pretī pie galda. Vairākas reizes jau viņš bija uzmetis slepenu skatienu vecajam Retifam, jo kopš Enženijas nāves tas vēl nekad nebija izskatījies tik drūms un rūpju pilns.
Lai gan viņš bija laipns un uzmanīgs kā vienmēr, Ošērs tomēr nespēja apslēpt zināmu nedrošību un bailes.
Viņš pat ļāva izkrist no rokām šķīvim un sasita glāzi, kas tam nekad negadījās.
Ošērs smaidīdams noteica:
— Uzmanieties taču, sievastēv, jūs jau izpostīsit visu mūsu saimniecību… Bez tam stikla drumslas nozīmē nelaimi.
Vēcā lūpās parādījās dīvains, gandrīz vai zobgalīgs smaids.
Pie cepeša Ošērs saslēja galvu un klausījās.
Arī Retifs klausījās, bet tūlīt nobālēja.
— Kas jums kaiš, sievastēv? — jautāja Ošērs.
— Nekas! — atbildēja Retifs un pielēja znota glāzi tik strauji un trīcošām rokām, ka puse nolija uz galdauta.
— Mans Dievs! — iesaucās Ošērs un skaļi iesmējās, — es jūs vairs nepazīstu, Retifa tēv. Vai jūs varbūt perināt kādu jaunu romānu?
— Uzminējāt, mīļais znot, uzminējāt!
— Ahā! Nu, tad pastāstiet!
— Tas droši vien jums patiks, jo tur tikums tiek atalgots un ļaundaris saņem sodu.
Ošērs, krietni paēdis un vēl krietnāk iedzēris, ērti uzmetās ar elkoņiem uz galda un gribēja klausīties sievastēva romānā.
Bet kā par nelaimi tieši tanī brīdī atskanēja smagi soli un troksnis aiz durvīm.
— Ē! Kas tad tur? — jautāja Ošērs un uzlūkoja sievastēvu.
Atbildes vietā atvērās durvis un četri sardzes zaldāti ienāca istabā, kamēr
divi policijas komisāri ielīda veikli kā ķirzakas un nostājās pie abām durvīm.
Bāls un apjucis Ošērs raudzījās sievastēvā, kas palika mierīgi sēžam.
— Kurš no jums ir Ošērs? — jautāja policijas komisārs.
— Es par laimi tas neesmu! — Retifs piecēlās un piegāja pie policistiem.
— Es tas esmu! — teica Ošērs, mēģinādams būt lepns.
— Tad jūs esat tas, kas vainīgs pie Enženijas Ošēras, dzimušas Retifas, noslepkavošanas! — sauca policijas komisārs, nākdams tuvāk.
— Es? Kas to drīkst teikt? — sauca slepkava un atkāpās soli atpakaļ.
— Jūsu sieva!
— Mana sieva?
— Tā tas ir! Un ja viņa to arī nav teikusi, tad ir uzrakstījusi. Raugieties šurp! — komisārs noziedzniekam parādīja vēstuli.
— Enženijas rokraksts! — bailēs iesaucās Ošērs. — Nesaprotami!
— Es jums izlasīšu šo rakstu, — turpināja komisārs, — bet tā kā jūsu ceļi tik dikti dreb, tad ieteicu jums atsēties.
Ošērs gribēja parādīt savu stiprumu un palika kājās.
Tagad komisārs skaļā balsī nolasīja šādu ziņojumu:
„Es, Enženija Retifa de Ja Bretona ar šo apliecinu, ka mans vīrs Ošērs tanī dienā, kad Reveljona nams tika aizdedzināts un aplaupīts, kases istabā iegrūda man krūtīs nazi, tā kā es nesamaņā saļimu; pierādījums — rēta un liecinieks, kas mani izglāba…"
— Meli! Nekaunīga nodevība! — iesaucās Ošērs. — Kur ir Enženija? Tā kā viņa ir mana apsūdzētāja, tad mūs jānostāda aci pret aci. Kur viņa ir? Kur viņa ir?
— Es turpinu, — mierīgi teica nepielūdzamais komisārs, — uzklausiet mani un tad turpiniet liegties, ja jums vēl būs drosme.
„Tālāk es apliecinu, ka mans vīrs ar šo nodomāto slepkavību gribēja tikt no manis vaļā, jo es lo pieķēru zādzībā."
— Ā! — nobālēdams iesaucās Ošērs.
Viņš pagriezās pret Retifu, kas to uzlūkoja ar niknu skatienu.
Šis skatiens viņu nomāca.
Bet, drīz vien saņēmies, viņš jautāja:
— Vai tas ir viss?
— Nē, tas vēl nav viss, — atbildēja komisārs, — redzat, kas še vēl stāv blakus parakstam:
Jo vārdu patiesību apliecina Kārlis Ludviķis Burbons, Artuā grāfs."
— Pazudis! Pazudis! — murmināja Ošērs. Tikai* tagad viņš nojautu bezdibeņa dziļumu, kas to draudēja aprit.
Četri sargi satvēra noziedznieku. Retifs, uztraukumā drebēdams, pieķērās pie krēsla atzveltnes, lai noturētos kājās.
Pēc piecām minūtēm Ošērs sardzes pavadībā atstāja istabu, vēl uzmetis izmisuma pilnu skatienu grīdai, kur glabājās viņa manta.
Retifs saprata šā skatiena nozīmi un priecīgs berzēja rokas.
Viņš nevarēja atturēties neparaudzījies pa logu, kā ļaundaris ar saviem četriem pavadoņiem iekāpa ratos, kas uz ielās gaidīja — par lielu izbrīnu visiem kaimiņiem, kuri vēl dienu iepriekš bija pacilāti par Ošēra pieķērša- nos vecajam Retifam.